Tikai piederības sajūtas valstij trūkums vainojams Latvijas vēlētāju zemajā aktivitātē?

Lai palielinātos vēlētāju aktivitāte, iedzīvotājiem jājūt piederība valstij, uzskata Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētājs Arnis Cimdars. Intervijā aģentūrai LETA kā vienu no risinājumiem sabiedrības un deputātu saiknes veicināšanai viņš min vēlēšanu apgabalu samazināšanu, kas parlamentāriešus pietuvinātu iedzīvotājiem. Amatpersona arī norāda, ka Saeimai ir laicīgi jāvienojas par to, kā tiks risinātas vēlēšanu regulējuma problēmas.
Kā notiek gatavošanās nākamgad gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām? Vai saskaraties ar kādām problēmām?
Pašlaik darbs notiek atbilstoši paredzētajam. Apzinām nepieciešamo finansējumu un plānojam līdz vēlēšanām paveicamos darbus. Pārbaudot vēlēšanu iecirkņu pieejamību, apmeklējam tos klātienē. Divarpus gadu laikā ir apsekoti 866 vēlēšanu iecirkņi 111 pašvaldībās, un domāju, ka līdz šī gada beigām apmeklēsim arī pārējos 88 iecirkņus astoņās pašvaldībās. Pēc novadu apmeklēšanas un sarunām ar pašvaldību vadītājiem tiek veidoti arī jauni iecirkņi. Septembrī Centrālā vēlēšanu komisija ir apstiprinājusi divu jaunu iecirkņu izveidi Babītes un Carnikavas novadā.
Diezgan bieži novērojams, ka vēlēšanu iecirknis ir izvietots ēkas 2.stāvā un subjektīvu iemeslu dēļ netiek iekārtots 1.stāvā, piemēram, turpat pāri ielai esošā izremontētā tautas namā. Balsošanas vietas maiņai nav nepārvaramu šķēršļu, taču to nemaina tradīcijas dēļ. Tā ir pašvaldības izvēle, un bieži vien ideja par vēlēšanu iecirkņa vietas maiņu rodas pēdējā brīdī, kad vēlēšanu process jau ir sācies un ir par vēlu veikt izmaiņas. Pēdējais brīdis iecirkņa vietas noteikšanai ir ne vēlāk kā četri mēneši līdz vēlēšanām jeb 2017.gada 2.februāris.
Plānojam tikties arī ar invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” pārstāvjiem, lai pārrunātu iespējas izmantot tehnoloģijas balsošanas procesa atvieglošanai cilvēkiem, kuru veselības stāvoklis liek pievērst pastiprinātu uzmanību. Piemēram, skaņas signālu ieviešana cilvēkiem ar sliktu redzi. Skatīsimies, ko no tā varam izmantot, jo viss vienmēr atduras pret ierobežoto finansējumu.
Cita aktualitāte ir Saeimas komisijā pēc CVK ierosinājuma sāktā diskusija par pasta balsošanas ieviešanu pašvaldību vēlēšanās. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir nonākusi pie viedokļa, ka to varētu piemērot tikai vēlētājiem, kuri atrodas ieslodzījumā. Mūsu priekšlikums bija ļaut balsot pa pastu visiem, kuriem ir tāda nepieciešamība.
Kāpēc jūs domājat, ka pasta balsošanu vajadzētu ļaut izmantot visiem iedzīvotājiem?
Tā varētu palīdzēt nobalsot vēlētājiem, kuri objektīvu iemeslu dēļ neatrodas tuvumā savai pašvaldībai. Piemēram, ir aizceļojuši uz ārzemēm, vai tie, kuri dzīvo senioru namā kaimiņu pašvaldībā, strādā vai studē ārpus deklarētās pašvaldības. Parlamenta komisijai bija savi argumenti, un mēs kā izpildītāji respektējam Saeimas nostāju šajā jautājumā, jo CVK nav likumdošanas iniciatīvas tiesību.
Līdz ar to neplānojat turpināt šī jautājuma lobēšanu?
Parlamentam ir sava kompetence, un mēs nevaram pretendēt uz parlamenta funkciju aizstāšanu. Demokrātiskā valstī ir noteikta kārtība un mijiedarbība starp institūcijām, un nav īsti pareizi, ja viena institūcija sāk aizstāt otru. Tādēļ parlamentam ir likumdošanas tiesības un atbildība par šo jomu, savukārt CVK tādas nav. Slikti būtu, ja būtu otrādi. Turklāt šobrīd arī vispārējas pasta balsošanas ieviešana nākamajām pašvaldību vēlēšanām ir novēlota. Ja tiks ieviesta pasta balsošana vēlētājiem ieslodzījumā, tad, iespējams, nākamajās vēlēšanās varētu atgriezties pie diskusijas par sistēmas paplašināšanu.
