15 luterāņu mācītāji pauž satraukumu par naida kurināšanu baznīcā
Rīga, 26.febr., LETA. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) tiek nozagta un arvien vairāk attālinās no Rietumu protestantiskajai kristietībai tuvās un saprotamās tradīcijas, kas pārstāv skata plašumu, teoloģisku daudzveidību un atbildīgu akadēmisko brīvību, – šādu viedokli publiskā paziņojumā pauž 15 LELB mācītāji.
Vēstuli parakstījuši 15 LELB biedri – mācītāji un viena evaņģēliste. Viņi vēlas vērst visas kristīgās sabiedrības uzmanību uz pašreizējo situāciju LELB. Atgādinot, ka bijušo LELB mācītāju Juri Rubeni aiziet no mācītāja amata pamudināja mīlestības un pacietības trūkums mācītāju savstarpējās sarunās, vēstules autori pauž pārliecību, ka šāda nespēja mīlēt un panest savu amata brāli, kā arī mīlestības trūkums baznīcas iekšpusē liecina par ļoti nopietnu problēmu.
“Mēs uzskatām, ka ir pienācis pēdējais laiks tiem, kas šo trūkumu apzinās, nākt kopā un spēt atklāti, godīgi, tieši un skaidri runāt, to apzināties un meklēt baznīcas atjaunošanās un dziedināšanas ceļus,” aicina garīdznieki.
Vēstules autori Rubeņa aiziešanā no LELB saskata laikmeta pārmaiņu zīmi, kas attiecas uz visiem. “Baznīca ir sabiedrības spogulis – to veido sabiedrības locekļi un tā kalpo sabiedrībai. Kādēļ Jurim Rubenim vairs nav vietas Latvijas luterāņu baznīcā? Tādēļ, ka viņš raugās uz dzīvi plašāk, nekā daudzi viņa amatbrāļi,” skaidrots vēstījumā.
Paziņojumā pausts viedoklis, ka patlaban LELB vērtētāju un tiesātāju lomu ir uzņēmušies cilvēki, kuriem ir “deformēta izpratne par evaņģēliju un kristietības būtību”. “Tā vietā, lai sludinātu Dieva mīlestību, kā to darīja Jēzus, tiek kurināts naids, meklēti ienaidnieki, kritizēti, sāpināti un tiesāti tie, kuru viedokļi nav izprotami un nepatīk. Kaut arī tas varbūt izskatās dievbijīgi, tas ir pretēji bibliskajai mācībai. Šāda rīcība cilvēkus un sabiedrību nevis dziedina, palīdz rast izlīgumu, sniedz mieru, palīdz orientēties dzīves sarežģītajos apstākļos un grūtībās, bet gan traumatizē, sašķeļ, rada neuzticēšanās, mīlestības trūkuma un necieņas gaisotni. Iespējams, ka šie cilvēki paši ir dziļi traumatizēti, piedzīvojuši dažāda veida vardarbību un vairs nespēj izpausties citādi, kā nodarot sāpes citiem,” teikts vēstulē.
Garīdznieki atgādina, ka Rubenis kļuva par mācītāju 1982.gadā un visai drīz ar domubiedriem kļuva par pārmaiņu veicinātājiem baznīcā, vēršoties pret stagnāciju un konformismu, kas bija raksturīgs tā laika baznīcas vadībai. Šo pārmaiņu rezultātā baznīca piedzīvoja atjaunotni – no vienas padomju varai paklausīgas struktūras 80.gadu beigās kļūstot par vienu no tautas Atmodas impulsiem un dzinējspēkiem.
Vēstules autoru skatījumā, uz īsu brīdi baznīca kļuva par vietu, uz kuru tiecās visplašākie sabiedrības slāņi, tā kļuva par tautas baznīcu – baznīcu visai sabiedrībai. Tomēr patlaban cieņu, nozīmi, sapratni un atbalstu tajā bauda vairs tikai tie, kuri pārstāv noteiktus teoloģiskus un pat politiskus uzskatus, vērtēja LELB pārstāvji. Pārējie tiek pieciesti vai pat apdraudēti – citāda viedokļa paudēji šajā baznīcā vairs nejūtas droši. “Baznīca ir pārvērtusies. Tajā valda vairs tikai viena valoda un viena runa. Atmoda, kas iesākās Latvijas sabiedrībā, baznīcā tā arī nav īstenojusies,” secināts vēstulē.
