Ieguldījis Latvijā 90 miljonus, Soross uzlika tam 11 miljardu eiro parādu: kā “baltie cilvēki” strādā ar “indiāņiem”
“Jau 1992. gadā man gadījās tikties ar toreiz Latvijas sabiedrībā maz pazīstamu miljardieri un filantropu Džordžu Sorosu. Miljardieris ieradās Rīgā, lai sāktu postpadomju Latvijas sabiedrībā ieviest tā saucamās atvērtās sabiedrības idejas un citas demokrātijai svarīgas lietas,” raksta uzņēmējs Igors Meija. žurnālā “Open City”.
Noklausījos Sorosa kunga runu Rīgā un klātienē vēlāk neformālā gaisotnē nonākot Latvijas Kultūras fonda dzīvesvietā Jūrmalā, es jaunības naivumā jautāju: kāpēc jums tas ir vajadzīgs, Sorosa kungs? Vai tiešām nav kur investēt? Atbilde, maigi izsakoties, mani pārsteidza. Miljardieris man tieši paskaidroja, ka ilgtermiņā viņam šeit ir pilnīgi atšķirīgas intereses, un viss, ko viņš publiski paziņo, ir tikai aizsegs sabiedrībai.
Bet bija jāpaiet vēl divdesmit gadiem, lai es saprastu viņa vārdu patieso nozīmi. Latvijas demokrātijas atbalstam iztērēti 90 miljoni ASV dolāru, šāda summa esot izskanējusi publiskajā telpā. Šī ir nauda, ko Soross kopš ierašanās Latvijā ir ieguldījis savu organizāciju darbības atbalstīšanā.
Ko jūs varat iegūt par 90 miljoniem?
Tagad palūkosimies, ko par šo naudu saņēma “filantrops” un viņa “kluba” biedri, starp kuriem ir tādi pazīstami vārdi kā Rotšildi.
1. Visievērojamākais ir 11 miljardu 26 miljoni (uz 2018. gada 28. augustu) eiro ārējais parāds, kas izveidots kopīgi ar Latvijas amatpersonām, un tā summa sastāda 5728.8 eiro uz katru iedzīvotāju vai 11 000 eiro uz katru ekonomiski aktīvo personu. Tas esot tas pats Latvijas ārējais parāds, par kura apkalpošanu Latvijas nodokļu maksātāji maksā gandrīz miljonu eiro dienā (!).
Mazāk nekā trīs mēnešu maksājumi ir vienādi ar 90 miljono ieguldījumu Latvijas “demokrātijas” attīstībā! Sorosam un “klubam”, protams, teicams rezultāts. Un kā aprēķināja Valsts kontrole, vienlaikus saglabājot pašreizējo parāda pieauguma dinamiku un pasliktināšanos demogrāfiskajā situācijā – pat ja neņemsit jaunus kredītus – ārējais parāds līdz 2030. gadam jau būs nevis 11 000, bet 21 000 eiro uz vienu ekonomiski aktīvo Latvijas iedzīvotāju.
2. Banka Citadele. Lai glābtu savu priekšgājēju Parex banku, no nodokļu maksātāju naudas oficiāli tika ieguldīti tikai 1,4–1,7 miljardi eiro (pēc dažādām aplēsēm), un tā nožēlojamā 70 miljonu vērtībā tika pārdota Delaveras “kluba” biedriem. Turklāt šis maksājums tika atlikts līdz brīdim, kad “nopirktajai” bankai vajadzēja sākt gūt peļņu.
Atgādināšu, ka 25% Citadeles akciju pieder vienai no kluba finanšu struktūrām – Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai (ERAB), kuru faktiski pavēlēja (jo nebija diskusiju) par Latvijas nodokļu maksātāju naudu glābto banku pārdot “nopietniem starptautiskiem investoriem”. Tā rezultātā vēl 22,4% akciju Citadele pieder Ripplewood Holding, amerikāņu finansistam Tomam Kolinsam. Pateicoties pozīciju konsolidācijai, Kolinss ir arī Amerikas banku un finanšu korporācijas Citigroup direktoru padomes loceklis.