Saeimas atbildīgā komisija ir nolēmusi nevirzīt tālāk priekšlikumu, ka pašvaldību vēlēšanās varēs balsot arī šajā teritorijā strādājošie. Kā vērtējat šādas izmaiņas?
Ierosinājumam ir gan tehniskā, gan politiskā dimensija. No vēlēšanu tehnikas viedokļa ir svarīgi, kā jauno iniciatīvu tās ieviešanas gadījumā realizēt. Pašlaik vēlētājs var balsot tur, kur ir deklarējis dzīvesvietu, vai tur, kur viņam ir īpašums. Šī informācija ir pieejama Iedzīvotāju reģistrā un nekustamā īpašuma valsts kadastra reģistrā. Pašvaldību vēlēšanās šīs ziņas tiek iekļautas vēlētāju reģistrā. Lai īstenotu piedāvāto iniciatīvu, vajadzētu būt darba ņēmēju jeb strādājošo reģistram, no kura vēlētāju reģistrs varētu saņemt drošu informāciju. Kamēr šāds reģistrs nepastāv, nav skaidrs, kā pārbaudīt, kur cilvēks strādā. Bez reģistra to nāktos darīt ar papīriem, inspektoriem, kas prasītu ļoti lielus resursus. Savukārt, ja to nepārbaudītu, tad vēlētāji varētu balsot, kur vēlas, un zustu pašvaldību vēlēšanu pamatprincips, ka tiek vēlēta sava pašvaldība.
No politiskā skatījuma diezgan droši var pieņemt, ka šāds jauninājums mainītu pašvaldības elektorātu, taču diezgan neprognozējamā veidā. Nav arī atbildes, kā šajā gadījumā veidotos pašvaldības elektorāts ārkārtas vēlēšanās. Tāpat varam iedomāties gadījumus, kad pirms ārkārtas vēlēšanām kādā pašvaldībā tiek pieņemti darbā cilvēki no visas Latvijas, lai panāktu kādam vēlamo rezultātu. Līdz ar to sākotnēji šāds ierosinājums izskatās sirsnīgs, bet paliek ļoti daudz jautājumu, uz kuriem nav atbilžu.
No CVK puses nav redzama liela aktivitāte, lai nodrošinātu lielāka vēlētāju skaita piedalīšanos vēlēšanās, lai gan vēlētāju skaits ir nozīmīgs demokrātijas leģitimitātes pamats.
Taisnība, ka ir svarīgi, cik cilvēku ir deleģējuši savā vārdā rīkoties ar valsts budžetu, kas ir sabiedrības kopīpašums. Ja cilvēku, kuri deleģē, paliek ļoti maz, tad, protams, rodas jautājums, cik leģitīma ir šī vara. No otras puses, mēs dzīvojam spēcīgu stereotipu varā par iemesliem, kāpēc vēlētāji izvēlas nepiedalīties vēlēšanās. Uzskats, ka līdzdalību vēlēšanās ietekmē balsošanas procedūras, ir ļoti pārspīlēts. Iedzīvotāju piedalīšanās vēlēšanās ir rādītājs, cik lielā mērā pilsonis sevi asociē ar savu pašvaldību.
Ja raugāmies nevis uz populistiskiem apgalvojumiem, bet SKDS veiktajiem pētījumiem un to, ko saka paši vēlētāji, kuri nepiedalījās iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās, tad pirmajā vietā bija atbilde, ka neredz jēgu piedalīties balsošanā. To norādījuši 18% vēlētāju. 12,2% kā nepiedalīšanās iemeslu nosauca to, ka neuzticas nekam. 9,2% vēlētāju nezināja, par ko balsot, kas nozīmē, ka šie cilvēki vispār neinteresējās par izvēles iespējām. Savukārt 7,4% vēlētāju bija aizņemti, piemēram, strādāja, negribēja balsot – 6%, nebija laika – 5,5%, politika neinteresē – 4,5%, veselības problēmas bija 4%, nebija pases 3%, un tad seko pārējie iemesli. Tikai 9% kā iemeslu min to, ka nebija dzīves vietā un nevarēja aiziet uz vēlēšanu iecirkni.
