Laura Cibule, LETA
Lai gan ar likumu noteikts, ka tiesības uz nekustamo īpašumu ir jānostiprina zemesgrāmatā, taču nereti cilvēki dažādu iemeslu dēļ – kā līdzekļu trūkuma, tā krāpnieciskos nolūkos – no šīs procedūras izvairās. Lai joma tiktu sakārtota, darījumiem ar nekustamo īpašumu būtu jānotiek tikai ar notāra starpniecību, intervijā aģentūrai LETA norādīja Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs Jānis Skrastiņš. Papildus tam būtu jārisina arī jautājums par nodevas apmēru, reģistrējot īpašumu zemesgrāmatā.
Esat nupat ievēlēts Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja amatā. Vai un ko esat iecerējis mainīt padomes darbā?
Latvijas Zvērinātu notāru padome (LZNP) ir organizācija, kas pārstāv visus Latvijas notārus, rūpējas par viņu izaugsmi, pieredzes apguvi, profesionalitāti un profesijas prestižu, kā arī nosprauž notariāta attīstības virzību. Pašlaik šī vīzija ietver Latvijas notariāta digitalizāciju, jo e-vide mūsdienās ir būtisks priekšnosacījums, un arī juridiskajām profesijām ar to ir jārēķinās.
Kas šajā jomā jau ir paveikts un kādi plāni nākotnei?
LZNP aktīvi strādā pie jauno tehnoloģiju ieviešanas un reģistru izveides jau vairākus gadus, lai nodrošinātu pēc iespējas ērtākus pakalpojumus iedzīvotājiem un saziņu, tostarp informācijas apmaiņu ar dažādām institūcijām. Ir ieviesta elektroniska nostiprinājuma lūgumu iesniegšana, izveidots pilnvaru reģistrs, ieviests aizdomīgu darījumu un personu reģistrs, kā arī iekšējās kontroles datu uzskaites sistēma. Izveidota tiešsaiste ar kontu reģistru, kā arī sankciju un teroristu sarakstu. Esam ieviesuši jaunus notāra mobilitātes risinājumus, modernizējuši Notāru informācijas sistēmu un tās infrastruktūru.
Piemēram, Notāru informācijas sistēmas un datorizētās zemesgrāmatas tiešsaistes savienojums kategorijā “Veiksmīgākais E-paraksta integrācijas risinājums” ieguva izcilības apliecinājumu Latvijas informācijas un komunikācijas tehnoloģiju ikgadējā balvā “Platīna pele 2016”. Mūsu ieviestais Publisko testamentu reģistrs ir viens no labākajiem Eiropā. Tajā iekļautie testamenti ir pieejami ne tikai notāriem Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs, un Latvijas notāriem ir iespēja no Eiropas testamentu reģistra iegūt informāciju par citā valstī taisītu testamentu, kas ir īpaši būtiski mūsdienās, kad tik daudz cilvēku no Latvijas ilgstoši vai pastāvīgi devušies darba un dzīves gaitās ārzemēs.
Šajā virzienā arī turpināsim darboties. Jau šogad gaidāmas vairākas interesantas pārmaiņas, kas saistītas ar notāra darbu digitālajā vidē. Plānots, ka klientus Latvijā apkalpos tā saucamais “diginotārs”, būs pieejama “on-line” apliecināšana un jauns klientu portāls.
Kas klientiem mainīsies līdz ar digitalizācijas projekta ieviešanu? Kas klientiem kļūs pieejams attālināti?
Pirmie jaunumi varētu parādīties jau šī gada sākumā – grozījumi Notariāta likumā, kas atsevišķām notariālajām darbībām paredz attālināto apliecināšanu jeb videokonferences režīmu. Piemēram, ja cilvēkam būs nepieciešama pilnvara vai mantošanas iesniegums, viņš varēs videokonferences režīmā sazināties ar notāru, un notārs varēs veikt apliecinājumu attālināti.
Cenšamies darboties pēc vienas pieturas aģentūras principa, un šāds darbības modelis īpaši aktuāls kļūst šobrīd. Tādēļ ideālais notāra birojs būs tāds, kurā klients ne vien varēs saņemt notariālo pakalpojumu, bet arī cita veida juridisku palīdzību, kas viņam saistībā ar to varētu būt nepieciešama, piemēram, pārrobežu darījumi sadarbībā ar citu valstu notāriem, izmantojot digitālās iespējas. To visu attīstīt un piedāvāt iedzīvotājiem ļaus papildu resursi un kapacitāte, ko notāri iegūs, digitalizējot to, ko ir iespējams automatizēt.
Tātad tas strādās caur elektronisko identifikācijas karti?
Jā, ja cilvēks atradīsies, piemēram, ārvalstīs, viņš, izmantojot personas apliecību, varēs autorizēties notāru portālā un savu gribu notāram paust videorežīmā.
Vai patērētāji jau ir izrādījuši interesi par šādu pakalpojumu?
Protams! Tieši tāpēc par šiem jautājumiem esam domājuši jau vairākus gadus. Mantojuma, pilnvaru u.tml. lietu kārtošana attālināti ir aktuāls jautājums daudziem klientiem. Vajadzību un nepieciešamību risināt šīs lietas attālināti iniciēja tieši iedzīvotāji.
Vai un kā mainīsies pakalpojumu izcenojums? Vai atšķirsies cena par pakalpojumu klātienē un neklātienē?
