Kā auga Vīķes-Freibergas apetīte uz nodokļu maksātāju naudu: atskats uz prezidentūras gadu tēriņiem

Sešvietīgs “blata luksuskaps” netālu no Jāņa Čakstes atdusas vietas, uz astoņdesmit gadu jubileju “pasūtīts” jauns luksusauto uz nodokļu maksātāju rēķina, – kādreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga joprojām labi zina, kas viņai “pienākas”. Bet ar ko šī negausība sākās? Šodien publicējam dažus izteiksmīgus fragmentus no grāmatas Va(i)ras virtuve, kas rāda, kā, ejot prezidentūras gadiem, apetīte kļuva aizvien grandiozāka un grandiozāka.
Labu ēdienu mīlēja arī V. Vīķes-Freibergas priekšgājējs prezidenta postenī – Guntis Ulmanis, taču šī viņam acīmredzami nebija īpaša aizraušanās. Ja paanalizējam Valsts prezidenta kancelejas 1999. gada pirmā pusgada – G. Ulmaņa prezidentūras izskaņas – gastronomiskos tēriņus, te varam atrast tikai dažus vērā ņemamus rēķinus: nepilni četri simti iztērēti pie vīnu tirgotājiem, piecarpus tūkstoši – zivju restorānā Skonto (no kuriem 5115 lati, spriežot pēc rēķinu datumiem, – dažas dienas pirms prezidentūras beigām), vēl aptuveni 2300 latu – restorānā Vincents. Un arī V. Vīķe-Freiberga prezidentūras pirmajā pusgadā šajā ziņā bija vairāk nekā atturīga: pamatīgi tika patukšoti tikai vīnu piegādātāju krājumi (kopā vismaz seši rēķini par trīsarpus tūkstošiem latu) un vēl nepilni četri simti tajos pašos Skonto un Vincentā.
Taču jau uz pirmā prezidentūras gada beigām kļuva skaidrs, ka Māras Zālītes atmiņas par austerēm, ar kurām restorānā Kanādā viņu sensenos laikos mielojis Freibergu pāris, nav nekāds izdomājums vai pārspīlējums. Šajā ziņā prezidente vēlējās to labāko – un to arī saņēma.
„Kopš atvēršanas 1994. gadā restorāns Vincents ir kļuvis par iecienītāko mērķi visiem, kas augstu vērtē labu ēdienu un izsmalcinātus vīnus. Vincents atrodas vienā no Rīgas gleznainākajām vietām – jūgendstila arhitektūras piesātinātajā bulvāru lokā. Bagātīgus un mūžīgi mainīgus virtuves meistardarbus uzbur šefpavārs Mārtiņš Rītiņš. Visam fonā – mūsdienīgs interjera dizains. (..) Savos ēdienos Mārtiņš izmanto vienīgi labākos, attiecīgajai sezonai raksturīgus, Latvijas zemnieku īpaši Mārtiņa virtuvei audzētus produktus. Vai tie būtu tradicionālie angļu fish & chips, izsmalcinātākie itāļu ēdieni vai arī japāņu suši – Vincenta ēdienkarte mainās ik nedēļu un ir gards ceļojums kulinārijas pasaulē.”
Tā šo „īsto gardēžu paradīzi un pateicīgu medību lauku tiem, kas tīko vaigā redzēt pasaulē atzītas slavenības,” raksturo restorāna saimnieki. Tiek norādīts, ka „Vincenta viesu grāmatā meklējami ASV prezidenta Džordža V. Buša, prinču Čārlza un Endrū, Pako Rabanes, Pjēra Kardēna, Mstislava Rastropoviča, Montserratas Kabaljē, Maijas Pļiseckas, Ņikitas Mihalkova, Hosē Karrerasa, Eltona Džona un daudzu citu prominenču autogrāfi”, taču kautrīgi nav norādīts, ka šo „īsto gardēžu paradīzi”, kā tagad kļūst skaidrs no V. Vīķes-Freibergas tēriņu reģistriem, lielu savas prezidentūras daļu bija iecienījusi arī mūsu bijusī prezidente. Iecienījusi apjomīgi un aizrautīgi – turklāt, kā saprotams, ne jau uz sava personiskā rēķina.
