Valija Eize
Pirms vairākām dienām Jaunajā Rīgas Teātrī noskatījos izrādi ,,Ļeņina pēdējā eglīte,,. Neko labu, par Ulda Tīrona iestudēto izrādi, teikt nevaru. Ja uz skatuves ņirgājas par slima cilvēka fizioloģiskiem šķidrumiem un izkārnījumiem, un apskatei tiek rādīta smagi slima cilvēka plika pakaļa, kas ir pavērsta uz skatītājiem, tad tālāk jau nu vairs nav kur iet. Diemžēl režisors domā savādāk, pazemošanas un ņirgāšanos scēnas ir viņa jājamzirdziņš, tās detalizēti ir iestudētas visā izrādes laikā.
Arī Jaungada eglīte, kas bērniem ir sirsnīgs, priecīgs tēls, izrādē ir izsmieta. Lai sulīgāk un skaļāk izrādē skatītāji varētu izsmieties, tad par galveno varoni ir ieliks Krievijas revolūcijas īstenotājs Ļeņins, vēsturiska personība, kas sagrāva Krievijā kapitālistisko iekārtu. Skatoties vadoņa nāves skatu, nudien paliek nelabi. Latviešu kultūrā ir pieņemts, ka par mirušajiem sliktu nerunā, bet izrādē tas netiek ievērots. Mēs taču zinām, ka visi esam mirstīgi, no nāves valgiem neviens zemes cilvēks nav izbēdzis, un neviens nezina, kādas vecumdienas piedzīvos katrs savas dzīves laikā.
Skatoties izrādi ir skaidrs, ka arī ētika un estētika ir palikusi ārpus teātra durvīm. Manā vērtējumā izrāde varmācīgi salauž visus kultūrā pieņemtos kritērijus. Izrāde tikai apliecina, ka mūsu dzīves garīgo telpu pārvada Velns, un to pēc lielām ciešanām pirms 500 gadiem paziņoja Mārtiņš Luters ( 1483- 1546). Velna naids ir jāliek par Reformācijas simbolu, tāds bija viņa atzinums. Velns ir Pasaules valdnieks, viņš ir spēcīgāks par Dieva pasauli, un skatoties izrādi, varu teikt, ka Velns par redzēto uz skatuves tikai priecājās, jo viņa negatīvā sēkla cilvēku apziņā izplatās zibens ātrumā.
Kad pienāks laiks, kad cilvēki to sapratīs un kultūru beidzot pagriezīs Gaismas virzienā?
