Latvijas tauta ciestu no populistu radītām bēgļu, finanšu un starptautisko tiesību krīzēm

No populistisku politiķu radītas starptautisko tiesību krīzes ciestu mazās valstis.
Lai arī pašreizējās krīzes situācijās starptautiskās tiesības ir pierādījušas savu nozīmi, atsevišķās jomās ir iespējami uzlabojumi, intervijā aģentūrai LETA sacīja Eiropas Starptautisko tiesību asociācijas viceprezidente, doktore Anne van Ākena, kura šajās dienās Rīgā piedalās Eiropas Starptautisko tiesību biedrības ikgadējā konferencē. Viņa gan brīdina, ka populismu mīlošo politiķu radīta starptautisko tiesību krīze var novest pie pasaules mēroga krīzes, kurā noteikumos balstīta sadarbība vairs nebūs norma. ”Pirmās zaudēs mazākās valstis,” norādīja eksperte.
Ņemot vērā pēdējo gadu notikumus Eiropas austrumos, īpaši Ukrainā, un tā saukto bēgļu krīzi, svarīgi sākt ar jautājumu – kā krīzes laikā darbojas starptautiskās tiesības?
Jāsaka atklāti, ka šādas situācijas ļauj mums palūkoties uz to, ko tieši starptautiskās tiesības saka par krīžu risināšanu, pārliecināties, ka mēs ievērojam šos noteikumus, kā arī atbalstīt starptautisko tiesību varu un kritiski analizēt notikumus. Tāpat tas ļauj mums paraudzīties, vai starptautiskajām tiesībām ir kādi trūkumi, risinot šīs problēmas, formulētu principus un kritērijus, uz kuriem varētu balstīt iespējamu starptautisko tiesību reformu.
Iepriekš ticis norādīts, ka mūsdienu pasaulē ir vairāk nekā 150 teritoriālie strīdi un daži no satraucošākajiem ir Eiropā. Tādēļ ir vērts jautāt – vai starptautiskās tiesības piedāvā jebkādus līdzekļus to atrisināšanai to pašreizējā formā?
Jā, tās piedāvā. Ņemot vērā, ka starptautiskajām tiesībām nav vispārējas saistošas tiesu sistēmas un “policijas”, svarīgi ir decentralizēti miermīlīgi strīdu risināšanas līdzekļi, iespējams, ar starptautiskajām tiesām un tribunāliem, faktu pārbaudīšanas misijām. Ir ļoti daudz starpniecības, samierināšanas un arbitrāžas, kā arī teritoriālo strīdu, kurus izšķīrušas starptautiskās tiesas. Tātad iespējas ir, un tās bieži arī tiek izmantotas. Jāatceras arī tas, ka ne visi strīdi noved pie kara. Manā rīcībā nav detalizētas statistikas, bet pieņemu, ka teritoriālo konfliktu vairākums tiek atrisināts mierīgiem līdzekļiem. Jāpiebilst, ka gadījumos, kad strīds nav miermīlīgs, ir skaidri noteiktas starptautiskās tiesības un “jus ad bellum” (kritēriju kopums, kas nosaka tiesības karot, – red.). Skaidri ir noteikts arī tas, ka sankcijas ir pirmais līdzeklis. Tās tiek ieviestas, ja teritorija tiek sagrābta nelikumīgi. Cita lieta ir to efektivitāte. Te ir vēlama lielāka efektivitāte, īpaši attiecībā uz mērķētajām sankcijām.
Atsevišķi Eiropas un ASV līderi daudzas reizes apsūdzējuši Krieviju starptautisko tiesību ignorēšanā. Tomēr līdz šim vienīgā Rietumu reakcija bijusi jau pieminēto sankciju piemērošana. Ņemot vērā šo gadījumu, vai nav nepieciešami kādi mehānismi, lai nepieļautu šādas situācijas atkārtošanos?
