Dzintars Zaļūksnis
Vai jūs no tiesas ticējāt, ka 20. gadsimta nogalē un 21. sākumā globālajā politikā dominējušie liberāļi Francijā ļaus atkārtoties ASV prezidenta un britu “Brexit” “scenārijam”? Es nē. Pēc Austrijas, kurai prezidenta vēlēšanās tika uzspiests kārtējais “nekāds”, pēc Nīderlandes, kurā referendumā uzvarēja “nekas”, pēc Vācijas “ja,ja, jawohl!” nepopulārajai Angelai Merkelei nu bija pienākusi Francijas kārta izvēlēties “neko”.
Nepiekrītu tiem, kas kampaņu pirms Francijas prezidenta vēlēšanu otrās kārtas dēvēja par “neparedzamu”. Tieši otrādi: iznākums bija viegli prognozējams, jo bija skaidrs, ka isteblišmentam netīkamā, “prokrieviskā” un “pirmajā vietā Franciju” sološā (kādas paralēles ar Donaldu Trampu (Donald Trump)!) Nacionālās frontes (Front national, FN) līdere Marina Lepēna (Marine Le Pen) var līst no ādas laukā, bet pret viņu darbojas milzīgais franču valsts aparāts, kuram palīdz viss liberālais politiskais spektrs. Pret tāda mēroga personību, kāda ir Lepēna, tas ir absolūtais ierocis.
Tātad nekādi pārsteigumi nav notikuši – Francija ir dabūjusi prezidentu vārdā Emanuēls Makrons (Emmanuel Macron). Tas ir pavisam jauns puisis (šā gada decembrī Makronam apritēs 40 gadi), kas “iestājas par Eiropas Savienību un cenšas aizstāvēt globalizācijas priekšrocības”. Bijušais ekonomikas ministrs, Fransuā Olāda (François Hollande) klons un tagad jau Francijas vēsturē jaunākais valsts galva vēlēšanu otrajā kārtā ir savācis divas trešdaļas – 66,06% – balsu, gūstot pārliecinošu uzvaru pār “neērto” Lepēnu.
Francijas prezidentu ievēl tauta un viņa pilnvaru termiņš ir pieci gadi. Piektajā republikā tās bija 11. prezidenta vēlēšanas, un Makrons ir astotais prezidents pēc Šarla de Gola (Charles de Gaulle, 1890-1970, prezidents 1958-1969), Žorža Pompidū (Georges Pompidou, 1911-1974, prezidents 1969-1974), Valerī Žiskāra d’Estēna (Valéry Giscard d’Estaing, dz.1926, prezidents 1974-1981), Fransuā Miterāna (François Mitterrand, 1916-1996, prezidents 1981-1995), Žaka Širaka (Jacques Chirac, dz. 1932, prezidents 1995-2007), Nikolā Sarkozī (Nicolas Sarkozy, dz. 1955, prezidents 2007-2012) un Olāda (dz. 1954, prezidents 2012-2017).
Kāda būs Makrona politika, pareģot nav grūti. Lielākā daļa no tā, ko runāja un darīja Olāds, gūs iemiesojumu arī jaunajā prezidentā. Diezin vai tas vairos jau tāpat visai nestabilo Makrona popularitāti franču tautā, taču liberālajiem spēkiem tas nav svarīgi – uzvara ir gūta, turpmākos piecos gados Francijas politiskais kurss būtiski nemainīsies. Bet uzvarētājus, kā zināms, netiesā.
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/francija-uzvar-lai-nekas-nemainas-prezidents-bus-makrons
