Karadarbības vēji uz Latviju pūtīs migrantu mākoņus

Mamikins: Bēgļu plūsmas apturēšanai jāpārtrauc karadarbība, tomēr Latvijā bēgļi būs realitāte.
Lai apturētu bēgļu plūsmu uz Eiropu, ir nepieciešams pārtraukt karadarbību Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, turklāt šim mērķim visi līdzekļi ir labi, arī sadarbība ar starptautiski izolēto Krieviju, šādu viedokli intervijā aģentūrai LETA pauda Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Andrejs Mamikins (S). Viņa pārstāvētie Eiropas sociāldemokrāti uzskata, ka Eiropai ir jābūt atvērtai bēgļiem. Arī Latvijā bēgļi būs realitāte, bet pašlaik viņu plūsmu uz mūsu valsti aptur tikai tas, ka esam “nabadzīga un neattīstīta valsts”, izteicās politiķis.
Kādas ir jūsu attiecības ar partiju “Saskaņa”, no kuras saraksta esat ievēlēts EP?
Attiecības veidojas pragmatiski, biedriski. Es melotu, ja teiktu, ka “Saskaņā” mēs visi esam kā brāļi un māsas, bet mūs apvieno solidaritātes un sociālā taisnīguma idejas. Es nevaru sevi iedomāties nevienā citā partijā. Tā ir vienīgā partija, kurā latvieši sastrādājas ar cittautiešiem. Nekad “Saskaņā” neesmu jutis nacionālus strīdus. Es ceru, ka agri vai vēlu “Saskaņa” būs valdībā.
Vai no “Saskaņas” puses ir pieļautas kādas kļūdas, kas padara neiespējamu sadarbību ar citām partijām?
Vai šī jautājuma zemtekstā ir domāts “Saskaņas” noslēgtais sadarbības līgums ar “Vienoto Krieviju”? Tas ir līgums, tēlaini izsakoties, par mieru visā pasaulē, par to, ka jāsadarbojas arī starppartiju līmenī. Uzsvēršu, ka “Saskaņa” ne reizi nav iedarbinājusi šo līgumu. Kad Jānis Urbanovičs brauc uz Maskavu, viņš brauc kā Saeimas deputāts vai kādas delegācijas sastāvā. Arī “Vienotās Krievijas” pārstāvji brauc uz Rīgu kā Valsts domes deputāti. Krīzes apstākļos labi ir iedarbināt visus mehānismus. Arī starppartiju sadarbības kanāls noderēs Latvijai. Krievijā daudz kas ir atkarīgs no savstarpējās pazīšanās. Ja Latvijas valsts grib ekonomiski ienākt Krievijas tirgū, ir jākontaktējas visos līmeņos, tai skaitā politiski. Manuprāt, ir ļoti labi, ka “Saskaņa”, neraugoties uz izdarīto spiedienu, neatteicās no līguma ar “Vienoto Krieviju”.
Pastāstiet, ko jūs konkrēti darāt Eiropas Parlamentā?
Es EP pārstāvu Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupu, tautas valodā runājot – sociāldemokrātus. Esmu Ārlietu komisijas loceklis un kā aizstājējs darbojos Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā. Papildus katrs deputāts darbojas vairākās delegācijās. Primārā man ir delegācija sadarbībai ar Baltkrieviju, kurā es esmu pirmais vicepriekšsēdētājs. Es arī esmu aizstājējs delegācijā ES sadarbībai ar Kazahstānu, Kirgizstānu, Uzbekistānu un Tadžikistānu, kā arī attiecībām ar Turkmenistānu un Mongoliju, kuras priekšsēdētāja ir Latvijas pārstāve Iveta Grigule (ZZS). Ārlietu komitejā esmu pastāvīgais ziņotājs par Gruziju.
Kā jūs raksturotu šo EP sastāvu?