Starp atlikušo 52,6% akciju īpašniekiem (to sastāvs ir ļoti sajaukts, kā tas parasti notiek ar šāda veida projektiem) jānošķir divi izcili cilvēki – bijušais ASV Federālo rezervju sistēmas priekšsēdētājs Pols Valkers un bijušais Pasaules Bankas prezidents Džeimss D. Volfensohns. Citi īpašnieki ir dažādu tautību investori, starp kuriem ir Baupost Group riska ieguldījumu fonds, kurš, kā domājams, ir nodarbojies ar riska pārvaldīšanu. Kā jūs zināt, riska ieguldījumu fondiem ir nozīmīga loma finanšu pasaulē, taču to darbība ne vienmēr ir caurskatāma, ko mēs varam apgalvot arī Citadele gadījumā.
3. Latvijas finanšu sektora atbrīvošana no vietējiem konkurentiem un naudas pārskaitīšana no “kritušo” banku (Latvijas Krājbanka, Trasta komercbanka, ABLV) garantiju fonda uz pašu Citadeli.
Starp citu, ir vērts cieši aplūkot, piemēram, Panamas “dokumentu” publicēšanu, kurus tik ļoti koordinē Sorosa izveidotās struktūras visā pasaulē: Latvijā to dara Re: Baltica “analītiskās žurnālistikas centrs”, un to ir pārņēmis cits globālais koordinators atvērtas sabiedrības struktūrā – Starptautiskais izmeklējošo žurnālistu konsorcijs, ICIJ.
Loģisks šī procesa turpinājums ir Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) karagājiens ar nosaukumu “Bagāto valstu klubs”, kurā tika atzīmēti Latvijas politiķi. Īpaši aktīvi šajā sakarā ir tulkošanas un terminoloģijas maģistre, Starptautiskās kosmosa universitātes (Starptautiskās kosmosa universitātes) absolvente, kas specializējusies uzņēmējdarbības vadībā, bijusī finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola un viņas bijušais padotais, bijušais Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) priekšsēdētājs Pēteris Putniņš, kurš (bez šaubām kopā ar reālu “netīro” naudu uz sešiem mēnešiem no Latvijas finanšu sektora izraidīja vismaz 2 miljardus dolāru, no kuriem lielākā daļa devusies uz ārzonām.
Lielākās un visspēcīgākās ārzonu kompānijas jeb “nodokļu oāzes” šobrīd atrodas ASV Nevada, Dienviddakotas, Montanas, Vaiomingas, Ņujorkas un Delaveras štatos. Protams, ir arī mazākas, piemēram, Kaimanu salas, Luksemburga, Kipra vai Vanuatu, taču pēc “Panamas atklāsmēm” tās ir ļoti nobružātas un pamazām zaudē impulsu, un amerikāņu monopols šajā jomā nostiprinās.
Savukārt “fiktīvie uzņēmumi”, par kuriem Dana Reizniece-Ozola cīnījusies, lai upurētu fiskālās intereses, nāk no Lielbritānijas un tās satelītiem, dažādiem maziem ārzonu uzņēmumiem, kā arī no Krievijas, Ķīnas un citām Āzijas valstīm. “Jūras piekraste” tiek pakāpeniski rehabilitēta, bet “manekeni” tiek vajāti arvien vairāk un galu galā atrod patvērumu dažos Amerikas ofšoros. Ja godīgi, ieguldījumu atdeve (90 miljoni USD) Latvijas politiskajos, plašsaziņas līdzekļos un speciālajos dienestos ir vienkārši fantastiska!