Izmaksas būtiski nemainīsies. Neraugoties uz to, ka notārs juridiskās palīdzības “grozā” liks daudz vairāk, izmaksas par apliecinājumu saglabāsies tādas pašas, jo to būs iespējams nokārtot, izmantojot digitālos rīkus.
Kā vērtējat jauniešu interesi kļūt par notāriem?
Pagājušajā gadā trīs jaunas notāres ir atvērušas savas prakses. Lai notāru darba un notāru biroju servisa kvalitāte arvien uzlabotos, esam pilnveidojuši notāru palīgu atlases procesu. Tas ir būtiski, jo palīgs ir tas, kurš notāra prombūtnes laikā faktiski veic viņa funkcijas.
Jaunieši, kuriem ir interese par juridiskajām lietām, nāk un grib strādāt šajā dinamiskajā profesijā. Mītam, ka notārs ir konservatīva profesija, ir radies konkurents “diginotārs”.
Cik Latvijā kopumā ir notāru?
Pašlaik Latvijā darbojas 106 notāri, un, starp citu, piektā daļa no viņiem ir līdz 50 gadu vecumam, bet jaunākajam notāram ir 34. Latvijas notariāts ir salīdzinoši jauns, ja runājam par notāru vidējo vecumu.
Vai tas ir optimāls daudzums? Nav par maz vai daudz?
Nē, jo latīņu tipa notariāta valstīs, kāda ir arī Latvija, notāru skaits ir saistīts ar iedzīvotāju skaitu. Parasti ir viens notārs uz 25 tūkstošiem iedzīvotāju. Tā kā iedzīvotāju skaits Latvijā ir samazinājies, pēdējos gados sarucis arī notāru skaits. Attiecīgi pašlaik tas ir pietiekams, bet, ja nākotnē nāks klāt kādas jaunas funkcijas, tad, protams, tas tiks palielināts. Mēs sekojam, lai notāru skaits vienmēr būtu atbilstošs nepieciešamajam.
Vai ir kādas pašvaldības, novadi, kuros tieši ir notāra trūkums?
Notāru pieejamības jautājums reģionos ir atrisināts, un šajā ziņā nekādu problēmu pašlaik nav.
Kā vērtējat sabiedrības attieksmi pret notariātu? Vai sabiedrība izprot, kādas funkcijas veicat?
Ja pirms 15 gadiem daudzi iedzīvotāji brīnījās, ka notārs arī ir juridiska profesija, tad mūsdienās jau sabiedrība zina, ka tas ir iedzīvotājiem vispieejamākais jurists. Notāra darba nozīmību un nepieciešamību apliecina ne tikai blīvais pieraksts notāru birojos ikdienā, bet arī fakts, ka pie mums regulāri vēršas mediji ar cilvēku uzdotiem jautājumiem, bet “Notāru dienas”, kas notiek jau 12 gadus, ir apmeklētākais notikums, kurā cilvēki var saņemt juridiskas konsultācijas. Kopumā vairāk nekā trešdaļa Latvijas iedzīvotāju pērn ir vērsusies pie notāriem pēc juridiskās palīdzības.
Kādi ir biežākie iedzīvotāju jautājumi?
Visbiežāk notārs tiek apmeklēts, lai pirms īpašuma tiesību reģistrācijas zemesgrāmatā saņemtu nostiprinājuma lūgumu. Gadā tādi ir gandrīz 200 000. Otra biežākā vajadzība ir pilnvaras. Notāri gadā sastāda vairāk nekā 32 000 pilnvaru. Piemēram, 2016.gadā tika uzsāktas 13 500 mantojuma lietas – tā ir trešā populārākā vajadzība, kuras dēļ cilvēki uzmeklē notāru. Kopš 2014.gada, kad likumdevējs atteicās no testamenta lieciniekiem, notāra sastādīto testamentu skaits ir pieaudzis divas reizes. 2016.gadā uzsākta arī 4731 laulības šķiršanas lieta. Respektīvi, nekustamais īpašums, mantojums un ģimenes lietas ir tēmas, par kurām cilvēki pie notāriem vēršas visbiežāk. Turklāt gadījumi, kad cilvēkiem nepieciešama juridiskā palīdzība, kļūst aizvien sarežģītāki.
Jūsu mājaslapā cilvēkiem ir iespēja uzdot jautājumus notāriem. Lasīju par gadījumu, ka cilvēks bija nopircis īpašumu, to nebija ierakstījis Zemesgrāmatā, bet pēc vairākiem gadiem atjēdzies. Vai bieži gadās saskarties ar šādu pašu iedzīvotāju nolaidību?
Diemžēl jāsaka, ka, jā. Turklāt tie arvien biežāk ir stāsti ar skumjām beigām – cilvēki zaudē īpašumus. Krāpnieki ir izpratuši šādas neizdarības sniegtās iespējas, diemžēl cilvēki ļoti bieži neizprot tās radītos riskus.