Salīdzinot ar iepriekšējo sasaukumu, šajā EP sastāvā vairāk nekā puse ir jaunievēlētie deputāti, kuri līdz šim nekad nav darbojušies parlamentā. Šajā EP sastāvā ir manāmi vairāk populistu – ne tikai ultrakreisajā flangā, ko pārstāv Eiropas Apvienotie kreisie spēki, Ziemeļvalstu Zaļie kreisie spēki (GUE/NGL), kuras sastāvā iepriekšējā sasaukumā darbojās arī Alfrēds Rubiks, bet arī labējā flangā, kurā darbojas Nacionālā fronte no Francijas, ko vada Marina Lepēna. Šis politiskais spēks ir krietni palielinājis savu ietekmi Eiropas konservatīvo un reformistu grupā (ECR), kurā darbojas arī Latvijas pārstāvis Roberts Zīle no VL-TB/LNNK. EP nodarbojas ar populismu pat tādās lietās, ko agrāk nevarēja iedomāties. Piemēram, četrus mēnešus EP priekšsēdētājam Martinam Šulcam katrā sēdē tika uzdots jautājums – ko viņš ir darījis, lai sodītu deputāti Marinu Lepēnu, kuras vietā pretēji stingram aizliegumam nobalsoja cits deputāts.
Vai EP spēj operatīvi reaģēt uz aktuālajām Eiropas problēmām?
EP ir aizvien mazāk teikšanas. Varu pārņem Eiropas Komisija (EK), kura arī skaitliski ir lielāka. EP kopā ar padomniekiem strādā kopā 5000, EK – 25 000 ierēdņu, neskaitot aģentūras un institūtus, kas arī skaitās pie EK. No EP ir atkarīgas divas lietas – ES budžeta pieņemšana un EK sastāva apstiprināšana. Ārlietu komitejā, kurā es darbojos, 99% pieņemamo rezolūciju nav normatīvs raksturs. Toties manā otrajā komitejā – Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā – 85 līdz 90% lēmumu ir obligāti ES dalībvalstīm. Kas attiecas uz ES Padomi, kurā ir ES dalībvalstu vadītāji un attiecīgo nozaru ministri, to jau sen sauc par EP augšpalātu. Kopš 1979.gada jebkurš EP lēmums ir jāapstiprina ES Padomē. Nereti ES dalībvalstu valdības ne vienmēr ar prieku uzņem lēmumus, par kuriem nobalso EP deputāti. Es skatījos statistiku, no 21 000 lēmumu, ko kopš 1979.gada ir pieņēmis EP, apmēram 2000 ES Padomē netika pieņemti un nav stājušies spēkā. Ir manāms, ka tomēr ir divu ātrumu ES. Par to tika runāts jau pirms 10 vai 12 gadiem, kad Latvija iestājās ES. Atšķirības, kas ir starp ES rietumu un austrumu valstīm, ir manāmas ne tikai ekonomikas vai politikas kultūras ziņā. Vācija, Francija un zināmā mērā arī Itālija vienmēr būs spēcīgākas un ietekmīgākas nekā Latvija vai pat Luksemburga. Tas viss ir manāms arī EP.
Kādas ir svarīgākās problēmas, kuras patlaban risina EP?
EP vadība uzskata, ka katra problēma ir svarīga – arī ES attiecības ar Afganistānu, Ekvadoru, kas maniem vēlētājiem Latvijā nav tik aktuālas. Problēma numur viens patlaban ir bēgļi. Šo krīzi it kā varēja paredzēt, bet, kā vienmēr notiek ES varas gaiteņos, tā gluži kā pirmais sniegs ir negaidīts notikums. Bēgļu krīze ir pārbaude tam, cik ES ir stipra. Bet tā nav vienīgā problēma. Krīze Grieķijā nav pārvarēta. Kas būs ar eirozonu – līdz galam nav skaidrs. Nav zināms arī, kā turpmāk attīstīsies ES, vai tā būs divu ātrumu Eiropa, vai tomēr tiks veltīts vairāk uzmanības Austrumeiropas valstīm un Dienvideiropas valstīm Rumānijai un Bulgārijai.
Kā, pēc EP sociāldemokrātu domām, būtu jārisina bēgļu problēma Eiropā?
