Dzintars Zaļūksnis
Latvijas valdošās koalīcijas trejpartijas – Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), “Vienotība” un pašpasludinātā nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (VL!-TB/LNNK), kā arī oficiālā opozīcija “Saskaņas” personā – kopīgi sākušas gatavoties rudenī gaidāmajām vēlēšanām, jau tagad iespēlējot elektorātam dažus no saviem vēlēšanu kampaņas “vaļiem”. Tiem, kas nav mierā ar šo partiju uzturēto valsts virzību, tas būtu jāņem vērā.
ZZS, kā jau valdošās koalīcijas veterāni, pietiekami labi apzinās, ka virsotnē to notur tikai absolūti miglainas, vairāk nojaušamas nekā skaidri paustas prioritātes. Pieņemot, ka pašā partijas nosaukumā iekodētas divas svarīgas lietas – rūpes par vidi (tās gan pašlaik visvairāk izpaužas OIK biznesmeņu auklēšanā) un hipotētisks atbalsts zemniekiem (no ZZS tradicionāli nāk zemkopības ministrs, kurš kopš 2004. gada tā arī nav panācis taisnīgus ES maksājumus, bet norvēģiem “aprīšanai” atdevis mūsu sniega krabju zvejniekus; toties dabas katastrofu gadījumā laiku pa laikam “izsit” no saviem partijas biedriem un koalīcijas sabiedrotajiem kādas nebūt kompensācijas cietušajiem lauksaimniekiem). Pievienojot šiem nosaukumā ieslēptajiem vaļiem arī kādu mazāku delfīnu – piemēram, verbālu pretošanos lielā daļā tautas nepopulārās Stambulas konvencijas ratificēšanai – ZZS var pamatoti cerēt, ka tai vairāk nekas nebūs vajadzīgs, lai arī 13. Saeimā nonāktu valdošajā koalīcijā.
Savukārt VL!-TB/LNNK un “Saskaņa” sēž vienā laivā un pat airē uz vienu pusi, lai gan politiskā cirka noteikumi liek tām skaļi kliegt un apsaukāt vienai otru. Šīm abām partijām glābējvalis ir sauklis “krievi nāk!” visās daudzveidīgajās tā modifikācijās. Turklāt realitātē VL!-TB/LNNK ar šo saukli varētu pilnīgi pietikt, jo nekritiskākā elektorāta daļa nesāks salīdzināt sirsnīgos bļāvienus par to, ka krievi nāk, nāk, nāk…, ar realitāti, kurā latviešu tauta – lielā mērā pateicoties tieši tā saucamās nacionālās apvienības nodevīgajai politikai – strauji izšķīst Eiropas katlā, nacionālā uzņēmējdarbība kļūst arvien vārgāka, nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN) dzen izmisumā, bet Latvijas teritorija kopumā tiek atbrīvota no pamatiedzīvotājiem. “Saskaņai” šajā ziņā ir vieglāk, jo koalīcijas partijas tai piespēlē arī citus labus priekšvēlēšanu vaļus – nacionālā apvienība kā mūris pretojas reālai integrācijai un vispār ir kā vāciņš “Saskaņas” podiņam, “Vienotība” uztur karstu krievu skolu jautājumu utt.
