Latvijas goda lietas vārdā mudina veikt uzlabojumus, lai bēgļi nebēgtu no Latvijas

Bēgļu palikšana Latvijā ir goda lieta valstij, tāpēc būtu jāveic uzlabojumi, lai šie cilvēki nebēgtu prom tālāk uz Rietumeiropu, ir pārliecināta projekta “Passworld” vadītāja Astra Ozola, un viņai piekrīt vairāki citi speciālisti, kuri ir iesaistīti patvēruma meklētāju uzņemšanā.
Viņa uzsvēra, ka vēl pagājušā gada beigās un šī gada sākumā bija pilnīgs haoss un nesapratne par to, kas būs ar bēgļu plūsmu, kā varam palīdzēt. Ozolas ieskatā, zinot, cik bēgļi Latvijai ir jāuzņem, ir jāsaprot, kā darboties turpmāk.
Ņemot vērā, ka liela daļa uz Latviju ieradušos personu pēc bēgļu statusa saņemšanas Latviju atstājuši, Ozola norādīja, ka, viņasprāt, ne visi bēgļi pametīs Latviju.
“Vai mums pašiem ir patīkami, ka cilvēki atbrauc un uzreiz aizbrauc?” jautāja Ozola, uzsverot, ka “tā ir tāda kā goda lieta valstij”, lai viņi neaizbrauktu, saprotot, ka te, iespējams, nav tik labi.
Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Dmitrijs Trofimovs norādīja, ka pagājis gads, kopš Latvija sāka īstenot pārvietošanas programmu. Viens no uzdevumiem, ko Latvija mēģina īstenot, ir ieradušos cilvēku sociālekonomiskā iekļaušanās. Viņš skaidroja, ka nācies saskarties ar to, ka cilvēki pēc statusa saņemšanas ir spiesti pamest Latviju.
“Redzam, ka tautu kustības procesi joprojām ir, tie maina politisko spektru Eiropā, ietekmē sabiedrības polarizēšanos un radikalizēšanos,” uzsvēra Trofimovs.
Viņš atzina, ka patlaban Latvija ir ļoti konkrētu un praktisku izaicinājumu priekšā – to vidū ir dzīvesvietas un darba atrašanas jautājums. Trofimovs sacīja, ka kopumā jautājums ir par mūsu drošumspēju – mūsu attieksme, bailes no nedrošības un nabadzības. Viņš skaidroja, ka, lai celtu drošumspēju, programmā tika intensīvi veikta drošības pārbaude, kā arī mēģināts nodrošināt uzturēšanos atbilstoši vajadzībām. “Bet bailes no nabadzības noveda pie lēmumiem, kad tika samazināti bēgļu pabalsti. Un tad ir ārkārtīgi grūti risināt pārvietoto cilvēku jautājumus – dzīvesvieta, darbavieta, izglītība,” secināja Trofimovs.
Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktors Imants Lipskis uzsvēra, ka sociālekonomiskās iekļaušanās kontekstā tieši valsts valodas zināšanas ir obligāts priekšnosacījums, lai iekļautos darba tirgū.
“Esam konstatējuši no iepriekšējās pieredzes, ka latviešu valodas apguve ir ļoti būtisks nosacījums, bet kursi, ko piedāvājam, ir par īsu,” norādīja Lipskis, piebilstot, ka tajos jau veiktas izmaiņas, lai bēgļiem izveidotu garākus kursus, lai varētu vairāk iemācīties, nonākot līdz valodu atestācijas eksāmeniem.
Latviešu valodas aģentūras Izglītības daļas metodiķe, latviešu valodas skolotāja cittautiešiem Ērika Pičukāne uzsvēra, ka, mācot šiem cilvēkiem latviešu valodu, īsti nevar pateikt, vai cilvēki tomēr atstās Latviju. “Kamēr viņi mācās valodu, nevar to pateikt, jo viņi mācās ar lielu interesi,” atzina Pičukāne.