Vēl pirms gada rosinājām ieviest izmaiņas likumdošanā, paredzot, ka darījumi ar nekustamo īpašumu notiek tikai ar notāra starpniecību. Ticu, ka pie šī jautājuma pavisam likumsakarīgi atgriezīsimies, grib to atsevišķas nozares vai nē. 2017.gada 8.marta Satversmes tiesā pieņemtais spriedums tam ir tikai viens no priekšvēstnešiem. Cita starpā Satversmes tiesa akceptēja lietā pieaicinātās personas, Vācijas tiesību zinātnieka R.Štirnera, atziņu, ka Latvijā valsts iesaiste un valsts kontrole pār darījumiem ar nekustamo īpašumu nav pārliecinoša un pietiekama.
Ministru kabineta pieņemtā koncepcija, kas paredz, ka notāri skenēs privātos darījumus un elektroniski sūtīs dokumentus uz Zemesgrāmatu, ir solis pareizajā virzienā tikai nosacīti. Tas risinās vien dažas problēmas, kamēr būtiskās, piemēram, tās, kas saistītas ar krāpšanu privātos darījumos un vajadzību pēc vājākās puses aizsardzības, joprojām netiek atrisinātas.
Mēs joprojām uzskatām, ka vienīgais ceļš, kā novērst krāpšanu un kā garantēt valsts iedzīvotājiem viņu tiesību uz nekustamo īpašumu neaizskaramību, ir nekustamo īpašumu darījumu slēgšana notariālā akta formā digitālā procesā.
Papildus tam būtu jārisina arī jautājums par nodevas apmēru, reģistrējot īpašumu zemesgrāmatā. Visbiežāk tieši tas ir iemesls reģistrācijas novilcināšanai. Diemžēl līdz ar nekustamo īpašumu reģistrācijas darījumu procesa reformu arī LZNP priekšlikumi šajā jomā netika virzīti tālāk. Tomēr, mūsuprāt, tas ir kritisks jautājums.
Tieši attiecībā uz nodevām nav bijis atbalsta vai arī par nekustamo īpašumu darījumu kārtošanu caur notāriem?
Gan, gan. Šo nodevu drīzāk varētu saukt par nodokli, citās valstīs to var samaksāt pēc īpašuma reģistrācijas vai vairākos maksājumos līdzīgi, kā pie mums var maksāt nekustamā īpašuma nodokli. Taču īpašuma iegādes gadījumā nodeva ir jāmaksā pirms darījuma iesniegšanas Zemesgrāmatā. Dažkārt nodevu summas var būt ļoti iespaidīgas, un tas var atturēt cilvēkus reģistrēt darījumus, mantojuma apliecības utt. Mūsu priekšlikums bija vai nu mainīt sistēmu, lai nodevu varētu nomaksāt pakāpeniski, vai arī nodevu samazināt. Iespējams, nodevu varētu ļaut maksāt pa daļām. Domāju, ka risinājumi ir vairāki, te drīzāk ir jautājums par politisko gribu.
Kur vērsāties ar šiem priekšlikumiem?
Tieslietu ministrijā.
Un jau ministrijā priekšlikumi tika, tā teikt, norakti?
Tieslietu ministrijas paspārnē tika izveidota starpinstitūciju Nekustamo īpašumu darba grupa, kura vērtēja šos priekšlikumus. Tas bija ilgstošs process apmēram gada garumā, taču priekšlikumi atbalstu neguva.
Vai cilvēki vēl bieži slēdz mutvārdu vienošanās? Un jums pēc tam nākas cīnīties ar sekām?
Protams, ir gadījumi, ka cilvēki vienojas mutiski, bet Civillikums nosaka, kuros gadījumos obligāti ir jāslēdz rakstveida vienošanās. Cilvēki var kaut ko sarunāt mutiski, bet tam nebūs tiesisku seku. Finālā tāpat būs nepieciešama rakstiska forma, attiecīgi agri vai vēlu mutisko vienošanos nāksies “uzlikt” uz papīra.
Daudz lielāka problēma ir privātā kārtā taisīti dokumenti, piemēram, pirkuma līgumi, dāvinājuma līgumi vai testamenti. Tajā pašā laikā vairāk nekā 80% iedzīvotāju, kuri vēršas pie notāriem birojos visā Latvijā, piemēram, lai nostiprinātu nekustamā īpašuma atsavināšanas darījumu, ļoti vāji izprot pašu parakstīto dokumentu saturu un nereti pat to nepārzina. Reiz LZNP un SKDS veiktā aptaujā noskaidrojām, ka tikai nepilni 18% Latvijas iedzīvotāju savas zināšanas par juridiskiem jautājumiem novērtēja kā labas. Rezultātā šādi mājās taisīti dokumenti var izrādīties šāviens cilvēkam pašam savā kājā.
Pirmkārt, šādiem pašrocīgi rakstītiem dokumentiem ir augsts viltošanas risks. Otrkārt, tie veido arī pelēko zonu, kurā iespējama gan nezināmas izcelsmes mantas legalizācija, gan krāpniecība, un tāda lētticīga persona var tikt viegli iejaukta, pašam to nemaz neapzinoties.
Mēs notariātā uzskatām, ka privāto dokumentu ēra ir jāizbeidz un ir jāievieš saprātīgs to izmantošanas tiesiskais regulējums. Ir nepieciešams jēgpilni pāriet uz elektronisku dokumentu formu un īpašuma tiesību elektronisku nostiprināšanu.
Vai bieži tiek apstrīdēti jau sadalīti mantojumi? Piemēram, kāds attālāks radinieks vēlas pretendēt uz kādu mantojuma daļu u.tml., vai arī tiek apstrīdēti testamenti.