Nedaudz citāda aina paveras Saeimas vēlēšanās, kad jēgu dalībai vēlēšanās neredzēja 13% balsstiesīgo, kas neizmantoja iespēju piedalīties vēlēšanās. Vēl 13% uzskatīja, ka nebija atbilstošu kandidātu, par ko balsot, nekas nebūs labāk – tā uzskatīja 12% vēlētāju. Nepiedalīšanās iemesli ir līdzīgi kā pašvaldību vēlēšanās, taču šeit nav tāda iegansta kā “nebiju dzīvesvietā”, jo Saeimas vēlēšanās var balsot jebkurā iecirknī. Tāpēc tie 9%, kas pašvaldību vēlēšanās nepiedalījās, jo nevarēja tikt uz savu iecirkni, šeit min citus ieganstus, kas parlamenta vēlēšanās ir populārāki nekā pašvaldību vēlēšanās. Piemēram, negribēja – 6,2%, bija aizņemti, strādāja – 9,5%, nebija laika – 9,6%. Vienam ieganstam atkrītot, cilvēkam nākas nosaukt citu.
Kā cilvēks, kurš šo jautājumu pētījis, gatavojot maģistra darbu, varu teikt, ka būtisks ir jautājums, cik ļoti vēlētājs akceptē jēdzienus “mana pašvaldība”, “mana valsts”. Ja vēlētājs nejūt šo saikni, tad viņš arī neiet uz vēlēšanām. Vēlēšanās aktivitātes mākslīgu kāpināšanu ar plašām kampaņām var salīdzināt ar situāciju, kad plaisu sienā aizlīmētu ar tapetēm – tas būtu tikai risinājums uz laiku un ļoti riskants ilgtermiņā. Reāla risinājuma rašanai jāskatās, kas notiek ar ēkas pamatiem, un jādomā, kā panākt, lai plaisa nepalielinātos, un kā to aizdarīt.
Tas ir politiķu uzdevums – nodrošināt šo plaisu salabošanu pēc būtības?
Recepšu situācijas mainīšanai varētu būt diezgan daudz, tomēr krietni mazāk nekā institūciju, ko varētu mēģināt nozīmēt kā atbildīgos un vainīgos. Situācija nav viennozīmīga, taču tā ir cieši saistīta ar tendenci gan Latvijā, gan kopumā mūsdienu sabiedrībā, kad cilvēki attālinās no valsts, pašvaldību institūcijām, baznīcas, no sabiedriskajām organizācijām un viens no otra. Lai gan sēžam pie viena galda, mēs esam iedziļinājušies savos planšetdatoros un sazināmies, sūtot īsziņas vai izmantojot sociālos tīklus.
Kādu risinājumu jūs redzat?
Viens cilvēks nevar pārveidot sabiedrību, bet ir atsevišķas lietas, ko valstī var mainīt. Piemēram, nedaudz grozot Saeimas vēlēšanu kārtību, varam sekmēt sarunāšanos starp tiem, kas ir politikā, un tiem, kas varētu stāstīt, ko sagaida no politikas. Reklāmas kampaņas bieži vien ir “smadzeņu skalošana”, kas ir saprotami, jo partijām jākonkurē savā starpā, taču – vai tiek uzklausīts pats cilvēks?
Viens no risinājumiem ir kādreizējās “Vēlēšanu reformas biedrības” piedāvājums Latviju sadalīt mazākos vēlēšanu apgabalos, saglabājot proporcionālo vēlēšanu sistēmu un nosakot, ka no viena apgabala tiek ievēlēti septiņi līdz deviņi deputāti. Līdz ar to katrā no šiem apgabaliem katrai partijai izveidotos pietiekami spēcīgas grupas, kas var uzrunāt šī apgabala iedzīvotājus. Saruna ar vēlētājiem vairs nevarētu notikt tikai caur plašsaziņas līdzekļiem, tiem paliktu partijas kopīgās platformas jautājumi. Tā vairāk būtu komunicēšana “no durvīm uz durvīm”, ko veiktu piecu līdz desmit partiju grupas.
Kā vērtējat iespēju ieviest grozāmos sarakstus, kā arī mažoritāro vai daļēji mažoritāro balsošanas sistēmu, kas paredzētu no konkrēta apgabala ievēlēt vienu personu?
