Gatis Kristovskis, LETA
“Oligarhu lietas” parlamentārās izmeklēšanas komisija ir izpildījusi tai doto uzdevumu un izvērtējusi faktorus, kas noveda pie krimināllietas izbeigšanas un kas pamatā bija saistīti ar kļūdām operatīvajā darbā, šādu viedokli intervijā aģentūrai LETA pauda Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Māris Leja, kurš bija prokuratūras pārstāvis šajā komisijā. Leja ir skeptisks par komisijas ierosinājumu normatīvajos aktos iekļaut “valsts sagrābšanas” jēdzienu. Viņam radies iespaids, ka šo jēdzienu mēdz izmantot, lai tīši sabiezinātu krāsas, jo no vienas puses, termins izklausās iespaidīgi, bet no otras puses, tas ļaujot “zem tā palikt” arī noziegumus, kuru kaitīgums esot relatīvi zems, kā tas esot bijis vērojams arī “oligarhu lietā”.
Kā jūs vērtējat “oligarhu lietas” parlamentārās izmeklēšanas komisijas ierosinājumu Ģenerālprokuratūrai izveidot tiesībsargājošo iestāžu pārstāvju komisiju un veikt pārbaudi par iesaistīto amatpersonu rīcību lietas izmeklēšanā?
Lai neietekmētu šī jautājuma virzību, es no komentāriem atturēšos.
Kā kopumā vērtējat komisijas darbu, ņemot vērā, ka Inguna Sudraba pieminēta sarunās, bet komisijas konsultanti bijuši saistīti ar “oligarhu lietā” minētajām personām?
Esmu vairāk koncentrējies uz komisijas uzdevumu izvērtēt faktorus, kas noveda pie “oligarhu krimināllietas” izbeigšanas. Uzskatu, ka komisija sev formulēto uzdevumu ir izpildījusi, jo šie faktori ir nosaukti. Piemēram, vairāki šādi faktori konstatēti jau operatīvajā darbā pirms kriminālprocesa ierosināšanas, proti, nesavlaicīga kriminālprocesa sākšana, vairākkārtējas informācijas noplūdes, konflikti KNAB iekšienē u.c. Jāatzīmē, ka arī komisijas loceklis Andrejs Judins savās atsevišķajās domās ir norādījis uz būtiskajiem trūkumiem operatīvajā darbā, kas bija toreizējās KNAB izmeklēšanas vadības Jutas Strīķes un Jura Juraša kompetencē. Tāpat Judins norādījis uz to, ka veikto operatīvo pasākumu apjoms bija ļoti ierobežots, salīdzinoši ar tām iespējām, ko ļāva likums. Komisija arī izteikusi vairākus priekšlikumus, kas būtu jāgroza likumos, bet ir jāsaprot, ka komisijas uzdevums nav kriminālprocesa atkārtošana. Tāpēc sagaidīt to, ka komisija par vainīgām nosauks kādas personas, pret kurām kriminālprocess izbeigts, ir nevietā. Vērtēt, vai kāds no komisijas locekļiem atradies interešu konfliktā, es nevaru, jo tā nav mana kompetence. Ja labi meklē, dažādus apstākļus, kas var norādīt uz neobjektivitāti, var atrast jebkuram, tajā skaitā arī attiecībā uz “komisijas mazākumu”.
Vai komisijas ierosinājums paredzēt atbildību par žurnālistu uzpirkšanu vai citādu ietekmēšanu ir atbalstāms?
Tas var būt diskutējams jautājums, jo žurnālisti tomēr tiek uzskatīti par ceturto varu. Krimināllikums šobrīd paredz atbildību par iejaukšanos likumdevējvarā, izpildvarā un tiesu varā, līdz ar to, no šāda aspekta raugoties, šis komisijas ierosinājums ir diskutējams. Vai izdotos pierādīt šo uzpirkšanu vai citādu ietekmēšanu, tas būtu cits jautājums. Tāpat diskutējams jautājums ir par to, kurai pusei paredzēt kriminālatbildību, proti, žurnālistam vai personai, kura ietekmē šo žurnālistu, vai abām pusēm.
Vai “valsts sagrābšanas” jēdziena iekļaušana normatīvajos aktos palīdzētu cīņā ar ietekmīgām un negodīgām personām?
