Francija karastāvoklī

Kārtējais islāma ekstrēmistu pastrādātais terorakts licis Francijā atkal izskanēt jautājumiem, kas jau neskaitāmas reizes tikuši uzdoti kopš pagājušā gada janvārī sarīkotā slaktiņa satīriskā žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijā.
Lai gan Ruānas apkārtnē pastrādātais noziegums cietušo skaita ziņā nav pielīdzināms pagājušā gada novembra slaktiņam Parīzē vai tikai pirms nepilnām divām nedēļām notikušajam teroraktam Nicā, katoļu priestera aukstasinīga noslepkavošana francūžus satriekusi, un tāpat kā pēc citiem teroraktiem, ko Francija piedzīvojusi pēdējā pusotra gada laikā, pilsoņi beidzot vēlas dzirdēt atbildi uz vairākiem jautājumiem.
Kā valdība reaģēs uz islāmistu noziegumiem?
Radies iespaids, ka Francijas valdībai sāk pietrūkt reālistisku, vēl neizmantotu rīcības variantu. Jau pēc slaktiņa “Charlie Hebdo” redakcijā un tam sekojošajām slepkavībām košera pārtikas lielveikalā vienā no Parīzes priekšpilsētām, ielās tika izvesta armija. Savukārt pēc Parīzes slaktiņa tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, ievērojami paplašinot drošības spēku pilnvaras. Parīze iesaistījās arī starptautiskajā koalīcijā, kura mērķis ir iznīcināt teroristisko grupējumu “Islāma valsts” Sīrijā un Irākā. Pēc Nicas terorakta ārkārtas stāvoklis jau ceturto reizi tika pagarināts, šoreiz uz pusgadu, bet policija saņēma vēl papildus pilnvaras kratīšanu veikšanai un aizdomās turamo novērošanai. Iecerēta arī tūkstošiem rezervistu iesaukšana un paziņots par Nacionālās gvardes veidošanu, bet prezidents Fransuā Olands apsolījis pastiprināt militārās operācijas Tuvajos Austrumos. Francija ir pieņēmusi likumu, kas piešķir visplašākās pilnvaras izlūkdienestiem, uzsākta apņēmīga cīņa ar islāma ekstrēmistu tīmekļa vietnēm, un paplašinātas policistu tiesības nēsāt ieročus.
Tomēr, neskatoties uz atkārtotiem paziņojumiem, ka valsts atrodas “karastāvoklī”, sociālistu valdība joprojām pretojas arvien skaļākajām labējās opozīcijas prasībām ķerties pie drakoniskākiem līdzekļiem, piemēram, pie visu sabiedrības drošību apdraudošo radikālo islāmistu aizturēšanas un ievietošanas īpašās nometnēs. Daļa labējo pieprasījuši arī sauszemes karaspēka nosūtīšanu uz Sīriju un Irāku.
Pēc mācītāja brutālās slepkavības Olandam jārēķinās ar vēl aktīvākām prasībām, pielikt lielākas pūles, lai beidzot apturētu teroristu uzbrukumus. Tuvojoties nākamgad gaidāmajām prezidenta vēlēšanām, pie varas esošie sociālisti var būt spiesti īstenot labējiem tradicionālu politiku, tādējādi cenšoties apslāpēt galēji labējās nacionālās frontes (FN) un tās līderes Marinas Lepēnas augošo popularitāti. Sociologs un eksperts ekstrēmisma jautājumos Rafaels Liožjē sarunā ar tīmekļa izdevumu “The Local” atzīst, ka pēc katra uzbrukuma valdība jau tagad novirzās nedaudz pa labi. “Tas līdzinās situācijai, kurā fotogrāfs grupai ļaužu, kas stāv pie klints kraujas, saka: “Pavirzieties pa labu, vēl nedaudz pa labi, vairāk, vairāk, vairāk”, un tad viņi visi nogāžas no klints,” brīdina Liožjē.
Ko darīt ar “S” kategoriju?
Atklājies, ka viens no mācītāja slepkavām bijis iekļauts tā dēvētajā “S” kategorijā (“Fiche S” – burtiski “S” karte, kur “S” apzīmē “Surete de l’Etat” jeb valsts drošību), tas ir, ticis atzīts par nopietnu draudu nacionālajai drošībai un ticis notiesāts par sakariem ar teroristiem un mēģinājumu pagājušā gada aprīlī nokļūt Sīrijā, lai pievienotos “Islāma valsts” kaujiniekiem. Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma šī gada martā nākamajam slepkavam bija jānēsā elektroniskās uzraudzības aproce.
Taču, ja cilvēks, kas iekļauts “S” kategorijā un atrodas pastāvīgā uzraudzībā, joprojām var sarīkot uzbrukumu baznīcai, tad kā gan lai Francijas drošības iestādes spēj apsteigt katru no desmit līdz 11 tūkstošus lielā ekstrēmistu kopskaita, kas šobrīd saskaņā ar varasiestāžu informāciju atrodas valstī.