Sankcijas var būt efektīvākas. Tomēr dažas strīda daļas, piemēram, Krievijas pretsankcijas attiecībā uz Eiropas cūkgaļu, jau ir pasludinātas par nelikumīgām atbilstoši Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem. Vēl gan nav zināms, ko Krievija darīs ar šo lēmumu – pārsūdzēs vai nē. Noteikti problēma ir arī Krievijas veto tiesības attiecībā uz ANO sankcijām. Tas pats attiecas uz Ķīnu Dienvidķīnas jūrā. Tomēr ir arī citi jautājumi, kuros Krievija ievēro starptautiskās tiesības. Vispārīgi runājot – ja interese pārkāpt tiesības ir ļoti liela, Krievija varētu neuztraukties par reputācijas zaudēšanu. Tomēr mums reālistiski jānovērtē vajadzība izvērtēt citus mehānismus starptautisko tiesību efektivitātes uzlabošanai. Reputācija ir viens, bet izstumšana jau kas cits. Tomēr otrs variants izraisīs pretpasākumus, un Krievija mums ir ārkārtīgi nepieciešama citos konfliktos, kuri nevar tikt atrisināti bez tās.
Runājot par ANO, vai pašreizējā situācijā, ņemot vērā arī veto tiesības, tā mūsdienu pasaulē nav kļuvusi par bezzobainu?
Šis ir vispārējs jautājums, kas ir saistīts ar citiem. Tik ilgi, kamēr ANO ir konstruēta tā, kā šobrīd, ar piecām veto lielvalstīm, būs grūti panākt, ka ANO atrisinās konfliktus, kuros būs iesaistītas šīs lielvalstis. Tā nav bezzobaina attiecībā uz citām valstīm, ja vien to nesargā kāda no ANO Drošības padomes pastāvīgajām dalībvalstīm. Tomēr ANO un tās pakļautībā esošās aģentūras risina daudzas globālās problēmas. Tas nenozīmē, ka tā nevarētu būt efektīvāka vai caurskatāmāka. Tā tāda noteikti varētu būt, un tas sekmētu tās leģitimitāti. Kopumā es nedomāju, ka starptautiskās tiesības ir tik liela problēma. Es problēmu vairāk redzu starptautisko tiesību un globalizācijas sašaurināšanā, ko sludina daži populistiski politiķi. Ja tas tā arī turpināsies, tas var radīt patiešām lielu starptautisko tiesību krīzi un novest pie īstas pasaules krīzes, kur noteikumos balstīta sadarbība vairs nebūs norma. Pirmās zaudēs mazākās valstis.
Skatoties uz bēgļu krīzi, vai to var atrisināt pašreizējā starptautiskā tiesiskā ietvara kontekstā, vai arī ir liela nepieciešamība veikt dažas izmaiņas, vismaz Eiropā, kā to ir aicinājuši daži politiķi?
Bēgļu krīze jau ir parādījusi, ka bijušie Eiropas Savienības (ES) bēgļu noteikumi ir nepietiekami. Tādēļ ES arī ir rīkojusies, lai veiktu reformas. Šā gada sākumā Eiropas Komisija izveidoja priekšlikumu, lai reformētu pašreizējo Dublinas III regulu, lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi patvēruma procedūrām, novērstu “forumshoping” – kad patvēruma prasītāji vēršas vairākās dalībvalstīs, lai “palielinātu” savas izredzes uz veiksmīgu iznākumu, – un palielinātu dalībvalstu harmonizāciju, pildot ES noteikumus. Priekšlikuma mērķi ir reformēt Dublinas III regulu, uzlabojot sistēmas spēju efektīvi un prasmīgi noteikt dalībvalsti, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kā arī nodrošināt godīgu atbildības sadali dalībvalstu vidū ar korektīvā sadales mehānisma palīdzību un novērst pārkāpumus un kontrabandu ES. Cits jautājums, vai tas strādās. Tomēr jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka daži noteikumi ir jāmaina, lai risinātu bēgļu krīzi.
Ņemot vērā šos aspektus, kā arī mūsdienu izaicinājumus, vai ir iespējams salīdzināt, kas 50-60 gadu laikā Eiropā ir mainījies attiecībā uz starptautiskajām tiesībām?
