Prokuratūra un Drošības policija iet Izraēlas pavadā?

Andris Orols
Leonardam Inkinam notika jau 8(!) tiesa. Par ko? Par ”PSRS ebreju katķisma” fragmenta pārpublicēšanu. Tiesas spriedums tāpat kā iepriekšējās reizes – attaisnojošs. Ja Prokuratūra un Drošības policija ir tiesības sargājošās iestādes, tad rodas jautājums – kā tiesības tās sargā? Izraēlas? Ebreju? Latviešu? Un šīs instances nemaz nemulsina fakts, ka cenzūra Latvijā ir aizliegta un nepastāv aizliegtas (cenzētas) literatūras saraksts – Satversme, 100.pants ”Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” ( http://likumi.lv/doc.php?id=57980 )
Rodas iespaids, ka minētajās valsts institūcijās strādā neprofesionāli un neizglītoti cilvēki, kuri pirms apsūdzības izvirzīšanas nepūlas iepazīties pat ar valsts galveno pamatlikumu.
Avots: http://www.draugiem.lv/blogs/post/Viss-bija-citadi_14591030
Leonards Inkins – attaisnots trešo reizi
( www.draugiem.lv/gallery/ )
Šoreiz viss bija citādi. Ja lasītājs atceras laikrakstā “DDD” Leonarda Inkina izteiktos komentārus par Senāta lēmumu turpināt viņa tiesāšanu Rīgas apgabaltiesā, tad gribētos nomierināt − nelabvēlīgās prognozes nerealizējās. Šoreiz tiesa turpinājās, bet viss bija patiešām citādi. Tiesa un tiesnešu rīcība bija tāda, kādai tai jābūt. Var teikt, ka tiesneši sprieda taisnīgu tiesu, un, ja spriež taisnīgi, tad cita iznākuma nevarēja būt. Leonards Inkins trešo reizi tika atzīts par nevainīgu un attaisnots, un paldies ir jāpasaka arī viņa aizstāvim – advokātam Bruno Libertam, kurš palīdzēja.
Kārtējā uzvara ir gūta, tomēr vēl joprojām pastāv bažas, ka prokuratūra spriedumu pārsūdzēs − tad, iespējams, būs vēl devītā un desmitā tiesa… Par nerimtīgo tiesāšanu Leonards Inkins tiesas sēdē pēdējā vārdā teica:
“No apsūdzības izriet, ka es ar katru dienu jūtu arvien lielāku naidu pret žīdiem un publicēju citātu no “Padomju Savienības žīdu katķisma” ar nolūku šo naidu kurināt. Lai pasaule pret viņiem vērstos, notiktu grautiņi un nez kas vēl. Tā, protams, var domāt, tā var runāt, bet tad tas ir jāpamato un jāpierāda. Jāpierāda, ka šāds ir bijis mans nolūks.
Šī ir astotā tiesa, un iepriekšējās tiesās ir pietiekami pateikts, jautāts, atbildēts un uzrakstīts, lai godīgam darba darītājam un pienākumu veicējam viss būtu skaidrs, un šī tiesa ir tikai formāla lietas izbeigšana. Ja tā nav, tad esmu nolemts.
Ja divas instances ir pateikušas, ka neesmu vainīgs, bet tiesāšana turpinās, tad tas nozīmē, ka prokuratūrai nav svarīgi, vai esmu vai neesmu vainīgs. Svarīgi ir panākt notiesājošu spriedumu. Un šis “panākt” balstās nevis nodarījumā, bet politiskā motivācijā. To nevajag prokurorei personiski, to nevajag izmeklētājam, to vajag valsts varai politisku iemeslu dēļ. Tāpēc atļaujos to saukt par politisku lietu.”
