Lielu daļu sabiedrības čekas maisu atvēršana jau nemaz neinteresē. Un kāda jēga tai, ja 1990.gadā sadedzināti 2 autofurgoni ar VDK dokumentiem. Komisija norobežojas no SAB vadības kritikas

Laikraksts: 1990.gadā sadedzināti divi autofurgoni ar VDK dokumentiem

Rīga, 14.febr., LETA. Kādā betonu izstrādājumu cehā 1990.gadā sadedzināti divi autofurgoni ar bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem, atsaucoties uz “tā laika notikumu aculiecinieku”, “pārbaudītu un uzticamu informācijas sniedzēju”, raksta laikraksts “Neatkarīgā”.
“”Neatkarīgās” avots” esot strādājis kādas lielpilsētas rajona betona izstrādājumu cehā par darba aizsardzības inženieri un sēdējis vienā kabinetā ar rūpnīcas Civilās aizsardzības štāba priekšnieku, kurš esot bijis “VDK acis un ausis”. “Vienā 1990.gada pavasara rītā viņš man stāstīja, ka iepriekšējā dienā palūgts pavadīt pārstāvi no Rīgas, kuru interesējusi mūsu betona ceha katlumāja,” stāstījis avots un skaidrojis, ka katlumāja specdienestu esot interesējusi, jo tajā esot darbināti divi vertikāli ar oglēm kurināmi katli, kas bijuši aprīkoti ar dūmgāzu attīrīšanas sistēmām – cikloniem, kas esot piemēroti arī degošu papīra pelnu uztveršanai.
Atbraukusī VDK persona esot pieprasījusi, lai naktī betona cehā neviens netiktu nodarbināts, un viņi paši kurināšot un katlus izmantošot savām vajadzībām. “Krēslai iestājoties, atbraukušas divas slēgtās automašīnas (bertas). Dedzināšana notikusi visu nakti. Viņi ar pārstāvi pastaigājušies katlumājas apkārtnē.” Kas ticis dedzināts, runīgais kolēģis tomēr neesot atklājis, bet pašlaik viņš jau esot miris.
Tobrīd dokumentu dedzināšana rūpnīcas cilvēkiem nekādas aizdomas neesot radījusi. “Tikai šodien mēs varam izvērtēt, kas toreiz tika dedzināts. Tie bija super slepeni dokumenti. Parastos papīrus ar slepeno atzīmi samala Līgatnes papīra fabrikas papīra maļamajās dzirnavās,” stāstījis avots.
Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte stāstījis, ka pašā VDK ēkas pagrabā bijušas tikai divas “buržuikas” jeb taupības krāsniņas un tur lielus papīru daudzumus pilnīgi noteikti nevarēja iznīcināt, lai arī šāda nepieciešamība esot bijusi, piemēram, vajāšana par politisko pārliecību tika aizliegta, attiecīgi daudz uzraudzības lietu bija jāizbeidz. Dokumentu iznīcināšana esot notikusi arī 1989.gadā un vēl pirms tam.
Kā ziņots, Latvijā vairākus gadus tiek diskutēts, vai un kā publiskot tā dēvētos “čekas maisus”. Pašlaik teorētiski politiķi ir nolēmuši tos publiskot, taču gaida vēstures ekspertu vērtējumus, kā to darīt, savukārt vēsturnieku komisijas darbs ir ieslīdzis strīdos.
…Info avots: http://www.leta.lv/news/latvia/200C1BC9-76B1-466B-930B-C546DECEBD8A/