EP sociāldemokrātu pozīcija ir līdzīga Vācijas nostājai, kura ir gatava pieņemt visus bēgļus, kas meklē patvērumu Eiropā. Nesen EP lēma par personas datu reģistra aizsardzību, kas netieši ir saistīts arī ar bēgļu krīzi. Ir zināms, ka viens no cilvēkiem, kas piedalījās terora aktos Parīzē, ar Sīrijas pasi bija reģistrēts Lesbas salā, Grieķijā, pēc tam tika reģistrēts Serbijā, tad iebrauca Vācijā. Viņš visur bija reģistrēts, bet nekur netika kontrolēts, ar ko viņš nodarbojas. Mana Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupa aizstāv viedokli, ka jāuzņem visi bēgļi, tikai jādod drošības sajūta Eiropas pilsoņiem. Kas man personīgi nepatīk? Ir ES funkcionēšanas likums. Atšķirībā no Lielbritānijas, Dānijas un Īrijas Latvija pirmsiestāšanās sarunās, ko vadīja ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, šī likuma paragrāfus akceptēja bez jebkādām atrunām. Lielbritānija un Īrija izdarīja atrunas ES funkcionēšanas likuma 78. un 81.pantā. Tas nozīmē, ka šīs valstis tagad juridiski un legāli var neuzņemt bēgļus, ko patlaban dara Lielbritānijas premjerministrs, vai kā Īrija, kas paziņoja, ka ar speciālu valdības lēmumu uzņems tikai 3000 bēgļu, varbūt mazliet vairāk. Viņi var to darīt, savukārt mums, Latvijai, nav nekādas teikšanas. Cik EK liks, tik daudz bēgļu mēs uzņemsim. EK izstrādāja formulu, pēc kuras tiek noteikta bēgļu kvota katrai ES dalībvalstij. Tagad ir spēkā pagaidu mehānisms, bet EK jau strādā pie pastāvīgā bēgļu sadales mehānisma. Tas nozīmē, ka esošā Latvijas kvota – 1,29% – ir bēgļu skaits, kas Latvijai jāuzņem. Eiropā jau ir apmēram miljons bēgļu, tātad Latvijai no tiem būs jāuzņem 11 000 līdz 12 000 patvēruma meklētāju, kas ir krietni vairāk nekā 700 cilvēki, kuru uzņemšanai jau ir piekritusi valdība.
Kam, jūsuprāt, būtu jāmaksā par bēgļu problēmas risināšanu – ES kopumā vai katrai dalībvalstij atsevišķi?
Te darbojas burkāna un pātagas princips. EK un tās prezidents Žans Klods Junkers piespiež ES dalībvalstis uzņemt bēgļus, uzspiež bēgļu izvietošanas pastāvīgo mehānismu. Bet vienlaikus dalībvalstīm bēgļu uzņemšanai tiek piešķirts finansējums, kas nāk no ES kopējā budžeta. Tiesa, arī tā būtībā ir dalībvalstu, mūsu kā nodokļu maksātāju nauda. Ja mēs nepieņemsim bēgļus, tiks noteikta soda nauda, kuras apmērs ir piesaistīts konkrētam iekšzemes kopprodukta. Es parēķināju – ja mēs nepieņemtu tos 700 bēgļus, soda nauda mums būtu gandrīz pusmiljons eiro atbilstoši patlaban noteiktajai formulai. Runājot par attieksmi pret bēgļiem kopumā, Rietumeiropas valstis ir stingri par, Austrumeiropas valstis – stingri pret. Varbūt es mazliet pārspīlēju, jo gan rietumos, gan austrumos ir cilvēki, kas bēgļu jautājumā domā vienādi. Ņemot vērā Austrumeiropas, tajā skaitā Baltijas valstu, traģisko vēsturi, kultūru un tradīcijas, sabiedrībā valda bailes no bēgļiem, neapmierinātība ar pabalstiem, kas bēgļiem būs lielāki nekā daudziem mūsu valsts pensionāriem. Tas baida cilvēkus. Es negribu ticēt, ka mēs Latvijā dzīvojam rasistiskā sabiedrībā. Bet mums pašiem pašlaik ir grūti. Mums bija milzīga ekonomiskā krīze, godīgi sakot, šī krīze turpinās. Un tagad ir visas Eiropas krīze – bēgļu krīze, kuras risināšanā mūs iesaista EK. Latvijas pilsoņi un nepilsoņi nejūtas vainīgi par militārajām kampaņām Lībijā, Sīrijā, Tuvo Austrumu reģionā, no kurienes tagad nāk bēgļi.
Varbūt vajadzētu atvieglot legālo migrāciju uz Eiropu, lai bēgļiem nebūtu jāriskē ar dzīvību?