Izdevīgā lūrēšana
Leonards tiesā daudz runāja līdzībās. Tā ir vieglāk saprast domu, un tā labāk iekrīt atmiņā. Viņš izstāstīja kādu līdzību, ko var attiecināt uz šo nepamatoto apsūdzību:
“Mēs bieži saskaramies ar kaut ko, kas mums ir jāvērtē. Un mūsu vērtējums galvenokārt izriet ne tikai no mūsu attieksmes pret notiekošo, bet arī no tā, kāds ir mūsu redzesloks. Iedomāsimies, ka kāds skatās pa atslēgas caurumu durvīs. Viņš redz, ka kāda roka ar nazi graiza bezpalīdzīgu cilvēka ķermeni. Viņš domā, vērtē un spriež: tātad tur notiek noziegums. Un viņam nav šaubu, jo viņš taču to visu redz savām acīm. Nelaime tā, ka viņa acis redz pārāk maz, lai izdarītu pareizu secinājumu. Viņa redzesloks ir ļoti šaurs. Ja viņš atvērtu durvis vai ienāktu telpā, tad viņam pavērtos cita aina. Viņš ieraudzītu, ka atrodas operāciju zālē un ka tas, kuram ir nazis, ir ķirurgs, kurš glābj pacientu. Viens un tas pats notikums, viena un tā pati telpa, vieni un tie paši cilvēki, bet cik dažādi var būt to vērtējumi! Un abos gadījumos viņš ir patiess, jo ir pakļauts redzeslokam. Vai nu lūrēs, vai atvērs durvis. Arī manā lietā ir līdzīgi.
Katrs iesaistītais ir izdarījis izvēli, kā uz to lūkoties. Vai apzināti pa atslēgas caurumu vai tomēr atverot durvis, lai ieraudzītu, kas tur notiek patiesībā. Izmeklētājs un Drošības policija savu izvēli jau ir izdarījusi. Viņi lūr pa atslēgas caurumu, jo tā viņiem ir izdevīgāk. Iespējams, tas ir tāpēc, ka viņiem ir tādi pienākumi un vadības uzdevumi, tiem ir nevis jāatver durvis un jāiepazīstas ar to, kas ir patiesībā, bet jāpilda konkrēti uzdevumi un pienākumi. Patiesības noskaidrošana un godīga amata pildīšana laikam neietilpst viņu darba uzdevumos. Bet tikai paklausīga izpildīšana.
Prokurore arī ir savu izvēli izdarījusi, un tam ir arī kādi cēloņi, iemesli un apstākļi. Ir kaut kas, kas liek viņai tā rīkoties.”
Apsūdzēto sols – daudz garāks
Runājot par Izraēlas vēstnieces vēstuli Aināram Dimantam, Leonards sacīja:
“Izraēlas vēstniece nebija klausījusies “Radio NABA”, un esmu pārliecināts, ka viņa pat nezināja, ka tāds radio vispār ir. Un kad viņa rakstīja šo vēstuli Aināram Dimantam un pārējiem, es pieļauju, ka viņai nebija nekādu ļaunu nolūku. Ka viņa nevēlējās, lai kādu tiesā, ka viņai nebija tāda nolūka. Bet taču bija kāds, kurš viņai sastāstīja, ka ir tāds raidījums, ka tajā runā to un to, ka tas, kas raidījumā skan, neatbilst Eiropas tolerances vērtībām. Un viņa noticēja un nepārbaudījusi uzrakstīja šo vēstuli Aināram Dimantam un pārējiem.
Pieļauju, ka arī prokurore man negrib ļaunu, bet viņai ir kādi apstākļi, kuru dēļ ir spiesta tā rīkoties, jo tas, ko viņa dara, neatbilst tam, ko viņa man teica savā kabinetā. Es pietiekami labi pazīstu cilvēkus un spēju atšķirt, kad cilvēks rīkojas, kā vēlas, un kad − apstākļu spiests. Es nekad neesmu vērsies pret prokurori personiski, runājot par viņas darbībām, domāju prokuratūras rīcību, kuras rīkojumus viņa pilda. Minot izmeklētāju Aukstikalnu, es patiesībā runāju par Drošības policiju. Jo šie minētie ir tikai skrūvītes, kas griežas līdzi lielajam mehānismam, kura daļiņas viņi ir.
