Pieņemt un integrēt bēgļus Eiropā esot nepareizi

Apvienotās Karalistes iedzīvotāji “Brexit” referendumā parādīja, ko patiesībā domā par brīvo darbaspēka kustību Eiropas Savienībā (ES), kamēr politiķi, dzīvodami savā nirvānā, bija zaudējuši kontaktu ar tautu, intervijā aģentūrai LETA Lielbritānijas pēdējā laika notikumus komentē kādreizējais Latvijas Ministru prezidents Indulis Emsis (LZP). Viņš ir priecīgs par to, ko ES mūsu valstij spējusi dot, taču vienlaikus ar bažām raugās uz savienības nākotni, jo netic, ka kara bēgļi jebkad spēs integrēties Eiropas sabiedrībā.
Ar ko jūs patlaban nodarbojaties?
Es tagad esmu strādājošs pensionārs, SIA “Eirokonsultants” valdes priekšsēdētājs. Tas nozīmē, ka nodarbojos ar to, ko vislabāk protu, – es konsultēju uzņēmumus un iestādes dažādās jomās – biznesa, finanšu, Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļu piesaistīšanā. Konsultāciju bizness šodien ir pieprasīts. Darba pietiek.
Jums kādreiz bija iecere savā lauku īpašumā audzēt aitas. Vai esat to īstenojis?
Mans lauku īpašums ir Vidzemes jūrmalā, bijušajā Limbažu rajonā. Tas nav tik liels, lai varētu nodarboties ar lauksaimniecību, jo zemes ir relatīvi maz. Kādreiz bija iecere par aitu audzēšanu, bet tagad tā ir atlikta. Gadi prasa pietaupīt veselību. Mans konsultāciju bizness arī paņem diezgan daudz laika. Sākumā domāju, ka pieprasījums pēc konsultācijām laika gaitā mazināsies, bet tā nenotiek. Līdz ar to mēs ģimenē esam atmetuši ideju par aitu audzēšanu. Tagad domājam par kādu citu nodarbi, un tas ir lauku tūrisms.
Kad kļuvāt par premjerministru, jūsu pirmais spilgtākais izteiciens bija, ka “Latvija deg zilās ugunīs”, jo vajadzēja daudz izdarīt, lai mēs varētu iestāties ES. Vai tas, ko gaidījāt no Latvijas dalības ES, ir piepildījies?
Mana vīzija un sapņi par Latvijas dalību ES ir pilnībā īstenojušies. Pozitīvās lietas, ko mēs gaidījām, – atvērtas robežas, iespēja ceļot, iespēja norēķināties vienotā valūtā un būt piederīgiem Eiropas tautu saimei – tas ir piepildījies. Iestājoties ES, mēs cīnījāmies, lai valstu uzliktās barjeras cilvēku iespējai braukt strādāt uz citām ES dalībvalstīm tiktu ātrāk noņemtas. Varbūt tagad mēs gribētu, lai šīs barjeras būtu daļēji saglabātas, jo no Latvijas aizbrauca ļoti daudz cilvēku. Bet tā ir brīvība, un brīvībai ir sava cena – tā ir strādāšanas un dzīvošanas vietas brīva izvēle. To nevar mainīt ar regulējumu, to var panākt tikai ar dzīves līmeņa kāpumu, kas radītu apstākļus, lai aizbraukušie vēlētos atgriezties.
Finansiālie atbalsta mehānismi no ES Latvijai palīdzēja un palīdz izdzīvot. ES fondu līdzekļi mums ir nepieciešami, lai izvairītos no tautsaimniecības stagnācijas, tie palīdz izlīdzināt dzīves līmeni ar citām ES valstīm.
