Dzintars Zaļūksnis
Dodamies uz Marsu: Latvijas ekonomikas izaugsme pērn bijusi «spēcīga un plaša»-1
Starptautiskā valūtas fonda SVF (International Monetary Fund, IMF) eksperti, paviesojušies Rīgā, Latvijas valdošo koalīciju aplaimojuši ar priecas vēsti: sak, pēc ekonomikas izaugsmes palēnināšanās 2016. gadā (vai tad? Nedz Laimdota Straujuma, nedz Māris Kučinskis neko tādu neteica) Latvijas tautsaimniecība pērn esot pārsteigusi “ar spēcīgu un plašu augšupeju”, kas, visticamāk, esot pārsniegusi 4,5%.
Kas par to, ka šis vērtējums ir no griestiem vai interneta, vai velnssazinkurienes grābts. Galvenais, lai ir apmierināts ij SVF, ij Latvijas isteblišments, ij visu uzraugošie marsieši. Latvijas politiķi taču to ir pelnījuši, jo visas SVF vēlmes ir no lūpām nolasījuši vēl pirms ekspertiem tās ir prātā iešāvušās. Ne jau velti tieši Latvijas “veiksmes stāsts” ir ohoho! Citi, lai kā pūlētos, līdz ohoho līmenim nevelk.
Patīkamu uzņemšanu un apčubināšanu piedzīvojušie SVF eksperti ir bijuši gatavi apliecināt, ka “Latvijas ekonomikas izaugsmes paātrināšanos veicināja investīciju kāpums, pateicoties uzņēmuma investīciju atlabšanai, straujākai Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļu apgūšanai, spēcīgam iedzīvotāju patēriņam un eksporta pieaugumam, ko veicina labvēlīga ārējā vide.” Nu, vareni, ko tu neteiksi! Sevišķi, ja runājam par patēriņu – vai tas mērīts produktu tonnās un gabalos vai tomēr naudā? Otrajā gadījumā pietiek ar nelielu inflāciju, un patēriņš šausies griestos, vai ne, dārgie eksperti?
Bet Latvijā viss ir brīnišķīgi, lai neteiktu pasakaini: “lai arī vidējā inflācija valstī ir sasniegusi 2,9%, fiskālais un kārtējo maksājumu konta deficīts saglabājas mērens, valsts parādsaistību apjoms ir zems un bezdarbs turpina samazināties”. Tāpēc SVF prognozes liecinot, ka “Latvijas ekonomikas izaugsme saglabāsies spēcīga un pamazām sasniegs potenciālo augšupeju 3% apmērā”. Drusciņ misēklis gan gadījies: ja pērn “ekonomikas izaugsme” bijusi 4,5%, tad, lai sasniegtu 3%, būs maķenīt jāpiebremzē, vai ne? Bet ar šo smago uzdevumu mūsu trejpartijas noteikti tiks galā! Tāpēc arī par 2018. gada budžetu SVF eksperti saka, ka “īstenotie pasākumi, lai daļēji kompensētu ienākumu kritumu nesenās nodokļu reformas dēļ, ir atzīstams solis, lai saglabātu piesardzīgu fiskālo politiku un ierobežotu deficīta pieaugumu”. Sasodīts, izrādās, kādreiz pagātnē jau ir bijusi “nodokļu reforma”, kuras rezultātā ir samazinājušies cilvēku ienākumi. Tikai Kučinskis un Dana Reizniece-Ozola ir aizmirsuši sabiedrību par to painformēt. Tāpēc tagadējo ienākumu samazināšanu mierīgi var uzskatīt par “tās” ienākumu samazināšanas kompensāciju, kā gan citādi, jefiņi, vai ne?
Bail pat domāt, kas notiks, kad koalīcijas partijnieki un viņu činavnieku varza sāks pildīt SVF ekspertu norādījumus un tiešām dubultos “reformu pūliņus, lai atbalstītu ilgtspējīgu ilgtermiņa izaugsmi un mazinātu gaidāmo ekonomisko šķēršļu radīto ietekmi”. Strukturālās un institucionālās reformas, lai arī neredzamas, piešķirs mazajai Latvijai tādu paātrinājumu, ka tā izrausies no stratosfēras un beidzot uzņems kursu uz koalīcijas mērķi – Marsu.
Bez Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, protams, jo tie atpakaļrāpuļi vienkārši netiek līdzi tik reaktīvai, proaktīvai un kapaktīvai ekonomikas trajektorijai.
