Partijas sola: No obligātas krievu valodas skolās līdz bezmaksas visu līmeņu izglītību

Bez sakārtotas izglītības sistēmas nav gaidāma arī ilgtermiņa tautsaimniecības attīstība. Izglītoti iedzīvotāji nozīmē kvalificētus speciālistus darba devējiem, inovāciju un augstas pievienotās vērtības produktu radīšanu, sakoptu vidi, augstu kultūras līmeni, taču vienlaikus arī prasīgu elektorātu politiķiem.
Ņemot vērā iesāktās izglītības sistēmas reformas, pašlaik ar izglītību saistītie jautājumi ir ļoti jūtīgs temats lielākajai daļai sabiedrības, un politiskās partijas, to labi apzinoties, ir arī aktīvi apspēlējušas šo tēmu savās vēlēšanu programmās. Pilnīgi visās programmās ir atrodams kāds solījums attiecībā uz izglītību, un apņemšanās ir ļoti dažādas – kā šķietami pārdomātas, tā vispārinātas frāzes un no realitātes atrautas ieceres.
Skolu tīkla sakārtošana
Šā gada 1.septembrī durvis skolēniem vēra 745 izglītības iestādes, kurās apgūst vispārējās pamata un vidējās izglītības programmas, un jauno mācību gadu iesāka kopā 214 800 skolēni. Vienkārši izdalot skolēnu skaitu ar izglītības iestāžu skaitu, varētu šķist, ka viss ar šiem skaitļiem ir kārtībā – vidēji vienā mācību iestādē mācās 288 bērni. Taču realitātē ir skolas, kurās mācās vairāk nekā 1000 skolēnu, un tādas, kurās audzēkņu ir krietni mazāk par simtu. Attiecīgi ir jādomā par to uzturēšanas pamatojumu.
Par neefektīvo skolu tīklu ir runājuši ne tikai Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi, bet uz to ir norādījuši arī Pasaules Bankas, Latvijas Bankas, kā arī Starptautiskās ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pārstāvji. Varētu domāt, ka visiem problemātika ir saprotama un atliek vien to risināt, bet patiesībā skolu tīkla izmaiņām ir daudz pretinieku. To vidū, protams, ir daļa to reģionu iedzīvotāju, kurus šīs izmaiņas vistiešāk skartu, bet skaļākās iebildumu sniedzējas ir pašvaldības. Un iebildumi lielākoties ir saistīti ar emocionāliem, nevis ekonomiski pamatotiem argumentiem.
Ekonomģeogrāfs, pētījuma par optimālu skolu tīklu Latvijā autors, Jānis Turlajs intervijā aģentūrai LETA atzīmē, ka skolu tīkla lielākā problēma ir nevis finansējuma trūkums, bet gan zemais produktivitātes līmenis. “Tad, kad veicām pētījumu, pārliecinājāmies, ka Latvijā no iekšzemes kopprodukta (IKP) izglītībai kopā ar skolu uzturēšanu tiek tērēts pat vairāk nekā virknē citu Eiropas Savienības (ES) valstu, tajā pašā laikā skolotāju algas joprojām ir zemākās Eiropā, bet sekmju ziņā esam kaut kur pa vidu OECD valstu rangā – pat drīzāk lēnām slīdam uz leju, nekā kāpjam augšā. Tas parāda, ka mums nauda it kā sistēmā ir, bet produktivitāte ir gaužām zemā līmenī. Laikam atslēgas moments tajā ir neefektīvais skolu tīkls,” norāda Turlajs.
Vairums partiju sola strādāt pie efektīva skolu tīkla izveides, bet, piemēram, KPV LV apņemšanās ir vēl radikālāka – pārņemt visas valsts skolas valsts pārziņā, lai izglītības reformas neapstājas diskusijās ar pašvaldībām.
Atsevišķu partiju programmās gan ir atrodami arī solījumi esošo sistēmu saglabāt. Tostarp Jaunā konservatīvā partija (JKP) sola saglabāt mazās skolas, kā arī ieviest taisnīgu skolu finansējumu. Nav gan precizēts, kas tiek uzskatīts par taisnīgu finansējumu. Tāpat partija “Latviešu Nacionālisti” apņēmusies “saglabāt mazās lauku skolas”.
Vienlaikus jāatgādina, ka pašlaik slodze uz skolotāju Latvijā ir vidēji vismaz divas reizes zemāka nekā skolēnu skaits uz nodarbināto skolotāju vidēji Eiropā. “Ņemot vērā, ka uz katru skolotāju ir tik maz skolēnu, līdz ar to arī algas nevar sanākt lielas,” skaidro Turlajs.