Man sirdī tuvas ir vides aizsardzības lietas. Ja mēs paši būtu sava likteņa noteicēji, iespējams, vides lietu sakārtošanai un dabas aizsardzībai Latvijā tiktu atvēlēts daudz mazāk līdzekļu, jo mums liktos, ka daži citi dzīves sektori ir svarīgāki. Aptaujās redzam, ka dabas aizsardzība cilvēkiem ir diezgan zema prioritāte. Tagad, kad Eiropas valstis ir izgājušas cauri tirgus ekonomikas attīstības skarbajam posmam, cilvēki saprot, cik svarīga ir vides aizsardzība. Līdz ar to arī mēs Latvijā dzīvojam šādā eiropeiskā izpratnē par vides sakopšanas nepieciešamību, un, manuprāt, tas ir ļoti labi. Vides tīrība, dzīves kvalitāte Latvijā ir pietiekami augsta, un mūsu pienākums ir to saglabāt tādu arī nākotnē. Šādi piespiedu mehānismi, ko, iespējams, mēs paši nebūtu izvēlējušies, mūs tomēr virza pareizā virzienā.
Bet kā ar negatīvajām lietām, kas izriet no dalības savienībā?
Jārēķinās, ka mēs esam līdzatbildīgi arī par negatīvajām lietām ES, piemēram, par bēgļu uzņemšanas kvotām. Piedaloties ES politikā, Latvija kļūst līdzatbildīga par šiem procesiem. Mēs nevaram aizbildināties ar to, ka esam mazi, nenozīmīgi, ka mūsos jau neviens neklausās. Tā gluži nav. Ja mēs piedalāmies globālajos procesos, karadarbībā citu valstu teritorijā, mums jārēķinās arī ar sekām. Tā ir sliktā ziņa, ko mums ir atnesusi dalība ES.
Apvienotās Karalistes iedzīvotāji tagad parāda, ko viņi ir domājuši par brīvo darbaspēka kustību ES. Tas pārsteidz Lielbritānijas un ES politiķus, jo viņi dzīvo savā nirvānā un vairs nejūt, kā tauta reaģē uz viņu lēmumiem. Es ceru, ka Latvijā valdība ir tuvāka saviem iedzīvotājiem.
Vai Latvijā nevar rasties problēmas saistībā ar to, ka bēgļi šeit reāli nespēs atrast darbu, mājokli, nevarēs pabarot savus bērnus?
Tā tas ir, to mēs redzam reālajos datos, faktos un situācijās. Vācijā ir būtiski pieaudzis dzīvokļu aplaupīšanu skaits. Tas nozīmē, ka arī bagātajās valstīs bēgļu “nasta” kļūst ļoti smaga, un ar naudu vien to atrisināt nevarēs. Tāpēc kaut kādā mērā ir pat labi, ka ir šis “Brexit” referenduma satricinājums. Tagad ir pieņemts Vācijas un Francijas ārlietu ministru kopīgs paziņojums, kurā viņi pasaka to, ko Eiropas austrumu un centrālās daļas mazās valstis centās darīt zināmu jau sen – ka ES vadības izraudzītais ceļš ir nepareizs. Es ceru, ka tagad ES politika mainīsies. Bēgļu problēma ir atrisināma nevis Eiropā, uz kuru viņi ir atbēguši, bet gan tikai un vienīgi tur, kur šie nemieri izcēlušies. ES un ASV ir jābūt tik stiprām un jāspēj to izdarīt. Un ir jābūt politiskajai gribai to izdarīt.
Nav ko cerēt, ka mēs spēsim pieņemt un integrēt bēgļus, sekmīgi radīt viņiem jaunu dzīves vidi Eiropā. To var izdarīt politiski un ekonomiski, bet tas ir nepareizs ceļš. Tas ir ceļš uz sabrukumu, kā jau ir aizgājušas bojā lielas impērijas un lielas kultūras. Tā sagruva Senās Grieķijas un Senās Romas kultūras, tā var sagrūt arī ES kultūra. Labi, ka daudzas Centrāleiropas valstis to apzinās, tās ir viedākas.