Parasti mantošanas process ir diezgan ilgstošs. Ir noteikta procedūra, tostarp laika ziņā, kad mantinieki piesakās, kad zināmie mantinieki tiek uzaicināti, kad ir publikācija “Latvijas Vēstnesī”. Protams, var būt gadījumi, ka mantinieki objektīvu iemeslu dēļ var nebūt informēti par mantojuma lietu, piemēram, ja dzīvo ārzemēs. Pēc mantojuma lietas pabeigšanas, kad mantiniekam ir izsniegta mantojuma apliecība, tiem potenciālajiem mantiniekiem, kuri objektīvu iemeslu dēļ nebija pieteikušies mantojumam, ir jāvēršas tiesā un jāpierāda savas mantošanas tiesības.
Tomēr pārsvarā visi jautājumi tiek risināti pie notāra, kamēr mantojuma lieta ir atvērta. Notārs piemēro Civillikuma normas, atzīst par spēkā esošu testamentu vai mantojuma līgumu, ja nav ne viena vai otra, tad mantojuma tiesībās apstiprina likumiskos mantiniekus. Strīds var rasties par saņemtā mantojuma sadali, ja ir vairāki mantinieki un mantojumā vairāki priekšmeti. Notārs cenšas piedāvāt saprātīgāko sadales risinājumu. Visi tomēr saprot, ka tiesāšanās ir gara un arī dārga, tāpēc parasti tiek atrasts kompromiss.
Vai bieži saskaraties ar gadījumiem, ka cilvēki atsakās no mantojuma?
Ir arī gadījumi, ka cilvēki atraida, atsakās no mantojuma. Biežāk tas ir tad, ja ģimenes ietvaros jau iepriekš ir notikusi vienošanās, kurš būs mantinieks. Tajās ģimenēs, kurās nav nekādu domstarpību, nereti aizgājēja dzīves laikā jau ir sarunāts, kas kuram paliks, un viņa pēdējā griba tiek respektēta.
Vēl viens iemesls, kāpēc cilvēki mēdz atteikties no mantojuma, ir mantojuma atstājēja parādi. Šis faktors vairāk parādījās pēc ekonomikas krīzes. Nereti sastopamies ar to, ka tā saucamie mantojuma aktīvi ir mazāki nekā pasīvi (proti, parādi), tātad mantojums ir ar mīnusa zīmi, līdz ar to mantinieki izvērtē, ir vai nav izdevīgi mantot, jo, samaksājot parādus, no mantojuma var nekas pāri nepalikt, var pat nākties par parādiem norēķināties vēl ar savu mantu. Pirmskrīzes periodā īpašumu iegādei ņemto kredītu summa nereti pārsniedz pašreizējo attiecīgo īpašumu vērtību.
Vai šādi īpašumi, kuru iegādei ir ņemts kredīts un no kuriem mantinieki atsakās, nonāk bankas rīcībā?
Nē. Ja nav mantinieku, tad notārs atzīst mirušā mantu par bezmantinieka mantu, kas piekrīt valstij. Valsts noteiktā procedūrā pārdod šos īpašumus un norēķinās ar kreditoriem, cik tas ir iespējams. Protams, hipotekārajam kreditoram, kāds ir arī banka, parāds tiek atlīdzināts vispirms.
Vai Latvijas iedzīvotāji aktīvi izmanto iespēju atstāt testamentu?
Jā, turklāt pēdējo divu gadu laikā, kopš likumdevējs ir atteicies no nepieciešamības pēc divu liecinieku klātbūtnes, taisot testamentu, to skaits ir divkāršojies. Mantojumu var sadalīt likumā noteiktajā kārtībā, bet bieži vien mantojuma atstājējs vēlas pats noteikt, kā viņa manta sadalāma, un tad var izmantot testamentu. Šobrīd testamenta sastādīšanas procedūra ir ļoti ērta, jo testators var nākt viens pats, nav vajadzīgi divi liecinieki. Ir arī manis jau pieminētais publiskais testamentu reģistrs, un visi pie notāra taisītie testamenti datubāzē tiek reģistrēti. Attiecīgi testators var neatklāt potenciālajiem mantiniekiem, kāds ir testamenta saturs. Viņa nāves gadījumā vienmēr būs zināms, pie kura notāra testaments ir taisīts, un uzzināt mantojuma atstājēja pēdējo gribu. Ir cilvēki, kas nevēlas atklāt sava testamenta saturu, tāpēc arī iepriekšējā prasība par liecinieku klātbūtni testamenta sagatavošanas laikā bija apgrūtinoša.
Jāatzīmē, ka publisko testamentu datubāzē nav atrodami privātie testamenti, kuri, atgriežoties pie tēmas par privātajiem dokumentiem, arī ir liels sāpju bērns. Latvijā šādi ar roku rakstīti testamenti ir atļauti. Tomēr no juridiskās drošības viedokļa es personiski neieteiktu tādu taisīt. Pašrocīgi rakstītu testamentu ir ārkārtīgi viegli viltot, kā arī apzināti vai netīši iznīcināt. Nereti tikai pats testamenta atstājējs zina, kur tas glabājas, un ir zināmi gadījumi, ka šāds testaments atrodas tikai mājas remonta laikā, kad manta jau sen sadalīta.
