Politiķiem vajadzētu kaut nedēļu padzīvot no minimālās algas

2016. gadā intervijā “Neatkarīgajai Rīta avīzei” Saeimas deputāts Ingmārs Līdaka teica, ka plaisa starp deputātiem un cilvēkiem nav tik liela – arī politiķi iepērkas tajos pašos veikalos, kur visi, sūta bērnus tajās pašās skolās, kur visi. Par šo plaisu viedokli nra.lv izsaka Māris Krautmanis.
“Pa daļai taisnība viņam ir – deputāts Līdaka nav ne pie kādas megaturības ticis. Taču plaisā un nesaprašanā dzīvo tie politiķi, kas pieņem lēmumus. Ļoti lielās ilūzijās viņi dzīvo. Jo informācijas avoti, no kuriem viņi smeļas zināšanas par to, kā dzīvo tauta, ir nepietiekami,” raksta Krautmanis.
Žurnālists pieļauj, ka politiķi un amatpersonas rūpīgi seko līdzi visādu veidu pētījumiem un statistikai, lai saprastu, kurp virzās valsts. Tas ir vērtējams pozitīvi, tomēr skaitļi būtu jāsaliek kopā arī ar subjektīvo pieredzi, kādā dzīvo tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju.
“Viena no lielākajām nelaimēm, kas redzama politiķu runas veidā, žestos, spriedumos, atbildēs, ir diezgan briesmīga nesaprašana, kas vispār notiek Latvijā. “Paskaties, kas notiek pie lielveikaliem pievakarēs,” viņi saka, “pilns ar automašīnām, pilni veikali, kur ļaudis krauj ratiņos preces tā, ka pastumt nevar. Visa tā runāšana par krīzi ir pārspīlēta.” Viena daļa sliecas pat mediju un sociālo tīklu vaimanas skaidrot ar Maskavas roku, kas, kā zināms, Latviju cenšas iztēlot kā neizdevušos valsti.
Taču viņi tajos pašos lielveikalos nepaceļ acis uz pārdevējiem, kas saņem minimālo algu vai algu, kas ir mazdrusciņ virs minimālās. Par šo algu ir jāizvēlas – samaksāt rēķinus vai ēst. Abām šīm vajadzībām naudas nepietiek,” par skarbo realitāti raksta Krautmanis.
Te politiķi sāk savus skaidrojumus par ēnu ekonomiku, ka šie cilvēki saņem aplokšņu algu un dzīvo cepuri kuldami. Tagad VID nikni plāno ar to cīnīties. Tomēr realitātē, piemēram, tie paši lielveikalu pārdevēji, neko nesaņem aploksnēs. Nav jau tādas vajadzības.
“Aizies viens vai divi pārdevēji, vietā atnāks citi. Tikmēr pārdevēji strādā pārcilvēcīgi garas stundas necilvēcīgi smagos apstākļos – kondicionieru vējā, pircēju negācijās, nevarot pat aiziet pačurāt. Kad bruka Maxima griesti, viņiem bija jāpaliek savos posteņos, jo nevar taču pamest kasi un naudu.
Arī Indijā un Āfrikā ir zeltījumā un stiklos mirdzoši lielveikali un spožas automašīnas, taču nabadzība arī ir šokējoša. Ja redz tikai spožo pusi, tad šķiet, ka viss kārtībā. Kamēr Rīgā lielveikalos iepērkas un automašīnas stāv sastrēgumos, mazpilsētas vakaros ir kā izmirušas – nevis pat kā izmirušas, bet tiešā nozīmē izmirušas,” raksta žurnālists.
“Ja redz makroekonomikas skaitļus, tad Latvijā vairs nav recesijas un šajā gadā var gaidīt pat 3,5% pieaugumu. Taču makroekonomika ir kā vidējā temperatūra slimnīcas palātā. Ļoti daudziem aizvadītais gads bija lejupslīdes gads, ir izjusts aizvien pieaugošs visāda veida presings no augstākās un vietējās varas puses – mazāki ienākumi, lielāki sodi, cenas, nodokļi un tarifi. Ja ir doma, ka kaut ko varēs pagrābt budžetam no pelēkās ekonomikas, tā noteikti ir kļūdaina, ja tiks represēti kādi sīki mājražotāji vai veikaliņi. Lielā daļa pelēkās naudas neslēpjas šajos sīkajos, bet gan PVN izkrāpšanas karuseļos. Tā pat nav nesamaksāta nauda, bet no jau samaksātas naudas brutāli izzagta nauda. Ar to vajadzētu cīnīties.”
Vēl politiķos, īpaši spožajos liberāļos, manāma tāda kā vīpsna: “Ja cilvēks pats izvēlas neko nepelnīt, tad tā ir viņa paša problēma. Lubraki. Maz pelnīt – tas ir kauns. Paši vainīgi, ka nemācās, un mazkvalificēts darbaspēks nekur nav nekāds turīgais.”
Taču tie paši lubraki māca skolās pašlaik viņu bērnus, skrien glābt slimniekus, kad tie grasās nomirt, dzēš ugunsgrēkus, ķer noziedzniekus. Visi ir lubraki? Šim lubrakam ir daudz dziļākas un plašākas zināšanas, vairāk diplomu nekā dažam tautas priekšstāvim.
Žurnālists stāsta, ka vēsturē bijuši ķēniņi, kas inkognito, pārģērbušies vienkāršās drēbes, ir gājuši pētīt, ko runā, domā un dara tauta. Krautmanis uzskata, ka “arī mūsu dižajiem labiešiem derētu uzzināt, kas tā par valsti, kuru viņi vada. Varbūt vajag nopirkt humpalās mēteli un pastaigāt pa rajonu? Vai pamēģināt kaut vai nedēļu izdzīvot ar minimālo vai vismaz ar vidējo mēnešalgu. Tad varbūt acis atvērsies. Politika arī ir prece, ko nevar pārdot, ja nezini, kāds ir tirgus. Ja nezinās, kāds ir tirgus, tad bankrotēs – zaudēs varu, netiks vairs ievēlēti. Paši tad būs vainīgi – lubraki.”
…Info avots: http://nozagts.com/news/krautmanis-politikiem-vajadzetu-kaut-nedelu-padzivot-no-minimalas-algas?10606