“Paradoksālā veidā 30 gadus pēc Atmodas baznīcas iekšējā gaisotne vairāk atgādina sabiedrību, kuru mēs piedzīvojām padomju režīmā – tādus “čukstētājus virtuvē”, jo atklāti runāt, rakstīt ir bīstami – jebkura novirze no oficiālās ideoloģijas var izraisīt sāpīgas sekas. Šie vērojumi izraisa skumjas un vientulību, rada izbrīnu, piesardzību, bažas, un vilšanos,” uzsvērts vēstījumā.
Aicinot iepazīties ar radušos situāciju, garīdznieki uzskata, ka “baznīca tiek nozagta”. “Tā pamazām, bet apzināti un mērķtiecīgi tiek novirzīta no savas teoloģiskās tradīcijas, kurā tā veidojās 20.gadsimta 20.gados, izdzīvoja padomju režīma apstākļos un iekļāvās tautas Atmodā. Tā pamazām, apkārtējai sabiedrībai pat nemanot, tiek novirzīta no Rietumu protestantiskajai kristietībai tik tuvās un saprotamās tradīcijas, kas pārstāv skata plašumu, teoloģisku daudzveidību, atbildīgu akadēmisko brīvību,” teikts paziņojumā.
“”Nebūtu labi, ja mēs ļautu “tautas baznīcu” okupēt klusi lienošai sektantiskai teoloģijai. Mūsu priekšteči un pēcteči par to mums nebūs pateicīgi,” vēstulē Rīgas prāvesta iecirkņa konventam un bīskapiem pagājušā gadā rakstīja Juris Rubenis,” atgādināts vēstulē, paužot, ka pienācis laiks jaunam sākumam.
“Jo mēs ticam, ka Kristus ceļš un praktiska sekošana Viņam, ne tikai pielūgsme, ir visaptveroša atbilde un risinājums mūsdienu cilvēka personīgajām, kā arī sabiedrības un pasaules kopējām problēmām. Jo mēs ticam, ka Kristus neizvirza mums formālus kritērijus, lai mēs kļūtu par Viņa sekotājiem, jo Dieva mīlestība ir nediskriminējoša un attiecas uz absolūti ikvienu cilvēku šajā pasaulē. Jo mēs ticam, ka sekošana Kristum nozīmē pieaugšanu mīlestībā, iecietībā, spējā saprast un pieņemt citam citu. Mēs ticam, ka baznīcai ir jābūt drošai un ikvienam pieejamai vietai un videi, kura sniedz daudzveidīgas iespējas, formu un saturu, lai mēs kļūtu mīlošāki, atvērtāki, patiesāki un līdzsvarotāki – augtu garīgi, emocionāli, attīstītu savu domāšanu un mācītos veidot veselīgākas attiecības ar sevi un citiem,” uzsvērts vēstulē.
Paziņojuma autori apņēmušies paust un īstenot vārdos un darbos šo izpratni un pārliecību par kristīgo ticību LELB un visur citur, kur vien tas iespējams, vienlaikus aicinot ikvienu piebiedroties šai baznīcas atjaunotnei.
Lai diskutētu par situāciju un nepieciešamajām pārmaiņām, 12.martā plkst.18 Rīgas Lutera draudzes centrā, Torņakalna ielā 5, paredzēta diskusija visiem, “kuri līdzdala un apzinās šo fundamentālo problēmu baznīcas iekšienē”.
Vēstuli parakstījuši Vietalvas draudzes palīgmācītājs Jānis Alsiņš, Kuldīgas Sv.Annas un Īvandes draudžu mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics, Zasas un Dignājas draudžu mācītājs Ivars Dzelme, Vecauces draudzes mācītājs Jānis Ginters, LELB mācītājs, Valmieras prāvesta iecirkņa vikārs Raitis Jākobsons, Dzirciema un Pūres draudžu mācītājs Justs Junkulis, Jelgavas Sv. Vienības draudzes mācītājs Ralfs Kokins, Stendes, Spāres un Usmas draudžu mācītājs Ainars Kostanda, Talsu draudzes mācītājs Māris Ludviks, Rīgas Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs, Jēkabpils Sv. Miķela draudzes mācītājs Modris Plāte, Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls, Sātu un Zemītes draudžu evaņģēliste Ilze Rupenheite, Rīgas Lutera draudzes mācītājs Kaspars Simanovičs un LELB mācītājs emeritus Edvīns Vilks.
