Eiroskepticisms laikmetu griežos; lielais bizness karā kļūst tikai bagātāks

Normunds Grostiņš, Latvijas Nākotnes Institūta valdes priekšsēdētājs
Šoruden Austrijā reģionālajās vēlēšanās pret imigrāciju vērstā eiroskeptiskā Brīvības partija dubultoja savus rezultātus no 15 uz 30 procentiem balsu. Oktobrī viņi 30 procentus pārsniedza arī galvaspilsētā Vīnē. Kaimiņos Zviedrijā eirokritiskie labējie Zviedru Demokrāti, kas vēl pirms dažiem gadiem paknapi pārvarēja piecu procentu barjeru, nu 2014. gada vēlēšanās jau ar 49 deputātiem (trešā lielākā partija) stabili ienākuši Riksdāgā un tagad reitingos kļuvuši par populārāko šīs valsts partiju. Šveicē oktobra vidū vēlēšanās uzvarēja eiroskeptiskā Šveices Tautas Partija, iegūstot 29,5 procentus balsu un 65 vietas parlamentā (no 200).
Strauji pieaug pretimigrācijas partiju popularitāte Francijā (Marinas Le Penas vadītā Nacionālā Fronte) un Vācijā (Nacionāldemokrātiskā partija (NDP) un Alternatīva Vācijai (AfD)). Līdzīgi pilnīgi prognozējami procesi notiek Polijas, Dānijas, Čehijas un citu Eiropas valstu politikā.
Šis vilnis, protams, nepaies secen arī Latvijai, tikai mūsu valstī ieguvēji nebūs Latvijas vietējie pseidolabējie – imigrantus ielaidušie un nacionālo valūtu likvidējušie Nacionālās Apvienības politiķi no valdošās koalīcijas. Jau 2017. gada pašvaldību vēlēšanu kampaņā mēs ieraudzīsim jaunus, Rietumeiropas standartiem atbilstošus vienu vai pat vairākus labējus politiskos spēkus, kas skaidri paudīs Latvijas vēlētāju attieksmi pret Eiropas Savienības mums uzspiesto imigrāciju un efektīvi konkurēs ar šo ES uzspiesto imigrāciju pieņemošām, pagaidām valdošām partijām.
Šīs politiskās norises visā Eiropas Savienībā bija un ir viegli prognozējamas, tāpēc jo interesantāks ir viens pilnīgi konkrēts jautājums. Kāpēc, piemēram, kanclere Merkele ar savu partiju un citu vadošo ES valstu varas partijas izvēlējās atļaut šādu ekstrēmu, masveida, miljonos (!!!) skaitāmu imigrāciju? Un līdz ar to izvēlējās vismaz daļēji atbrīvot savus ērtos un lieliski apmaksātos krēslus par labu jauniem labējiem un eirokritiskiem politiskajiem spēkiem? Vai tiešām Merkele un citi Eiropas Savienības līderi kolektīvi sajuka prātā kopā ar saviem palīgiem, padomniekiem un labi finansētajiem analītiskajiem institūtiem?
Šādai kolektīvā vājprāta teorijai var ticēt visi, kas vien to vēlas, bet šo rindu autors ar pasaciņu tiražēšanu nenodarbosies. Tāda “vājprāta teorija” varētu darboties Latvijā, kur vara patiešām gatava akli izpildīt un tiešām izpilda jebkuru Briseles pavēli, maksājot par to jebkuru cenu. Bet kas ir noticis ar lēmumu pieņēmējiem nopietnākās valstīs? Lai to saprastu, jāpalūkojas uz lēmumu pieņemšanas mehānismu un procesu. Protams, kā mēs zinām, lielā biznesa ietekme uz Eiropas Savienības lēmumiem ir milzīga. Ne tikai Eiropas, bet arī Amerikas lielā biznesa ietekme.