Tiešām kāds tādus vēl taisa?
Jā, un diezgan daudz. Es pat teiktu – pārāk daudz, un tas būtu risināms valstiski. Galvenokārt tāpēc, ka privātais testaments radoši tiek izmantots kā instruments, lai īstenotu krāpšanas. Latvijā to ir viegli izdarīt, jo tiesiskais regulējums tam rada labvēlīgu vidi. Piemēram, ja aizgājējam nav likumisko mantinieku, ar viltotu privāto testamentu īpašumu, kas tādā gadījumā ir piekritīgs valstij, pavisam vienkārši var izkrāpt. Un apķērīgi darboņi to arī dara. Par to gan notāri, gan Valsts policija zvana trauksmes zvanus jau vairākus gadus. Protams, no tiem nevar pilnīgi atteikties, jo cilvēkiem ir jābūt iespējai paust savu pēdējo gribu arī gadījumā, ja viņiem nav fiziski iespējams nokļūt pie notāra (un tas būtu vienīgais gadījums, kad es cilvēkiem ieteiktu šādā kārtībā sastādīt testamentu), bet ir jābūt noteiktai procedūrai, kādā pēc tam šie testamenti tiek atzīti. Citās valstīs ir šāds speciāls atzīšanas mehānisms privātajiem testamentiem, un šo pieredzi varam pārņemt arī Latvijā, jauns divritenis nav jāizgudro. Domāju, ka jau drīz LZNP nāks klajā ar priekšlikumiem, lai privāto testamentu atzīšanas mehānismu ieviestu arī Latvijā.
Cik saprotu, šobrīd ir jāveic rokrakstu salīdzināšana u.tml.
Privātajam testamentam jābūt pašrocīgi rakstītam. Ja kāds grib šo testamentu apstrīdēt, tad var veikt ekspertīzi, bet, ja neviens neapstrīd, tad neviens ekspertīzes neveic.
Vai daudz mēģina krāpties šādā veidā?
Esam novērojuši to pēdējos gados, arī publiski izskanējusī informācija liecina, ka šī ir problēma. Policija to daudzkārt uzsver. Tas visbiežāk attiecas uz vientuļajiem cilvēkiem, kuriem nav mantinieku. Arī 20 gadījumi gadā ir daudz. Pavisam traģiski ir tad, ja dzimtas īpašumu šādi zaudē iedzīvotāji, un tādi gadījumi ir – vēl nesen medijos bija stāstu sērija par kādu namu Juglā, arī “Notāru dienās” pirms dažiem gadiem par šādu gadījumu runāja kāda Latvijas iedzīvotāja, kurai pienākošos attāla radinieka dzīvokli krāpnieki vairākkārtīgi pārrakstīja, kamēr viņa kārtoja dokumentus, kas apliecina radniecību ar aizgājušo.
Tieši runājot par vientuļajiem cilvēkiem, vai Latvijā bieži tiek slēgti uztura līgumi?Vai iedzīvotāji ir informēti par šādu iespēju?
Pie zvērinātiem notāriem Latvijā katru gadu tiek noslēgti vidēji 350 uztura līgumi, kuros viena puse nodod otrai naudā vai graudā kādu mantisku vērtību, par ko otra puse tai nodrošina uzturu. Ja cilvēks ir palicis viens, īpaši jau cienījamā vecumā, tad nereti labākais risinājums ir uztura līguma noslēgšana ar kādu, kurš par viņu rūpēsies un apkops apmaiņā pret īpašumu vai citu mantisku vērtību. Šādu līgumu paredz Civillikums, un uzturs tā izpratnē var būt pārtika, medikamenti, uzkopšana, apkopšana u.tml., kā arī kopīgi pavadīts laiks, piemēram, gājiens uz teātra izrādi vai koncertu. Mantiskā vērtība, kas par to tiek nodota uztura devēja rīcībā, visbiežāk ir nekustamais īpašums.
Pēc savas kā notāra personīgās pieredzes gan varu teikt, ka, slēdzot uztura līgumu, ir jābūt ļoti uzmanīgam. Ja testamenta saturu var viegli mainīt un atcelt, tad uztura līguma gadījumā pierādīt, ka uztura devējs nepilda tā nosacījumus, var tikai tiesas procesā. Ja uztura ņēmējs ir ļoti cienījamos gados, turklāt ar nopietnām veselības problēmām, tā var izrādīties neiespējamā misija. Godīgi sakot, iesaku katram piecreiz pārdomāt, vai slēgt šādu līgumu. Ir jābūt absolūtai pārliecībai, ka cilvēks, kam manta tiek apsolīta, tiešām pildīs savas saistības. Katrā ziņā šādu līgumu pavisam noteikti nevajadzētu sastādīt un slēgt mājās, bet gan tikai pie notāra. Zvērināts notārs, gatavojot šādu līgumu, vispirms noskaidros gan uztura ņēmēja, gan uztura devēja gribu un vajadzības, kā arī, visiem klāt esot, izskaidros abu pušu tiesības, iespējas un pienākumus. Uztura līguma oriģināls glabāsies zvērināta notāra notariālo aktu grāmatā un vienmēr būs pieejams.