Lībijā valsts nav, Sīrijā gandrīz nav, jo prezidents Asads nekontrolē visu valsts teritoriju. Cilvēki bēg no šīm valstīm vai vienkārši izmanto gadījumu, lai nokļūtu Eiropā. Un tas nav slikti, jo Eiropai, kura noveco, ir vajadzīgas jaunas asinis, jaunas darba rokas. Vācija ir ieinteresēta bēgļu pieplūdumā, tāpēc kanclere Angela Merkele paziņoja, ka visi bēgļi ir gaidīti. Turpretī Latvija ne vienmēr ir ekonomiski un politiski ieinteresēta bēgļu pieplūdumā. Kas būtu jādara, lai mazinātu bēgļu plūsmu uz Eiropu? Pirmkārt, ir jāpabeidz karš vismaz Ziemeļāfrikā un Tuvo Austrumu reģionā, kas ir tuvu Eiropai. Centrālāfrikā, Nigērijā arī saimnieko “Al Qaeda”, kuru tur sauc par “Boko haram”. Šeit es teiktu, ka visi līdzekļi ir labi. Ir jāsadarbojas visiem – Krievijai, Francijai, ASV. Jebkura kombinācija ir laba, lai tikai iznīcinātu “Daesh” jeb tā dēvēto Islāma valsti. Otrkārt, es esmu pārliecināts, ka daļa migrantu vai bēgļu nebūs gatava atgriezties dzimtenē, pat ja tur būs miers un iespēja dabūt darbu. Lielākā daļa tomēr paliks Eiropā. Mans redzējums ir, ka tuvāko gadu laikā Rīgas vai Kuldīgas ielās būs sastopami cilvēki ar citādu ādas krāsu. No liela migrantu viļņa mūs paglābj tas, ka Latvija ir nabadzīga, neattīstīta valsts un neviens no bēgļiem negrib braukt uz Latviju. Man ir labs draugs no Lietuvas, kurš strādā EK. Viņš kopā ar kolēģiem bija devies misijā uz bēgļu nometnēm Vācijā. Jokojot viņš pateicis, ka vēlas noskatīt bēgļus līdzvešanai uz Lietuvu. Visi aizmukuši prom. Neviens nevēloties pārcelties uz dzīvi Lietuvā. Ko nu runāt par bēgļiem, ja pat EP deputāti jauc Latviju ar Lietuvu.
Kā attīstīsies cīņa pret terorismu Eiropā? Vai terorisma akti, kādi notika Parīzē, atkārtosies?
Negribu nevienu biedēt, bet atkārtošanās varbūtība ir liela. Es esmu par to, lai vislielākās pilnvaras tiktu piešķirtas speciālajiem dienestiem. Es to atkārtošu visur, kur varēšu. Pirms teroraktiem Parīzē mums, EP sociāldemokrātiem, pateicoties vāciešiem un francūžiem, svarīgākas likās cilvēktiesības un personas tiesības uz privātumu, ko mēs sargājām. Tagad mūsu politiskā grupa ir mainījusi savu nostāju un uzskata, ka līdzekļi ir jāiegulda tiesībsargājošo iestāžu nostiprināšanā. Nav jāpērk veci metāllūžņi, ko mēs gadu desmitiem darījām mūsu bruņotajiem spēkiem, bet reāli nepieciešams investēt cilvēkos, viņu apmācībā. Un jāmaksā labas algas, lai cilvēki pēc apmācībām nepamestu darbu valsts iestādēs un nepārietu strādāt uz privātām firmām. Rietumu valstīm ir jākooperējas ar Krieviju, kurai ir uzkrāta milzīga pieredze terorisma apkarošanā. Bet Francijas man ir žēl. Francijas drošības dienesti bija slaveni ar savu filigrāno darbu. Viņi zināja iepriekš – kas un kur notiek. Nelaime ir tā, ka Parīzes terorakti tika plānoti kaimiņvalstī Beļģijā. Kā tika runāts EP Ārlietu komitejā, problēmas rada valstu specdienestu nevēlēšanās dalīties ar viņu rīcībā esošo informāciju. Tagad labākajā gadījumā mēneša laikā tiek atbildēts uz rakstisku informācijas pieprasījumu. Informācijas apritei jābūt operatīvai, nepieciešamas kopīgas datubāzes.
Kādas vēl problēmas par prioritārām uzskata EP sociāldemokrāti?
