Dzintars Zaļūksnis
2017. gada 15. septembris varētu ieiet vēsturē kā Latvijas priecas un laimības diena. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (Organization for Economic Co-operation and Development, OECD) šodien veselas divas reizes piepildīja mūsu politnomenklatūras gaišākos sapņus.
Vispirms “bagāto valstu klubs” savā ekonomikas pārskatā ierakstīja, ka paaugstina Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma prognozi šim gadam līdz 4,3%. Izdomātās prognozes lēciens ir reibinošs: vēl jūnijā OECD lēsa, ka Latvijas ekonomikas pieaugums šogad būs tikai 3%. Jā, un attiecīgi IKP pieauguma prognozi nākamajam gadam OECD ir paaugstinājusi līdz 3,7% salīdzinājumā ar 3,5%, kas tika prognozēti jūnijā.
Tik varenu iedomāto attīstību ietekmē galvenokārt divi faktori: 1) šogad Latvijā ir viens no augstākajiem inflācijas rādītājiem visā Eiropas Savienībā; ja patēriņš ir IKP svarīgākā sastāvdaļa, tad inflācija to palielina gandrīz proporcionāli; 2) valdības pieņemtā un parlamenta akceptētā “nodokļu politikas reforma”, jo, raugiet, arī nodokļu sloga palielināšana pozitīvi ietekmē IKP rādītājus.
Taču daudz svarīgāka par uzslavu mūsu politelitei ir OECD dotā iespēja: palielinātās prognozes ļauj bez šaubīšanās paaugstināt nākamā gada valsts budžeta IZDEVUMU sadaļu. Piemēram, militārajiem tēriņiem paredzēti 2% no IKP, kurš taču tagad gaidāms lielāks nekā ašie puikas bija cerējuši. Visādā ziņā OECD koalīcijai ir devusi iespēju “notērēt” vēl pārdesmit (bet varbūt pat pārsiimt) miljonus no gaisa grābtu eiro, kuru nav un nebūs aktuālākajām valsts vajadzībām
Otrais izcilais brīdis ir OECD ģenerālsekretāra Hosē Anhela Gurijas Trevinjo (José Ángel Gurría Treviño) visā pasaulē izskanējušais apgalvojums, ka Latvija šogad bijusi “spējīgākā reformatore” starp visām OECD valstīm. Nu, varbūt ne visā pasaulē, bet kāda gan tam nozīme, ja mūsu pašpasludinātajiem reformatoriem šāda uzslava noteikti nozīmē vairāk nekā cigārs un glāzīte konjaka pie kamīna OECD mītnē. Sevišķi patīkami, atzīmēja senjors Gurija, tāpēc ka tas ir pirmais OECD pārskats par Latvijas ekonomiku, kopš mūsu valsts politiskā elite pērnā gada jūnijā pievienojās organizācijai. Latvijas ekonomika veiksmīgi attīstoties – budžets sabalansēts, valsts parāds pret IKP tikai 40% apmērā, privātā sektora parāds arī neesot liels (kā gan būs, ja bankās kredītu var saņemt pārsvarā tie, kam naudu nemaz nevajag – Dz.Z), finanšu tirgu pārliecība esot augsta (tā tikai vēl trūka, lai skandināvu bankas nebūtu pārliecinātas par savu hiperpeļņu, ko tās iegūst no Latvijas klientiem – Dz.Z.), bezdarbs sarūkot (darbaspēka emigrācija turpinās, un vienreiz taču bezdarbam bija jāsāk samazināties – Dz.Z.).
Kā medusmaize politikāņiem, protams, bija arī senjora Gurijas atzinīgais vērtējums koalīcijas centieniem “palielināt nodokļu ieņēmumus”. Perfekti!
Uz šāda fona štrunts ar to, ka OECD ieskatā “Latvijai joprojām ir spēcīgi izaicinājumi, piemēram, produktivitāte ir zema, darbaspēka prasmes neatbilst tirgus pieprasījumam, trūkst inovāciju”. Ja valsts pārvalde būs paēdusi, bet politiķi laimē dies, tad šajā teritorijā, pats par sevi saprotams, viss būs oki-doki.
Tāpat kā OECD vērtējumā par Latvijas ekonomiku 2018., 2019., 2025., 2222. un citos priecas un laimības gados. Tāpēc, dārgā valdība, lūdzu turpmāk visos kalendāros 15. septembri iekrāsot sarkanu! Lai var svinēt visa pateicīgā tauta.
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/15-septembris-latvijas-priecas-un-laimibas-diena
