Andrejs Mūrnieks
Izglītības reforma jāturpina pārdomāti
Pašlaik izglītības reformā iezīmējas jauns pavērsiens – valdībā iesniegts jauns Pamatizglītības standarta projekts, kas ir pilnveidots. Tajā vairs nav diskutablo formulējumu, uz kuriem norādīja Latvijas Pedagogu dome (LPD), un kas bija pretrunā ar Satversmi, Latvijas kultūras vērtībām un politiskajām reālijām.
Tomēr, lai to pieņemtu pašreizējā redakcijā, ieteicams atjaunot standartā vērtībizglītības dimensiju – kāda tā tika piedāvāta sākotnējā projekta variantā, kas tika publicēts apspriešanai (tas ietvēra 12 tikumu izvērsumu, kas atrodami arī „Ministru kabineta noteikumos par izglītojamo audzināšanas vadlīnijām”). Joprojām diskutabls ir princips, ko paredz standarta projekts – noteikt stundu skaitu mācību priekšmetos trijiem gadiem, nevis viena gada garumā. Tas rada bažas, ka, pārejot no skolas uz skolu, daži skolēni varētu kādu mācību priekšmetu vispār neapgūt.
Standarta projektā ir ļoti vispārīgi un nekonkrēti formulēti skolēnu sasniedzamie rezultāti. Atklāts ir jautājums – kā organizēt eksāmenu un pārbaudes darbu sistēmu, lai skolotāji un skolēni tiem būtu sagatavoti, kā nodrošināt to, ka pamatizglītībā skolēni visā Latvijā saņemtu līdzvērtīgu izglītību, apjēgtu, kurā virzienā viņiem ir spējas un intereses, un iegūtu izpratni par vērtībām, kas veicina saliedētību mūsu etniski un sociāli tik neviendabīgajā sabiedrībā. Tāpēc tik svarīga ir tikumiskā audzināšana un vērtībizglītība.
Svarīgi arī projekta iesniedzējiem vienoties ar skolotāju profesionālajām organizācijām par stundu skaita izmaiņām atsevišķos mācību priekšmetos, kas nav izdiskutētas un pamatotas, piemēram, riski literatūrā pazaudēt mācību stundas ieviešot jaunu un līdz galam neaprobētu mācību priekšmetu „Drāma”, palielinot sporta stundu skaitu, samazinot 6. klasē mūzikai vienu stundu u.tml..
Viss iepriekšteiktais nozīme, ka ļoti svarīgi ir, kāds būs nākamais izglītības un zinātnes ministrs un komanda, ko viņš/viņa veidos. Vai būs reformu pēctecība un vai visi diskutablie jautājumi tiks risināti, ņemot vērā profesionāļu ieteikumus un iebildumus? Vai tiks domāts par problēmu risinājumiem, kas neizbēgami radīsies, ieviešot jaunus skolēnu vērtēšanas kritērijus, stundu sadales principus un satura sasniedzamo rezultātu formulējumus?
Vai tiks akceptēta sākotnēji izskanējusī doma par to, ka izglītības nozares vadību varētu uzticēt Nacionālajai apvienībai „Visu Latvijai!”-„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, jo šis politiskais spēks vienmēr ir interesējies par izglītību, viņu pārstāvji ir bijuši klāt diskusijās par izglītības sistēmas reformām un attīstību. Partijai ir cienījami profesionāļi, piemēram, Ritvars Jansons, Ingūna Rībena, Raivis Dzintars. Būtu interesanti, ja kādas partijas vadītājs uzņemtos Izglītības un zinātnes ministrijas vadību, jo tas nozīmētu nedalītu partijas atbalstu ministram lēmumu pieņemšanā.
Arī Jaunajā Konservatīvajā partijā ir ļoti spējīga profesionāle Dagmāra Beitnere-Le Galla, kas ir antropoloģe un kultūras cilvēks, kurai ir ļoti plašs redzesloks, varētu būt ļoti atbilstoša ministres amatam.
Ir pareiza arī ideja par iekļaujošo izglītību, kas atspoguļota arī pamatizglītības standarta projektā, bet ir jāsaprot, ka tā nedrīkst būt tikai deklarēts princips, bet tās īstenošanai ir nepieciešami lieli ieguldījumi infrastruktūrā un cilvēkresursos.