Kā Latvijai, jūsuprāt, būtu jārisina bēgļu problēma, lai tā pārlieku nesamilztu?
Es neuztrauktos par bēgļu problēmu Latvijā. Mani uztrauc situācija ar bēgļiem Rietumeiropā. Es uztraucos, ka mūs noraus dibenā ne jau bēgļi Latvijā, bet bēgļi Vācijā, Francijā un citās bagātajās Rietumeiropas valstīs. Bēgļi var sagraut Eiropas kodolu, to dzīvotspēju. Mēs pievienojāmies gudrai un stiprai valstu savienībai, kas bija prognozējama un attīstību nodrošinoša. Tagad, iespējams, redzēsim, kā ES kļūst arvien vājāka un vājāka, Eiropa irst pa vīlēm. Tas ir tas, kas mani uztrauc.
Latvijā bēgļi nepaliks, saņēmuši kādu patvēruma meklētāja statusu un ceļošanai derīgu dokumentu, viņi dosies uz Rietumeiropu vai Skandināviju. Viņu mērķis nav strādāt, integrēties Latvijas sabiedrībā un saņemt naudu par savu darbu. Tāds mērķis ir vjetnamiešiem, ķīniešiem, indiešiem un vēl dažām grupām cilvēku, kuri ir ārkārtīgi strādīgi un var izkonkurēt mūsu mazāk čaklos iedzīvotājus. Bet tiem cilvēkiem, kas bēg no karadarbības pārņemtajiem reģioniem, ir pilnīgi cita mentalitāte un domāšana. Viņi nāk, lai mainītu Eiropas valstu tradīcijas, lai pārveidotu tās pa savam. Tas ir tas, kas mani satrauc. Tāpēc es neuztraucos par Latviju ar tās dažiem simtiem bēgļu. Te viņiem nav īstā vieta, nav piemērots klimats, kur izvērsties parazītiskam dzīvesveidam. Rietumeiropas sociāli nodrošinātā sabiedrība jau ir izlaidusi savu strādāt negribošo vai strādāt nespējīgo sabiedrības daļu. Tagad tai klāt nāk vēl imigrācijas vilnis, kam pietiek ar sociālo nodrošinājumu. Jaunās mītnes zemes valoda un kultūra viņus neinteresē. Tas grauj sabiedrības pamatus.
To parāda arī Apvienotās Karalistes “Brexit” balsojums, to parāda populistiskās partijas un organizācijas, tādas kā “Alternatīva Vācijai” (AfD), kuras reitingi kāpj un kāpj. Šobrīd Eiropu grauj populisms. Imigrācijas viļņi tikai lej ūdeni uz populistu dzirnavām. Populisms ir arī Latvijā. Ir liela nelaime, ka politiķi vairs nerunā to, ko domā, bet gan to, ko, viņuprāt, sabiedrība vēlas dzirdēt. Tas noved pie greizo spoguļu valsts. To, kas ir patiesība, iedzīvotāji negrib dzirdēt, negrib uztvert, jo tas dažreiz ir skarbi, nepatīkami. Lai pieglaimotos vēlētājiem, politiķi piefrizē lietas. Beigās mēs visi dzīvojam it kā virtuālā vidē, nav realitātes izjūtas, visapkārt ir samudžināta patiesība, kur nerunā skaidros vārdos, īsi, skaidri un patiesi. Tas audzē populisma iespējas. Paskatieties uz ASV prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu! Kā var Donalds Tramps iegūt tik lielu atbalstu? Viņš ir tipisks populists. Populisms pārņem gan Eiropu, gan ASV. Ļoti gribas cerēt, ka Latvija neies pa populisma ceļu.
Pret Krieviju ieviesto ES sankciju dēļ Latvijai ir radušās lielas problēmas ar piena, gaļas un zivju realizāciju. Kā tagad būtu jārīkojas?