Neesmu vēl redzējis nevienu vēlēšanu sistēmu, ar kuru nebūtu saistītas ilgas pēc kādām izmaiņām. Pasaulē sākotnēji vēlēšanās tika izmantota mažoritārā sistēma, kas tika kritizēta par pareizas pārstāvniecības neveidošanu. Šī apstākļa novēršanai tikai radīta proporcionālā sistēma, kas tiek kritizēta par to, ka tiek ievēlēts pārāk sadrumstalots parlaments, nevienai partijai parasti nav absolūtā vairākuma un parlamentā valda nebeidzami strīdi un ķīviņi. Lietuvā ir ieviesta jauktā sistēma, kurai arī ir iezīmes, kas tiek kritizētas.
Tāpēc tas, ka mums kaut kas nepatīk, vēl nenozīmē, ka jāmaina vēlēšanu sistēma. Vispirms jāidentificē problēma, un pēc tam jāvienojas, kā to atrisināt. Parasti ir divi trīs ceļi, no kuriem ļoti uzmanīgi varam izvēlēties vienu un tad izvērtēt, vai tas mūs ir aizvedis pie problēmas risinājuma.
Pašlaik pastāv šāds uzskats: “Tajā valstī viņi iet pa citu ceļu. Mums arī to vajag!” Taču pagaidiet, uz kurieni tas mūs aizvedīs? Nevajadzētu rīkoties pēc principa “ieviešam jebko, tikai ne to, kas mums ir”. Vispirms ir jāsaprot, ko gribam panākt, lai beigās nebūtu jājautā: “Vai tad mums šo vajadzēja?”
Saeimas vēlēšanās pastāv problēma ar identifikācijas karšu īpašniekiem, kuriem nav pases. Vai ir kāds cits efektīvs veids, kā to risināt, izņemot vēlētāju reģistra attiecināšanu arī uz parlamenta vēlēšanām?
Ilgtermiņā vēlētāju reģistrs Saeimas vēlēšanās būtu labākais risinājums. Taču tas nav vienīgais veids, jo likumdevējs var arī noteikt, ka visiem ir vajadzīga pase. Tas prasītu nodrošināt pasi visiem, kam tika pateikts, ka ar identifikācijas karti varēs veikt ikvienu nepieciešamo darbību iekšzemē. Pieļauju, ka cilvēki, kuriem ir tikai identifikācijas karte, ir tie, kuriem ir ierobežoti līdzekļi un kuri uz ārzemēm nebrauc. Taču šādā gadījumā viņi pasi izņemtu, lai dokumenta derīguma laikā to izmantotu divas reizes. 12.Saeimas vēlēšanās kā vienreizēju risinājumu izmantojām vēlētāju apliecības.
Šķiet, ka nekas nemainīsies arī 13.Saeimas vēlēšanās – balsotājiem bez pases tiks piedāvāta iespēja izņemt vēlētāju apliecību?
Es par šo jautājumu klātienē esmu uzrunājis visas parlamenta frakcijas 2015.gada maijā. Pašlaik nav viennozīmīgas atbildes, līdz ar to pie šīs diskusijas jāatgriežas jau tagad. Svarīgi, lai sabiedrība pietiekami savlaicīgi saņemtu atbildi uz jautājumu, kā būs. Lai nesanāk, ka līdz Saeimas vēlēšanām ir palikuši četri mēneši un pēkšņi izrādās, ka CVK kaut ko palaidusi garām. Neesam neko palaiduši garām.
Varbūt jums Saeimā jāvēršas rakstiski?
Esam vērsušies arī rakstiski. Tomēr arī šis ir jautājums ar diezgan lielu politisko “piesitienu”. Man kā izpildītājam ir svarīgi, lai laicīgi pasaka, kā būs. No pašreizējiem variantiem vēlētāju reģistrs atrisinātu situāciju cilvēkiem, kuriem nav pases. Tas ļautu nākotnē veikt reģistrāciju arī “on-line” jeb tiešsaistes režīmā iecirknī.
Praksē tas nozīmē vēlētāja reģistrēšanu iecirknī?
Praksē tas nozīmē, ka pēc ierašanās iecirknī tiešsaistes elektroniskajā vēlētāju reģistrā tiek pārbaudīts, vai attiecīgā persona ir vēlētājs un vai viņš jau nav izmantojis savas tiesības balsot. Pēc tam viņš tiek reģistrēts kā balsotājs šajā iecirknī, kuru viņš ir brīvi izvēlējies. Nobalsot vēlreiz citā iecirknī nav iespējams, jo visi iecirkņi tiešsaistes sistēmā redz vienu un to pašu informāciju, ka šis vēlētājs jau ir nobalsojis. Moldovā un Kirgizstānā šāds projekts ir īstenots – gan par Eiropas Savienības un citu valstu līdzekļiem. Zināmas iestrādes šādas sistēmas izveidošanai ir Lietuvā.