Jau 2000. gadā Vincentā tika noēsti un nodzerti kopumā aptuveni 6700 latu, bet Skonto zivju restorānā – vairāk nekā 22,6 tūkstoši latu. 2001. gadā no Vincenta jau tika saņemti vidēji trīs rēķini mēnesī – kopā par gandrīz 20 tūkstošiem latu, bet no Skonto pusotrs desmits rēķinu par nepilniem desmit tūkstošiem; kancelejā bija pamanītas arī Nomedas (Salas kafejnīcu tīkls) kūciņas – par tām tika samaksāti pagaidām vēl tikai nieka deviņi simti latu; parādījās arī ēdinātājs Kuso – arī aptuveni pusotrs desmits rēķins par 16,5 tūkstošiem latu. 2002. gadā apetīte vēl pieauga: Vincentā tika notērēti jau 38 tūkstoši latu (vidēji pa vienam rēķinam katru nedēļu), Salas kūciņās – 4,6 tūkstoši latu, bet par Kuso pakalpojumiem tika samaksāti 34,5 tūkstoši. Turklāt augošos apjomos patērējamajam ēdamajam un dzeramajam bija vajadzīgi arī trauki un citi piederumi – un kompānijai Arkolat 2001. gadā tika samaksāti gandrīz pieci tūkstoši.
Tā nu apjomīgā ieturēšanās diezgan ātri pārvērtās par pamatīgām dzīrēm, un šī laikam ir tā reize, kad apjomīgas tabulas un vienmuļi skaitļi var būt gana izteiksmīgi. Un tātad – iepazīstieties: V. Vīķes-Freibergas kancelejas izdevumi SIA Vincents – pēc visa spriežot, tieši restorānā Vincents (iespējams ar retiem izņēmumiem, iegādājoties kompānijā arī ko citu), vēl tikai „iesildoties” –2003. gadā.
Kā redzams, „gardēžu paradīze” ir bijusi izcili iecienīta gan lieliem rautiem, gan pieticīgām ēdienreizēm. Turklāt visbiežāk ne jau prezidente devās uz restorānu, lai tur uz vietas ierakstītu jaunu lappusi „gardajā ceļojumā kulinārijas pasaulē”, – parasti jaunākie M. Rītiņa gastronomiskie brīnumi tika arī piegādāti pēc nepieciešamības. Un tas izmaksāja vēl papildu summas.
Re, piemēram, kāds neliels pasūtījums divdesmit cilvēkiem ar faila nosaukumu „Prezidenta Ruško suši”: 2003. gada 22. novembra nelielās kompānijas mielastam pasūtītas 40 svaigas Vincenta maizītes ar garšaugu sviestu, 20 „vistas stilbiņi panētas”, 24 kājas, 24 „stilbas”, kā arī pamatīgs suši daudzums – pa diviem desmitiem „lasis futomaki”, „tuncis futomaki”, „garneļu futomaki” un „zutis un avokado futomaki”. Turklāt īpaši interesanti, ka šajā dienā Valsts prezidentes oficiāli publiskotajā dienaskārtībā nav bijis ierakstīts neviens pats oficiāls pasākums, pildot dienesta pienākumus, – vistu kājas un „stilbas” notiesāti visnotaļ privātā kārtā.
