Arī 2019.gadā ES gaida problēmas

2018.gadam tuvojoties savai izskaņai, Eiropas Savienību (ES) atkal māc eksistenciālas rūpes, jo par bloka motoru uzskatītās Vācijas un Francijas līderu pozīcijas nopietni sašūpojušās un pirms nākamgad gaidāmajām Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām kārtējo reizi pieaug bažas par tā dēvētā populisma vilni.
Neatkarīgi no tā, vai panāktā “Breksita” vienošanās tiks apstiprināta, vai nē, nākamā gada 29.martā no ES jāaiziet Lielbritānijai, bet tikai divus mēnešus vēlāk bloka pilsoņiem būs jādodas pie vēlēšanu urnām, lai izraudzītu savus pārstāvjus EP. “2019. būs pagrieziena gads ar lielām problēmām,” atzīst Džonatans Fols, kurš savulaik ieņēmis virkni augstu amatu Eiropas Komisijā (EK).
Maijā paredzētās vēlēšanas būs konfrontācija starp tradicionālajām partijām un dažādu nokrāsu eiroskeptiķu kustībām, kuru popularitāti īpaši vairojusi sabiedrības neapmierinātība ar masveida imigrāciju. Kamēr Francijas prezidents Emanuela Mekrona kā liberāļu līdera reputāciju smagi iedragājusi “dzelteno vestu” kustība, kas pēdējā mēneša laikā satricinājusi Franciju, Vācijā par ES ietekmīgāko politiķi ilgi uzskatītās kancleras Angelas Merkeles karjera tuvojas noslēgumam. “Mums jātiek galā ar “Breksitu, populisma pieaugumu un tā cēloņiem, Merkeles aiziešanu. Tas viss, nezinot, vai Makrons spēs atgūt vadošās pozīcijas,” sarunā ar aģentūru AFP norāda Fols.
Lai gan makroekonomiskie rādītāji liecina, ka Eiropa ir atguvusies pēc 2008.gada finanšu krīzes, tās cirstās brūces joprojām šķeļ tik atšķirīgās bloka dalībvalstu tautsaimniecības, kuras tagad pretstata arī politiskās pretrunas. “Eiropa līdz šim krīzēs noturējusies, pateicoties franču-vācu tandēmam. taču šodien tas piedzīvo uzbrukumu no iekšienes un draud sabrukt,” AFP atzinusi kāda vārdā neminēta amatpersona, kas pārstāv vienu no lielākajām ES dalībvalstīm. Ungārijā un Polijā pie varas atrodas līderi, kuri, kā apgalvo EK, apdraudot ES pamatvērtības. Galēji labējie gūst arvien lielākus panākumus visā Eiropā, un Austrijā un Itālijā par galēji labējām dēvētās partijas jau pārstāvētas valdošajās koalīcijās. “Merkelei ir labi jāpadomā, pirms atstāt amatu. Atliek ļoti maz līderu, kas spētu stabilizēt situāciju. Makronam ir problēmas, un visiem citiem neklājas labi,” uzskata anonīmā amatpersona.
Savukārt kāds diplomāt AFP izteicies, ka 2015.gada migrācijas krīze, kādu Eiropa nebija pieredzējusi kopš Otrā pasaules kara beigām, tikusi vāji vadīta. Merkeles un citu politiķu prasības ieviest obligātas patvēruma meklētāju pārdales kvotas vienīgi panāca pret imigrāciju noskaņoto partiju popularitātes pieaugumu pat tajās valstīs, kurām ilgu laiku bija izdevies paglābties no ieceļotāju masveida spiediena. “Tā bija rupja politiska kļūda” atzinis ES diplomāts, kas arī nav vēlējies atklāt savu vārdu. Debates par migrāciju ir sašķēlušas ES, un septiņas bloka dalībvalstis atteikušās pievienoties šonedēļ Marokā apstiprinātajam ANO migrācijas paktam. Arī citās dalībvalstīs tas uztverts visai pretrunīgi, dažās no tām izraisot pat valdības krīzi.