Pēc vēlētāju reģistra ieviešanas, kurā būs iekļauta arī “on-line” reģistrēšanās, saglabāsies pašreizējā sistēma, kas ļaus balsot jebkurā iecirknī?
Jā, vēlētājs varēs iet uz jebkuru iecirkni, ja papildus netiks mainīta šī kārtība, ka var balsot jebkurā vēlēšanu apgabalā.
Tehnoloģijas un finansējums ļauj šādu sistēmu ieviest 13.Saeimas vēlēšanās bez pārejas posma?
Pieņemu, ka tehniski to var izdarīt, bet finansiāli naudas pašlaik nav. Biju klāt budžeta projekta skatīšanā valdībā un neredzu, kā šāds tehniskais risinājums ļoti īsā laikā varētu tikt atbalstīts.
Vai “on-line” sistēma būs dārgāka nekā “papīra” vēlētāju reģistrs? “Papīra” vēlētāju reģistra ieviešana parlamenta vēlēšanās nozīmēs, ka vēlētājs joprojām būs piesaistīts vienam iecirknim?
Esmu pētījis šo jautājumu, un ir dažādi starprisinājumi, par kuriem esmu stāstījis Saeimas deputātiem, bet pagaidām padziļinātas intereses nav bijis. Saskaņā ar iepriekš minēto pētījumu lielākā daļa balsotāju iet uz to vēlēšanu iecirkni, kas viņiem ir tuvākais. Tātad jautājums ir par to nelielo cilvēku daudzumu, kas iet uz citu iecirkni.
Taču ir arī cilvēki, kuri vēlēšanu laikā, kas notiek brīvdienā, ir aizbraukuši, piemēram, uz laukiem.
Kā jau minēju, te ir vairāki starpvarianti. Var taisīt “papīra” versiju, un cilvēks, kurš aiziet ne uz savu iecirkni, iegūst tiesības nobalsot tikai pēc tam, kad ir notikusi sazināšanās starp iecirkni, kura vēlētāju sarakstā viņš ir iekļauts, un iecirkni, kur pilsonis nolēmis balsot. Piemēram, Lietuvā sākotnēji sazināšanās starp iecirkņiem notika pa telefonu un e-pastu, kas gan prasīja laiku. Jāņem vērā, ka, tāpat kā Lietuvā, arī Igaunijā vienmēr visās vēlēšanās ir ticis lietots vēlētāju reģistrs un iepriekš sagatavoti vēlētāju saraksti.
Jūs turpināsiet Saeimā lobēt šo jautājumu?
Kā CVK vadītājam man ir svarīgi zināt, kā vēlētāji tiks reģistrēti Saeimas vēlēšanās. Ņemot vērā situāciju, ka mums ir vēlētāji, kuriem ir tikai identifikācijas karte, visnepareizākais būtu nepieņemt nekādu lēmumu, jo tādā gadījumā mēs nonāktu “pata” situācijā. Šo sarunu ar politiķiem turpināšu, un, ja jautās manu viedokli, tad teikšu, ka atbilde ir vēlētāju reģistrs. Taču tikpat labi varam organizēt vēlēšanas arī ar vēlētāju apliecībām un identifikācijas kartēm, un pasu spiedogiem.
Plānojat iesniegt grozījumus likumā, lai būtu racionālāk regulēta CVK lemšanas kārtība par mandātu pārdali tiesas sprieduma gadījumā? Tagad jums jāsanāk uz sēdēm, kad iepriekš zināms, ka nav pamata lēmuma pieņemšanai.
CVK saskaņā ar likumu ir jāizskata jautājums par iespējamo mandātu pārdali pēc sprieduma spēkā stāšanās krimināllietā par balsu pirkšanu. Iepriekš varēja redzēt, ka tiesas spriedumi par trīs vai piecām balsīm nebūs pamats, lai veiktu mandātu pārdali. Tā nav laba, saprotama un rezultatīva kārtība.
Saeimā par šo jautājumu neesmu gatavs vērsties, jo neredzu recepti, ar ko to varētu aizstāt. It kā varētu pasargāt savu institūciju, nosakot, ka tiesa pieņem lēmumu, vai mandātu sadalījums ir grozāms, bet ko tas mainītu, ja pārkāpums izdarīts dažādās vietās, izmeklēšana katram gadījumam virzījusies ar dažādu ātrumu un lietas skatītas katra savā tiesā? Tāpēc tas nebūtu īsti labs risinājums.
