Dzintars Zaļūksnis
Ziemeļatlantijas līguma organizācija (North Atlantic Treaty Organization, NATO) ir alianse, par kuras eksistences ontoloģiju diskutē visā pasaulē. Vienam otram šķiet loģiski, ka pēc Varšavas līguma sabrukšanas NATO zaudējis savu “dabisko ienaidnieku” un organizācijai vajadzēja pašlikvidēties. Taču realitātē tas nav noticis, tāpēc šādas runas ir neauglīgas.
Latvijas politiķi mūsu valsti NATO “iestādināja” vēl pirms pievienojāmies Eiropas Savienībai. Šur tur runā, ka tādējādi tikusi pārkāpta vienošanās starp pirmo un pēdējo PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu (Михаил Горбачев) un perestroikas (перестройка) laikā aiz okeāna prezidentējušo Viljamu Klintonu (William Clinton). Nezinu. Ne no Gorbačova, ne Klintona neko par NATO paplašināšanas robežām neatminos dzirdējis. Visādā gadījumā, kad Baltijas valstis stājās NATO, Krievija neko daudz neprotestēja. Vai tāpēc, ka tolaik tā bija vāja? Vai varbūt tāpēc, ka gadsimtu mijā itin skaļas bija runa par to, ka Krievija pati kādreiz nākotnē varētu iesaistīties NATO? 1997. gada 27. maijā starp NATO un Krievijas Federāciju parakstītajā Pamataktā par savstarpējām attiecībām, sadarbību un drošību teikts: “Krievijas Federācija no vienas puses un Ziemeļatlantijas līguma organizācija un tās dalībvalstis no otras puses (..) Eiroatlantijas reģionā kopīgi būvēs sadarbībā balstītu stabilu un visaptverošu mieru, pamatojoties uz demokrātijas un drošības principiem. Krievija un NATO neuzskata viena otru par pretiniecēm. Krievijas un NATO kopīgs mērķis ir kādreizējās konfrontācijas un sāncensības pārvarēšana un savstarpējās uzticības un sadarbības stiprināšana.” (Oriģināls krievu valodā lasāms šeit: http://www.nato.int/cps/ru/natohq/official_texts_25468.htm )
Skaisti. Dokuments formāli joprojām ir spēkā, bet šobrīd, pēc gandrīz 20 gadiem, tas jau šķiet utopisks un pat ačgārns. Abas puses pa šo laiku ir paspējušas gan sastrebt karstu, gan šur tur pamētāties ar bumbām, gan viena otru apsaukāt, apmelot un aizvainot. Pavisam nemanot esam nonākuši situācijā, kad NATO “kādreizējās konfrontācijas un sāncensības pārvarēšanu” ir pārcēlusi uz Krievijas pierobežu, tostarp arī Latviju. Kādreizējiem “potenciālajiem partneriem” vairs nav nekādas buferzonas, mūsu Dievzemītē tie atrodas pieri pret pieri, un vienīgais, uz ko atliek paļauties mums, mazajiem cilvēciņiem šaipus Baltijas jūras, ir veselais saprāts, kas, cerams, nepametīs nedz demonizēto Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu (Владимир Путин), nedz NATO ģenerālsekretāru, bijušo Norvēģijas premjerministru Jensu Stoltenbergu, nedz ASV prezidentu Donaldu Trampu (Donald Trump), nedz pārējos, kuru varā ir nospiest pasaules kara pogu.
Iespējams, abu pušu militāristi šajā situācijā ir saglabājuši vēsāku galvu nekā politiķi, un par to liecina nule atjaunotie kontakti starp NATO un Krievijas armijniekiem (sīkāk sk. šeit: http://www.infotop.lv/article/lv/krievija-pazino-par-pirmajiem-augsta-limena-kontaktiem-ar-nato-kops-2014gada ). Turpretim “aizmugures žurkas” brēc arvien patētiskākos un griezīgākos toņos, kurinādamas vismaz “hibrīdkaru”, un tā propaganda brīžiem tālu pārsniedz mierlaika vajadzības.
Kalnciema ielā izvietotais NATO propagandas mašinērijas knibucis, kas sevi nodēvējis par NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru, vai no ādas lien ārā ne tikai lai gūtu virsroku pār Krievijas propagandu (pret to nekas nav iebilstams), bet arī lai balstītu pašreizējo Latvijas politisko režīmu, kura paspārnē Stratkoms acīmredzot jūtas kā Dieva azotē. Centra vadītājs Jānis Sārts katrā izdevīgā brīdī runā par “viltus ziņām”, kuru mērķis esot iestāstīt daļai sabiedrības, ka Latvija esot “neizdevusies valsts”, kas esot “ASV un Eiropas Savienības pakalpībā, un Padomju Savienībā dzīve bija labāka”.
Nē, Latvija nekad nav bijusi un nav neizdevusies valsts! Ja šādām blēņām šeit atrodas dzirdīgas ausis, tad vainojama ir neizdevusies politiskā elite, kas mūsu valsti, manuprāt, ved pretī katastrofai.
Nebūsim naivi, globalizācijas laikmetā vājām valstīm (un tāda Latvija diemžēl ir, taču tā ir “ārstējama slimība”, un vispirms vajag nomainīt caurcaurēm sapuvušo, nodevīgo, alkatīgo un gļēvo politisko eliti) nav citas iespējas, kā vien drošības un labklājības vārdā atteikties no daļas suverenitātes. Taču Latvijai kā nacionālai valstij ir jāpastāv! Pašreizējie varas turētāji gan, šķiet, ir gatavi pat nomainīt tautu, ja tā neatbalstīs viņu graujošos plānus.
Tāpēc, atšķirībā no Sārta kunga un viņa kantora, uzskatu, ka patriots pašlaik ir nevis tas, kas melīgi pārspīlē, pat hipertrofē Latvijas sasniegumus (nav šaubu, šur tur patiešām ir vērojami objektīvi panākumi), bet gan tas, kas cenšas pārtraukt tās gaitu uz “nekurieni” –, jo kopumā konsekventā, valdošās koalīcijas klusībā atbalstītā Latvijas depopulācija patiešām ir ceļš uz “neizdevušos valsti”. Sārta kungs uzskata, ka mēģinājumi pretoties šiem procesiem ir tikai “viltus ziņas” un “atgriešanās PSRS”. Pasarg Die’s no jaunas PSRS! Bīstamākais ir tas, ka vispārējā nabadzības purvā itin omulīgi iekārtojušies Latvijas politiķi ir panākuši to, ka daudzi cilvēki, salīdzinot pašreizējo dzīvi ar nostalģiskajām jaunības atmiņām, patiešām ir gatavi izvēlēties PSRS. Politiskā elite, kas sabiedrību tiktāl novedusi, ir jāizdedzina ar karstu dzelzi, pretējā gadījumā mūsu nelabvēļu izdomātā ķēmīgā metafora “neizdevusies valsts” kļūs arvien ticamāka.
Kā uzsver NATO Izcilības centra vadītājs, “nekas labāks par domāšanu nav izdomāts”. Un es ar abām rokām balsoju par šo tēzi! Cilvēki tik tiešām “nepietiekami domā par to, kādu informāciju viņi patērē.” Tāpēc domājiet paši, neticiet ne Sārtam, ne man, ne politiķiem. Bet ticiet Latvijai!
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/nato-izciliba-sarta-kungs-un-neizdevusies-latvija