Te – vēl cits, jau divdesmit pieciem cilvēkiem, kam 8. martā klājams galds Baltās zāles vidū. „Uz sagaidīšanu” – Itālijas viegli dzirkstošs vīns Prosecco un svaigi cepta Vincenta maizīte ar sviestu; tālāk – apsvilinātas jūras ķemmītes ar zirņu ravioli un vendace ikru sviesta mērci un Itālijas baltvīns Cappeletti Gavi il Vignale DOCG 2002, vēl pēc tam – kazlēna konfī ar dārzeņu kasulē un Itālijas sarkanvīns Ruffino Chianti Classico Reserva Ducale 1999 vai tvaikota jūrasvilka fileja garšaugu kažokā un Francijas baltvīns Domaine Laroche Chablis Saint Martin 2000; visbeidzot noslēgumā – dzērveņu pārsteiguma paciņa un Itālijas baltvīns Ruffino Vin Santo 1998, kā arī tēja vai kafija.
2003. gads prezidentes un viņas svītas apetītes ziņā nav bijis nekāds izņēmums, – tādas pašas dzīres, spriežot pēc Valsts prezidenta kancelejas izdevumu tāmēm, ir turpinājušās arī nākamajos gados. To uzskatāmi rāda nākamās izteiksmīgās izmaksu tabulas.
Ja paskaitīsim, sanāks, ka 2003. gadā V. Vīķe-Freiberga un svīta Vincentā notērēja vairāk nekā 35 tūkstošus latu. Nākamajos gados rēķinu skaitliski it kā ir mazāk, toties kopējās summas… 2004. gadā – aptuveni 25 tūkstoši latu, 2005. gadā – aptuveni 21 tūkstotis latu, 2006. gadā – jau 40,5 tūkstoši latu, 2007. gadā tikai pirmajā pusgadā – vairāk nekā 42 tūkstoši latu. Ar vārdu sakot, ja V. Vīķes-Freibergas matu sakārtojums (neskaitot frizieru ārvalstu braucienus utt.) Latvijas nodokļu maksātājiem četrarpus gados izmaksāja 41 tūkstoti latu, tad kompānijas mielošanās „gardēžu paradīzē” un citu SIA Vincents pakalpojumu un produktu kopējās izmaksas bija četrreiz lielākas – vairāk nekā 163 tūkstoši latu.
Bet tas vēl ne tuvu nebija viss – jo ne jau vienmēr tika izmantoti tikai „gardēžu paradīzes” pakalpojumi. Nepavisam arī ne – V. Vīķes-Freibergas kanceleja nesmādēja arī salīdzinoši demokrātiskākus ēdinātājus un dzirdinātājus, pie kuriem izdevās noēst vēl lielākas summas. Kā jau minēts, spriežot pēc kancelejas izmaksu datiem, visus šos gadus darbojās vēl vismaz divi „galma ēdinātāji” – SIA Nomeda un SIA Kuso. To vairāk nekā uzskatāmi apliecina jau atkal izcili izteiksmīgās izdevumu tabulas.
Sāksim ar Nomedu, kas pazīstamāka kā Salas kafejnīcu īpašniece un kura visos laikos ir lepojusies, izsakoties laikrakstam Diena teiktiem vārdiem, ar savu „vēlmi pēc kvalitātes”, lai „tā maizīte būtu tāda, ka pēc tās jāatgriežas” un lai no ēdiena būtu jūtams, ka „tas ir gatavots ar mīlestību. Un ir starpība, vai pīrāgu izmet mašīna vai izveido cilvēka rokas. Cita cena, protams, bet personiska attieksme ir jūtama un klienti to novērtē.” Jā, tiešām cita cena – ar mīlestību gatavotajām kūkām, cepumiņiem un tortēm Valsts prezidenta kancelejas iztērētās summas runā pašas par sevi.
Kā tieši prezidentūras pēdējā pusgada laikā bija iespējams Salas kūkās un tortēs noēst vairāk nekā 91 tūkstoti latu? Nomedas īpašnieki un vadītāji – Bulzgu ģimene – gluži labi saprotamu iemeslu dēļ kategoriski atsakās pat pieminēt nu jau bijušās Valsts prezidentes ēdināšanas jautājumus. Un tikai nedaudz runīgāks ir trešais „štata” ēdinātājs – mazpazīstamā SIA Kuso, kura īpaši uzsver savu krietni demokrātiskāko raksturu.