Viņa skaidroja, ka valodas apmācības grupās ir ļoti dažādi cilvēki, tostarp ar izteikti atšķirīgiem izglītības līmeņiem, kas nozīmē, ka arī rezultāti, kas var tikt sagaidīti pēc 120 stundu apmācībām, ir ļoti dažādi. Arī Pičukāne piekrita, ka 120 stundās laviešu valodu nevar apgūt pietiekami labi, lai mēģinātu meklēt darbu, kur tiek prasītas valodas zināšanas. Viņa uzsvēra, ka patlaban šiem cilvēkiem pamatā tiek nodrošināta drošības leksika, lai viņiem ir drošības sajūta.
Latvijas Sarkanā Krusta ģenerālsekretārs Uldis Līkops atgādināja, ka cilvēku kustība pasaulē ir ļoti sena lieta, kas notiks arī nākotnē, savukārt patlaban tas ir aktuāli, jo vienlaikus sāka kustēties lielas cilvēku masas, kas nebija prognozētas.
Arī Latvija nokļuva neizpratnē par to, atzina Līkops, vienlaikus norādot, ka pēdējā pusgada laikā Latvijā ir veikti vairāki būtiski darbi, kas reglamentē patvēruma meklētāju uzņemšanas procesu.
“Valdība apstiprināja plānu, kā tas notiks. Tomēr plānā trūkst tā, ko paši patvēruma meklētāji vēlas, un tas ir klupšanas akmens,” secināja Līkops.
Viņš atzina, ka 120 stundās nav iespējams iemācīties valodu, kā arī integrēties sabiedrībā. Līkops sacīja, ka plāns pēc būtības akcentē ierašanos, statusa piešķiršanu, savukārt cilvēku integrācijai un valodas apmācībai veltīta krietni mazāka plāna un līdzekļu daļa.
“Cilvēki, kas aizbrauca no šejienes prom, ir apliecinājums kopējai problēmai valstī. Šie cilvēki pēkšņi saprot, ka Latvija ir nabagāka par citām Eiropas Savienības valstīm. Tad, kad viņi to saprot, viņu emocijas no agresijas nonāk arī līdz žēlumam, un viņi saka, ka “aizbraukšu uz Vāciju un saukšu tevi līdzi, jo tev te grūti dzīvot”,” sacīja Līkops.
Viņš uzsvēra, ka neredz atšķirību starp 300 000 Latvijas iedzīvotāju, kas aizbrauca laimes meklējumos, un šiem cilvēkiem, kas atbildīgi izvēlējās, piemēram, neparakstīt īres līgumus, ko viņi vienkārši nevarēs pildīt.
Līkops atzina, ka patlaban ir labāk saprasts, kā strādāt ar šiem cilvēkiem. Savukārt no valsts puses Līkopa ieskatā pienācis laiks padomāt par to, ko varētu papildināt un mainīt, lai integrācijas procesi notiktu vieglāk.
Latvijas Psihoterapeitu biedrības prezidente Baiba Purvlīce sacīja, ka ir vērts apzināties, ka līdz šim Latvija bija diezgan noslēgta vieta un ka vairāk bijām saskārušies ar divkopienu jautājumu, tomēr pašreizējais lielais migrācijas vilnis liek saprast, ka mums ir jāsastopas ar daudz vairāk atšķirīgām kultūrām, kas ietekmē arī domāšanu, attiecību veidošanu.
Kā ziņots, šodien, 5.oktobrī, un rīt, 6.oktobrī, Latvijā pirmo reizi norisināsies starptautiska konference “Passworld 2016 Latvija”, kurā diskutēs par imigrantu integrācijas procesiem, problēmām un aizspriedumiem sabiedrībā, aģentūru LETA informēja organizatoru pārstāve Sigita Āboltiņa.
…Info avots: http://www.leta.lv/home/important/2A493536-2684-4A2A-A880-35A2419A3640/