Tāpat eksperts atzīmē, ka lielākoties mazo skolu audzēkņu eksāmenu rezultāti atpaliek no vidējiem. “Ja paskatāmies uz obligāto eksāmenu indeksu (OCE), kas šobrīd ir vienīgais objektīvais rādītājs, pēc kura varam salīdzināt skolas, redzam, ka lielākajā daļā mazo skolu OCE ir mazāks nekā vidēji. Savukārt, ja skatāmies tikai uz fizikas, ķīmijas un bioloģijas eksāmenu rezultātiem, virknē skolu varam novērot tendenci, ka šos eksāmenus skolēni vispār nemaz nekārto, jo tie nav obligāti. Tālāk jau ir problēmas mūsu augstskolām, kurās attiecīgajās programmās budžeta vietas ir, bet pieprasījuma pēc tām nav vai arī, ja skolēni piesakās, tad nespēj izpildīt pat minimālās prasības. Līdzīgas problēmas ir arī matemātikā, arī labus šī priekšmeta skolotājus ir grūti piesaistīt,” klāsta Turlajs.
Cīņa par valodu
Joprojām daļa partiju, līdzīgi kā pirms iepriekšējām vēlēšanām, turpina “spiest” uz nacionālās apziņas pogām, solot turpināt cīnīties par mācību nodrošināšanu tikai valsts valodā, tostarp, JKP, Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (NA) un LSDSP/KDS/GKL.
Savukārt Latvijas Krievu savienība savā vēlēšanu programmā ir apņēmusies ieviest visās Latvijas skolās obligātu krievu valodas mācīšanu, bet partija “Saskaņa” gribētu ieviest trilingvālu izglītību – “Visi skolēni brīvi pārvaldīs latviešu valodu, mazākumtautību skolēni – dzimto valodu, un vienu vai divas svešvalodas”.
Vienlaikus Turlajs skaidro, ka nepietiktu ar varas pārstāvju lēmumu par mācībām tikai valsts valodā, lai mazākumtautību skolas pēkšņi kļūtu latviskas. “Problēma ir daudz dziļāka. Lai kā mēs to negribētu atzīt, divkopienu dalījums mūsu sabiedrībā ir ieskaņojies. Lai gan šī tendence mazinās, līdzās joprojām eksistē divas informācijas telpas. Domāju, ka skola tiešām ir tā vieta, kur vajadzētu šo problēmu risināt, lai mums kādreiz būtu vienas kopienas valsts un vienota nācija. Bērni, jaunieši ir atvērti zināšanām. Arī tad, ja ģimenē ir kādi aizspriedumi un stereotipi par otru kopienu, jauniešiem ir daudz vieglāk tos lauzt, mācoties kopā, taču tam ir vajadzīgs atbilstošs skolotāju kolektīvs,” norāda ekonomģeogrāfs.
Jāpiebilst, ka izskanējuši arī tādi solījumi kā latgaliešu valodas un Latgales novadmācības ieviešana Latgales skolās (JKP).
Medus ausīm
Kuram gan nepatīk saukļi “bezmaksas” vai “valsts apmaksāts”? Partijas to ir ņēmušas vērā arī savos piedāvājumos, vēlētājiem solot kā visu līmeņu bezmaksas izglītību, tā dažādus labumus izglītojamajiem un mācībspēkiem.
Partija “Saskaņa” sola ieviest bezmaksas ēdināšanu bērnudārzos un visās skolās līdz 12. klasei, kā arī ieviesīsim bezmaksas sabiedrisko starppilsētu transportu skolēniem līdz 12. klasei. Tāpat partija pauž apņemšanos palielināt izglītības finansējumu ilgtermiņā līdz 6% no IKP.
“Rīcības partija” apņēmusies noteikt pedagogiem un zinātniekiem valsts civildienesta algas un sociālās garantijas, kā arī panākt, lai augstākajā izglītībā palielinātu budžeta vietas tajās profesijās, kuras nepieciešamas valsts attīstībai.
Partija “Attīstībai/Par” solījusi palielināt skolotāju meistarību un atalgojumu. Arī partija “No sirds Latvijai” sola paaugstināt skolotāju prestižu sabiedrībā, tai skaitā jau līdz 2020. gadam palielinot pedagogu zemāko mēneša darba algas likmi no 680 eiro līdz 910 eiro. Tāpat partija apņēmusies atbalstīt valsts apmaksātas augstākās izglītības studijas tiem vietējiem un ārvalstu studentiem, kuri vismaz četrus gadus pēc studijām strādās Latvijā savu studiju nozarē. Līdzīgi “Latviešu Nacionālisti” sola bezmaksas maģistrantūru un rezidentūru, kā arī studiju kredītu dzēšanu Latvijas pilsoņiem strādājošiem Latvijā.
Jāatzīmē, ka vēlētājiem vajadzētu aizdomāties, ka aiz vārdiem “bezmaksas” vai “valsts apmaksāts” slēpjas mūsu pašu nodokļu maksātāju nauda. Nav maģiskas lādes, no kuras tikai atliek pagrābt banknotes un dot visiem gribētājiem. Lai būtu nauda, ko tērēt, tā vispirms ir jānopelna, un arī tērēšanai ir jābūt pārdomātai.