„Manam uzņēmumam ir kafejnīca prezidenta pilī. Slēgta tipa kafejnīca, kura paredzēta kancelejas darbiniekiem. Mēs reizēm arī apkalpojām nelielus banketus, piemēram, kad pie prezidentes nāca skolēni, tad mēs taisījām kādas uzkodas. Lielos banketus apkalpoja lielākas firmas,” saka kompānijas īpašniece Daina Stelcere. „Es prezidenti nenosauktu par izvēlīgu ēšanas ziņā. Viņa reizēm atnāca arī uz mūsu kafejnīcu. Un mums tur bija, piemēram, kāpostu zupa. Un viņa arī to ar gardu muti notiesāja. Tā kā es neteiktu, ka viņai bija kādas īpašas prasības pret ēdienu…”
Sirsnīgajam stāstījumam traucē tikai neliels sīkums – arī par Kuso rīkotajiem „nelielajiem banketiem” iztērētās summas ir, maigi izsakoties, visai iespaidīgas.
Ir vērts šīs summas paskaitīt arī kopā. Vincentā tātad četrarpus gados tika atstāti 163 tūkstoši latu. Par Nomedas – Salas garšīgo produkciju pa gadiem tika iztērēts 41 tūkstotis latu (2003. gadā), nepilni 20 tūkstoši (2004. gadā), 36 tūkstoši (2005.gadā), 29 tūkstoši (2006. gadā) un iespaidīgais 91 tūkstotis (2007. gada pirmajā pusē) – kopā tātad 218 tūkstoši latu. Kuso ēdināšanas izmaksas pa šiem pašiem gadiem bija aptuveni 35, 27, 36, 56 un 42 tūkstoši – kopā savi 200 tūkstoši latu. Tas savukārt nozīmē, ka tikai V. Vīķes-Freibergas prezidentūras pēdējos četrarpus gados viņa kopā ar svītu un viesiem noēda kopumā vairāk nekā 580 tūkstošus latu. Un tas – neskaitot daudzu tūkstošu rēķinus sabiedriskās ēdināšanas un dzirdināšanas uzņēmumiem vēl citviet Latvijā, kur bija uzturējusies „kundze ar nopelniem”…
Kā dati par šiem, maigi izsakoties, pārmērīgajiem tēriņiem iet kopā tās pašas V. Vīķes-Freibergas dažus gadus vēlāk TV3 klāstīto – kā viņa premjeru Aigaru Kalvīti brīdinājusi par taupīguma nepieciešamību: „Tas nozīmē septiņus labas ražas gadus, kuru laikā jāveic uzkrājumi, nedrīkst visu apēst, nedrīkst visu iztērēt, nedrīkst izmest vējā. Katrā no šiem trekniem gadiem kaut kas jāpatur, un es tiešām atceros, ka es Kalvīša kungam teicu – nevar izdalīt visu budžeta pārpalikumu tādām un citām vajadzībām, lai viņas būtu cik varbūt populistiski pievilcīgas un politiski arī kārdinājums to darīt. Ka ir ļoti nopietni jādomā – tie liesie gadi nāks, neizbēgami nāks. (..) Es varu godīgi sist roku pie krūtīm un teikt – es jau katru trešdienu pēc tikšanās ar premjeru presei teicu – man prasa – ko jūs runājāt ar premjeru? Es teicu – mums ir jādomā par to, kā samazināt mūsu inflāciju…”?