Jūlijā pēc kāda policista un viņa dzīvesbiedres noslepkavošanas pašu mājā parlamenta deputāti, kas pārstāv labējo opozīciju, nāca klajā ar aicinājumu izveidot “aizturēšanas centrus” šādu islāma ekstrēmistu izvietošanai, rīkojoties līdzīgi kā ar personām, kam sirgst ar bīstamām psihiskām saslimšanām. Tomēr premjerministrs Manuels Valss šo ieceri, kas jau nodēvēta par “franču Gvantanamo”, noraidīja, brīdinot, ka uzraudzīšanu jaukt ar ieslodzīšanu esot bīstami. Tajā pašā laikā atbalstu šai idejai paudis Prīzes Lielās mošejas rektors.
Vai Francija spēj ko darīt uzbrukumu apturēšanai?
Ar katru uzbrukumu un jauniem upuriem uzdevums novērst līdzīgus noziegumus nākotnē šķiet arvien grūtāks. Pēc uzbrukuma “Charlie Hebdo” šķita pietiekami izvietot armiju pie reliģiskiem objektiem, īpaši ņemot vērā to ierobežoto skaitu un to, ka šim uzdevumam bruņotie spēki varēja atvēlēt 10 000 vīru.
Taču uzbrukumi ielu kafejnīcām un koncertzālei novembrī, parādīja, ka islāmisti ir gatavi bez kādas izšķirības izvēlēties mazaizsargātus mērķus. Varasiestādes vienkārši nespēj izvietot policistus vai karavīrus pie katra bāra, katra publiska objekta vai baznīcas visā valstī. Mazaizsargātu mērķu vienkārši ir pārāk daudz. Jau tagad drošības resursu nepietiekamības dēļ Parīzē atcelti vairāki vasarā plānotie masu pasākumi.
Tajā pašā laikā pēc Parīzes slaktiņa pieaudzis privāto apsardzes uzņēmumu darbinieku skaits, kas redzami birojos, bāros un kultūras iestādēs. Izskan runas arī par šo apsargu apbruņošanu, ko valdība gatavojas izvērtēt.
Taču kamēr islāmisti būs apņēmības pilni slepkavot, viņi vienmēr Francijā atradīs kādu piemērotu mērķi. Tāpēc vajadzētu atrast paņēmienus, kā tos apturēt pirms uzbrukuma sākuma. Taču ņemot vērā to, cik liels skaits ekstrēmistu no Francijas dodas uz Tuvajiem Austrumiem un no turienes atgriežas, šķiet, ka propagandas karā Parīze šobrīd zaudē “Islāma valstij.”
Vai Francija patiesi tuvojas faktiskam pilsoņkaram?
Pēc otrdien notikušās mācītāja slepkavības, daži franču politiķi piesaukuši ne tikai karu pret “Islāma valsti”, bet atkal sākuši runāt par iespējamo “pilsoņkaru” Francijā. Piemēram, Normandijas reģionālās padomes priekšsēdētājs Ervē Morēns piesaucis “franču sabiedrības sašķelšanās risku”. “Mēs esam dzīvojuši mierā kopš 1945.gada, taču tas mainās. Mums jāreaģē uz vardarbības akumulāciju. Ja nē, tad franču sabiedrība uzsprāgs,” brīdina politiķis.
Viņa izteikumi sabalsojas ar neseno Iekšējās drošības ģenerāldirektorāta vadītāja Patrika Kalvāra paziņojumu parlamentārās izmeklēšanas komisijai, ka Francijai draud pilsoņkarš, ja labējie ekstrēmisti sāks atriebības uzbrukumus islāmistiem. Arī labēji noskaņoto literāro aprindu pārstāvji savos darbos arvien biežāk pievēršas iespējamajam nākotnes konfliktam starp dažādajām Francijas kopienām.
Tikmēr vairāki eksperti ekstrēmisma jautājumos brīdina, ka valdība, pastāvīgi runājot par “karu”, iekritusi “Islāma valsts” izliktajās lamatās, jo teroristi par visu vairāk vēlas, lai dažādām ticībām un kultūrām piederīgie Francijas pilsoņi vērstos viens pret otru. “Runas par karu vienīgi pastiprina “Islāma valsts” diskursu, jo tās to pasniedz kā lielus globālus draudus. Tas ir apburtais loks,” norāda Olivjē Ruā. Viņš līdz ar citiem ekspertiem uzskata, ka Francijai vairāk par labu nāktu, ja valdība runātu par vienotību un izlīgumu, nevis par karu.
Par spīti ekspertu bažām, pēc Nicas terorakta notikuši tikai atsevišķi izolēti pret musulmaņiem vērsti incidenti, un šķiet, ka Francijas sabiedrība, vismaz pagaidām, vēl nav gatava iekrist islāmistu izliktajās lamatās.
(Avots: “The Local”.)
…Info avots: http://www.leta.lv/plus/133A0D8C-B4B1-6FC4-DA8A-0732E6F269F8/