Korupcija un amatpersonu nelikumīga rīcība esot neizpaužams valsts noslēpums?

Indra Sprance

“Kuram gan citam var uzticēties, ja ne Drošības policijai?” ņipra sarkanmate vaicā, kad norādu, ka Drošības policijā izvietotajiem mantu glabāšanas skapīšiem varētu būt vairākas atslēgas. “Nevienam, “ atbildu. Savu telefonu, maku un dzīvokļa atslēgas esmu atstājusi mājās.
Kamēr policijas darbiniece rūpīgi pārbauda (viscaur apčamdot un meklējot ar metāla detektoru), vai neesmu slepus ienesusi diktofonu vai kādu citu Drošības policijai netīkamu priekšmetu, ieradies arī procesa virzītājs – izmeklētājs Sandris Buls. Jauns vīrietis iesirmu galvu. No skata – vidusmēra ierēdnis valsts pārvaldē, varbūt drusku labāk ģērbies.
Kriminālprocess ierosināts par valsts noslēpumu saturošas informācijas izpaušanu manā 2016.gada jūlija “Ir” rakstā par KNAB. Toreiz KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs Juris Jurašs pirmo reizi publiski atklāja, ka viņam piedāvāts miljons eiro kukulis pēdējo gadu lielākajā korupcijas skandālā – tā dēvētajā Magoņa lietā.
Par to viņš bija ziņojis savam priekšniekam KNAB vadītājam Jaroslavam Streļčenokam, taču neviens neesot izrādījis interesi par piedāvājuma saņemšanas apstākļu noskaidrošanu, kas licis secināt, ka neviens arī nav nopietni šo lietu izmeklējis. Raksts izraisīja plašu rezonansi un dažādus minējumus, kas varētu būt kukuļa devēji. Neoficiāli tika pieminēti ļoti augstām valsts amatpersonām pietuvināti cilvēki.
Uz notikušo reaģēja arī Ģenerālprokuratūra. Tika ierosināts kriminālprocess. Tikai nevis par to, lai pārbaudītu – ir vai nav Jurašam piedāvāts kukulis, ir vai nav KNAB vadība pieļāvusi bezdarbību, neķerot kukuļa piedāvātājus, bet gan par valsts noslēpuma saturošas informācijas iespējamo izpaušanu žurnālā “Ir”.
Šodien šī kriminālprocesa ietvaros man bija jāsniedz liecības.
Uz manu lūgumu paskaidrot, kāpēc kriminālprocess ir ierosināts, ja likums nosaka, ka valsts noslēpums nevar būt ziņas par korupcijas gadījumiem un amatpersonu nelikumīgu rīcību, izmeklētājs atbildēja īsi (jau iepriekš atvainojos visiem, ja ir kādas neprecizitātes. Sarunu nevarēju ierakstīt, tāpēc atstāstu pēc atmiņas).
“Nu, teiksim tā. Korupcijas gadījums – tas ir diskutabls jautājums,” skaidroja izmeklētājs. Tāpēc arī lieta ierosināta, lai ar kriminālprocesuālām metodēm pārbaudītu – ir vai nav notikusi valsts noslēpuma izpaušana, skaidroja Buls.
Saruna ar DP darbinieku gan nebija gara. Jau pašā sākumā atteicos parakstīties par informācijas neizpaušanu, jo procesu un manu nopratināšanu uzskatu par bezjēdzīgu valsts resursu šķērdēšanu, kā arī nepamatotu vēršanos pret avotu un žurnālistu. Visa informācija, ko avots piekrita publiskot, rakstā tika korekti atspoguļota, neko vairāk vai papildus nevarēju paskaidrot, lai arī jautājumi bija.
Kāpēc es šo visu rakstu? Gribētu cerēt, ka šī bija pirmā un pēdējā reize, kad šādā veidā notiek vēršanās pret cilvēku, kas manos rakstos vai kur citur publiski ziņojis par iespējamu korupcijas gadījumu un amatpersonu bezdarbību. Sabiedrība ir ieguvēja no tā, ka šādas lietas tiek atklātas. To vajadzētu saprast arī prokuratūrai un Drošības policijai.
Pārpublicēts no Facebook.
…Info avots: http://www.pietiek.com/raksti/ka_man_gaja_drosibas_policija