Kaprāns: Lielu daļu sabiedrības čekas maisu atvēršana nemaz neinteresē

Rīga, 14.febr., LETA. Aptaujas liecina, ka Valsts drošības komitejas (VDK) jeb tā saucamo “čekas maisu” atvēršana lielai daļai sabiedrības nemaz nav aktuāls temats, diskusijā par VDK maisu atvēršanas ietekmi uz sabiedrību sacīja mediju eksperts Mārtiņš Kaprāns.
Viņš pastāstīja, ka 2017.gada februārī veiktajā sociālās atmiņas monitoringa pētījumā uzdodot iedzīvotājiem jautājumu vai Latvijā ir aktuāli diskutēt par iedzīvotāju sadarbību un Padomju režīmu, 60% aptaujāto uzskatīja, ka nav. “Lai gan šis jautājums konkrēti nebija uzdots par sadarbību ar VDK, sadarbība ar padomju režīmu nepārprotami tāda ir,” teica pētnieks.
Viņš arī atgādināja par 2016.gadā VDK izpētes komisijas pasūtīto pētījumu par Latvijas iedzīvotāju attieksmi par VDK aģentu kartotēkas publicēšanu un norādīja, ka trešdaļai aptaujāto viedokļa par maisu atvēršanu neesot bijis, lai arī 34% aptaujāto atzina, ka saraksti jāpublicē ar ekspertu skaidrojumiem, bet 28%, ka tas jādara nekavējoties. Viņaprāt, šis esot politiķu un mediju aktualizēts jautājums.
Līdzīgu viedokli diskusijā pauda arī režisors Jānis Streičs, kurš norādīja, “ka tiekoties ar tautu neviens nekad par čekas maisiem prasījis nav.” Viņaprāt, uzskats, ka sabiedrība šī jautājuma apspriešanas procesā tiek šķelta esot pārlieku pārspīlēts un sabiedrība “ir veselāka nekā mums šķiet.”
Klātesošo ekspertu vidū bija pieaicināts arī arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, kurš norādīja, ka, viņaprāt, “vēsturisko taisnīgumu atjaunot būtu labi”, taču tas jādara balstoties uz objektīviem datiem. “Cik es noprotu, viena daļa no maisiem ir izmesta ārā un ne būt ne ar tiem mazāk vainīgo vārdiem, gluži pretēji. Un, ja mēs atveram maisus bez jebkādas kontroles un vērtēšanas, sanāks, ka lielie vaininieki ir noslēpušies, bet tie mazie tiks atdoti saplosīšanai,” sacīja arhibīskaps.
Viņš pauda, ka fakts, ka kāda cilvēka vārds kartotēkā ir atrodams, vēl neko nenozīmē, jo ir jāpārbauda, cik objektīva šī informācija esot. “Jā, maisus būtu taisnīgi atvērt, taču nevis vienkārši palaist tos pašplūsmā,” teica bīskaps.
Savukārt Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža sacīja, ka ir nepareizi runāt tikai par maisiem, jo tā esot maza sistēmas daļa. “Kur paliek visi tie, kas veicināja šo sistēmu un viņus uz to mudināja? Mēs nevaram izraut kaut ko un padarīt par vainīgu vienu lietu. Vārdi ir jāpublisko, bet sadarbība jāpierāda. Arī lietuvieši publisko tikai to, kas ir pierādīts,” sacīja Sprūdža.
Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte sacīja, ka maisu ēnā tiek aizmirstas labās lietas, kas ir izdarītas, piemēram, panākta valsts aizsardzība no totalitārās pagātnes.
Viņš arī atzīmēja, ka sabiedrībā izskanējušās baumas par to, ka kāda no kartītēm no maisiem varētu tikt izņemta esot pilnīgas muļķības. “1991.gadā, kad dokumentēšanas centrs šos dokumentus pārņēma savā pārziņā, mēs veicām revīziju, kur klāt bija arī Saeimas komisijas un prokuratūras pārstāvis un visas kartiņas tika pārskaitītas un reģistrētas. Tas, ka savus vārdus var “izpirkt” no maisiem ir mīts,” teica Zālīte.
Viņš skaidroja, ka šādas baumas radušās jau deviņdesmito gadu sākumā, kad tika pārbaudīts Augstākās deputātu padomes sastāvs un konstatēts, ka VDK kartotēkā ir piecu locekļu vārdi. Viens no viņiem – Aivars Kreituss – vēlāk izteicies, ka viņam kāds savu vārdu ir piedāvājis izpirkt, taču neteica kurš. “Mēs prasījām atbildīgajām institūcijām, lai uzrunā deputātu un lūdz viņam atklāt – kas to ir darījis, taču mūsu lūgums palika neievērots,” pastāstīja centra direktors.
Tāpat viņš skaidroja, ka ikvienam ir tiesības centrā pieprasīt informāciju par sevi un uzzināt vai viņu vārds maisos ir atrodams. Šādu informāciju par sevi esot pieprasījuši aptuveni 17 000 cilvēku un 400 no tiem vērsušies tiesā lūdzot ierosināt pārbaudes lietu, kuras laikā tiek pratināti visi iesaistītie, kas ir atrodami un uz izmeklēšanas rezultātiem tiesa pieņem lēmumu – ir sadarbība bijusi vai ne. “Manuprāt, cita varianta nemaz nav, jo šādi autentiskie, bet anonīmei dokumenti nav nekāds pierādījums,” teica eksperts, norādot, ka sarakstā atrodamo likteņi esot bijuši pārlieku dažādi un esot arī tādi gadījumi, ka aģentā vārda noformēšana veikta bez viņa paraksta, bez tikšanās dzīvokļos, bez segvārda un ar aģenta nosacījumiem – par ko viņš noteikti nekad neziņos. “Balstīties tikai uz kartotēku un kaut ko apgalvot ir neiespējami,” teica Zālīte.
Savukārt jurists un politologs Egils Levits pauda, ka tiesiski raugoties esot samērā mazas iespējas kādu notiesāt, bet morālais nosodījums demokrātiskai valstij ir nepieciešams visu laiku. “Nodrošināt izlīgumu sabiedrībā starp “pāri darītājiem” un “upuriem” var tikai vienā veidā. Ir jāizdara seši soļi – jānoskaidro patiesība, jāatzīst nodarījums, jānožēlo izdarītais, jāizpērk izdarītais, jāpiedod un jāizlīgst. Tas ir vienīgais veids,” teica Levits.
Kā ziņots, Latvijas Zinātņu akadēmijas ekspertu konsīlijs šodien diskutēja par VDK maisu atvēršanas tēmu sabiedrības attīstības aspektā.
Konsīlija rezultāti tiks apkopoti “Konsīlija slēdzienā” un nodoti valsts atbildīgajām institūcijām, ekspertiem, plašsaziņas līdzekļiem un publicēti “Zinātnes Vēstnesī”, “LZA Vēstīs” un LZA interneta mājaslapā.
…Info avots: http://www.leta.lv/news/latvia/B321DC82-F14D-47CB-B143-BD765D5144F9/

LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija norobežojas no SAB vadības kritikas

LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija norobežojas no saistības ar Satversmes aizsardzības biroja direktora izvēles procedūru un argumentiem, kā arī publiskajā telpā izskanējušās valsts drošības iestādes kritikas saistībā ar zinātnieku pētniecisko darbu.
Komisija stingri norobežojas no mēģinājumiem saistīt zinātnisko darbību ar izlūkdienesta vadītāja izvēles politisko procedūru. Komisiju veido 23 zinātnieki, no tiem 13 vēstures un citu zinātņu doktori, kuri kā politiski neatkarīgi vēstures eksprti ieteikti no Latvijas vēstures institūta, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un Latvijas Nacionālā arhīva. Pētnieku darbs nav tieši saistīts ar biroja funkciju izpildes novērtēšanu.
Satversmes aizsardzības biroja pamatfunkcijas ir izlūkošana un pretizlūkošana, lai nosargātu konstitucionālo iekārtu, Latvijas neatkarību un teritoriālo nedalāmību. Nacionālā arhīva funkcija nav raksturīga pretizlūkošanas iestādes funkcija Rietumu pasaulē. Atbildību par to, ka pārkāpjot provenances principu okupētājvalsts represīvas institūcijas dokumentārais mantojums nav nodots nacionālajai arhīva iestādei, nes likumdevēja un valdības politiķi, nevis valsts drošības iestādes vadība. Arī atbildību par likumdošanas brāķi, kas likumā paredz ārkārtīgi plašu komisijas uzdevumu un neparedz konkrētas pilnvaras, nes Saeimas Juridiskā komisija, ne drošības iestāde.
Sadarbību ar biroju 2018. gada februārī komisija vērtē kā konfidenciālu, lietišķu un konstruktīvu. Vienpadsmit zinātnieku aizpildījuši aptaujas lapas atļaujas ieguvei darbam ar valsts noslēpumu.
Pirmajiem diviem zinātniekiem 2018. gada 12. februārī arī izsniegtas valsts noslēpuma atļaujas.
Komisija un birojs apņēmušies neizpaust pētnieku personības, kas sāks zinātnisko darbu birojā.
…Info avots: http://www.leta.lv/press_releases/1C0AE0D8-E129-408D-A1D4-72409DF11BE7/