Īstenojot satura jauno pieeju, jo īpaši skolās ar lielu skolēnu skaitu, būtu nepieciešami pedagoga palīgi, proti, 30 skolēnu klasē trīs palīgi, 20 skolēnu klasē – divi palīgi. Ja vēlamies pieiet formāli, uzrakstīt skaistus standartus un skatīties, kā tos nepilda, tad viss var palikt, kā ir. Taču, ja vēlamies, lai reforma, kurā ir daudz labu ieceru, tiktu ieviesta dzīvē, ir jārēķinās, ka būs nepieciešami papildu finanšu ieguldījumi.
Ministra amatu varētu arī uzticēt cilvēkam, kuram pašam ir bērni skolas vecumā, kurš pats reāli saskaras un izprot izglītības reformas problemātiku. Ministra amatam mazāk derētu pieredzējušie – tā saucamie „profesionālie politiķi”, kuri skaitās kompetenti jebkurā virzienā, kur vien partija tos deleģē. Diez vai derētu arī zinātnieks, kurš tikai no teorētiskām pozīcijām skatās uz situāciju.
Katrā ziņā jaunajai valdībai jāatrod dialoga iespējas ar izglītības darbiniekiem un to organizācijām, jo bez pedagogu atbalsta – tikai ar spiedienu „no augšas” – nevienu reformu izglītībā īstenot neizdosies!
…Info avots:
https://nra.lv/viedokli/andrejs-murnieks/261990-izglitibas-reforma-jaturpina-pardomati.htm
Aisma Orupe
Drāma ap drāmu – pedagogi neizpratnē, kam vajag samudžināt mācību saturu
Sakarā ar iebildumiem, kas skar ne tikai nepietiekamo literatūras stundu skaitu, Valsts izglītības satura centrs pagarinājis priekšlikumu iesniegšanas termiņu jaunajam mācību saturam līdz 1. novembrim. Pedagogiem gan nav ticības, ka ierēdņi tomēr sadzirdēs viņus un ņems vērā viņu prasības. Jo, lūk, literatūras apcirptās stundas esot politisks kompromiss.
Latviešu un literatūras skolotāju asociācija joprojām nav saņēmusi atbildi uz savu vēstuli, kurā pieprasa nesamazināt literatūras stundu skaitu pamatskolas posmā un sniedz virkni vēl citu ierosinājumu – tostarp neieviest atsevišķu stundu drāmai, ne no projekta Skola 2030 vadītājiem, ne Valsts izglītības satura centra, ne Izglītības un zinātnes ministrijas, Neatkarīgajai teica asociācijas valdes loceklis, skolotājs Normunds Dzintars. Viņš ir pārliecināts, ka, par spīti klusumam no atbildīgo institūciju puses, šis dokuments ir jāaptur – nedrīkst darīt, kas ienāk prātā, neieklausoties praktiķu teiktajā. «Ir svarīgi izskaidrot valdībai, ka tādu dokumentu nedrīkst akceptēt. Kādu tad gribam audzināt jauno paaudzi, ja iznīcinām mācību priekšmetu, kas veido pilsonisko attieksmi?» sašutis ir skolotājs. Viņš to visu varot nosaukt vienīgi un tikai par neprātu. Viņš piedalījies latviešu valodas standarta izveidē, un lielākās bažas šobrīd – nav skaidrs, kā tas izskatīsies realitātē. Lai par to pārliecinātos, vajadzētu ilgāku aprobācijas procesu. Taču šajā gadījumā tā nav, jo laika limits, ko dzen piešķirtais Eiropas Savienības finansējums, liek visam skriet no muguras. Tāda pieeja nav laba. Pat padomju laikā mācību grāmatas tika soli pa solim «pārbaudītas» dzīvē – ieskaitot vingrinājumus, jo varēja izrādīties, ka tur ieviesušās kļūdas un pat skolotājs tos nevar izpildīt.
Arī Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas skolotājs Māris Bušmanis, kurš piedalījies literatūras standarta izstrādē, neslēpj – par šādu iznākumu bijis ļoti pārsteigts, jo šāda informācija iepriekš nekādā veidā nav izskanējusi. Tādu diskusiju par literatūras stundu skaitu samazināšanu neesot bijis! Kad pēc tam vaicājis projekta Skola 2030 vadītājiem, kāpēc tā, atbilde bijusi: tas bija politisks kompromiss! Taču – kas par to atbildīgs, tā arī īsti neesot skaidrs. Viņš ar pilnu pārliecību varot teikt, ka ar vienu stundu nedēļā sasniedzamos rezultātus nevarēs sasniegt. Un ja vēl svētku vai kāda pasākuma dēļ stunda izkrīt – tad nozīmē, ka jāaprobežojas ar vienu stundu divās nedēļās?! Lasīšanai laiks noteikti jāatvēl, un tieši vairāk stundas laikā – nevar to aizvietot ar drāmu vai interešu nodarbībām.