Jāpiebilst, ka uztura līgums var tikt izmantots neatņemamās daļas tiesību apiešanas nolūkā, jo tas ir atlīdzības līgums un pēc uztura ņēmēja nāves neatņemamās daļas no šādi atsavināta īpašuma prasīt nevar. Piemēram, ja cilvēkam ir divi bērni, bet viņš visu īpašumu vēlas atstāt tikai vienam tādā mērā, lai otram nepaliktu pat neatņemamā daļa. Vienmēr norādu, ka pienākumu uzturēt vecākus noteic likums, tāpēc nebūtu īsti pareizi slēgt šādus līgumus ar bērniem. Kā bērnībā vecāki uztur bērnus, tāpat bērniem jāpalīdz vecākiem viņu vecumdienās. Uztura līgums vairāk būtu domāts cilvēkiem, kuriem ir vien paziņas, attālāki radinieki, kuriem grib nodot īpašumu, pretī saņemot uzturu.
Nobeidzot par mantojuma lietām, vai nav novērojama tendence, ka cilvēki cenšas vēl pirms aizgājēja nāves pārrakstīt īpašumus, lai izvairītos no mantojuma nodevu maksāšanas?
Par pārrakstīšanu sadzīves valodā cilvēki sauc dāvinājuma līgumu, un šajā jomā nodevas ir līdzīgas, kā mantojot. Atsevišķos gadījumos mantošanas nodevas ir pat mazākas nekā dāvinot. Tomēr mantojuma lieta ir ilgstošs process, aizņem apmēram pusgadu, līdz ar to, ja ģimenē nav nekādu domstarpību, mantu, protams, var sadalīt vēl dzīves laikā. Ikdienā ar šādiem gadījumiem arī saskaros, bet mantas īpašniekam parasti norādu, ka uzdāvināt jau var vienmēr, savukārt atpakaļ paņemt nav tik vienkārši. Varbūt tomēr ir vērts ļaut visam ritēt savu gaitu un palikt noteicējam pār savu mantu. Bērni mantojumu saņems jebkurā gadījumā.
Bezstrīdus lietas tiek novirzītas notāriem. Kā ar tiem tiekat galā? Vai redzat kādas problēmas šajā jomā?
Sākšu ar to, ka visi notāri ir izgājuši mediācijas apmācības. Tas notika tad, kad notāriem nodeva laulības šķiršanas funkciju. Ir lietas, par kurām, nākot pie notāra, var rasties nesaskaņas – gan par bērniem, gan par mantu. Notāram ir kompetences, lai mēģinātu procesu novirzīt abiem vēlamā virzienā. Bezstrīdus lietu izskatīšanas strādā labi, tiek panāktas abām pusēm pieņemamas vienošanās. Tikai tad, kad strīds ir tā samilzis, ka sarunās nav atrisināms, lieta nonāk tiesā.
Procentuāli cik lietu tomēr nonāk līdz tiesai?
Mums nav tādas statistikas. 2016.gadā notāri ir veikuši 4731 laulības šķiršanas lietu. Taču mūs priecē, ka pieaug arī to gadījumu skaits, kad laulātie tomēr pārdomā un nešķiras – pērn izbeigto šķiršanās lietu skaits pie notāriem bija līdz šim lielākais aizvadīto piecu gadu laikā – par laulības šķiršanu pārdomāja 174 pāri. Cerēsim, ka šis gads būs bijis vēl pozitīvāks šīs statistikas ziņā.
Šķiršanās process iesākas ar iesniegumu, tad ir 30 dienu pārdomu periods. Dažkārt šķiršanās iesniegums tiek sniegts emociju uzplūdā, tāpēc labi, ka ir šis 30 dienu pārdomu periods. Mēdz būt tā, ka cilvēki atnāk pie manis, mēs sākam sarunu, bet tā arī nenonākam līdz dokumentu parakstīšanai – vieni tomēr salīgst un nolemj palikt kopā, citi diemžēl saprot, ka nevar rast kompromisu un jādodas uz tiesu.
Šķiršanās norise ir ļoti individuāla. Tad, kad notāri sāka nodarboties ar laulības šķiršanu, lielākoties pie mums vērsās pāri, kuri jau ilgstoši nedzīvoja kopā. Tiesa cilvēkiem asociējas ar laikietilpīgām, sarežģītām procedūrām, savukārt nokārtot visu pie notāra ir vienkāršāk, it sevišķi tiem pāriem, kuri nedzīvo kopā un kuriem nav ne kopīgu bērnu, ne mantas.
Plānotajos grozījumos Notariāta likumā un Tiesu izpildītāju likumā, kurus Saeima 23.novembrī konceptuāli atbalstīja, paredzēts, ka uzturlīdzekļu parādnieki nevarēs kļūt par notāriem un tiesu izpildītājiem. Vai tiks pārbaudīts, vai starp esošajiem notāriem nav kāds uzturlīdzekļu parādnieks?
Jau pašlaik jebkurš pretendents, kurš vēlas kļūt par notāru, tiek rūpīgi pārbaudīts. Prasības ir ļoti stingras.
Bet attiecībā uz esošajiem notāriem, kuri jau vairākus gadus strādā?
Sākotnējā informācija, kas ir padomes rīcībā, liecina, ka tādu nav. Taču, ņemot vērā jaunās normas, mēs, protams, veiksim padziļinātu pārbaudi, lai par to lieku reizi pārliecinātos.
Cik daudz disciplinārsodu pagājušajā gadā notāriem piemērots?