Iespējams, mēs bijām pārāk naivi un ticējām, ka ES brīvais tirgus, kur ir brīva produktu kustība, nodrošinās mūsu zemnieku saražotās produkcijas realizāciju. Bet izrādījās, ka tirgus vairāku iemeslu dēļ nemaz tik brīvs nav. Pirmais iemesls ir tas, ka starp pārtikas preču ražotāju un patērētāju ir ne tikai tirgotāji, bet arī bankas, apdrošinātāji un daudzi citi starpnieki. Šie starpnieki uzpērk biržās virtuālus pārtikas produktus daudzus gadus uz priekšu, piemēram, biržā tagad var nopirkt jau 2026.gada ražu. Zemnieks to var pārdot ar garantētu, bet zemāku cenu. Protams, zemnieks var arī biržā nepiedalīties un gaidīt, kāda būs patiesā cena. Un tas nozīmē, ka pasauli pārvalda bankas, biržas un starpnieki. Viņiem nekad nav izdevīgi, ka cenas graudiem, pienam vai gaļas produktiem ir stabilas, jo tad neveidojas starpība starp prognozēto un reālo cenu. Biržu mākleriem ir svarīgi, lai cenas lēkātu, nedodot iespēju prognozēt jūsu darba iznākuma maksu. Šī pasaules kārtība šobrīd attālina ražotāju no pircēja. Mēs, esot globālajā tirgū, esam mākleru “instruments”. Tas nozīmē, ka zemniekiem neviens nevar dot garantijas par piena cenu.
Vēl trakāk ir tas, ka mums ir problēmas ar savu austrumu kaimiņu. Mēs vairs nevaram īsti droši nosūtīt savus produktus uz Krievijas tirgu. Mēs vāji pārzinām Āzijas tirgus iespējas, neesam iemanījušies nodrošināt tiem pieeju. Mūsu glābšanas riņķis ir tikai ES kopējā politika, mūsu vienīgā iespēja ir lobēt mūsu zemnieku un pārtikas ražotāju stabilitāti, izmantojot ES instrumentus. To mēs arī darām dažkārt sekmīgi, dažkārt mazāk sekmīgi. Bet tas ir pārāk vājš instruments iepretim globālajam finanšu mehānismam, kas izsūc no ražotāja maksimumu savas peļņas nodrošināšanai. Man nav zināmi mehānismi, kā varētu cīnīties ar šo globalizācijas ēnas pusi. Vienīgais, ko varu ieteikt Latvijas zemniekiem, ir nekoncentrēties uz vienu produktu, tā teikt, nelikt visas olas vienā groziņā. Šis pasaules fenomens nozīmē, ka ražotājs kļūst arvien ievainojamāks.
Vai ES fondi nav mūs pārāk izlaiduši? Ja to finansējums nākotnē krasi samazināsies, ko mēs darīsim, piemēram, ar savu ceļu remontiem un citām vajadzībām?
Tā ir taisnība – mēs esam pieraduši pie ES fondu resursiem. Tā Latvijai ir kā “narkotiku šprice”, kas ik gadu nodrošina papildu baudas devu. Paldies Dievam, mēs zinām, ka šī ES politika ir stabila, tā tik ātri nevar mainīties. Tā, protams, mainīsies, bet, ceru, ka pietiekami lēzeni, lai mūsu ražotāji un visi iedzīvotāji spētu tam piemēroties.
