Amerikā jauns prezidents. Vai būs arī “jauni laiki”?

Dzintars Zaļūksnis
Par spīti visas pasaules viltus praviešu, Amerikas nīdēju, rasistu, ksenofobu, virtuālo prātvēderu un citu ēzeļu pareģojumiem Amerikas Savienoto Valstu prezidentūras institūcija nav beigusies reizē ar Baraka Huseina Obamas (Barack Hussein Obama) aiziešanu. ASV ir ieguvušas jaunu, pēc skaita 45. prezidentu – un tas ir ļoti turīgs, heteroseksuāls baltais vīrietis Donalds Tramps (Donald Trump), kura inaugurācijas ceremonija ir noticis fakts.
Līdz šim, šķiet, neviens no zaudējušajiem prezidenta kandidātiem nav demonstrējis tik bezgalīgu un bezgaumīgu nevēlēšanos samierināties ar realitāti, kā to dara Hilerija Klintone (Hillary Clinton) un viņas komanda. Caurkritušajiem demokrātiem nešķiet nekas dīvains mobilizēt pat anarhistus, ja vien tie ir ar mieru “protestējot pret Trampu” izdauzīt dažas privātu veikalu vitrīnas vai sadedzināt dažas privātas automašīnas. “Intelektuālās” Holivudas zvaigznes šoreiz pat neapspriedīsim – arī starp tām, kā redzam, ir cilvēki, kas nespēj laikā apstāties.
Kāds ir Trampa lielākais “grēks” pret demokrātu nometni? To mēs tagad redzam visā spožumā un “perversijā”: pēdējos astoņus gadus Obamas administrācija ir izmisīgi centusies demokrātiju aizstāt ar sabiedriskajām attiecībām, un šajā lauciņā Nobela Miera prēmijas laureāts un viņa ļaudis ir guvuši nesliktus panākumus. Vismaz sauklis “neskaties manos darbos, klausies manos vārdos” plašu aprindu apziņā ir zaudējis lielu daļu savas liekulīgās nokrāsas. Tramps draud to izbeigt – atgriezt demokrātijai tās klasisko izpratni. Acīmredzot tieši tāpēc “modernie demokrāti” pārmet jaunajam prezidentam to, ka viņam neesot pieredzes šādā amatā. Jā, toties 70 gadus vecajam Trampam (viņš ir gados vecākais cilvēks, kas pirmo reizi nokļuvis ASV prezidenta amatā) noteikti ir uzkrāta respektējama dzīves pieredze, un tā manāmi atšķiras no demokrātu īstenotajām sabiedriskajām attiecībām.
Es personīgi Trampa nākšanu pie varas nevērtēju NEKĀ un viņa personu nesaistu ar konkrētām cerībām par “kaut ko labu un gaišu”. Kāds būs ASV 45. prezidents, rādīs viņa darbi. Skaidrs, ka Nobela prēmija avansā viņam “nespīd”. Trampam būs grūti, bet man viņa nav žēl. Gan jau puisis zināja, kādā skudru pūznī bāžas. Taču, ja viņam izdosies samazināt piāristu un citu “intelektuāļu” lomu pasaules likteņu lemšanā, jau tas vien būs simpātiski. Ja Tramps pievērsīsies galvenokārt ASV iekšējām problēmām – arī tas būs apsveicami. Vārdu sakot, pagaidīsim.
Tramps ir pārņēmis ASV prezidenta oficiālo Twitter kontu un valsts kodolarsenāla kontroles kodus. Baltā nama mājas lapā “pazudusi” geju un lesbiešu biedrības sadaļa – un tas nav brīnums, zinot, ka ASV pirmo lēdiju Melāniju (Melania) publika jau sākusi salīdzināt ar amerikāņu elegances klasisko etalonu Žaklīnu Kenediju (Jacqueline Kennedy).
Viceprezidenta amatā uzticību Savienotajām Valstīm ir zvērējis Maikls Penss (Michael Pence). Kā jau iepriekš solījis, par aizsardzības ministru Tramps ir iecēlis ASV jūras kājinieku korpusa atvaļināto ģenerāli, karavīru pēc pārliecības Džeimsu Metisu (James Mattis), kuru raksturo daiļrunīgas iesaukas “Trakais suns” (Mad Dog) un “Kareivis-mūks” (The Warrior Monk). Turot vēl vienu iepriekš doto solījumu, par valsts sekretāru Tramps ir oficiāli izraudzījies Reksu Tilersonu (Rex Tillerson), kuram demokrātu propagandisti ir paspējuši piekārt “Krievijas mīlētāja” birku, taču kura patiesie uzskati un plāni atklāsies tikai “darba gaitā”. Pagaidām zināms tikai tas, ka jaunā ASV administrācija grasās nomainīt praktiski visu diplomātisko korpusu, kas darbojas ārvalstīs. Jā, un viens no pirmajiem dokumentiem, ko parakstījis ASV 45. prezidents, bija rīkojums par sava priekšgājēja lolotās un plaši slavinātās veselības apdrošināšanas programmas Obamacare apturēšanu. Vēl viena sabiedrisko attiecību projekta beigas.