Primitīva liekulība un divkosība – klausieties uz maniem vārdiem, neskatieties uz maniem darbiem (kuri turklāt vēl rūpīgi tiek slēpti kā valsts galvas komercnoslēpumi)? Cilvēks ieradās augstajā postenī – un nu tik metās tērēt? Nē, protams, viss ne tuvu nebija tik vienkārši. Diezgan precīzs šķiet jau pieminētā ar bijušo Valsts prezidenta kancelejas sastāvu saistītā cilvēka raksturojums:
– Viņa bija ļoti īpatna. Viņa tiešām bija kā apmāta ar savu posteni – ne tik daudz ar to, ka viss šis komforts un greznība pienākas viņai, cik ar to, ka tas viss pienākas postenim. Un, tā kā Dievs viņu ir tur ielicis, tad arī viņai jārūpējas, lai postenim tas viss tiktu. Lai viņu godātu un klanītos – tāpēc, ka tas ir tas postenis. Viņa tiešām sevi redzēja kā valsts simbolu: ja tu klanies viņai, tu klanies valstij, ja viņa kaut ko grib, tad to grib valsts, ja kāds apšauba viņas vajadzības, tad tās apšauba valsts pamatbūtību.
– Bet kā tas sakrīt ar to, ko mums stāsta, piemēram, viņas friziere? Ka viņai nebija pat lāga frizēšanās telpas, ka mēbeles bija no padomju laikiem?
– Tas var izklausīties īpatni, bet viņai, it īpaši pirmajos amata gados, patiesi bija gandrīz vienalga, kādas izskatās viņas reprezentācijas un arī dzīvojamās telpas; toties visa veida personiskais spožums bija pāri visam. Bet – ne pašas personiskais, bet posteņa personiskais, ja tā var izteikties. Viņa pati kā cilvēks varēja būt dažāda, bet viņa kā prezidents bija visu laiku vienāda – man pienākas, man pienākas, man pienākas. Jo es esmu valsts, un kā jūs to varat nesaprast?
Tāpēc viņa arī varēja samierināties ar Kosigina laika mēbelēm savā Jūrmalas rezidencē un plaisām Rīgas pils sienās, bet ne ar vecu mašīnu, ar ko izbraukt publikā. Visam, kas bija vērsts uz publiku, bija jābūt nevainojamam. Izcilam. Un, protams, viņai patika arī personiskais komforts. Ja pareizi saprotu, tā viņa bija dzīvojusi visu mūžu. Nu, pēdējās mūža desmitgades. Tādā nelielā – ne zelta, bet kārtīgā akvārijā. Publikai tas nebija manāms, bet viņa nekad nebija nekāda strādātāja pirms pusdienas. Kāpēc? Ne jau tikai vecums un veselība vien.
– Bet vai tā bija uzreiz, tikko viņa parādījās pilī?
– Nē, protams. Kad viņa parādījās, viņa bija pavisam cits cilvēks. Tas, kāpēc viņa tā iepatikās tautai, bija tas, ka viņa bija pilnīgi svaiga, pilnīgi citāda. Jā, viņai bija viņas komforta saraksts un prasības, pilnīgi citādas nekā Ulmanim. Bet, pirmkārt, tos neviens atklātībā neredzēja, un tie arī nebija noteicošie. Viņai bija viņas misijas un mesijas apziņa, kā daži mēdza runāt. Pārējais bija tikai tā – fonā. Bet laika gaitā tas mainījās. Apkārt kļuva aizvien vairāk pielīdēju un lišķu, – patiesībā viņa pati tos sāka pievilkt. Vai nu vecums, vai kas cits pie vainas. Un tad lišķi un sistēma darīja savu – otrajā prezidentūras posmā viņa jau bija pilnīgi cits cilvēks. Komforts un savu milzīgo nopelnu sajūta apēda cilvēku…
…Info avots un VVF izšķērdību tabulas skatīt: http://m.pietiek.com/raksti/ka_auga_vikes-freibergas_apetite_uz_nodoklu_maksataju_naudu_atskats_uz_prezidenturas_gadu_teriniem