Ģeopolitika: kauja par Eirāziju?

Normunds Grostiņš, Latvijas Nākotnes Institūta valdes priekšsēdētājs
Mūsu kontinenta ģeopolitiskie procesi jau gadsimtiem atstājuši izšķirošu ietekmi uz īpašuma tiesībām, demogrāfiju un, protams, uzņēmējdarbību Latvijā. Atcerēsimies, piemēram, pāris svaigākos gadījumus – Molotova – Ribentropa paktu un valsts bezierunu pievienošanu Eiropas Savienībai.
Tagad, kad Eiropā robežas atkal sākušas pārvietoties un gan Rietumu, gan Austrumu armijas rosīgi dodas viena otrai pretī savu pašreizējo kopējo robežu virzienā, ir vērts ielūkoties mūsdienu amerikāņu ģeopolitikas absolūtās autoritātes Zbigņeva Bžezinska jaunākajos secinājumos. Kopš 1997. gada, kad viņš publicēja grāmatu “Lielais šaha galdiņš” (The Grand Chessboard: American Primacy and Its Geostrategic Imperatives), ģeopolitiskās realitātes ir mainījušās. Bžezinskis savā nesenajā publikācijā izdevumā “The American Interest” izdarījis vairākus būtiskus secinājumus.
Viņš norāda, ka divdesmitā gadsimta otrajā pusē Amerika bija vienlaicīgi bagātākā un militāri varenākā lielvalsts, kas absolūti dominēja uz planētas. “Šī ēra tagad beidzas”, raksta Bžezinskis. Reģionālie spēku samēri ierobežo Amerikas ietekmi.
Kā galvenos iemeslus ģeopolitiskā stāvokļa maiņai viņš min Eiropas vājumu, musulmaņu politisko atmodu un aktivitātes pieaugumu, Krievijas un Ķīnas nostiprināšanos.
Par īpašiem draudiem ASV ietekmei vinš uzskata reģionālās koalīcijas, kas izstumj Ameriku no Eirāzijas. Grāmatā “Lielais šaha galdiņš” Bžezinskis norādīja, ka Eirāzijā dzīvo ap 75 procenti planētas iedzīvotāju, kontinents dod 60 procentus planētas IKP (iekšzemes kopprodukta). Te atrodas trīs ceturtdaļas zināmo planētas energoresursu. Lielvara, kas valdīs Eirāzijā, kontrolēs divus no trim attīstītākajiem un bagātākajiem planētas reģioniem.
Vadošais ASV ģeopolitiķis piedāvā Amerikai izmantot atlikušo ietekmi, lai veidotu savai valstij izdevīgu globālo spēku konfigurāciju jaunajā multipolārajā realitātē. Viņš piedāvā mazināt militāras konfrontācijas riskus, kas paātrina un motivē antiamerikānisko koalīciju veidošanos un nostiprināšanos Eirāzijā.
Šādas politikas praktiska īstenošana nozīmētu ļoti fundamentālas izmaiņas ASV ārpolitikā. Pašlaik aiz karstās priekšvēlēšanu retorikas nopietnas ASV ārpolitikas izmaiņas, ko reāli plānotu izpildvara, nav saskatāmas. Notiek šovs. Bet pa to laiku Rietumeiropā militāro kravu ešeloni un bruņutehnika dodas uz Austrumiem, kur savukārt militārā mantība, necenzēti lamājoties, tiek aktivizēta un pārvietota Rietumu robežu virzienā. Militārās mācības abās robežas pusēs būtībā neapstājas ne mirkli. Neitrāli vērtējot, viss liecina, ka jau tuvākā laikā Eirāzijas likteņus lielvaras kā parasti plāno izšķirt ar tēraudu un asinīm.
Savukārt Eiropa pa to laiku ātri mainās. Nekontrolētās imigrācijas vilnis ir devis milzīgu impulsu ļoti nopietniem un galēji labējiem politiskajiem spēkiem, kuru politiskās ietekmes straujais pieaugums var dot jaunu un spēcīgu grūdienu Eiropas attīstībai. Šādas Eiropas enerģija un spēks, kā arī labējo partiju politnekorektā politiskā prakse daudziem var izrādīties liels pārsteigums. Līdzīgi kā tas notika divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados.
Jau gadiem praktiski ikdienā tiekoties un sadarbojoties ar Eiropas jauno, eirokritisko un strauji augošo labējo politisko spēku vadību, šo rindu autoram nav šaubu par to, ka Rietumeiropā un Centrāleiropā notiek nopietnas politisko spēku samēra izmaiņas. Baltijas perifērijā – kā parasti. Eirāzijas un pat Eiropas tektoniskā mēroga ģeopolitiskie procesi vēl nav pat īsti pamanīti. Tāpēc pārmaiņām sekos pārsteiguma spiedzieni līdzīgi kā pēc Molotva – Ribentropa pakta.
Kādā veidā šo pārmaiņu process Eiropā notiek un cik tālu tas jau ir reāli attīstījies, novērotājam no malas nākamgad ļoti uzskatāmi parādīs Francijas prezidenta kā arī Vācijas un Francijas parlamentu vēlēšanas. Un jā – kā parasti jau atkal Eirāzijas kontinenta ģeopolitiskajiem procesiem būs izšķiroša ietekme uz īpašuma tiesībām, demogrāfiju un, protams, uzņēmējdarbību Latvijā.