Tomēr sliktā ziņa ir tāda, ka ES fondu dēļ Latvijā vairs nestrādā bankas kā finanšu instrumenti. Bankas faktiski vairs nenodarbojas ar biznesa kreditēšanu tādos apjomos, kā to darīja agrāk. Šajā ziņā es teiktu, ka mēs esam palaiduši garām iespēju Latvijā izveidot Attīstības banku un paturēt šo instrumentu valsts rokās. Kad Latvija nonāca ekonomiskajā krīzē, no “troikas” bija liels spiediens likvidēt visas valstij piederošās bankas. Es nezinu nevienu Rietumeiropas valsti, kurā nebūtu šādas Attīstības bankas, kas nodrošina stratēģisko investīciju piesaisti uzņēmumiem, kuri ir nonākuši grūtībās. Tāpēc Latvijā ir palikuši tikai ES fondi kā vienīgais resurss, un tas ir par maz. Manuprāt, vajadzētu ideju par valstij piederošu Attīstības banku no jauna celt galdā un to izveidot. Es nepiekrītu tiem, kas ir skarbās ekonomikas piekritēji un uzskata, ka tirgus ekonomika un komercbankas visu atrisinās. Es uzskatu, ka valsts iejaukšanās ekonomikā, tautsaimniecībā un stabilitātē ir ne vien ir attaisnojama, bet krīžu vēsture Eiropā pierāda, ka tas ir pat vienīgais stabilizējošais mehānisms. Kad Latvijā komercbankas nonāca krīzē, nodokļu maksātāji tāpat maksāja par to glābšanu. Kad komercbankām iet labi, tās peļņu bāž savās kabatās. Es arī uzskatu, ka tas, ka Latvijas bankās dominē ārzemju kapitāls, nav nekas stabilizējošs.
Kādas pārdomas jums radīja Māra Kučinska (ZZS) valdības veidošana? Cik stabils ir šis Ministru kabinets?
Es piedalījos arī diskusijās par to, vai ir pareizais brīdis, lai Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) pārņemtu valdības vadīšanu. Šajā analīzē vairākums sliecās atbalstīt viedokli, ka tas nav pareizi. Valdības maiņa notika it kā “puslaikā”. Mūsu koalīcijas partnere “Vienotība” ir vadījusi trīs pēdējās valdības un virzījusi valsts attīstību sava koncepta veidā. ZZS bija kā otrais partneris, atbalstošā ass, kas centās stabilizēt iepriekšējās trīs valdības. Vēlēšanu starplaikā pārņemt varu nav pareizi, jo jārēķinās ar iepriekšējo valdību nospraustajiem mērķiem, kā arī jālabo vai jāuzņemas atbildība par iepriekš pieļautajām kļūdām. Mēs nevarēsim sabiedrībai iestāstīt, ka ZZS neveidoja šo politiku, tā tikai pārņēma iepriekšējās iestrādes. Nevienu tas neinteresēs, visi prasīs rezultātu. Tas nozīmē, ka ZZS uzņēmās vadīt valdības kuģi tad, kad tas ir nolikts uz ne sevišķi laba kursa. No stratēģiskās politikas tas nebija pareizs lēmums.
No otras puses, mūsu vēlētāji jautāja, cik ilgi ZZS būs otrā plāna lomā. Kāpēc ZZS nepārņem valdības vadības stūri, ja ir radusies tāda iespēja? Vēlētāju spiediens bija tik liels, telefona zvani – tik intensīvi, ka ZZS politiķi bija spiesti pārņemt varu, faktiski nebija citas iespējas. Tā nebija plānota akcija. ZZS gribēja, lai “Vienotība” nobeidz iesākto, un tad nākamajās Saeimas vēlēšanās balsotāji varētu paust savu vērtējumu. Tagad ZZS būs līdzatbildīga par visu šo periodu. Tas ir liels premjera Kučinska un viņa komandas izaicinājums – spēt izmainīt vēlētājiem tīkamākā virzienā Latvijas valsts virzību. “Vienotība” jau nav nekur pazudusi, tā ir integrēta jaunajā valdībā. Ir jāapzinās, ka ZZS neizdosies nākamajās vēlēšanās nošķirt atbildību no “Vienotības”, mēs būsim visur līdzatbildīgi.
Vai “Vienotība”, tikko jutīs, ka tās reitings pieaug, nemēģinās nogāzt Kučinska valdību?