Tātad, pirmkārt, notiekošais skaidri parāda, ka stratēģiskie lēmumi par imigrācijas politiku tiek pieņemti augstu virs kancleres Merkeles un citas izpildvaras. Turklāt – kā parasti lēmumi, protams, tiek pieņemti lielā biznesa interesēs. Un lielo biznesu apkalpo ļoti labi analītiskie centri. Otrkārt, pieņemto lēmumu lobēšanas un argumentācijas mehānismi ir ļoti pārliecinoši gan dalībvalstu nacionālajā, gan Eiropas Savienības līmenī. Treškārt, process paredz arī lielākā mērā atvest Eiropā pie varas tādus labējos kā Marina Le Pena un citi iepriekš uzskaitītie labējie politiskie spēki. Starp citu, visiem, ieskaitot lielo biznesu, taču ir pilnīgi skaidrs, ka pašreizējā Vācijas, Beļģijas vai Latvijas un citu ES valstu politiskā vara ienākošos imigrantus strādāt neaizsūtīs. Viņi tikai izmaksās imigrantiem pabalstus, saņemot pretī kārtējās demonstrācijas un nekārtības ar prasību maksāt vairāk.
Lai iebraucējus piespiestu respektēt mītnes zemes un aizsūtītu šādus imigrantus strādāt, kā arī lai patriektu nederīgos, pie varas jābūt citiem – stingriem, labējiem politiskiem spēkiem. Kā redzam, attīstītajās valstīs tas brīdis manāmi tuvojas.
Rodas jautājums: vai vēsture atkārtojas un Vācijas lielais bizness ir mācījies no savas trīsdesmito gadu pieredzes, kad palīdzēja nākt pie varas ļoti labējiem politiķiem? Daudzi nezina, ka Vācijas lielais bizness iznāca no Otrā Pasaules kara bagātāks, nekā tajā iegāja. No biznesa viedokļa likme uz labējiem spēkiem attaisnojās. Un, cik var spriest no faktiem, likme ir atkārtota. Protams, ņemot vērā pieredzi, un atbilstoši mūsdienu apstākļiem.
Vairāk nekā desmit gadus sadarbojoties un bieži personiski tiekoties ar šodienas Rietumeiropas attīstīto valstu eirokritiskajiem labējiem politiķiem, ir patiešām interesanti vērot viņu reakciju situācijā, kad vara pati iekrīt rokās. Protams, pēc vēlēšanu rezultātu lēciena no 15 procentiem uz 30 procentu līmeni, šampanieši tiek atkorķēti. Tomēr Eiropas jaunās labējās partijas ļoti atšķiras no Latvijas solītājiem – tās stingri īsteno vēlētājiem piedāvāto un solīto. Piemeram, Zviedru Demokrāti citu solījumu vidū sola 7000 jaunu policistu ielās. Un viņi to izdarīs, ne mazāko šaubu nav. Imigrācijas radītais noziedzības, pat slepkavību vilnis ir Zviedrijas sabiedrībai līdz kaklam un pāri galvai. Līdzīgi kā citur Rietumeiropā.
Latvijai uz Rietumeiropas fona pagaidām vēl ir viena priekšrocība – mēs varam Austrumeiropas stilā, piemēram, pēc Slovākijas parauga vienkārši atteikties uzņemt uzspiestos imigrantus tā vietā, lai vēlāk dārgi un ilgi novērstu un konfigurētu sekas. Tomēr, tāpat kā Rietumeiropā, pašreizējā vara Latvijā imigrantus ielaidīs. Latvju bāleliņi nav ne gudrāki, ne viltīgāki par Merkeli. Tā rezultātā arī Latvijā politiskā kursa korekcija, acīmredzot, notiks, tāpat kā Rietumeiropā – lielā mērā nomainot vienus politiskos spēkus pret citiem. Turklāt mainot arī pārvaldes metodes. Kā tas tur centrā arī tika plānots jau pašā sākumā.