Arī es, kad publicēju šo Izraēlas vēstnieces vēstuli kopā ar citātu no “Padomju Savienības žīdu katķisma”, negribēju nevienam ļaunu, īpaši jau sev, un nevērsos ne pret vienu tautu. Es tikai biju sašutis par šo netaisnību, ka nepamatoti slēdza raidījumu “Tēvijas laikmets”. Neko vairāk.
Vairāki cilvēki noteiktā secībā veic kādas darbības bez nolūka izdarīt ko ļaunu, bet šīs darbības beidzas ar ļaunumu. Patiesi ir teikts, ka ceļš uz elli ir ar labiem nodomiem klāts.
Tas, ka mani četrus gadus vajā, tas ir ļaunums. Un ne tikai mani! Tas, ka mani apsūdz un tiesā par to, ko es neesmu darījis un gribējis darīt, tas ir ļaunums. Un no šī ļaunuma ciešu ne tikai es. Šeit tiesā ne tikai mani. Virtuāli apsūdzēto sols patiesībā ir daudz garāks.
Skatoties pa atslēgas caurumu, apsūdzība redz tikai fragmentu no “Padomju Savienības žīdu katķisma”, darbības vārdus un izdara secinājumus, piedēvējot man piedēvēšanu. Bet var atvērt durvis un ieraudzīt patieso ainu, ka ir bijusi Izraēlas vēstnieces vēstule Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes vadītājam Aināram Dimantam un Latvijas Universitātes rektoram profesoram Mārcim Auziņam, Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājam Arkādijam Suharenko, Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centra priekšsēdētājam profesoram Ruvinam Ferberam, Ārlietu ministrijas Speciālo uzdevumu vēstniekam Rolandam Lappuķem.
Un tieši šī vēstule ir bijusi tā, kas rosinājusi visas tālākās darbības – raidījuma slēgšanu un citāta publicēšanu, apsūdzību un daudzās tiesas sēdes. Nevērtēt Izraēlas vēstnieces vēstuli, nesaskatīt tajā cēloni ir apzināta tuvredzība. Jo mana turpmākā darbība bija aizsargreakcija uz Izraēlas vēstnieces rīcību un Latvijas varas pakļaušanos viņas vēlmēm.
Runājot līdzībās, apsūdzības veidotāji nevēlas atvērt durvis un ielūkoties patiesībā. Bet paldies Dievam, ka ar viņu šauro skatījumu vēl ir par maz, lai mani notiesātu. Ar viņu šauro redzējumu pietiek, lai vajātu, un tas viņiem godam izdodas.”
…to zina Dievs
Turpinot Leonards teica:
“Kas šai astotajā tiesā ir mainījies no tā, kas bija iepriekšējās? Nekas. Apsūdzība tā pati, būtība tā pati.
Kā es nebiju vainīgs, tā es neesmu vainīgs. Daudz ko var uzrakstīt, daudz ko var sacerēt, apgalvot un pat kaut kā pamatot, bet es taču zinu, ka man nav bijuši nekādi ļauni nolūki. Nav šodien un nebūs arī rīt. To nu jau zina arī prokurore.
Kas attiecās uz tautām, rasēm un tamlīdzīgām lietām, tad kāds naids pret tām ir pretrunā ar manu reliģisko pārliecību. Un vēl − par to, kā ir patiesībā, zina Dievs. Dievu nevar piekrāpt, Tam nevar atnest kādu ekspertīzi, ar kuras palīdzību maldināt. Vienīgā apsūdzības cerība, ka šoreiz tiesa pieņems sen gaidīto lēmumu. Un ja tā nenotiks, rakstīs atkal, un būs devītā un desmitā tiesa. Viņiem nekur nav jāsteidzas, viņiem valsts nauda nav jātaupa. Viņi katru mēnesi laicīgi saņem algas un paredzētās piemaksas. Varbūt tas ir viens no cēloņiem, kāpēc šī lieta nekādi nevar beigties.”
Un atkal tiesā dzirdējām līdzības un piemērus:
“Mēs dzīvojam laikā, kad notiesāt var jebkuru − būtu tikai politiska nepieciešamība.