Es šobrīd neredzu lielu praktisku nozīmi šāda jēdziena iekļaušanai normatīvajos aktos, kamēr nav skaidrs priekšstats, kā šādam jēdzienam darboties praksē. Turklāt šobrīd man rodas iespaids, ka šī jēdziena izmantošana virzīta uz to, lai tīši sabiezinātu krāsas, kur tas ir pilnīgi nevietā, jo no vienas puses šis termins izklausās iespaidīgi, bet no otras puses, tas pieļauj “zem tā palikt” arī tādas prettiesiskas darbības, kuru kaitīgums ir relatīvi zems. Piemēram, es nedomāju, ka izmeklētā epizode par Andra Amerika ievēlēšanu Rīgas brīvostā, kas tika kvalificēta kā iespējamā tirgošanās ar ietekmi un vēlāk izbeigta, bet no atsevišķu masu mediju puses nosaukta par valsts nozagšanas veidu, ir salīdzināma ar apsūdzībām par kukuļošanu miljoniem eiro apmērā tā dēvētajās “Latvenergo” un ”Daimler” lietās. Arī “oligarhu lietā” izmeklētās epizodes par iespējamu nepatiesu ziņu norādīšanu Aināra Šlesera deklarācijā un lēmumu pieņemšanu interešu konflikta situācijā nav salīdzināmas nozīmības ziņā ar iepriekš minētajām apsūdzībām. Ņemot vērā iepriekšminēto, šobrīd ar šo terminu tiek veikli manipulēts, novēršot uzmanību no izmeklēto nodarījumu patiesā rakstura un kaitīguma pakāpes, salīdzinoši ar citām krimināllietām, kurās ir celtas apsūdzības un pat nolasīti notiesājoši spriedumi. Es gan negribu teikt, ka nav jāizmeklē tādi iespējamie noziedzīgie nodarījumi, kādi izmeklēti “oligarhu lietā”, bet gan uzsveru, ka, kritizējot krimināllietas iznākumu, kritikai ir jābūt adekvātai un samērīgai.
Kā vērtējat komisijas ierosinājumu pieņemt likumu par lobēšanu, kas palīdzētu noteikt robežšķirtni starp atļautām un prettiesiskām politikas ietekmēšanas metodēm?
Cik man zināms, tad KNAB likumprojektu par lobēšanu bija izstrādājis, taču lobēšanas jautājumos es neesmu speciālists un iepriekš tam neesmu sekojis.
Vai ierosinājums par efektīvāku kriminālatbildību par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu mazinātu liecinieku melošanu?
Es pilnībā atbalstu šādu ierosinājumu. Augstākās tiesas Senāts 2010.gadā secināja, ka gadījumā, ja krimināllietā liecinieks vai cietušais devis apzināti nepatiesu liecību, tad tikai šī pati tiesa ir tiesīga konstatēt, vai persona sniegusi nepatiesas liecības. Tas ir obligāts priekšnoteikums, lai varētu sākt kriminālprocesu. Saskaņā ar pašreizējo kārtību, ja prokurors tiesas vai pirmstiesas procesa laikā kādā krimināllietā konstatē, ka liecinieks sniedzis nepatiesas liecības, tad vispirms ir jāsagaida gala nolēmums šajā krimināllietā, kurā tikai tiesa pēc saviem ieskatiem var norādīt, vai sniegtas nepatiesas liecības. Ja tiesa gala nolēmumā norādījusi apzināti nepatiesu liecību sniegšanu, tad tā var lūgt prokuratūru izvērtēt nepieciešamību sākt kriminālprocesu. Šāda kārtība, manuprāt, ir absurda, tā ir tradīcija vēl no padomju laikiem. Savulaik komandējumā Austrijā es pārliecinājos, ka šajā valstī, ja tiesnesis tiesas procesā konstatē nepatiesas liecības, viņš var lemt par apcietinājuma piemērošanu šādam lieciniekam. Šādā situācijā lieciniekam ir spēcīgs motīvs liecināt patiesi, ko piedzīvoju arī tiesas procesā, kuram sekoju, jo liecinieks, kurš sākumā apgalvoja, ka neko neatceras un nav redzējis, uzreiz visu atminējās. Pašreiz Latvijā noteiktā kārtība nelabvēlīgi atsaucas uz apjomīgām krimināllietām, kur laiks no liecinieku pratināšanas līdz tiesas spriedumam var sasniegt vairākus gadus, jo līdz tam var iestāties kriminālatbildības noilgums. Ja paredzētu iespēju pirmstiesas procesā vai tiesas procesā prokuratūrai un izmeklētājam sākt kriminālprocesu, tad mazinātos liecinieku vēlēšanās melot. Šāda kārtība, piemēram, darbojas Vācijā un Austrijā. Manā praksē samērā bieži radusies pārliecība par to, ka liecinieki melo, jo viņu liecinātais ir tiešā pretrunā tam, kas konstatēts audio vai video ierakstos, tomēr viņi nebaidās no atbildības.