Tikai un vienīgi sociālās problēmas. Tas sakrīt arī ar manu nostāju. Visas nacionālās problēmas, arī pie mums, Latvijā, ir štrunts. Galvenais, lai cilvēks būtu paēdis, lai viņš jūtas droši, pamatā sociāli, lai bērni varētu iegūt labu izglītību, lai vecāki droši sagaidītu vecumdienas. Es lepojos, ka no pirmās dienas, kad es tiku ievēlēts EP, kopā ar kolēģiem Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupas viceprezidentes Marijas Žoau Rodrigesas vadībā izstrādājām programmu “Jauniešu iniciatīva”. Latvijā tā sāka darboties šogad. Latvijā vēl ir 35 000 jauniešu vecumā līdz 29 gadiem, kuri nekur nemācās un nestrādā. Mēs, sociālisti, aicinājām dalībvalstis piešķirt šai programmai naudu, kuru pēc tam varēs saņemt atpakaļ no ES. Dalībvalstu vadītāji šo ierosinājumu nobloķēja ES Padomē. Tad mēs panācām, ka naudu uzreiz piešķirs EK. Latvija no šīs programmas šogad saņems apmēram 9,3 miljonus eiro. Pabeidzot kursus, kuros tiks apgūta konkrēta profesija, jauniešiem arī mazajās pašvaldībās tiks garantēta subsidēta pirmā darbavieta. Programma paredz iespēju arī apmaksāt tiem jauniešiem, kuri mācās, kopmītni. Sociālisti iestājas arī par vienotu sociālo standartu ieviešanu ES. Tas ir paredzēts mūsu darba plānā 2016.gadam. Es melotu, ja apgalvotu, ka jau šogad Latvijā minimālā alga un pensija būs tik liela kā, piemēram, Luksemburgā – 1920 eiro mēnesī. Protams, nē. Alga par vienādu darbu vēl aizvien atšķirsies, bet es ceru, ka līdz šī EP sasaukuma pilnvaru beigām 2019.gadā tiks izstrādāti vienoti minimālie standarti sociālajā jomā, kas būs jāpilda visām ES dalībvalstīm.
Kāda nākotne, jūsuprāt, sagaida Šengenas zonu?
Ja mēs iesim Ungārijas iesākto ceļu, Eiropa drīz izskatīsies kā tīkliņš ar dzeloņdrātīm starp visām valstīm. Manuprāt, Eiropa drīzāk ir jābūvē kā cietoksnis, līdzīgi kā ASV – stingras ārējās robežas un nav robežu iekšienē. Stipri specdienesti, toties cilvēkam ir brīvība ceļot, dabūt darbu, ja viņš ir likumpaklausīgs. Es apzinos, ka to nebūs viegli izdarīt dažu mēnešu laikā. Latvija, nesaņemot īpašas subsīdijas, patlaban sargā ES ārējo robežu ar Krieviju un Baltkrieviju. Šengenas zonai nebūs nekādas vērtības, ja tajā tiks atjaunotas iekšējās valstu robežas.
Vai būtu jāatceļ ES noteiktās sankcijas pret Krieviju?
Manuprāt, sankcijas pret Krieviju vajadzētu atcelt. Bet EP un ES Padomei nebūs viegli to izdarīt, jo Krima nav atdota Ukrainai, Donbasā, maigi izsakoties, nav droši un stabili. Tajā pašā laikā Eiropas politiķiem gribas braukt uz Krieviju, rīkot konferences, komunicēt ar Krievijas Valsts domes vadītājiem. EP frakciju priekšsēdētāju sanāksmē pie priekšsēdētāja Martina Šulca tika nolemts attīstīt vismaz parlamentāro sadarbību ar Krieviju, un tas būs pirmais solis sankciju atcelšanai. Izejot no Latvijas interesēm, sankcijas nav izdevīgas mūsu zemniekiem. Prasījām 60 miljonus kā kompensāciju, bet saņēmām nepilnus deviņus miljonus eiro. Netiešā veidā mēs pazaudējām daudz vairāk. Daudz naudas pazaudējām, piemēram, samazinoties Krievijas tūristu skaitam.
…Info avots: http://www.leta.lv/plus/1339E72D-2919-C2FA-51A6-07F8583505A2/