Es domāju, ka “Vienotība” līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām valdību negāzīs. Tautsaimniecībā nav pamata straujai izaugsmei, iespējams, apstiprināto valsts budžetu vajadzēs pārskatīt samazināšanas virzienā. Es neredzu lielus “plusus”, ko valdības vadītājs kā ordeni varētu piespraust sev pie krūts pirms nākamajām vēlēšanām. Tāpēc, manuprāt, “Vienotībai” šobrīd ir izdevīgi palikt ZZS ēnā, sakārtot savas iekšējās lietas partijā, pārorganizēties, sakopties un uz nākamajām Saeimas vēlēšanām nākt ar jaunu, kritisku noti attiecībā uz to, kā mēs visu laiku esam strādājuši, paši savus sliktos darbus pārspraust pie ZZS atbildības. Līdz ar to es domāju, ka “Vienotība” ļaus Kučinska valdībai strādāt, mēreni to atbalstot, bet izrādīs arī iekšējās opozīcijas pazīmes.
Vai Latvijas Zaļā partija (LZP), jūsuprāt, nav lielā mērā zaudējusi savu identitāti? Varbūt lietderīgāk būtu veidot ZZS kā vienotu partiju?
Patlaban šāds modelis netiek apskatīts. No varas tehnoloģijas viedokļa LZP tāds stāvoklis apmierina, jo varas šai partijai ir vairāk nekā jebkad agrāk. No ideoloģijas viedokļa jāatzīst, ka daudzas parijas programmatiskās ieceres risināt ir pat grūtāk nekā bija agrāk, piemēram, atjaunojamās enerģijas attīstības veicināšanu. “Zaļie”, kaut arī ir valdībā, tomēr nevada ministrijas, kuras ir tieši atbildīgas par to.
Vides sektoru, kas “zaļajiem” piekrīt pēc definīcijas, mēs vairs neuzraugām, varam to ietekmēt tikai caur padomu došanu un konsultācijām. Vides nozarē ir redzams apjukums, mērķu trūkums, skaidru formulējumu trūkums un īstenībā politiskais vājums. Vēlētāji to LZP var nepiedot. No partijas izaugsmes viedokļa ir labi, ka LZP var apliecināt, ka tā spēj vadīt arī aizsardzības un veselības nozares, parādīt, ka arī tajās ir “zaļā niša”.
LZP kļūst arvien daudzskaitlīgāka, tai pieslienas jauni biedri. Mēs pat esam nobažījušies par partijas rindu straujo izaugsmi, jo tas var izdeldēt partijas zaļo “kodolu”. Tāpēc esam ieviesuši sešus mēnešus ilgu partijas kandidāta statusu.
Vai, jūsuprāt, būtu jāatjauno atsevišķa Vides ministrija?
Man labāk patiktu, ja Reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministrijā tiktu iedibināts vides valsts ministra amats. Tas bija ideāls modelis, jo tad vides valsts ministra amatā varēja strādāt profesionāls nozares pārstāvis. Nozares tagad ir tik sarežģīti pārzināmas, ka standarta politiķis nespēj īsā laikā apgūt nozares specifiku. Īslaicīgās valdībās ministrs kļūst par “lelli”, kuru faktiski vada ierēdņi. Es domāju, ka noderīgs būtu arī, piemēram, sporta valsts ministrs Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) vai jaunatnes un sporta valsts ministrs. Ekonomikas ministrijā noderīgs būtu enerģētikas valsts ministrs.
Savai politiskajai darbībai esat pielicis punktu vai tomēr vēl redzēsim jūsu vārdu kādās vēlēšanās?
Vēlēšanās vairs nekandidēšu, tam es esmu pielicis punktu. Bet vienmēr esmu sasniedzams, ja kāds vēlas noskaidrot manu pozīciju. Savas konsultanta iespējas es neliedzu arī politiskajā darbībā.
…Info avots: http://www.leta.lv/plus/133A0CB3-B7F8-F775-AE61-190DB7F9CDA1/