Ir vairāki, visiem zināmi, politisko prāvu piemēri. Viens no zināmākajiem ir tas, kā tiesāja Jēzu Kristu. Nu, sakiet, ko Jēzus Kristus kādam bija sliktu izdarījis? Viņš bija tikai cilvēkus no miroņiem cēlis, ārstējis un izglītojis. Viņš nebija nevienu apzadzis, Viņš nebija kurinājis rasu naidu. Un Viņu tik nežēlīgi sodīja ar nāvi. Arī tie, kas to darīja, to darīja likumīgi, tiesiski un pamatoti. Arī Viņu tiesāja nevis par nodarījumu, bet vajadzības pēc. Ļoti daudzu cilvēku interesēs bija Viņu notiesāt. Jo Viņš daudziem no tā laika varas traucēja un ļoti daudziem nepatika. Un tie lielākoties Viņu nebija nedz redzējuši, nedz dzirdējuši. Bet viņi bija pārliecināti, ka tas, ko Viņš sludina un dara, bija viņiem nevēlams, un tāpēc Viņu nogalināja.
Ukrainieti Nadeždu Savčenko arī netiesāja par nodarījumu, bet gan tāpēc, ka Krievijas varai vajadzēja notiesājošu spriedumu.
Objektīvi ir tikai Dieva likumi un no tiem izrietošie fizikas likumi, viss pārējais ir subjektīvs.
Kopīgā jēga
Tiesas zālē bija ap 70 cilvēkiem, kuri bija atnākuši atbalstīt nepatiesi apsūdzēto Leonardu un uzmanīgi sekoja līdzi viņa teiktajam pēdējam vārdam. Prokurore sēdēja stingu skatienu, un tiesnešu sejās bija lasāma interese.
“Jebkuram dokumentam, grāmatai rakstam, dzejolim un dziesmai ir kāda kopīgā jēga. Arī šai manai runai,” uzsvēra Leonards un turpināja: “Visam ir kāda kopīgā jēga. Tieši šī kopīgā jēga ir tas, kāpēc šāds dokuments, likums, raksts vai dzejolis ir tapis. Ja kopīgās jēgas nav, tad tas kļūst bezjēdzīgs. Tikpat bezjēdzīgs, cik bezjēdzīgi ir analizēt manu publikāciju, sadalot to pa darbības vārdiem, izteiksmes vārdiem un citādi skaldot, lai panāktu apsūdzībai vēlamo.
Var sagriezt tārpiņu – simtkāji − daudzās daļās un izpētīt katru kājiņu ar mikroskopu, kā viņa kustas, no kādām šūnām sastāv, bet tas nedod priekšstatu par to, kā šis tārps pārvietojas. Tas dod zināšanas, kā ir uzbūvēta šī viena kāja.
Līdzīgi var aplūkot šo tiesas procesu. Katru tiesas sēdi atsevišķi − tur teikto, jautāto, apgalvoto, secināto. Visu var klasificēt, pa plauktiņiem salikt un sakārtot. Bet var uz to palūkoties arī citādi, vienkāršāk, skaidrāk un izprotošāk.
Vai kāda fragmenta publicēšana no kāda darba, kas jau sen ir publicēts, no tā, kas visiem ir pieejams, var radīt kādu rasu nesaticību un naidu? Vai citāta publikācija bez komentāriem un bez kādām piebildēm var izraisīt rasu naidu? Vai mana publikācija ir aicinājums uz kādu darbību? Jebkurš pieskaitāms cilvēks pateiks, ka nav. Bet to viņš darīs tikai tad, ja nebūs personiski ieinteresēts. Nevis idejiski un ideoloģiski, bet personiski ieinteresēts kādā rezultātā. Tad gan viņš teiks: “Tu zini, jāpadomā, jāpavērtē, jāveic zinātnisks pētījums… varbūt tomēr ir citādāk.”