Kā ziņots, šoziem kalpošanu LELB ir pārtraucis pazīstamais mācītājs Rubenis. LELB pārstāvis Kaspars Upītis apgalvoja, ka Rubenis aizgājis pēc paša vēlēšanās – viņš vērsies LELB ar lūgumu atbrīvot viņu no baznīcas kalpošanas, savukārt baznīca respektējusi viņa lūgumu. “Rubenis ilgstoši nekalpoja draudzē. Tā ir viņa izvēle. Neviens viņu nav atlaidis ar varu. Viņš pats izvēlējies savu ceļu. Mēs respektējam viņa izvēli,” teica Upītis.
Savukārt Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs rakstīja, ka notikusi vairāku mācītāju “agresīvā kampaņa pret mācītāju Juri Rubeni”. “”Rūpju māktie” Rīgas un daži apkārtnes mācītāji ir nākuši kopā, runājuši, veidojuši komisiju, kas sastāda vēstules gan pašam Jurim, gan izvirza prasības bīskapiem rīkoties. Pat tiem, kurus Juris savā laikā pats ir kristījis un ievadījis ticībā, licies svarīgi cīnīties ar “ļaunumu”, kas nāk no Rubeņa grāmatām un kristietības izpratnes,” rakstīja Paičs.
Rubenis iepriekš bija izpelnījies kritiku saistībā ar viņa sarakstīto grāmatu “Viņa un Viņš. Attiecības. Mīlestība. Sekss”, ko atsevišķi kristieši mudinājuši pat dedzināt.
…Info avots: http://www.leta.lv/news/latvia/04851528-7EF1-4BF2-A0A8-045D60BDE65E/
Aicinājums uz diskusiju, kas adresēts visai kristīgai sabiedrībai Latvijā
Ar šo vēstījumu mēs gribam uzrunāt gan visu kristīgo sabiedrību Latvijā, gan jo īpaši visus 700 469 mūsu Latvijas Evaņģēliski luteriskai baznīcai piederīgos locekļus un ticīgos, kurus Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca par tādiem norādīja savā pārskatā par darbību 2016.gadā Tieslietu ministrijai.
Tā kā arī arhibīskaps Jānis Vanags ir publiski atzinis, ka Juri Rubeni aiziet no mācītāja amata pamudināja mīlestības un pacietības trūkums mācītāju savstarpējās sarunās2, mēs uzskatam, ka šāda nespēja mīlēt un panest savu amata brāli, šāds mīlestības trūkums baznīcas iekšpusē liecina par ļoti nopietnu problēmu, uz ko mēs arī vēlamies vērst jūsu uzmanību šajā vēstījumā. Mēs uzskatam, ka ir pienācis pēdējais laiks tiem, kas šo trūkumu apzinās, nākt kopā un spēt atklāti, godīgi, tieši un skaidri runāt, to apzināties un meklēt baznīcas atjaunošanās un dziedināšanas ceļus.
Tāpēc mēs aicinām visus, kuri līdzdala un apzinās šo fundamentālo problēmu baznīcas iekšienē, nākt kopā uz sarunu un diskusiju 2018. gada 12.martā 18.00 Rīgas Lutera draudzes centrā, Torņakalna ielā 5.
Par situāciju Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā
Juris Rubenis vairs nav mācītājs. Daudzi teiks: “Nu, un?” Citi sacīs: “Tā tikai baznīcas “iekšējā lieta”.” Bet mēs tajā saskatām laikmeta pārmaiņu zīmi un esam pārliecināti, ka tas attiecas uz mums visiem. Jo baznīca ir sabiedrības spogulis – to veido sabiedrības locekļi, un tā kalpo sabiedrībai. Kādēļ Jurim Rubenim vairs nav vietas Latvijas luterāņu baznīcā? Tādēļ, ka viņš raugās uz dzīvi plašāk, nekā daudzi viņa amatbrāļi. Vērtētāju un tiesātāju lomu ir uzņēmušies cilvēki, kuriem, mūsuprāt, ir deformēta izpratne par evaņģēliju un kristietības būtību. Tā vietā, lai sludinātu Dieva mīlestību, kā to darīja Jēzus, tiek kurināts naids, meklēti ienaidnieki, kritizēti, sāpināti un tiesāti tie, kuru viedokļi nav izprotami un nepatīk. Kaut arī tas varbūt izskatās dievbijīgi, tas ir pretēji bibliskajai mācībai. Šāda rīcība – jau daudzu gadu garumā – cilvēkus un sabiedrību nevis dziedina, palīdz rast izlīgumu, sniedz mieru, palīdz orientēties dzīves sarežģītajos apstākļos un grūtībās, bet gan traumatizē, sašķeļ, rada neuzticēšanās, mīlestības trūkuma un necieņas gaisotni. Iespējams, ka šie cilvēki paši ir dziļi traumatizēti, piedzīvojuši dažāda veida vardarbību un vairs nespēj izpausties citādi, kā nodarot sāpes citiem.