Laika posmā no 2014.gada līdz šim brīdim ir uzsāktas 11 disciplinārlietas. Piemēroti trīs disciplinārsodi – viens rājiens un divas piezīmes. Četros gadījumos lietas ir izbeigtas, tostarp trīs gadījumos tādēļ, ka notārs ir atstājis amatu pirms disciplinārlietas izskatīšanas beigām, bet vienā gadījumā tādēļ, ka disciplinārlietas izskatīšanas laikā nav konstatēts likuma pārkāpums. Tāpat četros gadījumos notāram ir izskaidrota rīcības nepareizība, līdz ar to saskaņā ar Notariāta likumu notārs nav uzskatāms par disciplināri sodītu.
Jāpiebilst, ka neatkarīgi no likuma normām LZNP vienmēr ir ievērojusi pašattīrīšanās principu, un notariātā nav vietas tādām darbībām, kas amatu diskreditē.
Kādi līdz šim bijuši biežākie iemesli disciplinārlietas ierosināšanai?
Trijos gadījumos lietas bija ierosinātas par mantojuma lietas vešanas pārkāpumiem, vēl trijos gadījumos – par finanšu disciplīnas pārkāpumiem, bet vienā gadījumā par ētikas normu pārkāpumiem, sniedzot konsultāciju klientam.
Strādājāt arī Eiropas notāru izpildpadomē, kur notiek darbs pie notāra lomas palielināšanas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanā un terorisma finansēšanas apkarošanā. Kā notāri var palīdzēt šajā jomā? Kā vērtējama līdzšinējā iesaiste?
Šis jautājums par naudas atmazgāšanu ir aktuāls ne tikai Eiropā un latīņu tipa notariātiem, bet visā pasaulē.
Kā notāri iesaistās šajos procesos?
Valstīs, kur darbojas latīņu tipa notariāts, notāra funkcijās ir darījumi ar nekustamo īpašumu, kapitāldaļu atsavināšanu – praktiski visās valstīs tie notiek pie notāra. Notārs piedalās šajos darījumos, sākot no darījuma sagatavošanas līdz tā pabeigšanai. Notāram ir pienākums noskaidrot, no kurienes ir līdzekļi darījumam, jāizpēta darījuma dalībnieki. Savukārt Latvijā notārs darījumos iesaistās vien epizodiski – kad cilvēki brīvprātīgi vēlas darījumu slēgt pie notāra. Līdz ar to notāru iesaiste šajos jautājumos Latvijā ir mazskaitlīga. Pārsvarā piedalāmies vien, sastādot nostiprinājuma lūgumu, kas jau ir gala dokuments, lai ierakstītu īpašuma tiesības vai kādas citas tiesības zemesgrāmatā. Savukārt attiecībā uz darījumiem ar kapitāla daļām notārs Latvijā vispār netiek iesaistīts. Komercreģistrā var iesniegt dokumentus personīgi, elektroniski apstiprinot ar e-parakstu u.tml.
Tajos gadījumos, kad notārs darījumā piedalās, atbilstoši likumam veicam izpēti un, ja nepieciešams, ziņojam kompetentajām iestādēm.
Nesen Latvijā bija ieradusies Eiropas Padomes izveidotā Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komiteja “Moneyval”, pēc kuras ziņojuma pirmais secinājums ir, ka sistēma ir atbilstoša likumam un ir kompetences atpazīt gadījumus, kad tiek izmantoti noziedzīgi iegūti līdzekļi.
Kā jau teicu, Latvijā visi darījumi pie notāra tiek slēgti brīvprātīgi. Cilvēki, kuriem kaut kas ir slēpjams, visticamāk, slēgt darījumu pie notāra nenāks.
Vai arī Latvijā nevajadzētu noteikt, ka šādi darījumi obligāti jāslēdz pie notāra?
Tādu priekšlikumu izteicām, bet bija pretestība. Vienalga uzskatām, ka sistēmai ir jābūt drošai, lai aizsargātu abas darījuma puses. Var būt situācijas, kurās viena puse var netīši, pašai nezinot, iesaistīties šaubīgā darījumā. Cilvēks var nesaprotot parakstīt kādus “papīrus” un iekļūt nepatikšanās, ja pats nav izpētījis līgumā ieslēptos “akmeņus”.
No kuras puses bija pretestība?
Iebilda daļa uzņēmēju pārstāvju, tostarp īpašumu attīstītāji, kuriem, protams, ir interese projektus ātrāk realizēt – uzcelt un pārdot. Notārs šajā procesā tiek dēvēts par “birokrātisku šķērsli”, nevis likumības uzraugu un darījumā iesaistīto juridiskās drošības garantu. Valsts diemžēl ieklausījās šajos argumentos.
Gan Igaunijā, gan Lietuvā šāda veida darījumi ir obligāti jākārto pie notāra. Un jāatzīmē, ka daudzos reitingos kaimiņvalstis ir priekšā Latvijai, neskatoties uz šo “šķērsli” – notāru. Tātad šis arguments patiesībā nestrādā. Moderns notariāts, kāds tas ir arī Latvijā, nekādā veidā nekavē darījumu ātrumu vai reģistrēšanas procesu. Tieši otrādi – modernās tehnoloģijas ļauj mums veikt, piemēram, darījumu reģistrēšanu Zemesgrāmatā ļoti ātri un efektīvi. Tiešsaistes režīms ar Zemesgrāmatu pastāv jau kopš 2015.gada 1.janvāra, tas ir integrēts ar notāru informācijas sistēmu. Ja notārs taisa notariālo aktu, tajā pašā brīdī caur integrēto sistēmu tiek nosūtīta informācija arī Zemesgrāmatai. Vārdu sakot, mums ir visi rīki, lai varētu dažādu veidu darījumu kārtošanu īstenot ātri un efektīvi, tikai jābūt gribai to izmantot.