“Vēl ir jūtama sabiedrībā postpadomju elpa – daļa vēl neapzinās, ka neefektīvais skolu tīkls, kuru aizstāvam, turklāt 2/3 pustukšo vidusskolu ir tieši pilsētās, nozīmē nelietderīgu mūsu nodokļu maksātāju naudas izlietojumu. Vai nu tā sabiedrības daļa vispār nemaksā nodokļus, vai tas viņiem šķiet nebūtiski. Padomju laikos neviens tam uzmanību nepievērsa, jo faktiski tu neko nevarēji ietekmēt neatkarīgi no tā, vai maksāji vai nemaksāji nodokļus. Liela daļa mūsu iedzīvotāju nesaprot, ka pilsoniskajā sabiedrībā ir iespējas ietekmēt nodokļu izlietojumu. Varam salīdzināt ar situāciju Skandināvijā, kur pat Norvēģijā, kas ir vismaz trīs reizes bagātāka par mums, šajā ziņā rīkojas taupīgāk. Tas ir tas, kas mums pietrūkst. It īpaši laukos var just, ka cilvēki uzskata nodokļus par teju mistisku naudu, jo mums taču ir bezmaksas izglītība utt.,” atzīst Turlajs.
Augstākā izglītība
Partijas nav aizmirsušas arī par augstākās izglītības posmu savās partiju programmās. Ja vieni sola arī to valsts iedzīvotājiem apmaksāt no valsts budžeta, tad citi apņēmušies nodrošināt ārvalstu profesūras piesaisti.
Tā JKP programmā paredzējusi starptautiska mācībspēku piesaisti augstskolās, kā arī starptautiska līmeņa IKT augstskolas izveidi, bet “Saskaņa” veidot augstākās izglītības eksporta centru un panākt, ka gadā tiek sagatavoti 3000 informācijas un komunikācijas tehnoloģiju speciālistu, piesaistot ārvalstu studentus.
Partijas “Attīstībai/Par” mērķis ir augstskolas, kas ir atvērtas pasaules pieredzei, tostarp profesoriem un zinātniekiem no visas pasaules, savukārt “Jaunā Vienotība” sola zināšanu un augstskolu resursu konsolidāciju studiju kvalitātei un valsts spējai pretendēt uz ES fondiem zinātnei, tostarp nodrošinot izglītības programmu saturu atbilstoši darba tirgum, kā arī panākot, ka viena no Latvijas universitātēm ir starp 100 labākajām ES, bet vēl divas – prestižāko sarakstā.
Taču KPV LV apņēmusies apvienot valsts augstskolas vienā Latvijas Nacionālajā universitātē, novēršot programmu pārklāšanos un resursu neefektīvu izmantošanu.
Ekonomģeogrāfs Turlajs atzīmē, ka arī augstskolu gadījumā ir līdzīgas problēmas kā vispārējās izglītības iestāžu tīklā. “Studentu kontingents Latvijā ir ļoti ierobežots. Mums ir gandrīz 60 augstskolas, ieskaitot privātās un koledžas, un tas ir tikai divreiz mazāk nekā Lielbritānijā, kur ir, iespējams, pasaules konkurētspējīgākā augstskolu sistēma un kur, maksājot lielu naudu, studē ļoti daudz ārvalstu studentu, tostarp no Latvijas. Mēs varam arī paskatīties uz kaimiņvalstīm – tur augstskolu skaits ir vairākkārt mazāks. Nav brīnums, ka mūsu augstskolās programmas pārklājas, pasaules rangā pat labākās ir krietni zemāk par igauņu un lietuviešu pirmrindniecēm,” norāda eksperts.
Savukārt attiecībā uz ārvalstu speciālistu piesaisti augstskolu mācībspēkiem viņš atgādina, ka šobrīd to apgrūtina normatīvie akti.
Zinātnei būs nauda!
Zinātne ir joma, par kuru līdz šim, šķiet, visbiežāk nācies dzirdēt kontekstā ar finansējuma trūkumu. Taču nu politiskās partijas ir apņēmušās to mainīt, solot vairāk naudas, kā arī strādāt pie inovāciju rašanos motivējošas vides veidošanas utt.
Tā JKP sola panākt finansējumu zinātnei 1,5 % no IKP apmērā, NA – izveidot Latvijas inovāciju fondu, valsts līdzekļus ieguldot uz tautsaimniecības izaugsmi vērstas zinātnes attīstībā, Latvijas Centriskā partija – budžeta palielināšanu kultūras, zinātnes un izglītības vajadzībām, pārprofilējot budžeta līdzekļus, “Attīstībai/Par” – reformēt un koncentrēt zinātnisko darbību, trīskāršojot tās finansējumu, “Latviešu Nacionālisti” – valsts finansējumu zinātnei 2% no IKP, jaunu laboratoriju izveidi, zinātnieku atbrīvošanu no tiešajiem nodokļiem, bet Zaļo un zemnieku savienība pētniecības un inovācijas sistēmas efektivitātei apņēmusies koncentrēties uz jomām ar visaugstāko izaugsmes potenciālu un komercializāciju, “virzoties uz pētījumu specializāciju valsts pasūtījumos un optimizējot pašlaik sadrumstaloto pārvaldības sistēmu”.
• Publicēta: 21.09.2018 12:55
• Nozare.lv, LETA
…Info avots: http://www.leta.lv/plus/133EFB90-A62E-2377-C620-94A1EC4D0C5A/