Juris Rubenis kļuva par mācītāju 1982. gadā un visai drīz ar domubiedriem kļuva par pārmaiņu veicinātājiem baznīcā, vēršoties pret stagnāciju un konformismu, kas bija raksturīgs tā laika baznīcas vadībai. Šo pārmaiņu rezultātā baznīca piedzīvoja atjaunotni – no vienas padomju varai paklausīgas struktūras 80. gadu beigās kļūstot par vienu no tautas Atmodas impulsiem un dzinējspēkiem. Uz īsu brīdi tā kļuva par vietu, uz kuru tiecās visplašākie sabiedrības slāņi, tā kļuva par tautas baznīcu – baznīcu visai sabiedrībai.
1 Ziņojums par Tieslietu ministrijā iesniegtajiem reliģisko organizāciju pārskatiem par darbību 2016.gadā [skatīts 26.02.2018]. Pieejams: https://www.tm.gov.lv/files/l1…/2017/16-08/parskats2016%20-%20presei.docx
2 Jānis Vanags, Arhibīskapa atbilde Torņakalna vēstījumam [skatīts 26.02.2018]. Pieejams: http://www.lelb.lv/lv/?ct=lelb_zinjas&fu=read&id=2246
Tomēr šobrīd cieņu, nozīmi, sapratni un atbalstu tajā bauda vairs tikai tie, kuri pārstāv noteiktus teoloģiskus un pat politiskus uzskatus. Pārējie tiek pieciesti vai pat apdraudēti. Citāda viedokļa paudēji šajā baznīcā vairs nejūtas droši. Baznīca ir pārvērtusies. Tajā valda vairs tikai viena valoda un viena runa. Atmoda, kas iesākās Latvijas sabiedrībā, baznīcā tā arī nav īstenojusies. Paradoksālā veidā 30 gadus pēc Atmodas baznīcas iekšējā gaisotne vairāk atgādina sabiedrību, kuru mēs piedzīvojām padomju režīmā – tādus “čukstētājus virtuvē”, jo atklāti runāt, rakstīt ir bīstami – jebkura novirze no oficiālās ideoloģijas var izraisīt sāpīgas sekas. Šie vērojumi izraisa skumjas un vientulību, rada izbrīnu, piesardzību, bažas, un vilšanos.
Mēs aicinām apzināties šo situāciju. Baznīca tiek nozagta. Tā pamazām, bet apzināti un mērķtiecīgi tiek novirzīta no savas teoloģiskās tradīcijas, kurā tā veidojās 20. gadsimta 20. gados, izdzīvoja padomja režīma apstākļos un iekļāvās tautas Atmodā. Tā pamazām, apkārtējai sabiedrībai pat nemanot,
tiek novirzīta no Rietumu protestantiskajai kristietībai tik tuvās un saprotamās tradīcijas, kas pārstāv skata plašumu, teoloģisku daudzveidību, atbildīgu akadēmisko brīvību. “Nebūtu labi, ja mēs ļautu “tautas baznīcu” okupēt klusi lienošai sektantiskai teoloģijai. Mūsu priekšteči un pēcteči par to mums nebūs pateicīgi.” Tā vēstulē Rīgas prāvesta iecirkņa konventam un bīskapiem pagājušā gadā rakstīja Juris Rubenis.
Tas patiešām nebūtu labi. Tāpēc ir pienācis laiks jaunam sākumam.
