«Sabiedriskā» TV un radio tīšām «gremdē» ārpussistēmas partijas

Roberts Ozols
28.06.2016. Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas jurista Mārtiņa Birģeļa veiktajā pētījumā “Partiju izslēgšana no pirmsvēlēšanu TV debatēm to maznozīmīguma dēļ” izdarīts loģisks, pat acīmredzams secinājums, proti: mazo partiju izslēgšana no pirmsvēlēšanu debatēm televīzijā tikai stiprina priekšstatu par to niecīgajām izredzēm. Vienkāršāk izsakoties, bez piedalīšanās priekšvēlēšanu debatēs partijas izredzes iekļūt pašvaldībā vai parlamentā tuvojas nullei. Tieši tas ir sistēmpartiju (ar to domājot partijas, kas ir ieinteresētas pašreizējās politiskās sistēmas iekonservēšanā) spēcīgākais “trumpis” jebkurā priekšvēlēšanu kampaņā.
Latvijas vēlētāji jau pieraduši, ka, tuvojoties vēlēšanām, plašsaziņas līdzekļi ar tā sauktajiem “sabiedriskajiem medijiem” (lai gan, vērtējot finansējuma piesaisti un pakļaušanos politiskajai kontrolei, tie faktiski vairāk ir valsts nevis sabiedriskie mediji) – Latvijas TV un Latvijas Radio – priekšgalā atklāti “attīra” politiskās debates no pašu noteiktajām “sīkpartijām”. Arguments, ka sarakstu esot “par daudz”, lai veidotu interesantas debates, neiztur nekādu kritiku, jo “interesantums” vai “neinteresantums” ir atkarīgs tikai no žurnālistu profesionalitātes un radošas pieejas.
Galu galā kopā ar finansējuma un reklāmas jeb aģitācijas ierobežojumiem, administratīvo resursu neierobežoto ofensīvu priekšvēlēšanu posmā un vēlēšanu naktī regulāri “uzkārušamies” vēlēšanu komisiju datoriem šī “partijiskā tīrība” nodrošina ļoti komfortablu un “pārmaiņu neapdraudētu” dzīvi sistēmpartijām – gan valdošajā koalīcijā ietilpstošajām, gan biedru grupām, kas pamanījušās iekļūt Saeimā, kur tēlo “niknu opozīciju”, taču patiesībā atrodas “miera ostā”, kur tām nodrošināta itin patīkama eksistence līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām.
Tikām valsts politikā nekādas pārmaiņas pat netiek pieļautas, bet akūtākās problēmas – katastrofālā demogrāfija un veselības aprūpe, arvien vājākā izglītība – koalīcija vienkārši ignorē, jo tās (koalīcijas) sastāvu sabiedrība tik un tā ietekmēt nespēj.
Arī pētnieks Birģelis uzsver, ka “mazo partiju izslēgšana no politiskajām debatēm ir pazīstams rudens rituāls” un godīgi atzīst, ka “tautas tiesības lemt par savu nākotni veido pašu pamatu demokrātiskas valsts iekārtai” un “šo tiesību izmantošanā būtiska loma ir pirmsvēlēšanu televīzijas debatēm, kurās uzstājoties, partiju pārstāvji informē par savu politisko programmu, tādējādi ļaujot vēlētājiem izdarīt informētu izvēli. Neskatoties uz to, ne visas partijas vienmēr tiek pieaicinātas debatēm, un nereti redzamas debates tikai starp partijām, kas jau šobrīd ir pārstāvētas Saeimā”. Bet “demokrātija bez debatēšanas ir tikpat neefektīva kā demokrātija bez balsošanas,” pētījumā atkārtota visā demokrātiskajā pasaulē sen zināma aksioma.
Attīstītas demokrātijas apstākļos ar šādiem atzinumiem pietiktu, lai sistēmpartijas vismaz nedaudz “pierautos”. Latvijā nekas tāds nenotiek – un to vēlētāji gandrīz nešaubīgi kārtējo reizi varēs vērot arī pirms nākamajām vēlēšanām.
Pētījumā vēlreiz norādīts: “Debates ir vienīgais kampaņas formāts, kurš piedāvā pietiekamu laiku, lai izzinātu partijas pamatnostājas un programmu neitrālā gaisotnē. Žurnālisti atvēl kandidātiem daudz vairāk laika, lai izskaidrotu savu pozīciju kādā jautājumā, nekā tas būtu iespējams televīzijas ziņās, un kandidātu izteikumiem televīzijas publiskajās debatēs ir sevišķa vērtība, tāpēc arī debates ir vispārākā politiskās kampaņas komunikācijas forma.” Tomēr Latvijas sistēmpartijām tas noteikti nebūs arguments, lai jelklo mainītu pašreizējā vēlēšanu sistēmā, jo šī sistēma šīm partijām – Zaļo un zemnieku savienībai, “Vienotībai”, “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, “Saskaņas centram” ­– nodrošina ­­treknu dzīvi bez īpaša stresa, nepārbaudītiem jaunpienācējiem faktiski bloķējot pieeju “silei”.
Pētījumā uzsvērts, ka “pašreizējais regulējums samazina mediju uzmanību “mazajām partijām” un partijām bez spēcīga sākotnējā atbalsta”. Taču – pamatoti uzsver pētnieks – šīs ir “tieši tās grupas, kurām visvairāk nepieciešama bezmaksas publicitāte, ko debates sniedz”. Kā gan lai jauna partija – nevis Latvijā ierastā “biedru grupa” bez ideoloģijas un principiem – lai iegūtu sākotnējo “politisko kapitālu”, ja koalīcijas kontrolētā “sabiedriskā” TV un radio tām liedz par sevi pastāstīt bez maksas, bet finansiālie ierobežojumi ir tādi, ka reklāmas kampaņā pietiekamus līdzekļus nemaz nav iespējams ieguldīt?
Noteikumus, kas šobrīd regulē vēlēšanu procesu, radījuši tieši sistēmpartiju lēmumi, un sistēmpartijas pašas (caur politizēto Centrālo vēlēšanu komisiju un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju jeb KNAB) arī uzrauga šo noteikumu ievērošanu – bez šaubām, izliekoties, ka administratīvo resursu izmantošana ir “dabisks” aģitācijas instruments. To ir pamanījis arī pētnieks Birģelis – pat vairāk, viņš konstatē, ka “politiskajām partijām un politiķiem ir arī personīga interese, kā šāds vēlēšanu process tiek veikts. Tādējādi šādās situācijās būtu rūpīgāk jāvērtē, vai lielās partijas neizmanto savu varu ļaunprātīgi.”
Te gan viens “sīks” apstāklis: kas tad būs tas, kas “vērtēs šādas situācijas”? Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, kura pilnībā atkarīga no sistēmpartijām? Pie Kultūras ministrijas izveidotā Mediju politikas nodaļa? KNAB?
Nē, pētījums ir labs, kvalitatīvs, tajā mēs varam atrast daudz ko tādu, ko sistēmpartijas līdz šim ir centušās noklusēt. Tikai māc nelabas aizdomas, ka “partiju klusēšana” arī šoreiz būs spēcīgāka par demokrātisko loģiku.
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/sabiedriska-tv-un-radio-tisam-gremde-arpussistemas-partijas