Latviešu valodu bēgļiem māca, lai veidotu pozitīvu attieksmi

Emīlija Kozule
Mācīt latviešu valodu patvēruma meklētājiem vajag pat tad, ja viņi šajā zemē nesaņems bēgļa vai alternatīvo statusu, jo mācīšanās procesā šiem cilvēkiem veidojas pozitīva attieksme pret Eiropas iedzīvotājiem, uzskata Latviešu valodas aģentūras metodiķe Ērika Pičukāne, kura koordinē latviešu valodas mācīšanu “Muceniekos”. Intervijā aģentūrai LETA viņa stāsta, ka patvēruma meklētājiem mūsu zemē visvairāk patīk cilvēki un jūra, bet Latvijas iedzīvotāji pārāk stereotipiski skatās uz arābiem.
Cik ilgi jūs nodarbojaties ar latviešu valodas mācīšanu sveštautiešiem?
Mana pirmā izglītība ir pirmsskolas pedagoģe, esmu pabeigusi arī Latvijas Universitātes Baltu filoloģijas nodaļu, esmu pedagoģijas maģistre, tagad arī pedagoģijas zinātņu doktore. Mana disertācija bija veltīta skolotāju iecietības jautājumam. Vairāk nekā 20 gadus esmu strādājusi mazākumtautību skolā, mācījusi latviešu valodu cittautiešiem. Es strādāju arī kā tālākizglītotāja pedagogiem. Latviešu valodas aģentūrā esmu atbildējusi par tādām lietām kā starpkultūra, starpkultūru komunikācija. Daudz esmu strādājusi ar imigrantiem no trešajām valstīm, tie ir cilvēki, kas atbraukuši uz Latviju no bijušajām padomju republikām.
No pagājušā gada Latviešu valodas aģentūrai ir uzticēts mācīt cilvēkus, kas iebraukuši Latvijā. Sākumā tika realizēts pilotprojekts, lai saprastu, ko un kā mācīt, bet kopš februāra Iekšlietu ministrija mums ir uzticējusi mācīt latviešu valodu patvēruma meklētājiem.
Kādi tieši ir jūsu pienākumi?
Es esmu tas cilvēks, kas koordinē latviešu valodas mācīšanu patvēruma meklētājiem. Es katru dienu sazvanos ar skolotājiem, jo pēc katras nodarbības viņiem ir svarīgi ar kādu padalīties. Es braucu uz nodarbībām, diktofonā ierakstu, kā patvēruma meklētāji runā. Es ar viņiem cenšos sazināties, nevis runājot lēni, bet gan normālā valodā, kā runā latvieši, un ierakstu, kā viņi atbild. To es nedaru kādas atskaites dēļ, bet tāpēc, lai pati redzētu progresu.
Latviešu valodas mācīšanās ir obligāts priekšnoteikums bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanai?
Mēs mācām pārvietotos patvēruma meklētājus, kuri vēl nezina, vai iegūs statusu. Mēs mācām latviešu valodu arī tiem cilvēkiem, kuri paši ir ieradušies mūsu valstī dažādu iemeslu dēļ.
Mēs nevaram piespiest nevienu patvēruma meklētāju nākt uz latviešu valodas nodarbībām. To var panākt tikai ar skolotāju labo gribu un darbu. Vairāk nekā 90% “Mucenieku” iemītnieku nāk uz latviešu valodas nodarbībām. Tā viņiem ir nodarbības maiņa. Viņi visu laiku atrodas vienā vietā, līdzekļu viņiem nav daudz. Nodarbības viņiem dod iespēju ne tikai apgūt latviešu valodu, bet arī uzzināt ko jaunu.
Ar ko “Mucenieku” kursanti atšķiras no pārējiem cittautiešiem, kuriem agrāk mācījāt latviešu valodu?