Tas, ka priekšlikumus var iesniegt līdz 1. novembrim, gan rada bažas, ka tas nedos iespēju jebko koriģēt tīri politiski, jo jaunais parlamentāriešu sasaukums sāks darbu no 6. novembra. Turklāt, kamēr sāks strādāt komisijas ar jauniem vadītājiem un jaunu sastāvu, atkal paies laiks. Vai tad vairs ko varēs mainīt. Vilciens sen nebūs aizgājis – lūk, šis jautājums paliek atklāts. Tā vien gribas piesaukt seno teicienu par karavānu, kas turpina vien iet uz priekšu.
Visa šī jezga ap koncepcijās balstītu mācību saturu un vēl citi «jauninājumi» likumdošanā N. Dzintaru pamudinājuši uzrakstīt Rūdolfa Blaumaņa mūsdienu variantu. Lūk, ieskats tajā: «Arvien vēl pūta dienvidus vakara vējš, un arvien vēl milzīgais ledus gabals peldēja un peldēja tālāk jūrā iekšā. Kārlēns, protams, nekavējās ne mirkli: ātri paķēra piezīmju grāmatiņu un izrēķināja, kāds ir vēja ātrums, viedtālrunī sameklēja, kāda ir vārdu savienojuma «dienvidus vakara» semantika, pārbaudīja, vai ūdens tuvojas sasalšanas temperatūrai, bet jūrā vis viņš nelēca, jo jaunajā skolā bija mācīts, ka viss jāizzina pašam, bet uz ledus gabala vēl atradās 13 zvejnieki un divi zirgi, kurus nevarēja atstāt nepētītus līdz pēdējam atomam.» Novelē ir arī ironiskas atsauces uz personas datu aizsardzību: «Skaru Juris, kuram mājā bija laulātais draugs A ar bērniem 1A, 2A un 3A, tomēr no izmisuma bija ļāvies pārvarēties, bija ielēcis ūdenī.» Visu noveli ir iespējams izlasīt nākamajā lapā.
…Info avots:
https://nra.lv/latvija/izglitiba-karjera/262251-drama-ap-dramu-pedagogi-neizpratne-kam-vajag-samudzinat-macibu-saturu.htm
Aisma Orupe
Paredzēts krietni apcirpt literatūras mācīšanu skolās; plāni izraisa sašutuma vētru
Jaunajā valsts pamatizglītības standartā paredzēts krietni apcirpt literatūras mācīšanu, atvēlot tai teju tikai vienu stundu nedēļā. Šādi jaunā dokumenta izstrādātāju plāni izsaukuši sašutuma vētru lielā daļā sabiedrības. Arī rakstnieki satraucas, ka literatūras lomas mazināšana novedīs ne tikai pie jaunākās paaudzes lasītprasmes un spriestspējas pasliktināšanās un redzesloka sašaurināšanās, bet arī daudz dziļākām sekām.
Latviešu valodas un literatūras skolotāji pieprasa, lai lasīšanai tiktu paredzēts vairāk laika. «Ārzemēs (arī Latvijā pēc modernām ārzemju programmām strādājošās privātskolās) mēdz organizēt atsevišķas tā sauktās lasīšanas stundas, tas ir stratēģiski neprofesionāli, ka latviešu valodai vai literatūrai (vārda mākslai/ vārda tēlainības apjēgsmei!) tiek samazināts stundu skaits un valstiski tiek demonstrēta pozīcija, ka lasītāji = domātāji = radītāji nav svarīgi,» uzsver Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācija savā atsaucē par jauno pamatizglītības standartu, pieprasot saglabāt literatūrai esošo stundu skaitu. Jo jaunajā standartā katrā no klašu posmiem triju gadu laikā plānots apcirpt kopumā 35 stundas. Pedagogi ir pret to, ka Valsts izglītības satura centrs (VISC) iecerējis «aizlāpīt» šo robu ar drāmu, jo uzskata, ka nav vajadzības ieviest to kā atsevišķu stundu, bet gan tās elementus izmantot dažādos mācību priekšmetos.
Rakstnieki un literāti ir sašutuši par šādu «jauno saturu».