Jo mēs ticam, ka Kristus ceļš un praktiska sekošana Viņam, ne tikai pielūgsme, ir visaptveroša atbilde un risinājums mūsdienu cilvēka personīgajām, kā arī sabiedrības un pasaules kopējām problēmām. Jo mēs ticam, ka Kristus neizvirza mums formālus kritērijus, lai mēs kļūtu par Viņa sekotājiem, jo
Dieva mīlestība ir nediskriminējoša un attiecas uz absolūti ikvienu cilvēku šajā pasaulē. Jo mēs ticam, ka sekošana Kristum nozīmē pieaugšanu mīlestībā, iecietībā, spējā saprast un pieņemt citam citu. Mēs ticam, ka baznīcai ir jābūt drošai un ikvienam pieejamai vietai un videi, kura sniedz daudzveidīgas iespējas, formu un saturu, lai mēs kļūtu mīlošāki, atvērtāki, patiesāki un līdzsvarotāki – augtu garīgi, emocionāli, attīstītu savu domāšanu un mācītos veidot veselīgākas attiecības ar sevi un citiem. Tāpēc mēs apņemamies paust un īstenot vārdos un darbos šo izpratni un pārliecību par kristīgo ticību Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā un visur citur, kur vien tas iespējams, un aicinām
ikvienu šai baznīcas atjaunotnei piebiedroties.
1. Alsiņš Jānis, Vietalvas draudzes palīgmācītājs
2. Burke-Burkevics Mārtiņš, Kuldīgas Sv.Annas un Īvandes draudžu mācītājs
3. Dzelme Ivars, Zasas un Dignājas draudžu mācītājs
4. Ginters Jānis, Vecauces draudzes mācītājs
5. Jākobsons Raitis, LELB mācītājs, Valmieras prāvesta iecirkņa vikārs
6. Junkulis Justs, Dzirciema un Pūres draudžu mācītājs
7. Kokins Ralfs, Jelgavas Sv. Vienības draudzes mācītājs
8. Kostanda Ainars, Stendes, Spāres un Usmas draudžu mācītājs
9. Ludviks Māris, Talsu draudzes mācītājs
10. Paičs Indulis, Rīgas Lutera draudzes mācītājs
11. Plāte Modris, Jēkabpils Sv. Miķela draudzes mācītājs
12. Rozentāls Linards, Rīgas Lutera draudzes mācītājs
13. Rupenheite Ilze, Sātu un Zemītes draudžu evaņģēliste
14. Simanovičs Kaspars, Rīgas Lutera draudzes mācītājs
15. Vilks Edvīns, LELB mācītājs emeritus
…Info avots: http://www.leta.lv/press_releases/CADECCE3-9E71-43FB-A7A9-B07F54108D47/
Luterāņu arhibīskaps Vanags noraida kritiku par vēršanos pret citādi domājošajiem baznīcā
Rīga, 26.febr., LETA. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags noraida 15 LELB garīdznieku izteikto kritiku par vēršanos pret citādi domājošajiem viņa vadītājā baznīcā.
Iepriekš ziņots, ka 15 luterāņu mācītāji publiskā paziņojumā pauduši satraukumu par naida kurināšanu baznīcā, norādot, ka LELB tiek nozagta un arvien vairāk attālinās no Rietumu protestantiskajai kristietībai tuvās un saprotamās tradīcijas, kas pārstāv skata plašumu, teoloģisku daudzveidību un atbildīgu akadēmisko brīvību.
Vanags publiskā atbildē garīdzniekiem, kas publicēta LELB mājaslapā, apšauba vēstules autoru cēlos nodomus: “Kādēļ skaistos nodomus, kuri ir kā norakstīti no mūsu baznīcas dokumentiem, vēstījuma autori pasniedz kā savu personīgo uzdrīkstēšanos? Kādēļ to, uz ko aicina Kristus evaņģēlijs un paredz ordinācijas solījums, un to, ko ikdienā īsteno daudzi amata brāļi un draudžu locekļi, viņi gatavojas darīt tikai tagad? Aicinot pievienoties skaistajiem mērķiem, autori faktiski aicina piekrist arī citiem apgalvojumiem par to, ka luterāņu baznīca Latvijā ir nozagta un ka brīvdomīgie tajā tiek pakļauti draudiem un spaidiem.”