Politiskais strupceļš, kādā Vāciju noveda Merkeles 2015.gada lēmums atvērt valsts robežas nekontrolētai nelegālo imigrantu plūsmai, beidzot viņas pozīcijas novājinājis tik tālu, ka neapmierinātība ar viņas imigrācijas politiku pašu vadīto kristīgo demokrātu (CDU) rindās novedusi pie partijas līdera nomaiņas. Lai gan par Merkeles pēcteci kļuvusi par viņas lojālisti uzskatītā līdzšinējā CDU ģenerālsekretāre Annegrēta Krampa-Karenbauere un pati kanclere paudusi apņēmību palikt valdības vadītāja krēslā līdz 2021.gadā paredzētajām Bundestāga vēlēšanām, eksperti neizslēdz pirmstermiņa vēlēšanu iespēju, kuras rezultātus grūti prognozēt.
Tikmēr Francijā Makronam nākas savas līdera pozīcijas aizstāvēt gan pret tradicionālajiem politiskajiem oponentiem, gan pret neprognozējamo “dzelteno vestu” kustību, kas jau nedēļām ilgu rīko bieži vien vardarbīgas protesta akcijas, paužot neapmierinātību ar Elizejas pils saimnieka politiku. Kaut daļējai savu pozīciju atgūšanai Makrons vairs īsti nespēj izmantot arī paša pieteiktās ambiciozās ES reformas, jo “Vācija nespēj vai nevēlas” viņam sekot, atzinis Luksemburgas ārlietu ministrs Žans Aselborns. “Makrona apņēmība pārbūvēt Eiropu ārpus Francijas kritusi neauglīgā augsnē,” viņam piebalsojis nīderlandiešu politikas filozofs Lūks van Midelārs.
Maijā gaidāmās EP vēlēšanas, kuras tradicionāli raksturojusi zema vēlētāju aktivitāte, var sagādāt arī citas problēmas. Starp politisko nogrupējumu tā dēvētajiem galvenajiem kandidātiem (Spitzenkandidat), kas pretendē uz EK prezidenta amatu, nav īsti spilgtu personību, un Francijā šīs vēlēšanas var izvērsties referendumā par Makrona politiku. EP vēlēšanās savas pozīcijas var nostiprināt eiroskeptiķi, pat neskatoties uz to, ka viņu domubiedri no Lielbritānijas nākamajā sasaukumā vairs nebūs pārstāvēti. “Mums Eiropa jāpasargā no tiem, kas vēlas to sagraut,” sarunā ar AFP uzsver Aselborns.
Tomēr bijušais Itālijas premjers Enriko Leta nav tik lielā panikā. “Populistiem būs ļoti sarežģīti apvienoties,” ir pārliecināts politiķis, kas bijis viens no kreisi centriskās Demokrātiskās partijas (PD) dibinātājiem. “Es nenovērtēju par zemu riskus. Gandrīz visur mēs saklausām lielu satraukumu, taču ne viss virzās nepareizajā virzienā. Kad populisti saskaras ar asu kritiku, viņi atkāpjas,” norāda Leta, kurš tagad vada Žaka Delora institūtu. “Eiropas Savienība nav uz sabrukuma sliekšņa. “Breksiteri” Apvienotajā Karalistē un populisti Itālijā to saprot.”
Arī Fols, kurš tagad vada starptautisko konsultāciju uzņēmumu “Brunswick”, arī nekrīt panikā. “Bloks saglabāja vienotību “Breksita” priekšā, institūcijas darbojas, un neviens vairs nevēlas atteikties no eiro.”
(Avots: AFP.)
• Publicēta: 14.12.2018 01:03
• AFP, LETA

…Info avots: http://www.leta.lv/plus/133F0DD5-0144-183F-F390-024F897C316A/