Dzintars Zaļūksnis
Māris Kučinskis, šis talantīgais mākoņstūmējs, gumijas staipītājs un fiskālais cīnītājs par valsts pārvaldes činavnieku interesēm, savai valdībai nesen nosvinēja divu gadu jubileju. Nekāds dižs sasniegums tas, protams, nav, tomēr atzīmēsim, ka viņam veicīgāk nekā līdzšinējām šīs pašas koalīcijas valdībām ir izvedies izcīnīt spožas uzvaras pār mūžseno pretinieku – Latvijā dzīvojošo cilvēku labklājību.
Pats Kučinskis gan ziņo, ka viņa “valdība divu gadu laikā ir nodrošinājusi stabilu tautsaimniecības izaugsmi”. Piemēram, “pēc 2017. gada provizoriskajiem datiem, Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) ir audzis par 4,5%”, kas esot “pēdējos četros gados straujākais pieaugums”. Un tas arī ir praktiski vienīgais “izaugsmes indikators”.
Tiesa, komandors Kučinskis visiem stāsta vēl arī tādus brīnumus, ka “2017. gada pirmajos trijos ceturkšņos eksporta apjomi auguši par 4,1%, apstrādes rūpniecībā piedzīvota izaugsme 8% apmērā, bezdarba līmenis sasniedzis 8,8%, bet vidējā darba samaksa sasniegusi 926 eiro”. Par katru no šiem skaitļiem varam strīdēties, tomēr tas neko nemainīs, jo ko premjers ir teicis, tas ir kā akmenī iecirsts!
Bet daži izteikumi jau robežojas ar tīrām Marsa fantāzijām. Iedzīvotājiem un uzņēmumiem obligātās iepirkumu komponentes (OIK) slogs turpmākajiem desmit gadiem esot samazināts par 716 miljoniem eiro? Eita nu, komandor, kurš ļaunprātis tad uz šā samazinājuma fona ir taisījis lielākus elektroenerģijas rēķinus? Varbūt rosīgais stūrmanis Arvils, kurš pašlaik OIK sakarā haotiski stūrē uz visām pusēm vienlaicīgi, lai gan “aizmirsis” iedarbināt dzinējus un nekādi nekaitē “OIK biznesam”?
Tas pats ir sakāms par Kučinska komandas it kā sākto “valsts pārvaldes reformu”, kura, no malas skatoties, izpaužas tikai e-veselības balagānā un konsekventi īstenotajā činavnieku algu palielināšanas programmā.
Savukārt par zvaigžņu ceļotāja Kučinska Klusā pieminēto “jauno nodokļu reformu”, kas stājusies spēkā šā gada 1. janvārī, atbilstoši planētas Zeme loģikai vispār labāk būtu paklusēt nevis gvelzt, ka tās rezultātā “reformēti darbaspēka nodokļi, uzņēmumu ienākuma nodoklis, kā arī sperti soļi aktīvākai ēnu ekonomikas apkarošanai”. Vai varbūt jūs esat neparasti godīgs cilvēks, Kučinska kungs, un pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē esat valdības vārdā atzinis acīmredzamo – ka jūsu mērķis patiesībā bija tikai un vienīgi palielināt nodokļus – un tātad ienākumus pašiem sev un jums uzticīgajai činavnieku armijai –, pārējiem nīkuļiem ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) instumentiem novelkot vēl vienu ādu?
Jo, kā pēc 2018. gada pirmā mēneša izvērtējuma atzinusi Swedbank Finanšu institūta eksperte Evija Kropa, “lai gan vērienīgā nodokļu reforma nesusi virkni jauninājumus nodokļu likumdošanā, Latvija joprojām ir valsts ar augstāko darbaspēka nodokļu slogu Baltijā”. Vadzi, komandor, jums nešķiet, ka jūsu lidojošās bļodiņas kurss tomēr ir kaut kāds ieslīps, kaut kāds ne kā cilvēkiem pieņemts?
Jo Kropas kundze, kā jau pienākas valdībai pilnībā lojālai ekspertei, savus formulējumus ir noslīpējusi tik apaļīgus, ka aiz tiem grūti nojaust dažas cēloņsakarības, kas novedušas pie vēl viena secinājuma: “Latvijas nodokļu politika nelutina kā darba ņēmējus, tā arī darba devējus, radot Baltijā lielākos kopējos izdevumus uz vienu darbinieku”. Johaidī, bet kā tad tā, ja jūsu terīnes ekipāžas verbālie mērķi bija it kā pilnīgi pretēji? Viss Kosmiskais taisnīgums Kučinska izpratnē atklājas, nevis klausoties viiņa vārdos, bet analizējot viņa darbus.
Bet ļausim runāt tai pašai Swedbank ekspertei: “Lai arī Latvijas nodokļu politikas [deklarētais – Dz.Z.] mērķis ir tieši nodokļu sloga samazinājums zemāku ienākumu guvējiem, pārējās Baltijas valstis šajā jomā virzās uz priekšu straujākiem soļiem. Tā piemēram, Lietuvā maksimāli piemērojamais neapliekamais minimums ir teju divtik lielāks kā Latvijā, kamēr Igaunijā – pat divarpus reizes lielāks.” Nekas glaimojošs nav sakāms arī par darbaspēka nodokļu slogu: “Latvija joprojām ir valsts ar Baltijā augstāko darbaspēka nodokļu slogu. Vienīgās priekšrocības Latvijas darba ņēmējiem attiecībā pret Lietuvā strādājošajiem parādās situācijā ar reģistrētiem apgādājamiem, taču tas ir daļēji mānīgs rezultāts, jo Lietuvā no 2018. gada atcelts atvieglojums par apgādājamiem, tā vietā radot atsevišķu pabalstu 30 eiro apmērā par katru bērnu vecumā līdz 18 gadiem.”
Varbūt komandors savā divus gadus slaidā lokā dreifējošajā šķīvītī audzē kāpostus nevis darba ņēmējiem, bet gan devējiem? Izrādās, arī tas tā nav. Swedbank Finanšu institūts salīdzinājis nodokļu slogu Baltijas valstīs un secinājis, ka “arī darba devējus Latvijas nodokļu politika nelutina”. Proti, ja salīdzina, cik darba devējam izmaksā darbinieks, kuram “uz rokas” tiek izmaksāta, piemēram, 500 eiro liela alga (šādu un vēl zemāku algu saņem lielākā daļa Latvijā strādājošo), redzams, ka visaugstākā cena maksājama Latvijas darba devējiem (kopējās izmaksas 831 eiro). Lietuvā šāds darbinieks izmaksā par 40 eiro mazāk (kopējās izmaksas 791 eiro), bet Igaunijā – pat par 137 eiro mazāk (kopējās izmaksas 694 eiro).
Vai ir vajadzība kaut ko piebilst par komandora Kučinska un viņa varonīgās Marsa iekarotāju ekipāžas nosprausto kursu? Laikam jau nē, jo galvenais, kā zināms, lai valdība būtu stabila. Uz kurieni un kāpēc tā grīļojas,– šie jautājumi mūsu valstī ir otršķirīgi. Galu galā cilvēku labklājību ārpus lidojošā šķīvīša koalīcijai vēl nav izdevies pilnīgi un galīgi piebeigt, tikai piesmacēt.
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/divos-gados-kucinska-valdibai-ir-izdevies-piesmacet-cilveku-labklajibu
Marsieši aplaudē paši sev. Foto no: BNN.lv