Šāda vēlēšanu rezultātu apstrīdēšanas kārtība zināmā mērā arī ir saistīta ar to, ka nav vēlētāju reģistra un nav iespējams īsā termiņā organizēt atkārtotu nobalsošanu konkrētajā teritorijā, kur nav zināms elektorāts. Tā ir atšķirība no valstīm, kurās ir vēlētāju reģistrs.
Vienīgi varam izmantot iecirkņu vēlētāju sarakstus?
Kā mēs uzrunāsim šos cilvēkus? Tas nav risinājums, jo svarīgi, lai parlaments sāktu strādāt, kā noteikts Satversmē, – mēneša laikā pēc vēlēšanām. Tāpēc jautājums ir, ko darīt situācijā, kad vēlēšanās ir konstatētas krimināli sodāmas darbības, kuru izmeklēšana un soda piemērošana prasa laiku. Nebūtu arī pareizi, ja pēc Saeimas sanākšanas vairs neko nevarētu mainīt. Tāpēc vienīgais risinājums bija, ka CVK pārskata rezultātus pēc tiesas sprieduma saņemšanas. Taču, kā redzams, tā nav labākā kārtība.
Kādi risinājumi ir rasti tam, lai netiktu dažādi interpretētas vēlētāju izdarītās strīdīgās atzīmes balsošanas biļetenā? 12.Saeimas vēlēšanās par kandidātiem Valdi Kalnozolu (ZZS) un Māri Kučinski (ZZS) izdarītās atzīmes dažādos iecirkņos atšķirīgi interpretēja.
Kļūdīties darbā var ikviens, it sevišķi, ja bija agri jāceļas un pēc tam vēl naktī jāskaita balsis. Kļūdas ir viens aspekts, un tās var novērst. Slikti būtu tad, ja apzināti būtu sagrozīti rezultāti, taču tā tas nav.
Kučinska un Kalnozola gadījumā mēs pēc savas iniciatīvas pārbaudījām, kā uzskaitīti plusi un svītrojumi Rīgas vēlēšanu apgabalā, un konstatējām, ka bija iecirkņi, kur komisijas pieskaitījušas svītrojumu, lai gan svītrojums nevienā vietā neskar ne vārdu, ne uzvārdu un nav skaidra vēlētāja griba – vai gribēja viņu izsvītrot, vai arī bija pasvītrojis ar domu “re, kāds labs cilvēks”. Citur nebija saprotams, kāpēc atzīme, kas vairāk izskatās pēc noliekta mīnusa vai domuzīmes, tiek uzskatīta par plusu.
Mēs caurskatījām ieskenētās vēlēšanu zīmes un secinājām, ka tās drīzāk bija neuzmanības kļūdas, jo bija izkliedētas pa vēlēšanu iecirkņiem. Turklāt tās bija abos virzienos jeb vienādā daudzumā attiecībā uz abiem kandidātiem.
Ko darīsiet, kad atkal būs gadījums ar, piemēram, 20 vai 40 balsu atšķirību starp kandidātiem? Ar atšķirīgo atzīmju skaitīšanas sistēmu būs tā pati situācija, kāda bija ar Kučinski un Kalnozolu.
Pašlaik visos iecirkņos pie balsu skaitīšanas klāt ir galvenokārt tikai pārguruši vēlēšanu komisijas darbinieki, kuri pamatdarbā strādā citā vietā. Taču, ja skaitīšanu novērotu arī partiju pārstāvji, kas ir ieinteresētās puses un kas caurskatītu vēlēšanu iecirknī uz ekrāna notiekošo svītrojumu un plusiņu uzskaiti, tad šādu neuzmanības kļūdu skaitu varētu samazināt līdz minimumam, lai gan kļūdīšanās iespēja vienalga saglabāsies.
Nezinu, kā pieklājīgi apzīmēt cilvēku, kurš pie mūsu vēlēšanu biļetenu aizpildīšanas kārtības var izteikt apgalvojumu, ka plusiņus un svītrojumus var saskaitīt, nekļūdoties nevienu reizi. Skaidri saprotams, ka tāda persona nekad nav piedalījusies balsu skaitīšanā.
Tātad tas lielā mērā ir atkarīgs no vēlētājiem, kā viņi aizpilda biļetenus?