Savā inaugurācijas runā Tramps solīja atkal padarīt Ameriku par “pirmo pasaulē”, un patiesībā tas ir sauklis, kuram būtu jāraisa bažas, jo šādas ambīcijas iespējams īstenot dažādiem līdzekļiem – tostarp pārējai pasaulei nepatīkamiem. Tāpēc tik tiešām ir vērts cerēt, ka Tramps koncentrēsies uz valsts iekšējo problēmu risināšanu.
Pats būdams miljardieris, Tramps runā par “varas atgriešanu tautai”. “Politiķi zēla un plauka, bet tajā pašā laikā tika slēgtas rūpnīcas. Isteblišments, augstākās aprindas nodrošināja pašas sevi nevis mūsu valsts pilsoņus. Viņu uzvaras nav kļuvušas par jūsu uzvarām. Kamēr viņi svinēja, mazturīgākās ģimenes visā valstī saskārās ar lielām grūtībām. Tas viss mainīsies. Tieši te un tieši tagad,” savā inaugurācijas runā patētiski deklarēja Tramps.
Vai gan Latvijas pilsoņi kaut ko tādu nealktu dzirdēt no savu vadošo politiķu mutēm?
Taču saprotams arī, kāpēc daudzi profesionālie politikāņi un augstāko aprindu pārstāvji patlaban ir gatavi Trampu apēst bez sāls.
Balstoties uz saviem priekšvēlēšanu solījumiem, Tramps Baltā nama mājas lapā ir publiskojis no septiņiem punktiem sastāvošu dokumentu, ko acīmredzot var uzskatīt par viņa administrācijas vispārīgu darba plānu. Tulkojot latviski, tas izskatās šādi.
1. Mēs nemeklējam ienaidniekus, bet gan draugus un sabiedrotos.
2. Amerika pastiprinās savu militāro varenību, neļaujot citām nācijām pārspēt to uz spēka balstīta miera nodrošināšanas vārdā. Tas ir galvenais ārpolitikas princips, pie kura turēsies ASV.
3. Starp pirmās kārtas uzdevumiem ir modernas pretraķešu sistēmas izstrādāšana aizsardzībai pret draudiem no Irānas un KTDR puses.
4. Arī drošība kibertelpā, aizsardzības un uzbrukuma iespējas šajā sfērā ir Trampa komandas galveno prioritāšu sarakstā.
5. Enerģētiskā drošība un neatkarība no OPEC, kā arī ASV naidīgām valstīm.
6. ASV pilsoņu tiesību nēsāt ieroci saglabāšana.
7. Sienas uzbūvēšana uz ASV robežām, lai pārtrauktu nelegālo imigrāciju, noziedzības un narkotiku ieplūšanu.
Kas no tā izriet? Atzīšos – piķis viņu zina! Katru no šiem punktiem var pagriezt gan šādi, gan tādi. Taču skaidrs, ka nav īpaša iemesla priecāties nedz rusofiliem, nedz rusofobiem: Trampa izteicieni drīzāk liecina, ka viņš gribētu Krieviju uz kādu laiku “likt mierā” –, ja vien tā piekristu neapšaubīt ASV kā pasaules hegemonu. Vladimiram Putinam (Владимир Путин) šajā jautājumā varētu būt stipri atšķirīgs viedoklis, tāpēc diezin vai ar šādu noteikumu ir iespējama stabila vienošanās.
Latvijas Nākotnes institūta valdes priekšsēdētājs Normunds Grostiņš uzskata: “Mainoties ASV ģeopolitiskajai stratēģijai, par galveno ASV pretinieku kļūst Ķīna, savukārt Krievijai virknē jautājumu var būt ASV sabiedrotās statuss. Tas nav nekas jauns – Krievija bija ASV sabiedrotā gan Pirmajā, gan Otrajā Pasaules karā.
Lai efektīvi piedalītos notiekošo pārmaiņu procesā un gūtu no tā labumu, Latvijas ārpolitikai jākļūst aktīvai. Latvijas Nākotnes Institūts piedāvā mūsu valstij ielūgt Rīgā rīkot prezidentu Trampa un Putina samitu. Tas ļautu būtiski palielināt Latvijas un Rīgas atpazīstamību, svinēt Latvijas simtgadi ar pasākumiem, kas ienes naudu un investīcijas, nevis to atņem.
Izmantojot pastāvošos augsta līmeņa kontaktus ar prezidentam Trampam tuviem eirokritiskiem politiķiem, mums pastāv iespēja būtiski veicināt iniciatīvas par Trampa-Putina samitu Rīgā īstenošanu.”
Pragmatiski lūkojoties, jāsaka, kāpēc gan ne? Tomēr Latvijas poltiskās elites līdzšinējā neslēpti naidīgā attieksme pret jauno ASV prezidentu liecina drīzāk par to, ka Latvija varētu savu ārpolitiku balstīt uz ASV – Krievijas attiecību bojāšanu nevis uzlabošanu.
Taču arī šajā gadījumā laikam gan prātīgāk konstatēt: “dzīvosim – redzēsim!”
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/amerika-jauns-prezidents-vai-bus-ari-jauni-laiki