Dzintars Zaļūksnis
Šī rakstu sērija paredzēta tiem, kas nav apmierināti ar valdošās koalīcijas politiku un attiecīgi arī ar Latvijas attīstības virzienu. Pārējiem iesaku netērēt laiku un labāk kopā ar Valsts prezidentu aģitēt savus draugus un radus balsot par kādu no valdošās koalīcijas partijām –, jo tad viņi neriskēs “pazaudēt” savu dārgo balsi, “mazajai” partijai neiekļūstot Saeimā.
Īsāk sakot, šeit es turpināšu jau iesāktu tēmu, kas, iespējams, noderēs tiem, kam apnikusi pašreizējā politiskā elite (šeit: http://www.infotop.lv/article/lv/dazi-vardi-tiem-kam-apnikusi-latvijas-politiska-elite ).
Kā rakstīju iepriekš, valdošās koalīcijas partijām – Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS), “Vienotībai” un pašpasludinātajai Nacionālajai apvienībai “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (VL!-TB/LNNK) – ir bijis pietiekami daudz laika, lai iekonservētu savu varu. Šobrīd konservēšanās process pastiprinās praktiski automātiski. Un to var izskaidrot tīri aritmētiski, vienkārši ar kalkulatoru rokā.
Latvijas Republikai šā gada sākumā bija 1,564 miljoni balsstiesīgu pilsoņu jeb vēlētāju (Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) dati). Aktivitāte vēlēšanās parasti svārstās līdz 60%, tātad balsot ierodas ne vairāk, kā 940 tūkstoši pilsoņu. Kā sadalās viņu balsis (ja pieņemam, ka CVK vēlēšanu rezultātus vairs “necimdaro”)?
60 000 ir nodarbināti valsts budžeta institūcijās – ministrijās, tām pakļautās iestādēs un tā sauktajās neatkarīgajās iestādēs – prokuratūrā, tiesās, Saeimā, Valsts kontrolē, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisjā, Kapitāla un tirgus komisijā, Konkurences padomē u.tml. (šeit: http://www.infotop.lv/article/lv/latvisko-kompradoru-nodeviba ). Tie veido koalīcijas elektorāta pamatu pamatu un vēlēšanu iecirkņos ierodas disciplinētāk nekā pārējie vēlētāji – jo no status quo saglabāšanas ir atkarīga viņu labklājība. Kopā ar viņu ģimenes locekļiem un draugiem, manuprāt, varam lēst vismaz aktīvu 100 000 balsu.
Vēl 117 000 Latvijas iedzīvotāju ir nodarbināti pašvaldībās. Te stāvoklis nav tik vienkāršs: par drošiem koalīcijas partiju vēlētājiem varam uzskatīt tikai tos, kuru pilsētas vai novada domes vada šo partiju pārstāvji. Precīzi to izrēķināt grūti, bet apmēram puse varētu būt. Kopā ar ģimenes locekļiem – vēl vismaz 100 tūkstoši.
Ne mazāk kā 400 000 pilsoņu Latviju ir pametuši. CVK gan ārvalstīs reģistrējusi vien nedaudz vairāk par 115 tūkstošiem vēlētāju. Nu, pieņemsim! Lai cik tas neliktos dīvaini, arī tas ir stabils valdošo partiju elektorāts. Acīmredzot aizbraucēji tādā veidā “atriebjas” mums, palicējiem. Jebkurā gadījumā gandrīz visi “klaida latvieši”, kas tiek pie vēlēšanu urnas, par savu pilsoņa pienākumu uzskata balsot par ZZS, “Vienotību” vai VL!-TB/LNNK. Pieskaitīsim vēl vismaz 55 000 balsu. Tātad kopā šīs trīs pozīcijas: 255 000 balsu. Tas ir praktiski stabils, nesatricināms pašreizējo koalīcijas partiju elektorāts. 27% no visiem nobalsojušajiem.