Iespējams, ka tas viss ir pagātne. Bet es nedomāju, ka “filantrops” un “klubs” atpūtīsies uz saviem lauriem, saprotot, ka paklausīgā birokrātija, kas celta Latvijā un tagad ir pie varas, kā arī “vērtību nesēju” paaudze izdarīs viņu labā visu, kas vajadzīgs, un vēl vairāk.
Latvija arvien vairāk atgādina to laiku Ameriku, kad tur ieradās baltie cilvēki. Un tad “blāvie” Indijas vadītājiem piedāvāja stikla spoguļus un pērlītes, tas ir, “vērtības”, saņemot pretī zeltu un nekustamo īpašumu – zemi, ūdeni, mežus … Nedaudz vēlāk, pievienojot šai “komercijai” ienesīgu reliģiju, baltie cilvēki vienkārši izdzina aborigēnus no savas dzimtās zemes.
…Info avots (tulkots no krievu valodas) : http://press.lv/post/vlozhiv-v-latviyu-90-mln-soros-oblozhil-eyo-dolgom-v-11-mlrd-evro-kak-belye-lyudi-rabotayut-s-indejtsami?fbclid=IwAR1lX_1ZFllGnoduVGj9U6TBKiehA3kxfkMLtU672cEGnf4DQdyEhUYp1ms
Kā Soross ietekmē Latvijas politiku
Viens no Latvijas politiķiem, tā sakot, “uzlecošā zvaigzne”, pirmdien bija ārkārtīgi sašutis. Viņu nekad nav intervējusi Rīta Panorāma LTV1, kaut arī reitingi aug, un viņš noteikti būs nākamajā Saeimā un, ļoti iespējams, arī valdībā. Bet viņi iztaujā Lolitu Čigāni par to, ka viņa, redz, nekandidēšot vēlēšanās. Viņa nepatika bija samērā dziļa – kāpēc tieši šādi ir tie svarīgākie sabiedriskās televīzijas jaunumi!? Dienas Biznesa žurnālists Sandis Točs uzdod šādu aktuālu jautājumu.
Bet ziņas ir patiešām svarīgas. Un tas nebūt tikai nav par personību. Tas ir svarīgs simptoms, kas iezīmē liela procesa beigas. Lolita Čigāne ir viena no tām personām, kuras sabiedrībā parasti tiek dēvētas par “sorosītiem”. Viņa nokļuvusi Saeimā caur Vienotību, un pirms tam viņas karjera galvenokārt bija saistīta ar Sorosa finansētajām struktūrām – Delnu un Providus. “Vienotība”, visticamāk, netiks nākamā Saeimā, tāpēc Čigānes lēmums ir loģisks. Citi, piemēram, Artis Pabriks, izmēģina savu veiksmi, izmantojot tādu jaunveidojumu kā “Attīstībai / Par!”. Bet šīs viltus partijas ir tikai mazas laivas, un kreiseris vai, pareizāk sakot, lidmašīnas pārvadātājs parasti tiek sašauts un noslīkst.
Ja jums ir tikai krasta apsardzes laivas, bet aviolaineris dodas uz jūsu krastiem ar armija, tad jums nav nekādu iespēju. Tiklīdz Latvija 1991. gadā patiešām ieguva neatkarību, tās krastiem pietuvojās milzis. 1992. gadā amerikāņu filantrops Džordžs Soross nodibināja Soross fondu Latvijā, protams, tikai kā daļu no Atvērtās sabiedrības fondu tīkla Eiropā, Āfrikā un Āzijā. 2012. gadā, kad fonds svinēja savas darbības 20. gadadienu Latvijā, tas izplatīja informāciju, ka “20 gadu laikā Sorosa fonds – Latvija dažādos pasākumos un iniciatīvās ir ieguldījusi vairāk nekā 80 miljonus ASV dolāru”.