Vēlētājiem ir atšķirīgs veselības stāvoklis, arī dažādas palīgierīces nenodrošina simtprocentīgu rezultātu. Piemēram, ASV, kur ir mehāniskas ierīces, tāpat bija problēmas bēdīgi slavenajās vēlēšanās 2000.gadā. Jāatzīst, ka vienīgais pareizais risinājums ir kārtība, kad vēlēšanu iecirkņa komisija pieņem lēmumu, vai vēlētāju griba ir saprotama vai nē.
Vēlēšanu zīmes tiek ieskenētas, un skaitīšana ar datorprogrammas palīdzību un skaitīšanas procesa attēlošana uz ekrāna sniedz daudz precīzāku rezultātu. Pēc tam, skatoties uz ieskenētajām zīmēm, kāds var norādīt, ka vēlēšanu komisija ir kļūdījusies attiecīgās atzīmes novērtējumā. Tajā pašā laikā interpretācijas par vēlētāja neskaidri veiktas atzīmes nozīmi saglabāsies tik ilgi, kamēr būs iespēja izdarīt šīs atzīmes. Savukārt, ja liegsim veikt atzīmes, tad līdzināsimies tām Vidusāzijas valstīm, kur vēlētājiem nav šādas ietekmes, un tur kandidāti iekļūst parlamentā tādā kārtībā, kā noteikuši partijas bosi.
Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās bija aizķeršanās ar balsu skaitīšanu. Vai šoreiz tāda situācija nav gaidāma un rezultātu uzzināsim ātri?
Galvenais nav ātrums, galvenais ir akurāti saskaitīt. Sacensības starp iecirkņiem vai pašvaldībām, kurš ātrāk saskaitīs, nenāk par labu, jo tas noved pie dažādiem ekscesiem un procedūras pārkāpumiem. Galu galā atcerēsimies neseno Austrijas prezidenta vēlēšanu pieredzi.
Pēdējās Saeimas un Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās aizķeršanās ar balsu skaitīšanu nebija. Protams, viss var gadīties. Notiek vēlēšanu iecirkņu darbinieku paaudžu maiņa, un var gadīties kāds darbinieks, kurš domā, ka zina visu, bet tas neparādās darba procesā. Tāpēc pirms vēlēšanām veicam darbinieku apmācību un cenšamies pārrunāt šos jautājumus.
Saeimas vēlēšanās iecirkņi balsotājiem tiek slēgti plkst.20. Arī pašvaldību vēlēšanās rosinājām iecirkņus slēgt agrāk – plkst.20, nevis, kā pašlaik paredzēts, plkst.22, ņemot vērā, ka trīs dienas ir atvēlētas iepriekšējai balsošanai. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija pagaidām šo ierosinājumu nav atbalstījusi. Rezultātu apkopošana nav ātra. Latvijā atšķirībā no kaimiņvalstīm balsu skaitīšana ir darbietilpīgāka.
Vai pēc 13.Saeimas vēlēšanām kandidēsiet atkārtoti uz CVK vadītāja amatu?
Esmu vēlēšanu jomas eksperts un valsts centrālās iestādes vadītājs. Abas šīs lietas var pildīt viens cilvēks, tajā pašā laikā cilvēks var būt eksperts un nevadīt CVK. Vēlēšanu komisija man ir ikdienas darbs, ar ko pelnu iztiku. Kā eksperts plānoju strādāt vēlēšanu jomā arī pēc amata pilnvaru beigām. Manuprāt, šajā jomā varu visvairāk paveikt, pamatojoties uz savu pieredzi. Gūstu gandarījumu, redzot panākumus, – ka kaut kas ir attīstījies un pavirzījies uz priekšu.
Pašlaik strādāju gan Latvijā, gan arī starptautiskā līmenī. Kā Eiropas Padomes Venēcijas komisijas eksperts šogad biju Kirgīzijā, kā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas eksperts esmu strādājis Tadžikistānā.
Šodien, divarpus gadus pirms CVK vadītāja vēlēšanām, domāju, ka varētu kandidēt uz šo amatu, tāpat pēc septiņiem gadiem varētu pretendēt uz šo amatu vai arī strādāt vēlēšanu jomā.
Vai tas, ka pēc 2012.gada likuma grozījumiem nevienam iniciatoram nav izdevies savākt nepieciešamos vairāk nekā 150 000 parakstu referenduma organizēšanai, neliecina, ka tautas nobalsošanu organizēšana pie pašreizējās sistēmas ir paralizēta?
