Melnajā sarakstā – ābele, smiltsērkšķi, plūškoks,…

Latvijā top svešzemju augu un dzīvnieku sugu saraksts, kas kļuvušas par draudu vietējiem augiem un radībām. Tajā plānots iekļaut 59 sugas – 35 augu (piemēram, arī ābeli, smiltsērkšķi, lupīnu, plūškoku), divas zīdītāju (jenotsuns un Amerikas ūdele), trīs vēžu un zivju, vienu kukaiņu, divas gliemežu, divas parazītu un septiņas Baltijas jūras invazīvās sugas.
Šobrīd oficiāli ar valdības noteikumiem par vienīgo invazīvo sugu Latvijā atzīts tikai Sosnovska latvānis.
Par invazīvām sugām tiek uzskatītas svešzemju sugas, kas pēc to ieviešanās un izplatīšanās savvaļā nelabvēlīgi ietekmē bioloģisko daudzveidību un savu izplatību palielina uz vietējo sugu rēķina. Latvijā ir vismaz 640 jeb 33% savvaļā pārgājušas citzemju augu sugas, taču ne visas ir invazīvas un apdraud vietējos augus, uzsver Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode. Tāpat Latvijas pļavās un ūdeņos fiksētas jau vismaz 100 bezmugurkaulnieku, 20 putnu un zivju, trīs zīdītājdzīvnieku sugas, kas nav raksturīgas mūsu dabai.
Sarakstu, kura projektu sagatavojusi Daugavpils Universitāte, Latvija veido, izpildot Eiropas Savienības regulu. Tā uzdod nacionālajām valdībām tikt skaidrībā, kādi svešzemju augi un dzīvnieki iedzīvojušies tik ļoti, ka sākuši apdraudēt vietējās sugas, kā arī veikt darbības, lai apturētu to izplatību.
Jauno “melno sarakstu” plānots apstiprināt valdībā. Taču tā kā pagaidām nav ne naudas, ne skaidrības par institūcijām, kas būs atbildīgas par invazīvo sugu ierobežošanu, cilvēkiem īpaši satraukties nevajag – vismaz tuvākos gadus neviens jūsu īpašumā nenāks un neliks izpļaut pļavas, izķert kukaiņus vai kā citādi apkarot “ienācējus”.
Iekļaušana invazīvo sugu sarakstā nozīmēs, ka valstiskā līmenī to izplatībai tiks sekots līdzi un veikti nepieciešamie ierobežošanas pasākumi. Tas gan nenozīmē, ka valsts investēs latvāņu vai zeltslotiņu iznīcināšanā. Piesārņojums ar invazīvajiem augiem joprojām būs zemes īpašnieku atbildība.
Par dažu šajā sarakstā iekļauto augu sliktajiem varoņdarbiem šaubu nav, bet par citu kā, piemēram, ābeli, plūškoku, smiltsērkšķi, speciālisti ir nesapratnē. “Daudzas šķirnes ir atrastas grāvmalās un mežmalās. Tas ir genofonda avots. Lai vispirms tiek galā ar latvāņiem un zeltslotiņu un tad ķeras klāt ābelēm!” iepazīstoties ar iznīcināšanai paredzēto sugu sarakstu sašutusi saka dārzkope Māra Skrīvele.
Pretējās domās ir Nacionālā Botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns, kurš skaidro, ka mājas ābeles ieviešanās savvaļā faktiski iznīcinājusi vietējo mežābeli. “Ne vienmēr viss, kas ir skaists, ir arī labs. Un ne vienmēr grāvmalē vai mežā ābele ar skābiem un maziem āboliem ir mežābele. Es pat neuzņemtos apgalvot, ka Latvijā vairs ir sastopama īsta mežābele un meža bumbiere. Tas, ko mēs saucam par mežābeli, visbiežāk ir mājas ābeles sēklaudzis vai hibrīds.” Izrādās, mājas ābeles un mežābeles sakrustojas putekšņu līmenī un līdz ar to mājas ābeles veicina mežābeļu “ģenētisko eroziju”.
Visu rakstu un sarakstā iekļauto 59 sugu sarakstu lasiet 2016.gada 10. marta „Latvijas Avīzē“ vai elektroniskajā izdevumā.
…Info avots: http://www.la.lv/melnaja-saraksta-abele-lupina-dzelongurkis-cimdinkrabis-par-dazu-augu-apsudzesanu-specialisti-neizpratne/