Šeit ir šī kuģa izmēri! Džordžs Soross 20 gadu laikā Latvijas politiku ietekmēja ar 80 miljoniem dolāru – vidēji 4 miljonus dolāru gadā. Padomājiet par šiem skaitļiem! Neviena, pat lielākā, bagātākā un visilgāk pastāvošā Latvijas partija politikas ietekmēšanai nav iztērējusi 80 miljonus – ne Latvijas ceļš, ne Tautas partija, ne Vienotība. Neviens Latvijas pilsonis, pat visbagātākais, nekad nav iztērējis 4 miljonus dolāru gadā, lai ietekmētu Latvijas politiku.
Turklāt. Nevienam Latvijas pilsonim pat tas nav atļauts. Ir “griesti” partiju finansēšanai un ziedojumu limiti. Pat ja kāds Latvijas pilsonis gribētu ziedot apmēram 19 000 eiro gadā absolūti visām atļautajām partijām, tā pat nebūtu tuva tai summai, kuru Džordžs Soross katru gadu iztērē Latvijā. Neviena partija pat netērē 4 miljonus dolāru vēlēšanām gadā, turklāt neviena Latvijas partijai pat tas nav atļauts.
Latvijā ir vieni no visstingrākajiem partiju finansēšanas ierobežojumiem pasaulē. Šos ierobežojumus, kā arī to nepieciešamības un lietderības ideju, visaktīvāk lobēja un veicināja tieši tās struktūras, kas bija saistītas ar Sorosa finansējumu un kuras pašas tērē 4 miljonus dolāru Sorosa naudas gadā.
Un jūs dzirdējāt atbildi – Sorosa fonda struktūras it kā izplata tikai ideoloģiju un vērtības, bet tās nav tieši iesaistītas politikā. Bet tas acīmredzot jau sen nav taisnība! Jā, Sarmīte Elerte bija “tikai” tā laika ietekmīgākā laikraksta Diena galvenā redaktore un vienlaikus Sorosa fonds – Latvija valdes priekšsēdētāja no 1997. līdz 2006. gadam. Un tad viņa pati devās politikā un nonāca Vienotībā.
Ilgu laiku Sorosa fonda struktūras ne tikai ietekmē Latvijas politiku, bet arī tieši piedalās valsts ekonomisko jautājumu risināšanā. Pat draņķīgo “kapu tramvaju” kontrolēja Delna. 300 tūkstoši eiro no Eiropas Savienības līdzekļiem tramvaja līnijas projekta uzraudzībai Skanstē tika piešķirti tieši Delnai. Arī “Latvijas kuģniecības” privatizācijas uzraudzību savulaik uzraudzīja toreizējā Delnas vadītāja Inese Voika. Acīmredzot tagad kaut kas notiek, jo tagad viņa iet politikā, lai piedalītos vēlēšanās, jūs paši varat atminēties, no kura saraksta.
Sorosa pārstāvji ir KNAB Sabiedriskās konsultatīvās padomes locekļi. Neesot nekāds brīnums, ka šī struktūrai atvēlēta viena no centrālajām vietām Sorosa struktūru ideoloģijā. “Caurspīdīgums” un “atklātība” beidzās ar Juri Jurašu, kurš neko nepaskaidroja ne par Bunkus shēmām, ne par nodokļu shēmām, par kurām viņš zina. Soross uzaudzināja veselu sociālo zinātņu skolotāju un politologu paaudzi, kuri dominē universitātēs un no skolas sola ieaudzina atbilstošas vērtības. Žurnālistu paaudzi, kurai vēl nesen bija gandrīz pilnīgs informācijas monopols plašsaziņas līdzekļos, bija gandrīz neiespējami salauzt un opozicionāriem viedokļiem ēterā izskanēt ir samērā apgrūtinoši.
Bet visu cerību uz Facebook demokrātiju likšana ir veltīga nodarbe, jo soctīkli tak arī esot sorosītu kontrolē.
…Info avots (tulkots no krievu valodas): https://bb.lv/statja/politika/2019/10/12/zakat-sorosa-v-latvii