LELB vadītājs uzsver, ka vajadzētu prātīgi apdomāt, cik pamatoti ir runāt par apdraudējumu un sāpīgu atspēlēšanos tiem, kuri patur atšķirīgu viedokli. Viņš uzsvēra, ka vēstījuma autoru vidū ir tādi, kas regulāri pauž atšķirīgus uzskatus, taču nevienu no viņiem baznīcas vadība neesot ne represējusi, ne atņēmusi kādas privilēģijas.
“Vai vēstījumā pausto frustrāciju drīzāk neraisa atrašanās mazākumā un nespēja samierināties ar sinodes lēmumiem un ar mūsu baznīcas pārvaldes sinodālo aspektu kopumā? Autoriem vajadzētu godīgi to apdomāt un varbūt atturēties spriest par citu traumām un deformācijām, iekams nav tikts skaidrībā par savu baiļu racionālo pamatojumu,” mudināja Vanags.
Vanags, vērtējot pārmetumus par LELB teoloģisko virzību, pauda, ka baznīcai Latvijā savulaik, lai izdzīvotu, bija jāiegūst cits raksturs, ar kuru tā izturēja apspiestības laikos un iekļāvās Atmodas norisēs. Viņš pieļauj, ka, iespējams, Latvijas kristīgajai un arī plašākajai sabiedrībai nemaz nav tik tuva un saprotama Rietumu protestantiskā tradīcija, kura daudzas luterāņu baznīcas ir vadījusi pie viena dzimuma pāru laulāšanas, Bībeles pārrakstīšanas t.s. inkluzīvajā valodā un likusi ievērojamiem teologiem apšaubīt un pat atmest kristietības pamata patiesības par Kristus dzimšanu, vietniecisko upuri un augšāmcelšanos.
Viņš uzskata par nepieciešamu raudzīties, kādā virzienā LELB teoloģiskā attīstība ir notikusi, ja nav sekojusi Rietumu protestantisma pamatplūsmai – vēstījumā tas nosaukts par sektantismu, taču, “godprātīgi vērtējot, LELB drīzāk ir tuvojusies autentiskā luterisma attieksmei pret Bībeli un luteriskajām ticības apliecībām, turklāt brīvības apstākļos baznīca ir brīva izvēlēties savu attīstības ceļu”, teikts Vanaga atbildē.
Vanaga ieskatā, visuzmanīgāk jāattiecas pret apgalvojumu, ka LELB teoloģiskā virzība ir atzīstama par baznīcas nozagšanu. Vēstījums vedinot vilkt paralēles ar pašlaik aktuālo jēdzienu “valsts nozagšana”. Valsts nozagšana ir parādība, kad atsevišķas privātpersonas lieto slepenus un nelikumīgus ietekmēšanas līdzekļus, lai piedabūtu likumdevējus un izpildvaru pieņemt lēmumus valsts nozadzēju interesēs, skaidroja LELB vadītājs, uzsverot, ka 15 garīdznieku vēstījums faktiski apgalvo, ka arī LELB teoloģiskā attīstība ir notikusi, lietojot slepenus, nelikumīgus un koruptīvus līdzekļus.
“Ja tie, kas to saka, grib saglabāt kādu integritāti, viņiem ir jāsniedz pierādījumi. Kādi baznīcas mācības jautājumi ir izlemti slepeni un nelikumīgi? Kurš uzpirka iecirkņu sapulces, mācītāju konferences un sinodes, kuras to nolēma? Pēdējā laikā mūsu baznīca ir pielīdzināta gan komunismam, gan nacismam. Ja tādi apgalvojumi izskan bez faktu pamatojuma, tad ir vērts atcerēties, ko pāvests Francisks raksta esejā “Korupcija un grēks”, ka korumpētu cilvēku iemīļots paņēmiens savas rīcības attaisnošanai ir ekstrēma, pārspīlēta ļaunuma attiecināšana uz citiem un salīdzināšana ar savu ārēji izrādīto, šķietamo tikumu,” pauda Vanags, uzsverot, ka ir saprotama vēlme lietot publicistiski spilgtus līdzekļus, taču vajadzētu sevi pārbaudīt pāvesta Franciska brīdinājuma gaismā, lai nenonāktu viņa aprakstīto cilvēku kategorijā.
…Info avots: http://www.leta.lv/news/latvia/C5D6DF36-798B-4C6F-B0D2-41CF2E867D18/