Jautājums ir dubults. Viens jautājums ir, vai starptautiskās tiesības ir mainījušās, otrs ir, vai uztvere par starptautiskajām tiesībām ir mainījusies. Ļaujiet man sākt ar pirmo – jā, tās ir mainījušās, ja mēs iekļaujam ES tiesības un Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Abas ir paplašinātas pēc kompetences un mēroga. Starptautiskās tiesības ir labi uzņemtas un iekļautas Eiropas nacionālajās tiesību iekārtās. Eiropa noteikti ir pasaules reģions, kas ir draudzīgs starptautiskajām tiesībām un tās ir veicinājis. Attiecībā uz otru jāsaka, ka pēc Otrā pasaules kara tika uzskatīts, ka starptautiskās tiesības ir nepieciešamas, lai izveidotu labāku pasauli, miermīlīgu un ar cilvēktiesību ievērošanu, kā arī ar labām ekonomiskajām attiecībām, lai uzbūvētu pārtikušu pasauli. Aukstā kara beigas tikai pastiprināja šo ideju. Domāju, ka šī pozitīvā uztvere pēdējos 10-15 gados ir mainījusies, ko paātrināja finanšu krīze un bēgļu krīze.
Vai tas gadījumā neliecina par to, ka nepieciešams veikt kādas būtiskas korekcijas?
Nē, es nedomāju, ka pieminētās tiesības ir jāmaina principā, lai arī dažas korekcijas uz labo pusi vienmēr ir iespējamas. Es domāju, ka mums ir labāk jāskaidro tiesības, noteikumi un iespējamās sekas. Es arī patiesi uzskatu, ka nacionālajiem politiķiem ir jāpārstāj nodarboties ar populismu un vainot starptautiskās organizācijas un starptautiskās tiesas. Vienmēr ir vilinoši atrast grēkāžus ārpus pašu valsts vai valdības. Tas ir bīstami miermīlīgajai Eiropai. Un tas noteikti nav ceļš uz priekšu, ja mēs joprojām cenšamies sasniegt mērķus par miermīlīgas un pārtikušas pasaules veidošanu.
Atgriezīsimies pie finanšu krīzes, jo, cik saprotams, tas ir viens no jūsu uzmanības objektiem. Ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, cik nepieciešamas būtu izmaiņas starptautisko tiesību politiskajā ekonomikā?
Es domāju, ka mēs esam uz pareizā ceļa attiecībā uz finanšu regulējumu. Tomēr mums ir jāgādā, lai finanšu institūcijas netiktu pārāk noslogotas, – tas izspiež mazākās un noved pie lielāka skaita institūciju, kuras ir pārāk lielas, lai pieļautu to bankrotu. Tās, reālistiski vērtējot, atkal noslogos nodokļu maksātājus. Tas nebūtu labi ne valstīm, ne sistēmas pieņemšanai un globālajai sadarbībai – es domāju, ka tā ir tik laba, cik vien šobrīd ir iespējams.
Vai Eiropas institūcijām ir pietiekami daudz pilnvaru un pasākumu, lai kontrolētu situāciju? Vai mēs varam būt droši, ka nākamo gadu laikā nenotiks vēl viena finanšu krīze?
Nedomāju, ka mēs varam būt droši, ka nebūs vēl vienas finanšu krīzes. Tieši pretēji – daudzas bankas eirozonā joprojām ir vājas. Tomēr nav vieglas izejas. Manuprāt, ES šobrīd ir pietiekami daudz pilnvaru, bet tās ir jāizmanto bez svārstīšanās un bez politiskās kritikas no dalībvalstu puses, kā tas notiek šobrīd. Nacionālais egoisms pieaug – tas nepalīdz ne Eiropas Centrālās bankas (ECB) leģitimitātei, ne Eiropas Komisijai.
…Info avots: http://www.leta.lv/plus/133A18A5-9851-7F92-9672-7820A3BF98D6/