Taču aprēķinos jāņem vērā arī tie, kas nobalsojuši par “mūžīgajā opozīcijā” tupošo “Saskaņu”, ar kuru demonstratīvi “nedraudzējas” neviena no koalīcijas partijām. 12. Saeimas vēlēšanās par “Saskaņas” sarakstu balsoja gandrīz 210 000 jeb 23% (šeit: http://sv2014.cvk.lv/index_rez.html ). Kopā tātad pašreizējiem Saeimas “ilgdzīvotājiem” garantēta tieši puse balsu! Trūkstošos procentus šīs partijas “savāc” no to partiju elektorāta, kuras nav pārvarējušas 5% barjeru. 12. Saeimas vēlēšanās šādi tika pārrēķināti gandrīz 5% balsu. It kā nav daudz, tomēr ar to pilnīgi pietiek, lai valdošās koalīcijas “atražošana” notiktu bez īpašas piepūles.
Taču šai sistēmai ir savas vājās vietas, un tās iespējams izmantot, lai mainītu valdošās koalīcijas sastāvu un tātad arī Latvijas politisko kursu.
Varai kalpojošie propagandisti izvairās skaidrot, kāpēc Latvija nav pieņēmusi citu Ziemeļvalstu sistēmu un pēc vēlēšanām neatkarīgi no pārējiem rezultātiem valdības veidošanu neuztic partijai, kas ieguvusi visvairāk balsu. Ja arī neizvairās, tad “dziļdomīgi” pieklusinātā balstiņā norāda: nu, jūs taču redzat, kas tādā gadījumā taisītu valdību…
Faktiskais stāvoklis ir līdz komismam pretējs: “Saskaņas” elektorātu politiskā elite izmanto savā labā – krievu elektorāts ne tikai palīdz nodrošināt vajadzīgos vēlēšanu rezultātus, bet uztur “dzīvu” saukli, kas paredzēts muļķu ķeršanai: Krievi nāk! Kā gan tu nebaidīsies no krieviem, ja viņi tepat vien ir un balso daudz lielākā vienprātībā, nekā latvieši vispēr spēj iedomāties?
Taču “Saskaņas” pastāvīga atrašanās Latvijas varas virsotnē, ne tikai parlamentā (vai gan iespējams ignorēt “Saskaņai” piekritīgo Rīgu un Rēzekni, arī tās ietekmi Jūrmalā un Daugavpilī?), pati par sevi liecina, ka tā ir neatņemama “labēji centrisko” partiju lolotās politiskās un vēlēšanu sistēmas sastāvdaļa. Lai “piejaucētu” “Saskaņas” un “pret-Saskaņas” elektorātu, nekas pārcilvēcīgs nav vajadzīgs – pietiek uzturēt aizvainojuma sajūtu. Latviešiem par okupāciju, krieviem – par “otrās šķiras” statusu.
Ar aizvainotajiem, kā teica mans vectēvs, ūdeni vadā. Tikmēr, kamēr politisko izvēli diktēs aizvainojums, valdošā koalīcija ar sabiedrību varēs manipulēt, kā vien vēlas. Tikmēr, kamēr krievi savas balsis atdos “krievu partijai”, cerībā pārvarēt savu aizvainojumu, liela daļa latviešu uzķersies uz pseidonacionālistu saukļiem par krieviem kuri nāk, nāk, nāk – kā Godo Semjuela Beketa (Samuel Beckett, 1906.-1989) slavenajā lugā, kuras sižets balstās uz gaidīšanu nevis sagaidīšanu.
Eh, ja izdotos pietiekami lielu daļu krievu elektorāta pierunāt, lai tā dod vaļu prātam nevis sajūtām!.. Tad kļūtu daudz vieglāk izsist pamatu zem piepampušās koalīcijas kājām. Taču realitāte ir tāda, kāda tā ir. Lai arī Igaunijā šis brīnums notika jau pirms 20 gadiem, cerēt, ka tas gadīsies arī Latvijā, laikam gan ir pagalam naivi.
Tāpēc aplūkosim reālās iespējas, kādas mums piedāvā pašreizējā vēlēšanu sistēma.
Pirmā opcija: balsot par kādu no koalīcijas partijām. Pieņemu, ka ir cilvēki, kurus pilnībā apmierina pašreizējā Latvijas virzība. Tad nu atstāsim šo opciju viņiem, paši atturoties atdot savu balsi Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS), “Vienotībai” vai Nacionālajai apvienībai “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (VL!-TB/LNNK) – pat tad, ja šķiet, ka “tā vajag”. Propagandai pretoties ir grūti, sevišķi priekšvēlēšanu karstumā, taču labāk trenēties to darīt.
