Dzintars Zaļūksnis
1991. gadā, kad mums radās iespēja atjaunot savu valsti, mēs bijām sadedzinājuši kalendārus un nezinājām, ka nav 1918. un pat ne 1940. gads. Latvijas valsts radās kā Latvijā dzīvojošo cilvēku gribas, prāta, neprātīgas drosmes un neprātīga naivuma summa. Toreiz, 20. gadsimta sākumā, pasaule bija tāda, ka tas izdevās.
Bet 1991. gadā mums nebija neviena, kas pateiktu priekšā, ka gadsimta nogalē pasaule ir mainījusies. Cauri gadiem mēs bijām saglabājuši naivumu, redzējām to, ko gribējām, un neredzējām to, ko negribējām. Tostarp mūsu iedomātie trimdas varoņi ieradās Tēvzemē pēc mantas un amatiem. Nokārtojās un aizbrauca atpakaļ uz savu īsto ubi panis ibi patria*, raudami sev līdzi vājākos tautiešus. Tie, kas palika, iekārtojās Brīvības bulvāra namos un Latviju vēro pa to logiem.
Tā nu ir sanācis, ka Lāčplēsi mēs esam nogremdējuši Mazajā Juglā un uzgāzuši viņam virsū Melnā Bruņinieka aizdotas naudas ratus.
Tāpēc nekas cits neatliek, kā dzīvot pagātnē, kur Latvijas vīriem vēl ir duka, bet Latvijas sievas viņiem piedod visu, jo Latvijas bērniem ir jādzīvo Latvijā.
Tikai mums to neviens nav pateicis priekšā.
* ubi panis ibi patria – latīņu val.: Tēvzeme ir tur, kur maize; Senās Romas dzejniekam Markam Pakūvijam (Marcus Pacuvius, apm. 220-130. p.m.ē.) piedēvētā izteikuma ubi bene ibi patria (Tēvzeme ir tur, kur labi) amerikanizēts variants.
Īstie vīri ir miruši, īstā “Imanta” naidnieku nosvilināta, mums atlikusi tikai hologramma. Publicitātes attēls: Kara muzejs/Motormuzejs/iauto
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/mums-neviens-nav-pateicis-prieksa