Tātad Igaunijā un Lietuvā ir obligāta nekustamo īpašumu un kapitāldaļu darījumu kārtošana pie notāra, bet pie mums attiecībā uz to ir pretestība. Kur vēl ir problēmas jūsu funkciju jomā?
Galvenais trūkums ir tas, ka Latvijā visi valsts uzturētie reģistri nav vienoti, tā teikt, zem viena jumta. Tie ir izmētāti pa dažādām vietnēm. Tā kā visi notāru uzturētie reģistri ir zem viena jumta, mums ir ērti strādāt – ir izveidota elektroniskā lūgumu iesniegšana, pilnvaru reģistrs, kontu reģistrs utt. Process būtu daudz operatīvāks, ja arī visi valsts uzturētie reģistri būtu apvienoti, lai nav jāautorizējas katru reizi citā vietnē.
Vēl viena lieta, kas saistīta ar reģistriem, ir datu ticamība. Galvenā problēma ir tā, vai kāds pārbauda to, kādi dati tiek iesniegti reģistrā. Piemēram, Komercreģistrā jebkura privātpersona var iesniegt kādus datus, bet kas tos pārbauda? Likumā ir definēts, ka mums visi ir publiski ticami reģistri, bet reģistros iesniegtos datus neviens nepārbauda.
Nesen bijām konferencē Lietuvā, un tajā Vācijas pārstāvji norādīja, ka viņiem ir spiediens no uzņēmumu puses, lai reģistros dati tiktu ievadīti ātrāk. Taču tam visam jēga ir tikai tad, ja dati ir pārbaudīti. Uzņēmēji paši, veicot darījumus, varētu paļauties, ka cilvēks, kas ar sevi iepazīstina, tiešām ir attiecīgā uzņēmuma amatpersona, šis ieraksts Komercreģistrā ir aktuāls u.tml. Neatkarīgi no tā, kurš strādā ar reģistriem, datiem ir jābūt pārbaudītiem un ticamiem.
Vienmēr notiek salīdzinājumi ar anglosakšu reģistriem. Piemēram, Lielbritānijā ir “Company house” reģistrs, kurā visi uzņēmēji paši iesniedz visus datus, līdz ar to uz šiem datiem neviens nepaļaujas. Bet viņi arī pasaka, ka tas ir tikai informatīvs reģistrs. Taču mums ir pateikts, ka reģistri ir publiski ticami, kaut gan tajos jebkurš var iesniegt datus, kurus neviens nepārbauda.
Vai gribētu ko piebilst pats par notariātu Latvijā?
Ja runājam par lietām, kuras būtu risināmas jau tuvākajā nākotnē, tad noteikti jāmin bāriņtiesu funkciju dublēšanās ar notariāta funkcijām. Notāri ir valsts deleģētas pašnodarbinātas, sevi pašas finansējošas personas, savukārt bāriņtiesas tiek finansētas no pašvaldību budžeta, tātad visi, kas maksā nodokļus pašvaldībai, būtībā apmaksā to personu privāttiesiskos darījumus, kurus apliecina bāriņtiesa.
Taču svarīgākais jautājums ir par kompetenci. Ja ir izvirzītas ļoti augstas prasības tam, kurš vēlas kļūt par notāru, tad bāriņtiesu pārstāvjiem var nebūt pat juridiskās izglītības. Piemēram, bāriņtiesa var apliecināt testamentu, bet pēc tam, kad notāram, vedot mantojuma lietu, tas jāatzīst par spēkā esošu, viņš secina, ka juridiski tas nav iespējams, jo vai nu testamenta saturs neatbilst likumam, vai arī tajā pieļautas būtiskas neprecizitātes. Tā kā cilvēks jau ir devies viņsaulē, neko labot nevar. Ir bijuši šādi gadījumi, ka nav īsti skaidrs, ko iesākt. Notāru pieejamība ir nodrošināta visā valstī, bet bāriņtiesu funkcijas šajā jomā ir palieka no 19.gadsimta, kad cilvēkiem fiziski nebija iespēju nokļūt pilsētā pie notāra. Mūsdienās bāriņtiesām ir piešķirtas nozīmīgas sociālās funkcijas, kuru risināšanai būtu jānovirza visi viņu resursi. Šo funkciju realizēšanai ir nepieciešamas būtiskas zināšanas un kompetences citās jomās, nevis tieslietās. Tādēļ bāriņtiesai nevajadzētu dublēt notāru, piemēram, darījumos ar nekustamo īpašumu, kur tomēr ir nepieciešamas specifiskas zināšanas. Ņemot vērā, ka mēs attīstāmies digitāli, reģionalitātei būs vēl mazāka nozīme.
…Info avots: http://www.leta.lv/plus/133C9D50-21F9-EE8D-946C-2922BEDC336D/