Jā, “Vienotībai” pašlaik ir grūtāki laiki, tāpēc šī partija visādam gadījumam laiž pasaulē savus klonus – starp tiem Jaunā konservatīvā partija, kustība “Par”, dažādi reģionālie veidojumi – un jau tagad ir sagatavojusi veselus trīs vaļus, kam būtu jākāš nekritiskāko vēlētāju balsis. Pirmais “Vienotības” valis ir sen sapelējusī “oligarhu lieta”, kura, protams, tiks sildīta un braši sālīta līdz pat vēlēšanām. Otrais “Vienotības” valis ir tikpat tukšie – ja ne vēl tukšākie – “čekas maisi”, kuri arī tiks vilkti un kratīti līdz vēlēšanām, tiem līdzi kā pielipušu košļājamo gumiju stiepjot arī nacionālās drošības jautājumus, par kuriem visvairāk patīk runāt tieši “Vienotībai”. Visbeidzot, trešais un visglumākais valis – tā dēvētā izglītības reforma, kurā jau tagad galvenais akcents ir novirzīts no reālās skolu likvidēšanas programmas uz fantasmagorisko mācību valodu. Zīmīgi, ka šāds pavērsiens ir izdevīgs arī citām koalīcijas partijām un to faktiskajai sabiedrotajai “Saskaņai”, tāpēc nav jābrīnās, ka valdība tik labprāt ir piekritusi izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska (“Vienotība”) ierosinātajai idejai no 2019. gada 1. septembra vispārējās izglītības iestādēs sākt “pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā”. Tas nekas, ka “pakāpeniskā pāreja” jau ir sākta pirms gadiem 15. Taču tikai tagad valdība ir piekritusi grozīt Izglītības likumu un Vispārējās izglītības likumu, abos normatīvajos aktos iekļaujot nosacījumus, kas jāsasniedz, lai nodrošinātu pāreju uz mācībām latviešu valodā. Zīmīgi, ka pārmaiņas paredzēts noslēgt 2021./2022. mācību gadā. Tad, kā zināms, mums būs 14. Saeimas vēlēšanas – ja vien pa starpu negadīsies kāds kāzuss.
Un visu šo laiku “Vienotībai” un tās kloniem būs iespēja “uzsvērt” dažādas pašsaprotamas lietas: “latviešu valoda un kultūra reizē ir arī Latvijas sabiedrību vienojošais pamats, tādēļ sabiedrības, kā arī valsts mērķis ir kopt valodu un gādāt par nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un sabiedrības integrācijas vērtībām ilgtermiņā. Īstenojot pāreju uz mācībām valsts valodā vidusskolā tiks stiprināta valsts valodas loma Latvijā, arī turpmāk nodrošinot dažādu tautību Latvijas iedzīvotāju nacionālo kultūru savdabību un attīstību” utt. u.tjpr. Skaidrs, ka tas viss noritēs, fonā skanot smilšu kastes bļāvieniem “krievi nāk!” un “наших бьют!”*
Tādejādi tiks uzkurināts abpusējs aizvainojums, un tā ir ārkārtīgi svarīga sajūta, lai latviešu un krievu kopienas turpinātu dzīvot katra savā pasaulē un viena ar otru sarunātos tikai ar plašsaziņas līdzekļu un politiķu starpniecību. Bet valdošie politiķi ir tāds starpnieks, kuram ir absolūti izdevīga konfrontācijas saglabāšana: tā ļauj daudz vieglāk turēt paklausībā visu sašķelto sabiedrību, kura, šķiet, vairs nespēj saskatīt lietu kārtību, kas ļautu mainīt šīs valsts politisko sistēmu.
Proti, vispirms kļūstam pieauguši, uz brīdi aizmirstot atšķirības prioritāšu sistēmās, kopīgi nomainām koalīciju, un pēc tam skatāmies, kā principiāli citi politiķi risinās mūsu problēmas – atvieglos nodokļu slogu, iedibinās veselīgu protekcionismu, nostiprinās skolas un izglītību, atcels NĪN vienīgajam mājoklim, apturēs emigrāciju, veicinās dzimstību… – vārdu sakot, visu, ko 27 gadu laikā ir salaiduši grīstē tie, kam Latvija kā valsts nav vajadzīga. Tie, kas paši nav vajadzīgi mums, Latvijas vēlētājiem.
* Mūsējos sit! krievu val.
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/latvijas-partijas-starp-blavieniem-un-realitati
Latvijas vidusmēra vēlētāja parastā pozīcija: es neko nedzirdu! Foto no: modernparentingcenter.com