Kopīgā jēga. Mums pat tāds termins ir pazudis no mūsu sarunvalodas un ir sastopams lielākoties tikai agrāko gadu literatūrā. Dzirdot šādu vārdu salikumu, daudzi nesaprot, ko tas nozīmē. Tas nozīmē to, ka jebkurai filmai, jebkuram dzejolim, dziesmai vai kam citam, kas ir ap mums un ar mums notiek, ir kāda kopīgā jēga. Šī kopīgā jēga var būt mums patīkama, var nepatikt, bet tā vienmēr ir. Un šī kopīgā jēga ne vienmēr ir vienā teikumā uzrakstāma. Apsūdzība izvairās no manas publikācijas kopīgās jēgas, jo tas tai nav izdevīgi. Tas neatbilst apsūdzības nolūkam. Apsūdzība manis publicēto sadala daudzās daļās un no šīm daļām būvē sev vēlamo kopīgo jēgu.
Tā cilvēki rīkojas bieži, kad, piemēram, stāstot par savu kolaboracionisko, noziedzīgo vai citādi nosodāmo pagātni, − ka “citādi tad nevarēja, tādi bija laiki un apstākļi.” “Lai varētu saņemt dzīvokli, bija jāstājas Komunistiskajā partijā, lai varētu izdot grāmatas, lai varētu veidot filmas, lai manu mūziku atskaņotu radio un TV, bija jāsadarbojas ar komunistisko režīmu.” “Es jau nevienu šāvis neesmu, es jau tikai skaitījos partijā…” Visi tādus stāstus esam dzirdējuši.
Bet šie stāstītāji apzināti noklusē galveno. Komunistiskās partijas izveidošanas, dibināšanas un pastāvēšanas kopējo jēgu. Šo partiju izveidoja noziedznieki ar nolūku iznīcināt, pakļaut, paverdzināt tautas un valstis. Apzināti radīt ciešanas, jo ne ar kādiem ekonomiskiem vai politiskiem nolūkiem nevar izskaidrot padomju zvērības, kā tikai ar sadistisku vēlmi radīt ciešanas. Un nekāda cita satura, nekādu citu nolūku nebija. Ja mēs uz to skatīsimies no kopīgās jēgas viedokļa, tad šo stāstītāju darītais iegūst citu skatu (ainu) un vērtējumu. Tad viss kļūs vienkāršs un saprotams. Lai vairotu savu labklājību kāds labprātīgi piekrita iesaistīties noziedzīgā organizācijā, un tam nu nav nekāda attaisnojuma. Daudzi, kurus pēc Otrā pasaules kara tiesāja par kara noziegumiem, arī teica, ka bija iesaukti, ka tikai pildīja konkrētas pavēles un izlikās, ka nesaprata šo pavēļu kopējo jēgu. Un kad tiesās komunistus, bijušos un esošos par noziegumiem pret cilvēci, arī viņi stāstīs šos pekstiņus, ka tādi bija likumi, citādi nevarēja, un izliksies nezinām kopīgo jēgu.
Arī manai vajāšanai ir kāda kopīgā jēga. Izraēlas vēstniece drīkst norādīt, kādi raidījumi viņai ir tīkami, kādi nav. Viņa uzdodas par eksperti un vērtē, kādi raidījumi atbilst Eiropas tolerances vērtībām, kādi neatbilst, viņa vērtē raidījumu toni, propagandas atmosfēru un terminoloģiju. Viņa aicina “pieņemt mērus”. Viņa ir pārsteigta, ka nacionālais radio dod iespēju man un Robertam Klimovičam runāt. Pārsteigta − tas nozīmē: ko jūs uzdrošinieties. Tūlīt pārtrauciet. Un pārtrauc arī. Latvija nerunā pretī. Latvijas vara saprot diplomātu valodā rakstīto kopīgo jēgu.”
Nobeigumā gribas uzdot lasītājiem jautājumu: vai ziniet kādu, kuru par vienu un to pašu trīs reizes tiesa būtu attaisnojusi, bet neviens spriedums vēl nav stājies spēkā? Vai Leonardu Inkinu trešais attaisnojošais spriedums beidzot pieliks punktu šai politiskajai prāvai?
Klātienē notiekošo vēroja Līga Muzikante
…Info avots: Laikraksts DDD Nr. 19(369) 7-20 oktōbris ; http://antiglobalisti.org/politika-latvija/prokuratura-un-drosibas-policija-iet-izraelas-pavada/