Tiem cittautiešiem, kuriem iepriekš mācījām latviešu valodu, bija ar mums vienāda izglītības sistēma. Tas jau atviegloja mācīšanu. Pārsvarā visiem bija vismaz desmit klašu izglītība. Tie sveštautieši, kas nāca mācīties latviešu valodu, bija iepirkuši Latvijā īpašumus, ieradušies darba darīšanās vai ieprecējušies te. Man vairāk nācās mācīt sievietes, no kurām liela daļa bija ieprecējušās Latvijā. Ar šiem cilvēkiem bija starpniekvaloda – angļu vai krievu.
“Muceniekos” ir cilvēki, ar kuriem nav starpniekvalodas. Vienā grupā ir cilvēki, kuri runā pendžābi valodā, arābu valodā, kurai ir vairāki paveidi, kurdu valodā, kurā ir trīs alfabētu veidi. Skolotājam ir diezgan grūti strādāt tādā valodu daudzveidībā. Patvēruma meklētājiem arī savstarpēji nav saziņas valodas.
Vai ir noteikts kāds latviešu valodas minimums, kas jāiemāca patvēruma meklētājiem?
Mūsu minimums ir drošības leksika. Patvēruma meklētāju vidū ir analfabēti, cilvēki, kas nekad nav mācījušies. Vienā grupā ir trīs analfabēti. Viņi ir jāmāca mācīties. Vienā grupā ir izglītoti cilvēki. Mūsu uzdevums ir iemācīt patvēruma meklētājiem drošības leksiku. Ja kaut kas notiek uz ielas, lai viņš varētu pateikt, kas viņš ir un no kurienes, cik gadu, prastu izlasīt, uz kurieni brauc autobuss, lai pie ārsta varētu pateikt, kas viņam sāp. Patvēruma meklētāji iemācās latviski nosaukt ķermeņa daļas, pulksteņa laiku. Ir tēma par transportu un par ģimeni, jo šie cilvēki ļoti grib pastāstīt par savu ģimeni.
120 stundas cilvēkam bez izglītības vai ar pilnīgi citu izglītību, ar citu rakstības veidu ir maz. Ja viņš šajā laikā iemācīsies drošības leksiku, tas jau būs ļoti daudz. Gribu piebilst, ka tā patvēruma meklētājus māca arī citur pasaulē. Esmu iepazinusies ar Indonēzijas, Austrālijas, Norvēģijas pieredzi.
Bet tas nav pietiekami, lai patvēruma meklētājs saskaņā ar Latvijas likumiem varētu pretendēt uz kādu darbu.
Lai varētu pretendēt uz darbu, patvēruma meklētājam vispirms jāsaņem bēgļa vai alternatīvais statuss. Pēc tam ir Nodarbinātības valsts aģentūras kursi, kur gatavo valsts valodas eksāmenam. Labklājības ministrijā strādā ļoti gudri cilvēki, kuri domā par šo jautājumu. Latviešu valodas A1 līmenim ir atvēlētas 120 stundas, A2 līmenim – vēl 120 stundas.
“Muceniekos” patvēruma meklētāji iemācās mācīties, apgūst pašu nepieciešamāko latviešu valodas minimumu, un tālāk viņi var mēģināt iemācīties latviešu valodu. Ja tas būtu tik viegli, visi Latvijā runātu latviski.
Cik patvēruma meklētāju ir vienā mācību grupā?
Mums ir noteikts, ka vienā mācību grupā, kas apgūst latviešu valodu, ir 6-12 cilvēki. Cilvēku skaits mainās. Vienu dienu uz nodarbību atnāk 12 patvēruma meklētāji, citu dienu – tikai četri.
Patvēruma meklētājus Latvijā piemeklē dažādas problēmas. Pirmkārt, viņiem mūsu klimatā ir auksti pat vasarā. Ierodoties Latvijā, daudzi patvēruma meklētāji saaukstējas un sāk slimot. Problēmas rada arī neierastais ēdiens. Patvēruma meklētāji tiešām slimo. Nesen es uzzināju, ka Sīrijā normāla ķermeņa temperatūra ir 37 grādi. Ja mums dažas dienas turas tāda temperatūra, mēs jūtamies slimi un ejam pie ārsta.
