Latvijas pilsonība – politiska saikne ar valsti vai manipulēšanas līdzeklis?

Tuvojoties Latvijas valstiskuma 100. gadadienai, politiskā elite ir aktualizējusi nepilsonības problēmu. Kā zināms, gan ANO (bargāk), gan Eiropas Komisija (maigāk) mēdz bakstīt “Latvijas Republikas nepilsoņu” virzienā, norādot, ka šāds statuss neatbilst labai starptautiskajai praksei. Tieši masveida nepilsonības dēļ Latvija ANO sarakstos ieņem bēdīgas līderes pozīcijas, rēķinot bēgļu īpatsvaru valstī.
Taču skaidrs, ka šo savulaik mākslīgi radīto problēmu, kas ilgst nu jau gadsimta ceturksni, līdz valsts jubilejai atrisināt nav iespējams – pat tad, ja politiķi īsteno “nulles variantu”, respektīvi, piešķir Latvijas pilsonību visiem, kam pašlaik ir violetās nepilsoņu pases un kas pastāvīgi dzīvo Latvijā. Jo tādā gadījumā rodas vairākas šābrīža apstākļos neatrisināmas problēmas.
Pirmkārt, cik liela daļa nepilsoņu būs ar mieru pieņemt Latvijas pilsonību? Saskaņā ar Iedzīvotāju reģistra informāciju šā gada sākumā Latvijā bija 252 017 nepilsoņu un 1 804 392 pilsoņu. Kopš 1995. gada Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā uzņemti 143 865 cilvēki. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) informācija liecina, ka, sākot ar 1995. gadu, naturalizēšanās aktivitāte augusi. Līdz pat 2007. gadam, kad tā strauji krīt: 2006. gadā uzņemtas 16 439 personas, bet pērn – vairs tikai 971 cilvēks. Iemesls? Nepilsoņu dzīve kļūst arvien komfortablāka. 2007. gadā nepilsoņiem tika ieviests bezvīzu režīms uz ES valstīm, bet kopš 2008. gada nepilsoņi bez vīzas var ceļot arī uz Krieviju – Latvijas pilsoņi par to var tikai sapņot. PMLP pētījumi rāda, ka ar katru gadu samazinās nepilsoņu motivācija iegūt Latvijas pilsonību. Tieši pretēji. Piemēram, 2012. gadā nepilsoņi vecumā pēc 55 gadiem masveidā izvēlējās Krievijas pilsonību pensijas dēļ.
Otrkārt, kā būs ar lojalitāti valstij? Nav noslēpums, ka liela daļa automašīnu, kas pa ielām un šosejām pārvietojas ar Latvijas numuriem, bet Krievijas karodziņu logā, pieder nepilsoņiem. Māc šaubas, vai šie cilvēki vispār vairs spēs būt lojāli Latvijai pat tad, ja pilsonību viņiem uzdāvinās. Tāpēc daudzi uzskata, ka runa varētu būt tikai par naturalizācijas procesa atvieglošanu un nepilsoņa statusa paplašināšanu – piemēram, pašvaldību vēlēšanu tiesību piešķiršanu nepilsoņiem. Taču, kā jau minējām, “Latvijas nepilsoņa” statuss pats par sevi ir nesavienojams ar starptautiskajiem standartiem.
Treškārt, kā būs ar latviešu valodu? Nevēlēšanās mācīties latviešu valodu daudziem nepilsoņiem ir izšķirošais faktors, lemjot par naturalizāciju. Turklāt daļā sabiedrības joprojām saglabājas kaitīga ilūzija, ka agri vai vēlu Latvijā krievu valoda tiks atzīta par otro valsts valodu. Politiskā elite piepūtusi vaigus grasās diskutēt par naturalizācijas procesa atvieglošanu nepilsoņiem, jo nepilsoņi “ir piederīgi Latvijai un nebūtu vērtējami kā svešzemnieki”, taču princips par obligātu latviešu valodas prasmi ir jāsaglabā, uzskata PMLP Naturalizācijas pārvaldes vadītājs Igors Gorbunovs. Ja tā (un tikai tā, jo valodas jautājums ir tā smalkā sarkanā līnija, kas šķir Latvijai lojālos nepilsoņus no šo valsti ne īpaši cienošiem indivīdiem), tad naturalizācijas procesa mīkstināšanai nav izšķirošas nozīmes. Tad atliek tikai diskusija par nepilsoņa statusa saturu: piemēram, par to, ka nepilsoņiem nebūtu jāpierāda savs legālais iztikas avots, viņiem varētu piešķirt aktīvās balsstiesības pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanās – un praktiski viss!
Vārdu sakot, 25 gadus pilsonības jautājums nopietni nav pat cilāts, tas ir bijis vienlaikus savdabīgs tabu un bezkaunīgas demagoģijas priekšmets no abām pusēm, un tagad politiķiem vispirms ir jāizšķiras, kas ir Latvijas pilsonība – politiska, ar pasi apliecināta saikne ar valsti – vai politiskas manipulēšanas līdzeklis, kas ļauj sevi uzturēt atsevišķām politiskām grupām.
Gudri risinot šo problēmu, būtu iespējams likvidēt pamatu izteikti mononacionālu politisko spēku – pirmām kārtām “Saskaņas centra” un pašpasludinātās Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK – eksistencei.
Taču, lai “nepilsoņu problēmu” atrisinātu gudri un ar domu par Latviju, ir jāpārvar gadu gados ierūsējušie stereotipi, bet tie ir tik ērti (un atsevišķām partijām pat vitāli svarīgi), ka tas neliekas iespējams – kur nu vēl “hibrīdkara” apstākļos, kad ienaidnieka tēls tiek personificēts arvien vairāk.
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/latvijas-pilsoniba-politiska-saikne-ar-valsti-vai-manipulesanas-lidzeklis