Ivo Leitāns

Otrdien biju uzaicināts uz Drošības policiju sniegt liecības kriminālprocesā, kas ir uzsākts par valsts noslēpuma apzinātu izpaušanu, kura esot notikusi pagājušā gada jūlijā – LŽA biedres Indras Sprances rakstā žurnālā “Ir” un manis gatavotajā sižetā LTV “Panorāmā”. Vienīgās jaunās ziņas, kuras es pratināšanas laikā uzzināju no DP izmeklētāja, kura vārds esot noslēpums, ir uzsāktā kriminālprocesa numurs, tāpēc to šeit neminēšu.
Taču es izmeklētāju arī informēju, ka publiski paudīšu viedokli, kas man izveidojās pēc komunikācijas ar DP, tāpēc to arī daru.
Lai gan lieciniekam saskaņā ar Kriminālprocesa likumu ir pienākums liecināt par visu, “kas viņam zināms saistībā ar konkrēto noziedzīgo nodarījumu”, konkrētais noziedzīgais nodarījums man joprojām nav skaidrs. Kas tieši ir bijis izpaustais valsts noslēpums, ar kuru konkrēti sižetā skanējušo citātu vai aizkadra tekstu noslēpums ir izpausts, vismaz uz kuru sadaļu “Valsts noslēpuma objektu sarakstā” tas attiecas? To DP vai nu nespēja vai nevēlējās paskaidrot.
Norādes uz likumā “Par valsts noslēpumu” paredzēto, ka aizliegts piešķirt valsts noslēpuma statusu un ierobežot pieejamību informācijai par korupcijas gadījumiem un amatpersonu nelikumīgu rīcību, DP pārstāvis noraidīja, nepaskaidrodams, kāpēc. Galvenais arguments – žurnālisti neesot likumdevēji, lai interpretētu likumus.
Vienīgais, ko es paudu savā pratināšanā, bija tas, ka sižetā izskanējusī informācija ir atspoguļota korekti, pamatojoties uz avotu pausto. I.Sprance jau iepriekš paziņoja, ka arī viņas liecība aprobežojās ar to pašu. Līdz ar to nav skaidrs, kāpēc šādas formālas liecības ir tik būtiskas, lai sauktu žurnālistus uz valsts drošības iestādi septiņus mēnešus pēc materiāla publicēšanas. Arguments, ka aizdomās turētais nākotnē varētu noliegt savus publiski izskanējušos vārdus un tad jau žurnālisti būs jāsauc tāpat, manuprāt, nav nopietns un neliecina par saprātīgu un lietderīgu valsts drošības iestādes resursu izmantošanu.
Ticama versija varētu būt uzraugošā prokurora sniegtie norādījumi izmeklētājam, jo nav izslēgts, ka bez prokuratūras uzdevumiem process jau sen būtu izbeigts. Taču vēlme izsaukt uz pratināšanu žurnālistus kriminālprocesā tiešā saistībā ar viņu profesionālo darbību var tikt iztulkota arī kā mājiens. Tik nenoteiktā situācijā, kad valsts drošības iestāde atsakās atklāt, kas tieši bija valsts noslēpums, bet piesauc Preses likuma normas, kas aizliedz valsts noslēpumu publicēt, var radīt stindzinošu efektu. Atsevišķi mediji varētu izlemt strīdīgos gadījumos tomēr neriskēt un noklusēt sabiedriski nozīmīgu informāciju.
Ja atceramies, ka pirms nepilna gada aktīvi tika virzīti valsts drošības iestāžu iecere kriminalizēt arī valsts noslēpuma iegūšanu, neslēpjot, ka šīs normas varētu attiekties arī uz žurnālistiem, aina veidojas vēl nepatīkamāka. Krimināllikumā šādu izmaiņu vismaz pagaidām nav, tāpēc individuāli pret žurnālistiem vērsties nevar. Tomēr Preses likums paredz ģenerālprokuroram tiesības ierosināt tiesā izskatīt jautājumu par masu informācijas līdzekļa darbības izbeigšanu. Pamats tam var būt tostarp tas, ka medijs publicējis informāciju, kura krimināllietā ar tiesas spriedumu atzīta par valsts noslēpuma izpaušanu.
Var runāt, ka šajā komentārā ir nepamatoti sabiezinātas krāsas un vēršanās pret medijiem nevienam neesot padomā. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk nākas dzirdēt par atsevišķu Ģenerālprokuratūras, KNAB un Saeimas Nacionālās drošības komisijas amatpersonu izteikumiem (dažos gadījumos pat publiskiem), kas liecina par pretējo.
Pārpublicēts no Facebook.
…Info avots: http://www.pietiek.com/raksti/drosibas_policija_zurnalisti_neesot_likumdeveji,_lai_interpretetu_likumus