Lasīšanas process ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem cilvēka garīgajā attīstībā, kas skar gan empātijas, gan valodas, gan vērtību sistēmas veidošanos. «Tas ir absurds – šī 14 miljonu eiro vērtā drāma,» uzskata rakstniece, literatūrzinātniece un politiķe Janīna Kursīte-Pakule, piebilstot, ka jaunais dokuments rāda VISC un Izglītības un zinātnes ministrijas attieksmi pret nacionālo literatūru. «Esam pazaudējuši savas saknes. Tā tomēr ir identitātes lieta. Gribu atgādināt Raiņa teikto: «Bet sargies būt kā nabadzīgie garā, kas, sevi projām sviežot, laimīgi – uz tevi spļaus un samīs tevi barā.» Saeimas Valstiskās audzināšanas un jaunatnes lietu apakškomisijā, ko viņa vada, vairākkārt skatīti jaunā mācību satura jautājumi, tostarp literatūrā. Uzaicinātie skolotāji un citi klātesošie pauduši bažas par literatūras lomas mazināšanu jaunajā standartā. Diemžēl izskatās, ka ierēdņi ir «kā kaķi, kuri klausās, bet lok vien pienu tālāk»,» atzīst politiķe un literāte. Viņa tomēr esot apņēmības pilna ko mainīt. Kad sākšot darbu jaunais Saeimas sastāvs, noteikti komisijā runās par šo jautājumu, un, cerams, ka «vilcienu izdosies apturēt».
Jau pavasarī par VISC plāniem satraukumu neslēpusi rakstniece un publiciste Rudīte Kalpiņa, taču tad neviens īpaši par to galvu nav lauzījis. Izskatās, ka kāpjam uz tiem grābekļiem, ap kuriem jau aplauzušās citas valstis, kur kompetencēs balstīta izglītība novedusi pie izglītības kvalitātes, tostarp arī lasītprasmes, krituma. Pat tik advancētā valstī kā Japāna sapratuši, ka ar jaunajām tehnoloģijām vien būs pamatīgas auzas un atgriezušies pie senajām vērtībām – rakstīšanas uz papīra. Bet – kas gan pie mums skatās uz citu kļūdām un novērtē to, ar ko esam bagāti?
Dzejniece Liāna Langa norāda: eksakto zinību un informācijas tehnoloģiju apguve mūsdienās ir nozīmīga, tomēr izglītības sistēma tādēļ nedrīkst zaudēt līdzsvaru un atteikties no humanitārajiem priekšmetiem, kas veido skolēnu pasaules uzskatu. Literatūras stundu samazināšana pamatizglītībā tiešām ir drāma. Viņasprāt, šāda pieeja ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi, kurā teikts: valsts ir veidota tādēļ, lai latviešu valoda un kultūra varētu pastāvēt cauri gadsimtiem. Tad kā tā pastāvēs «cauri gadsimtiem» ar vienu stundu nedēļā? Ko var apgūt 40 minūtēs? Tas ir spļāviens arī nacionālās rakstniecības sejā, kurai tiek iedalīta tik maznozīmīga loma jauna cilvēka audzināšanā. Šie plāni virza uz izglītības dehumanizāciju, un to nekādā ziņā nedrīkst pieļaut, ir pārliecināta L. Langa.
Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) priekšsēdētājs Arno Jundze vērš uzmanību uz to, ka tas var novest pie daudz lielākām sekām. Tostarp ekonomiskām. Jo grāmatniecība ir liela industrija, kuras apgrozījums gadā ir 33 miljoni eiro. Lasīšanas mīlestību neattīstot, grāmatu tirgus ies mazumā. Tas atsauksies arī uz medijpratību. Kā gan jaunie ļaudis atšifrēs, kas ir «falša» ziņa un kurā ne, ja viņi nebūs lasījuši un visa viņu literārā bagāža būs sēnalām pilna? Spriestspēju – lūk, ko dod kvalitatīva literatūra. Viņš arī met akmeni skolotāju dārziņā, kas nu sauc rakstniekus palīgā, kad vilks jau aitās, bet kāpēc necēluši trauksmi agrāk? Lai gan šodien LRS valdes sēdes darba kārtībā šis jautājums neesot iekļauts, bet nu ir skaidrs, ka par to jārunā.
…Info avots:
https://nra.lv/latvija/izglitiba-karjera/262153-paredzets-krietni-apcirpt-literaturas-macisanu-skolas-plani-izraisa-sasutuma-vetru.htm