Cik skolotāju patvēruma meklētājiem māca latviešu valodu?
Seši skolotāji strādā ar pieaugušajiem, dažreiz – pieci, ja kādu mēnesi izglītojamo skaits ir mazāks. Trīs pedagogi strādā ar patvēruma meklētāju bērniem.
Kā patvēruma meklētājiem veicas ar latviešu valodas apguvi?
Patvēruma meklētāju sekmes latviešu valodas apguvē ir ļoti dažādas. Tiem cilvēkiem, kuriem ir izglītība, mācības padodas labāk. Ir arī pretēji piemēri. Kādai grupai skolotāja veselu mēnesi nesekmīgi centās iemācīt pateikt “uz redzēšanos”. Skolotāja izdomāja, ka varbūt ar “visu labu” veiksies labāk. Jā, tas tika iegaumēts.
Lielas grūtības sagādā rakstīšana latviešu valodā, sevišķi cilvēkiem ar zemu izglītības līmeni. Lasīšanas apgūšanai ir izstrādāti 550 attēli ar vārdiem par dažādiem tematiem. Pat neprotot lasīt, tiek iegaumēts pietiekams daudzums vārdu.
Patvēruma meklētājiem droši vien būtu vieglāk integrēties Latvijas sabiedrībā, ja viņiem apkārt būtu latviska vide, piemēram, ar latviešiem kopīgs bērnudārzs “Muceniekos”.
Mēs apzināmies, cik svarīgi ir mācīties latviešu valodu ne tikai nodarbībās, bet arī dzīvē un darbā. Es gribu pateicībā noliekt galvu “Mucenieku” skolotāju priekšā, kuri par patvēruma meklētājiem rūpējas arī savā brīvajā laikā. Patvēruma meklētājus, kuri vēlas, viņi aizved un pieraksta bibliotēkā, lai šie cilvēki varētu lasīt grāmatas. Skolotāji savā brīvajā laikā aizved patvēruma meklētājus uz savu dārzu, cienā ar garšīgiem āboliem. Skolotāji daudz ko dara, lai patvēruma meklētāji labāk iepazītu Latviju, vidi, kurā dzīvo mūsu sabiedrība. Cik varam, tik darām.
Vai ir kāda valoda, kas “Muceniekos” dominē patvēruma meklētāju savstarpējā saziņā?
Mācību grupās kopā vairāk turas tie, kuri runā arābu valodā, un tie, kuriem dzimtā ir persiešu jeb farsi valoda. Arābu valodai ir vairāki paveidi. Man bija gadījums, kad nodarbībā blakus sēdēja divi arābi, kuri savā starpā faktiski nespēja sazināties. Es ceru, ka tie patvēruma meklētāji, kuri cītīgi mācīsies latviešu valodu, ar laiku spēs arī savstarpēji komunicēt latviski. Man ir stāstīts, ka bērni jau skraida “Muceniekos”, dziedot stundā iemācītu latviešu dziesmiņu. Tas priecē.
Patvēruma meklētāji, kuri Latvijā ierodas no Ukrainas vai Gruzijas, zina krievu valodu un, protams, savā starpā sarunājas krieviski.
Kāpēc, jūsuprāt, patvēruma meklētāji pēc statusa saņemšanas uzreiz pamet Latviju?
Tāpat var jautāt, kāpēc Latviju pamet cilvēki, kas te dzimuši, pabeiguši vidusskolu, augstskolu. Es jautāju skolotājām, kā viņām liekas, vai arī patvēruma meklētāji, kuri patlaban uzturas “Muceniekos”, pēc statusa saņemšanas gatavojas pamest Latviju. Man atbildēja, ka viņi mācās latviešu valodu ar prieku, viņiem ir interese mācīties, bet, kā būs nākotnē, neviens nezina.
