1985.gadā konkursā «SALŪTS UZVARAI” pirmo vietu bija ieguvis toreizējais Grobiņas vidusskolas 10. klases skolnieks Igors Lukjanovs par tēlojumu «Par Nadju un Jānīti», kas ticis nopublicēts 09.05.1985 Liepājas rajona laikrakstā «Ļeņina Ceļš».
Par Nadju un Jānīti
Jānitis vēl bija pavisam mazs, nepilnus trīs gadus vecs. Viņš vēl nesaprata, kas ir slikts un. kas labs, tikai ļoti mīlēja savu māmiņu Nadju, kura viņam stāstīja par lļju Muromieti. par māsiņu Aļonušku un brālīti Ivanušku, par pelēko vilku, bet vakaros, miegā ieaijājot, dziedāja skumīgas krievu tautas dziesmas.
Zēnam nekā netrūka.’ Māmiņa ir, baltmaize ar pienu arī, saulīte spīd. Ko
vēl vajag?
Bet pienāca bargā diena. No rīta pa Pieskaras radio ziņoja, ka pulksten četros sācies karš.
Mamma gan puikam to nestāstīja, bet kļuva tāda savādi klusa.
Tad augām dienām Pleskavai garām sāka braukt vagoni, pilni cilvēkiem.
“Mamm, kur viņi brauc?” puika taujāja, bet māte tikai novērsa acis un slepus noslaucīja asaras.
Māte caurām dienām raudāja un vasaras vidū adīja puikam dūraiņus. Maz, pavisam
maz viņa runāja un nedziedāja nemaz.
Atnāca pie Nadjas kaimiņiene, stāstīja, ka vācieši jau pilsētai tuvu, vajagot braukt projām. Nē, māte negribēja savu
dzimto pilsētu atstāt, viņa te
dzimusi, augusi. Kur lai ar savu mazo puiku iet?
Pienāca diena, kad cauri pilsētai traucās smagās automašīnas ar karavīriem, bet pamalē grāva lielgabali.
Jānīt, mūsējie atkāpjas, māte klusi noteica.
Vakarā iestājās nomācošs klusums, un viņa atkal raudāja, puisēna galvu pie krūtīm pieglaudusi.
Agri no rīta pilsētas ielās iebrauca tanki, bija dzirdama Jānitim sveša valoda. Puika baidījās un raudāja, bet Nadja paklusām mierināja zēnu. Koridorā kļuva dzirdami soļi, tad atskanēja skaļi klauvējieni pie durvitn. Kad māte durvis atvēra, istabā iebruka zaļos mundieros tērpti sveši viri. Viens pieskrēja pie gultas un izmeta Jāniti no tās. Puisēns sāka kliegt, bet svešais rādija, lai
savāc un apklusina. Māte ari to izdarīja. Svešinieki izvandīja virtuves skapi un pieliekamo, sabāza maisos produktus un prom bija. Jānitim brokastīm vairs nebija ne baltmaizes, ne
piena…
Dienā bija dzirdama vēsts, ka visi bērni jāreģistrē pilsētas valdē: Nadja aizskrēja pie kaimiņienes uzzināt, ko tas īsti nozīnē. Kaimiņi sacīja puikas atlasot. Kāds zināja vēstīt, ka pēcpusdienā fašisti veduši zēnus mašinā uz pilsētas nomali. Māte, ļoti uztraukusies, sameklēja savas agri mirušās māsiņas kleitiņu un pārģērba
Jāmti par meiteni.
Vēlāk Nadja ar Jāniti nokļuva Latvijā. Viņai izdevās lekārtoties par kalponi Vērgalē pie kāda saimnieka. Jānitis ar mammu sāka apgūt latviešu valodu.
…Tagad Nadjas vairs nav mūsu vidū. Jānis, mans tētis, strādā Liepājus mežrūpniecības saimniecībā par traktoristu un izpelnījies daudz uzslavu par labu darba. Bet savas māmuļas
piemiņai viņš arvien atrod mīļus vārdus, jo zina, ka bez viņas gādības kara viesuļos droši vien būtu pazudis, tāpat kā neizdzīvoja daudzi viņa vienaudži. Klausos tēva atmiņu stāstos, redzu savu vecomātl Nadju un mācos pazīt dzīvi…
Info avots: http://www.periodika.lv/