Vai “oligarhu sarunu” daļēja publicēšana savulaik ietekmēja lēmumus par kriminālprocesa izbeigšanu?
Žurnāla “Ir” publikācijas manu lēmumu par lietas izbeigšanu nevarēja ietekmēt, jo tās iznāca jau krietnu laiku pēc mana lēmuma. Lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu tiek pieņemts uz savākto pierādījumu analīzes pamata. Savukārt tas, ka pirms kriminālprocesa izbeigšanas 2011. un 2015.gadā vairākās interneta vietnēs bija publicētas šīs lietas sarunas, varēja ietekmēt lietas tālāko virzību attiecībā uz pierādījumu iegūšanu un to atzinusi arī izmeklēšanas komisija, jo ļāva aizstāvībai daudz veiksmīgāk sagatavoties pratināšanām. Es sarunas nenodevu žurnālistu rīcībā ne 2011.gadā, ne arī pagājušā gadā. Kurš šīs sarunas atšifrējumus nodeva žurnālistiem, man nav droši zināms, taču šo iespējamo personu loks ir ļoti šaurs, jo nav dzirdēts, ka KNAB būtu notikusi ielaušanās, bet birojā valsts noslēpumu saturoši dokumenti tiek glabāti īpašā režīmā. Arī motīvs šo sarunu nopludināšanai ir visai šauram personu lokam. Šajā sakarā var vienīgi atzīmēt, – ja 2011. un 2015.gadā nopludinātās sarunas no krimināllietas neradīja sabiedrības rezonansi, tad acīmredzot vajadzēja ko graujošāku. Pērn jūnijā jau pieminētajā žurnālā minētas jau iepriekš divreiz publicētās sarunas komplektā ar iepriekš nepublicētiem operatīvās lietas materiāliem, kas nebija kriminālprocesā un kuriem bija valsts noslēpuma statuss.
Kuram būtu jāatbild par “oligarhu sarunu” publiskošanu – žurnālistiem vai amatpersonām?
Komisija savā ziņojumā norādījusi, ka ir vērtējama to personu atbildība, kurām bija uzticēta valsts noslēpuma glabāšana un turēšana, nevis mediju atbildība par materiālu publicēšanu. Tajā pašā laikā es vēlos norādīt, ka, publicējot sarunas, ir pārkāpts likums par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem. Šis likums paredz, ka nav publicējami pirmstiesas izmeklēšanas materiāli bez prokurora vai izmeklētāja atļaujas, tāpat nav publicējami valsts noslēpumu saturoši materiāli. Cik man zināms, neviens žurnālists par krimināllietas materiālu publicēšanu nav sodīts. Līdz ar to šobrīd tā ir tāda deklaratīva norma bez juridiskām sekām. Salīdzinoši Šveicē ir paredzēta atbildība par valsts noslēpuma publicēšanu, bet lemt, vai šādu kārtību vajadzētu noteikt Latvijā, nav manā kompetencē.
Kāpēc kriminālprocesā netika izmeklētas epizodes par zemkopības ministra Jāņa Dūklava (ZZS), iespējams, nedeklarēto īpašumu, eksprezidenta Gunta Ulmaņa ievēlēšanu, ģenerālprokurora iecelšanu amatā un vēl citiem iespējamiem noziegumiem?
