Latvijas «veiksmes stāsts»: augstākie nodokļi kā Zviedrijā, minimālākās valsts rūpes par individiem kā ASV

Roberts Ozols
Pastāv itin pamatots viedoklis, ka pasaulē eksistē tikai divu tipu nodokļu sistēmas. Pirmā, t.s. “zviedru” – uzņēmumi un iedzīvotāji maksā kopumā augstus nodokļus, toties valsts garantē plašu un kvalitatīvu bezmaksas pakalpojumu loku gan veselības un sociālajā aprūpē, gan izglītībā, gan demogrāfijas jomā u.c. Otrā, t.s. “amerikāņu” sistēma nozīmē, ka uzņēmumu un jo sevišķi iedzīvotāju maksāto nodokļu slogs ir minimāls, bet arī valsts garantēto bezmaksas pakalpojumu loks ir ļoti ierobežots.
Amerikāņu, kanādiešu un vācu zinātnieki kopīgā pētījumā ir aprēķinājuši, ka vidusmēra eiropietis strādājot vidēji par 19% mazāk darba stundu gadā nekā vidusmēra amerikānis.
Trešdaļu vai pat pusi no šīs darba laika atšķirības veido lielāks apmaksātu brīvdienu skaits Eiropā. Veicinošs faktors ir arī augstāks bezdarba līmenis Eiropā. Darba laika ilgums Eiropas valstīs tomēr ir ļoti dažāds. Šveicē darba stundu skaits gadā ir tikai par 4% mazāks nekā ASV, savukārt vislielākā atšķirība ir Itālijā, kur darba stundu skaits gadā ir par 29% mazāks nekā ASV. Francijā darba stundu skaits gadā ir par 26% mazāks nekā ASV, Beļģijā – par 25%, Polijā – par 24%, un Vācijā – par 22% mazāks nekā ASV.
Kāds tam sakars ar ievadā minētajām nodokļu sistēmām? Vistiešākais. Viens no spēcīgākajiem darba motivatoriem ir vēlēšanās nodrošināt sev un savai ģimenei ne tikai pienācīgu dzīves līmeni, bet arī relatīvi bezrūpīgas vecumdienas. Eiropā valsts garantēto pensiju sistēma ir daudz drošķa nekā amerikāņiem pieejamā privātā sistēma, tāpēc cilvēki aiz okeāna paralēli iemaksām pensiju fondos cenšas iekrāt arī kādu paciņu dolāru “nebaltām dienām”. Skaidrs, ka šāda vērtību sistēma gan rada lielāku stresu, gan motivē vairāk strādāt. 2015. gada Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Enguss Stjuarts Dītons (Angus Stewart Deaton, 1945), kopā ar Nobela prēmijas laureātu (2002) ekonomikā Denjelu Kānemanu (Daniel Kahneman, 1934), aptaujājot 450 000 amerikāņu, aprēkināja, ka (2010. gadā) “pilnīgai laimei” amerikānim bija jāpelna 75 tūkstošus ASV dolāru (USD) gadā jeb 6250 USD mēnesī. Ja ienākumi ir mazāki, jebkuras nedienas tiek uztvertas emocionālāk nekā būtu vajadzīgs. Ja naudas ir vairāk nekā minētie 6250 dolāri mēnesī, rodas jaunas, “bagātnieku problēmas” un laime lielāka nekļūst.
Tieši šis, visīstākais un reālākais “amerikāņu sapnis”, šie 6250 USD mēnesī, ir tas, kas vidusmēra amerikāni tik ļoti dzen darbā.
“Laimes formulu” Eiropai neviens nav rēķinājis. Pavisam noteikti, tāda ir, taču katrā valstī atšķirīga. Piemēram, Latvijā veiktās aptaujas uzrāda krietni mazākas “laimes summas” (robežās no 1000 līdz 2000 eiro mēnesī).
Šā raksta sākumā minētā amerikāņu-kanādiešu-vācu pētījuma autori uzskata, ka viņu iegūtie dati “paver jaunas iespējas pētījumu veikšanai par to, kāpēc amerikāņi strādā ilgāku laiku nekā eiropieši” un kuri faktori visvairāk ietekmē “darba ražīgumu”. Tiesa. Bet modernajā ekonomikā ar jaunu sparu notiek diskusija, kā tad īsti aprēķināt “darba ražīgumu” – patlaban populārākā formula “nopelnītās naudas daudzums laika vienībā” dod bezgalīgu handikapu valstīm ar augstu darba samaksas – tostarp darbaspēka nodokļu likmju – līmeni.
Lai nu kā, ja atgriežamies pie nodokļu sistēmu vērtējums, tad secinām, ka Latvijas politiķi 25 gadu laikā bez īpašas reklāmas, toties konsekventi īsteno trešo, “jaukto” nodokļu sistēmu – nodokļu slogs kā Zviedrijā, bet valsts garantēto bezmaksas pakalpojumu apjoms – kā Amerikā. Tomēr sabiedrība, ja arī protestē, tad ne jau pret šo “izgudrojumu”, ko kāds bijušais premjers ir lepni nosaucis par “veiksmes stāstu”.
Tik tiešām – no politiķu skatupunkta – kāpēc gan lai tik pacietīgu un miermīlīgu tautu nesauktu par “veiksmes stāstu”? Nekur citur pasaulē tāds droši vien “neietu cauri”. Toties statistiski tas ir ļoti izdevīgs.
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/amerikana-laime-un-latviesa-veiksmes-stasts