Otrā opcija: balsot par “Saskaņu”. Būtībā tas neko negrozīs. Ja nu vienīgi “Saskaņa” savāks absolūtu vairākumu un būs spiesta veidot valdību. Varu saderēt, ka “mūžīgie opozicionāri” nemaz to nevēlas, tāpēc kopā ar koalīcijas partijām darīs visu, lai tā nenotiktu.
Trešā opcija: balsot par kādu no pašreizējām opozīcijas partijām. Tā ir riskanta rīcība. Protams, ja vien nav tā, ka jūs par Latvijas Reģionu apvienību vai “No sirds Latvijai”, vai Mārtiņu Bondaru, vai Ingunu Sudrabu zināt kaut ko tādu, ko nezinu es.
Ceturtā opcija: nepiedalīties vēlēšanās. Iespējams, individuāla sirdsmiera vārdā (es neesmu piedalījies/piedalījusies šajā cirkā!) tā ir laba izvēle. Taču no iepriekš veiktajiem aprēķiniem izriet: jo pasīvāki būs vēlētāji, jo vieglāk nāksies valdošajiem spēkiem nodrošināt sev vairākumu vēlēšanās. Varas partiju elektorāta kodolam – činavniekiem, to ģimenēm un emigrantiem – vajadzēs zemāku aktivitāti. Nepiedalīties fakiski nozīmē to pašu, ko balsot par koalīciju. Taču, uzsvēršu vēlreiz, tas ļauj saglabāt ilūziju par sirdsapziņas tīrību.
Piektā opcija: iemest urnā tukšu aploksni. Šī iespēja būtiski neatšķiras no iepriekšējās – pat tad, ja to izvēlēsies ievērojama daļa elektorāta. Nu, piedalījos, nu, nebalsoju,– pieņemiet mani tādu, kāds esmu!
Sestā opcija: balsot par kādu partiju, visus tās kandidātus izsvītrojot. Muļķīgākā no visām iespējām, jo “nīstā” partija tik un tā būs jūsu balsi saņēmusi.
Septītā opcija: balsot par kādu no, Valsts prezidenta vārdiem runājot, “sīkpartijām”. Te arī slēpjas pašreizējās politiskās sistēmas vājākā vieta, un to vēlreiz apliecina nomenklatūras pīlāra Raimonda Vējoņa uzsvērti nicīgā attieksme. Taču jāņem vērā, ka visas Saeimā nepārstāvētās partijas nav “pār vienu kārti metamas”: starp tām ir valdošo partiju veidojumi, kuru uzdevums – piesaistīt neapmierināto, bet samulsināto elektorāta daļu. Kā identificēt “spiegus”? Pirmkārt, amēbas vairojas daloties, un nevajadzētu ticēt nevienai “jaunai” partijai, kas atdalījusies no varas partijas. Otrkārt, ja “jaunā” partijā manāmas “vecas” sejas – kāds bijušais ministrs, kāds esošais vai aizgājušais deputāts, kādas valsts iestādes amatpersona –, tad tas ir pietiekams pamats aizdomām.
Ja jūs tomēr esat atradis/atradusi partiju, kurai varat uzticēties, negaidiet, ka tā sevi “parādīs”, pirms iekļūs Saeimā: varas partijas vienkārši nepieļauj normālu konkurenci, tāpēc “sīkpartijām” netiek dota pat iespēja iesaistīties sabiedriski nozīmīgās diskusijās. Jā, balsot par šādu partiju būs zināms risks, tomēr neviena varas maiņa nav iespējama bez riska.
Galvenais, lai jūs būtu pārliecināts/pārliecināta un neklausītos propagandistu “argumentos”. Jā, un savu būs iespējams panākt tikai tad, ja domubiedri apvienosies: ar pašreizējiem varturiem tiksim galā, ja organizēsimies vēlētāju grupās, kuras vienosies balsot par kādu no ārpussistēmas partijām. Bet par to es jau rakstīju šeit: http://www.infotop.lv/article/lv/dazi-vardi-tiem-kam-apnikusi-latvijas-politiska-elite
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/sapratigi-cilveki-balso-par-sikpartijam-vejona-kungs-i un
http://www.infotop.lv/article/lv/sapratigi-cilveki-balso-par-sikpartijam-vejona-kungs-ii