Parakstu vākšana ir palikusi vienkāršāka. Iepriekšējā regulējuma laikā mums ir bijuši gadījumi, kad dažu nedēļu laikā savāca 10 000 notariāli apliecinātu parakstu un CVK organizētajā parakstu vākšanā mēneša laikā – vairāk nekā 200 000 parakstu.
Tas liecina, ka par cilvēkiem saprotamiem jautājumiem ļoti īsā laikā var savākt ļoti daudz parakstu. Par jautājumiem, kas nav saprotami vai kas iedzīvotājus neinteresē, paraksti netiek savākti. Ja šo pasākumu organizē partijas, kurām ir ne tikai nauda, bet arī atbalstītāju loks, tiek savākts nepieciešamais parakstu skaits, kas noved līdz referendumam, bet gadās, ka pašam referendumam kvorumu savākt neizdodas.
Pašlaik nav aktuālas idejas, par kuru cilvēki būtu gatavi parakstīties. Ja tas būtu svarīgi, nepieciešamie apliecinājumi tiktu savākti, jo tagad ir iespējams to izdarīt internetbankā, neizejot no mājas. Ja tas nav svarīgs jautājums, tad vecā sistēma neko vairs neglābs.
Ko darīt, lai uzticamība vēlēšanām nemazinātos balsu pirkšanas gadījumu dēļ? Kā cīnīties ar balsu pirkšanu?
CVK kompetencē ir raudzīties, lai vēlēšanu iecirkņi darbotos saskaņā ar likumiem. Iecirkņos jāstrādā cilvēkiem ar atbilstošu izglītību un kultūras līmeni. Bez CVK veiktās apmācības svarīgs ir arī darbinieku atalgojums, kas nav mainījies tik ilgi, ka atsevišķās pašvaldībās tie darbinieki, kas strādāja līdz šim un kuru darbam uzticējāmies, vairs negrib to darīt. Atbildība, emocionālā slodze ir ļoti liela. Nāk jaunie, kas ir ar mieru strādāt par šo atalgojumu, bet ne vienmēr ir pārliecība, ka viņi spēs izdarīt visu līdz galam. Tāpēc labi, ka nav 100% kadru maiņa, bet tā notiek pakāpeniski.
No CVK nav atkarīgs vispārējais politiskās kultūras līmenis, ikviena cilvēka izpratne par to, vai parlamenta, pašvaldības darbs ir svarīgs. Citējot kādu kolēģi, – savā teritorijā vēlētājs ir saimnieks jeb gans, kuram ir avis. Viņš uz laiku deleģē šī labuma pārraudzīšanu kādam citam – pašvaldības domei vai Saeimai. Ja saimnieks neinteresējas, kā pārraudzītājam veicas ar avju ganīšanu, pēc kāda laika var izrādīties, ka labuma pārraudzītājs sāk avis ēst bez saimnieka ziņas. Ja vēl pēc tam saimnieks neliekas ne zinis par savu labumu, kuru ir nodevis citam, tad pēc kāda laika par pārraudzītājiem sāk pieteikties tikai vilki. Un, ja saimnieks izlemj vispār vairs neiet uz vēlēšanām un nelemt, kas viņa labumu pārraudzīs, tad baidos, ka rezultāts ir diezgan likumsakarīgs.
Kā panākt, lai mēs katrs savā pašvaldībā justos kā saimnieks, uz kuru gulstas atbildība izvēlēties savas zemes pārraugus, es nezinu. Varbūt tas varētu būt sabiedrības elites, kura izprot šo jautājumu, uzdevums. Varbūt tā varētu panākt sabiedrības izpratnes straujāku paaugstināšanos, lēcienu. Pieprasījums pēc labas pārvaldības ir zems, līdz ar to šī pārvaldība bieži tiek veikta slikti, kam seko neuzticība, un mēs vairs neko nedarām lietas labā.
Tāpēc atsevišķi cilvēki izvēlas pārdot savu balsi?
Jā, te rodas dažādi blakusefekti, jo, ņemot vērā šādus uzskatus, balss nav vērtē un mēs noniecinām savu ietekmi uz nākotni.
13.Saeimas vēlēšanas 2018.gadā un EP vēlēšanas 2019.gadā notiks ar septiņu mēnešu starpību. Neradīsies problēmas ar organizēšanu?
2014.gadā starp EP un Saeimas vēlēšanām bija vēl īsāks starpposms. Arī šoreiz problēmu nebūs.
…Info avots: http://www.leta.lv/plus/133A1A23-6C84-8835-543A-088070A6F74E/