Dzintars Zaļūksnis
Britu laikraksts “The Guardian” pavisam nesen – pērnā gada septembrī – publicēja meteriālu (šeit: https://www.theguardian.com/inequality/2017/sep/15/europes-food-apartheid-are-brands-in-the-east-lower-quality-than-in-the-west ), kurā atspoguļoja sava pētījuma rezultātus jautājumā par to, vai globālie uzņēmumi Rietumeiropas un Austrumeiropas pircējiem piedāvā vienādas kvalitātes preces, tostarp pārtikas produktus. Secinājums bija nepārprotams: globālās kompānijas īpaši austrumeiropiešiem ražo zemākas kvalitātes produkciju, kas tiek tirgota ar tiem pašiem zīmoliem un par tādu pašu cenu.
Šajā sakarā Čehijā, Slovākijā, Bulgārijā, Slovēnijā izcēlās mērens skandāls. Malā nestāvēja arī šo valstu vadītāji. Tā Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans (Viktor Orbán) šo atšķirību kvalitātē nosauca par “nesenās pagātnes lielāko skandālu”, bet Bulgārijas valdības galva Bojko Borisovs (Бойко Борисов) bija vēl skarbāks, to nosaucot par “pārtikas aparteīdu”. Arī Eiropas Komisijas vadītājs Žans Kolds Junkers (Jean-Claude Juncker) šajā brīdī bija ass, brīdinādams, sak, ilgāk neesot ciešams, ka auztrumos pārdod zemākas kvalitātes ēdienus un dzērienus. “Es nepieņemu to, ka dažās Eiropas daļās cilvēki pērk zemākas kvalitātes produktus nekā citās valstīs, par spīti tam, ka iepakojums un zīmoli ir identiski. Slovāki nevēlas, lai viņu zivju pirkstiņos būs mazāk zivju, ungāri – lai viņu maltītē būtu mazāk gaļas, čehi – lai viņu šokolādē būtu mazāk kakao,” paziņoja Junkers.
Ir pagājuši vien daži mēneši, un Junkera komandas biedrs, ES veselības un pārtikas drošības komisārs lietuvietis (!) Vītenis Andrjukaitis (Vytenis Andriukaitis) apgalvo: rau, neesot datu, “kas apliecinātu, ka Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm tiktu piegādātas zemākas kvalitātes pārtikas preces nekā pārējām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm”.
Minētajā “The Guardian” pētījumā bija atklāts kaut kas pavisam cits. Daži piemēri. Cukura īpatsvars “Coca-Cola” pudelē, kas tiek tirgota Slovēnijā – 11,2 g, Austrijā – 10,6 g. Kompānijas “Coca-Cola” skaidrojums: Slovēnijas tirgum dzērienu ražojot rūpnīcas Horvātijā un Ungārijā, un tās “ņemot vērā vietējo patērētāju vēlmes”.
Vācu uzņēmuma “Spar” jogurtā, kas tirgots Slovēnijā, konstatēts par 40% (!) zemāks zemeņu saturs. Uzņēmums aizbildinājies ar “vietējo patērētāju pieradumu”.
“Tulip” pusdienu gaļas konservi Vācijā bija no cūkgaļas, Čehijā – no mehāniski atdalītas putnu gaļas. Uzņēmums skaidrojis, ka “tie ir pilnīgi dažādi produkti”, lai gan nosaukums un iesaiņojums ļoti līdzīgi.
“Iglo” zivju pirkstiņu saturā Slovākijā konstatēti 58% zivju gaļas, turpretim Austrijā – 65%. Un atkal dzirdam uzņēmuma aizbildināšanos ar slovāku “dīvaino gaumi”!
Arī “Lidl”, ko daudzi nepacietīgi gaida ienākam Latvijā, pieķerts, Slovākijā tirgojot zemākas kvalitātes sieru.
Starp citu, Austrumeiropas tirgum paredzēto preču zemāka kvalitāte tika konstatēta ne tikai pārtikas produktiem, bet arī higiēnas līdzekļiem un saimniecības precēm. Un cena, protams, – tā austrumeiropiešiem paredzētajiem produktiem var būt pat augstāka.
Eiropas Komisija pēc Junkera rīkojums pašiverēja, pašiverēja un…nomierinājās. Nudien, šādā situācijā pat it kā jāpaslavē mūsu valdošie politiķi. Par bezdarbību. Proti, Andrjukaitis bilst: “Lai cik būtu dīvaini, Latvija paziņojusi, ka tai problēmu nav. Kādēļ latvieši nav konstatējuši problēmas? Varbūt viņi izmantoja citādu metodiku nekā Lietuva, bet latvieši paziņojuši, ka viņiem šādu problēmu nav.”
Es gan sliecos domāt, ka situācija ir tieši pretēja: tā kā mūsu valdošajai koalīcijai sabiedrības labklājība ir, hm, visai stiepjams jēdziens, viņi “pārtikas skandālu” ir izmantojuši, lai pielišķētos Eiropas komisāriem, sagādājot viņiem papildu argumentāciju, ka “austrumos viss kārtībā”.
Un, protams, lai apriori mazinātu Andrjukaiša tautiešu iespējamo atklājumu efektu: Lietuvas parlamentā oktobrī tika izveidota īpaša komisija, kurai uzdots noskaidrot, kādēļ atšķiras Lietuvā un citās ES valstīs tirgoto viena zīmola pārtikas preču sastāvs, vai tādējādi netiek pārkāptas patērētāju tiesības un vai tajā nav konstatējamas negodprātības pazīmes. Paredzēts, ka šis darbs komisijai jāpaveic līdz 10. martam. Parlamentāro izmeklēšanu tika nolemts sākt, kad Lietuvas Valsts pārtikas un veterinārijas dienesta (Lietuvos valstybinė maisto ir veterinarijos tarnyba) veikts pētījums uzrādīja atšķirīgu viena un tā paša zīmola pārtikas preču sastāvu 23 no 33 pārbaudītajām Lietuvā un Vācijā tirgotām precēm. Zīmīgi, ka šīs produkcijas ražotāji apgalvo: tādas pretenzijas neesot pamatotas un dažādos tirgos vienkārši “atšķiroties pircēju gaume”. Šajā sakarā iesaku atminēties, ka Latvijas Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) atrastās atšķirības starp Latvijā pieejamajiem importa pārtikas produktiem un tādiem pašiem citās valstīs kvalificēja kā “nebūtiskas”. Noprotot, ka PVD darbinieki ir “dīvainie latvieši”, kuriem vienalga – olīveļļa vai palmu eļļa, nākas secināt, ka ražotāji pielāgojas tieši viņu, mūsu dārgo pārtikas kvalitātes kontrolētāju, gaumei.
Morāle? Kādreiz deviņdesmit gadu vidū intervēju kādu itāļu kurpju tirgotāju un pavaicāju viņam, kāpēc viņā veikalos ir tikai melni apavi. “Kā, kāpēc?” viņš brīnījās. “Pie jums taču visi valkā tikai melnus…” Tas par specifisko Austrumeiropas “patērētāju izvēli”. Un par mūsu PVD īpatnējo gaumi.
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/ka-latviesi-eiropas-komisaram-palidzeja-uzlabot-produktu-kvalitati
Kāda starpība, ko pērkam! Foto: Getty Images