Saskaņā ar likumu sākotnēji operatīvajā ceļā iegūtās sarunas analizē KNAB operatīvie darbinieki un tā ir viņu atbildība, kuras epizodes ierosināt analizēt KNAB izmeklētājam. Žurnālā “Ir” atspoguļotās sarunu epizodes par ministra iespējams nedeklarēto īpašumu, Ulmaņa ievēlēšanu un ģenerālprokurora iecelšanu nemaz netika nodotas izmeklētājam, nemaz nerunājot par prokuratūru. Atbilstoši likumam, man ir tiesības iepazīties tikai ar tiem operatīvajiem materiāliem, kas ir izmeklēšanas priekšmets. Nevaru aiziet uz KNAB un prasīt, lai mani iepazīstina ar visām operatīvajā ceļā noklausītajām sarunām. Ja vēlamies palielināt prokurora lomu operatīvās lietas pārraudzībā, tad tas neizbēgami radītu nepieciešamību pēc štata vietu palielināšanu prokuratūrā.
Kā jums šķiet, kādu mācību izmeklēšanas iestādēm sniegusi šī lieta?
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc lieta nevarēja nonākt līdz tiesai, ir nepietiekama operatīvā darbība. No likumā paredzētajiem padsmit operatīvās darbības pasākumiem tika izmantoti tikai daži, proti, KNAB operatīvie darbinieki pārsvarā noklausījās tikai viesnīcā “Rīdzene” dzirdamās sarunas. Taču, lai pierādītu, piemēram, slēptās īpašumtiesības, bija nepieciešams noklausīties daudz plašāku personu loku, turklāt dažādās vietās. Tāpat vajadzēja pielietot vēl kādas operatīvās darbības metodes, lai savāktu atbilstošu pierādījumu daudzumu, ko vēlāk pārbaudīt un nostiprināt kriminālprocesā. Es pieļauju, ka no plašāku operatīvās darbības pasākumu realizēšanas KNAB baidījās, lai nerastos noplūde par KNAB aktivitātēm. Diemžēl, ar noklausīšanos KNAB negāja gludi un paši KNAB darbinieki izpauda noklausītajām personām informāciju par savām aktivitātēm. Ja operatīvo darbību pasākumos nav iegūtas pietiekošas norādes par to, kādā veidā persona realizē savas slēpti noformētās īpašuma tiesības vai izdara citas prettiesiskas darbības, izmeklētājam un prokuroram vēlāk nākas šos pierādījumus meklēt, “taustoties kā pa tumsu”. Ar liecinieku pratināšanu un dokumentu pieprasīšanu no iestādēm šādus pierādījumus parasti savākt nevar.
Ko jūs personīgi darītu savādāk, ja jūsu uzraudzībā vēlreiz nokļūtu kāda līdzīga lieta?
Pirmkārt, vairāk dokumentētu kopīgās sanāksmes ar KNAB darbiniekiem. Bijusī KNAB vadība man pārmeta, ka oligarhu lietā trūka prokuratūras atbalsta. Man ar KNAB darbiniekiem bija daudz darba tikšanās, kas dokumentāli netika fiksētas. Ja toreiz būtu plašāk dokumentētas kopīgās sanāksmes, tad varētu pārliecināties, ka Ģenerālprokuratūras pārstāvji bieži iesaistījās kopīgās izmeklēšanas taktikas apspriešanā. Otrkārt, es stingrāk prasītu KNAB izmeklētājiem izpildīt manas prasības pierādījumu iegūšanai un šīs manas prasības tiktu fiksētas rakstiski. Ja izmeklētājam atšķirtos viedoklis par kādu izmeklēšanas darbību veikšanu, tad viņam vajadzētu rakstiskā formā pamatot savu nostāju. Lai arī šobrīd no Jutas Strīķes esmu saņēmis nepamatotu kritiku, man kopš lietas izmeklēšanas sākšanas nebija nekādu konfliktu ar viņu. Mums bija normāla sadarbība un nekādu politisku ietekmi lietas izmeklēšanā es neesmu manījis. Man joprojām ir normālas konstruktīvas attiecības ar izmeklētāju Kivlenieci, kura izbeidza “oligarhu lietu”.
Cik pamatots ir minējums, ka lietu izbeidzāt, jo negribējāt vēlreiz zaudēt “Grinberga lietā” attaisnotajam Aivaram Lembergam?
Tas ir nepamatots pieņēmums. Es negribētu vilkt paralēles ar Lembergu. Vienkārši “oligarhu lietā” pierādījumu bāze nebija sasniegusi tādu slieksni, lai manī rastos vismaz dilemma, sūtīt vai nesūtīt lietu uz tiesu.
…Info avots: http://www.leta.lv/plus/133ECA13-1787-9748-EB6C-EDD3E2FF36B9/