Vērojot uz Latviju pārvietotos patvēruma meklētājus, kļūst skaidrs, ka viņi jau daudz kur ir pabijuši, jo bērni kādus piecus gadus nav nekur mācījušies. Pedagogs uzreiz redz, vai bērns ir gājis skolā vai nav. Ir daudz stāstu par patvēruma meklētāju pieredzēto, bet, kas viņiem ir dvēselē, to mēs nezinām. Un diezin ko mēs par sevi stāstītu, ja nonāktu tādā situācijā, kādā patlaban ir patvēruma meklētāji.
Kāpēc atbraucēji nepaliek Latvijā, es nezinu. Pazīstu dažas jauktās ģimenes, kuras aizbrauc prom no Latvijas sabiedrības sliktās attieksmes dēļ, piemēram, pret citas ādas krāsas cilvēkiem, sevišķi pret jaukto ģimeņu bērniem.
Ko, jūsuprāt, vajadzētu mainīt, lai kardināli uzlabotu patvēruma meklētāju integrāciju Latvijas sabiedrībā?
Es uzskatu, ka mācīt latviešu valodu patvēruma meklētājiem vajag, pat ja viņi nesaņem bēgļa vai alternatīvo statusu Latvijā vai nolemj te nepalikt. Viņš aizbrauks pilnīgi ar citu attieksmi pret cilvēkiem no Eiropas, ar labu attieksmi. Viņš zina latīņu alfabētu, viņš ir iemācījies mācīties, turpmāk viņam būs vieglāk. Tā nav līdzekļu nelietderīga tērēšana. Galu galā mēs dzīvojam Eiropā, nevis kaut kur atsevišķi no tās.
Es uzskatu, ka latviešu valoda ir viens no integrācijas ceļiem. Valoda ir jāmāca, lai mēs labāk saprastu patvēruma meklētājus un lai viņi saprastu mūs. Cik nopietni jāmāca, cik stingrām jābūt prasībām, to nosaka Ministru kabineta 733.noteikumi, kas apraksta valsts valodas prasības konkrētām profesijām. Kur tad vēl, ja ne Latvijā mācīs latviešu valodu?
Runājot par bēgļu integrācijas sociālajiem momentiem, kā piemēru bieži piesauc Igauniju. Es esmu pāršķirstījusi Igaunijas presi un apskatījusies interneta portālus. Tur pat interneta komentāros par patvēruma meklētājiem ir pavisam cita, daudz pozitīvāka retorika. Manuprāt, attieksme ir ne mazāk svarīga kā pabalsta apmērs.
Kādu iespaidu jums rada uz Latviju pārvietotie patvēruma meklētāji? Viņi bēg no kara šausmām vai tikai meklē pārtikušāku dzīvi Eiropā?
Kā man skaidro skolotāji, Latvijas presē apgalvotais bieži vien nesaskan ar patvēruma meklētāju stāstīto. Piemēram, kāds sīrietis skolotājai atzinās, ka viņš ēd tikai reizi dienā, jo pārdzīvo par savu Sīrijā atstāto ģimeni. “Es nervozēju un neko nevaru ieēst, visu laiku tikai smēķēju,” teicis patvēruma meklētājs. Ir gadījumi, kad bēgļu gaitās gājis bojā kāds tuvinieks, un cilvēks nevar par to pastāvīgi nedomāt. Iespējams, Latvijā ir ieradušies arī ekonomiskie bēgļi, bet, runājot ar skolotājām, kuras “Muceniekos” māca latviešu valodu, viņas par patvēruma meklētājiem neko sliktu nevar pateikt. Viņi daudz kam ir izgājuši cauri. Starp patvēruma meklētājiem, piemēram, ir sieviete, kurai Sīrijā palikuši divi bērniņi. Skaidrs, ka viņai ir grūti. To var redzēt. Ir lietas, ko nevar uzspēlēt, lai iežēlinātu. Jebkurš cilvēks grib dzīvot labāk.
Vai ir attaisnojusies Latvijas pieeja patvēruma meklētāju pārvietošanā dot priekšroku ģimenēm ar bērniem?
Tie patvēruma meklētāji, kuri uz Latviju ir pārvietoti, ir ģimenes. Tie, kuri mūsu valstī ir ieradušies patstāvīgi, bieži vien ir “vieninieki”. Es brīnos, kā sieviete, kura nezina nevienu svešvalodu, nav ne dienu mācījusies skolā, var nokļūt līdz Latvijai. Es esmu strādājusi ar tādām migrantēm no Afganistānas. Parasti tiem, kas ir vieni paši atbraukuši, viens brālis ir kādā citā valstī, vecāki – citā. Viņu ģimenes jau arī ir izmētātas. Protams, ka viņi centīsies apvienoties, tikai jautājums, kurā valstī.
Kas patvēruma meklētājiem patīk Latvijā?
“Muceniekos” strādā fantastiski cilvēki. Kontaktējoties ar patvēruma meklētājiem, es viņiem vienmēr jautāju, kas viņiem patīk Latvijā. Parasti atbild, ka patīk cilvēki. Patvēruma meklētāji “Muceniekos” atrodas tādos kā siltumnīcas apstākļos. Iespējams, ka tie, kas paliks Latvijā, vēlāk saskarsies ar skaudrāku attieksmi.
Patvēruma meklētāji saka, ka viņiem patīk arī Latvijas daba, jo viņu dzimtenē daba ir pilnīgi cita. Patīk Rīga. Tie, kuri ir redzējuši jūru, runā par to ar sajūsmu.
Izzināt, kas no Latvijas ēdieniem garšo patvēruma meklētājiem, ir grūtāk. Piemēram, papriku mēs ēdam pilnīgi citādi nekā viņi. Toties viņiem garšo Latvijas siers, bet desas gan netiek tā slavētas.
Kā patvēruma meklētājiem ir ar reliģijas lietām? Iekārtot lūgšanu telpu viņi neprasa?
Kursos mēs to nejūtam. Uzsvēršu, ka mēs esam ļoti stereotipiski savā domāšanā. Atceros, vienā no manām pirmajām grupām bija kāds vīrietis ar lūgšanu krellēm rokā. Nodomāju: tas nu gan ir fanātisks islāmticīgais, bet izrādījās, ka viņš ir vienīgais kristietis tajā grupā.
Saeimā tiek diskutēts par seju aizsedzošo musulmaņu galvassegu aizliegšanu. Vai tās ir aktuālas arī “Muceniekos”?
Es zinu tikai divas musulmaņu sievietes Latvijā, kas staigā aizklātām sejām. Abas ir latvietes. Ne reizi “Muceniekos” tādas neesmu redzējusi. Jā, musulmanietes nēsā lakatus, bet to dara arī, piemēram, vecticībnieces.
Latvijā dzīvo pietiekami daudz arābu izcelsmes cilvēku, viens no viņiem ir pat ievēlēts Saeimā. Vai viņu iesaistīšanās integrācijas procesā to sekmētu?
Protams, tam būtu nozīme. Latviešu valodas aģentūra bez kaut kādiem uzdevumiem to jau dara. Mēs piesaistām pasniedzējus no Latvijas Universitātes skolotāju tālākizglītības kursiem, stāstām par izglītības sistēmu Sīrijā un Jordānijā.
Es gribētu, lai Latvijā būtu vairāk pozitīvo stāstu par integrāciju. Ne reliģijas, ne tautības nav labas vai sliktas, ir tikai labi vai slikti cilvēki.
…Info avots: http://www.leta.lv/plus/133A1EFF-2AC8-8A4B-DE1D-B82FBB703E64/