Bet par nodevīgo sabiedību un lielisko makroekonomiku – nākamreiz.
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/dodamies-uz-marsu-latvijas-ekonomikas-izaugsme-pern-bijusi-speciga-un-plasa
Dzintars Zaļūksnis
Dodamies uz Marsu: Latvijas ekonomikas izaugsme pērn bijusi «spēcīga un plaša»-II
Kas bija vajadzīgs Starptautiskā valūtas fonda SVF (International Monetary Fund, IMF) ekspertiem, lai viņi secinātu, ka Latvijas ekonomika 2017. gadā ir “pārsteigusi ar spēcīgu un plašu augšupeju”? Tikai viens skaitlis – iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums, kurš esot pārsniedzis pārsniedzi 4,5%. Viss, vairāk nekā! SVF un mūsu politikāņu interpretācijā IKP tiek padarīts par ekonomikas “pirmskaitli” un absolūto novērtējumu.
Taču cik tas ir pamatoti? Un kas vispār tas tāds par kustoni – IKP? Vai tiešām tas ir tik pašpietiekams lielums, ka parāda praktiski visu? Protams, nē! Kaut ko tādu var apgalvot tikai zvērināti makroekonomisti, kam par tādiem jēdzieniem, kā dzīves līmenis, personīgie ienākumi, mājsaimniecību tēriņi vai uzņēmumu apgrozāmie līdzekļi ir vienkārši nospļauties. To, starp citu, parāda arī Dombrovska makroekonomiskā veiksmes stāsta milzu atšķirība no Latvijas realitātes.
Pasaules spožākie ekonomisti nu jau vairāk nekā gadsimtu pūlas izstrādāt kritērijus, kas ļautu salīdzināt dažādas ekonomikas. Viens no šādiem mākslīgiem produktiem ir patlaban, šķiet, ikvienam pazīstamais IKP. Taču jau no sākta gala šis instruments ir bijis pagalam neprecīzs un uz makroekonomiskiem lielumiem tendēts, tāpēc daudzi nopietni ekonomisti to tā arī nav pieņēmuši. Īsāk sakot, IKP nespēj pienācīgi atspoguļot realitāti.
Tomēr IKP aprēķina un izmanto gan atsevišķu valstu statistiķi – tostarp Centrālā statistikas pārvalde un Eurostat –, gan respektablas starptautiskas un globālas organizācijas – Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (Organization for Economic Cooperation and Development, OECD), Pasaules banka (World Bank), SVF.
Uzticami kalpodams ideoloģizētām institūcijām, laika gaitā IKP ir kļuvis par lielisku apmāna instrumentu – nav vajadzīgas pārcilvēcīgas zināšanas, lai no tā “iztaisītu” visu, ko sirds vēlas.
IKP tiek ierēķināts gan iekšzemes patēriņš, gan nodokļu masa, gan inflācija, gan (daļēji) pat tāds stiepjams jēdziens kā “ēnu ekonomika”. Bet tas nozīmē, ka, piemēram, nupat veiktā “nodokļu reforma” jau tagad ir nodrošinājusi šā gada IKP iespaidīgu pieaugumu. Un ja vēl CSP sarēķinās mērenu inflāciju…
Vārdu sakot, ar šo skaitļu ekvilibristiku gan SVF, gan mūsu pašu ekonomisti pamanījušies aizstāt reālu ekonomikas izaugsmi un tāpēc vai sprāgst aiz lepnuma.
Tajā pašā laikā nopietni cilvēki IKP arvien biežāk noraida kā aplam neprecīzu un pat greizu instrumentu. Tā 2015. gada Nobela prēmijas laureāts Enguss Dītons (Angus Deaton, 1945) savos patēriņa, nabadzības un ekonomiskās labklājības aprēķinos kā pamatu izmanto nevis IKP, bet gan datus, kas iegūti ar paša izstrādātu anketu palīdzību.
Arī ekonomikas vārdnīcas IKP (angļu val.: Gross Domestic Product, GDP) skaidro kā makroekonomisku rādītāju, kas parāda viena gada laikā kādas valsts teritorijā visās ekonomikas nozarēs patēriņam, eksportam un uzkrāšanai saražoto gala preču un pakalpojumu kopuma tirgus vērtību.
Latvijā par to nav pieņemts publiski runāt, taču, lai IKP vispār būtu iespējams izmantot starptautiskiem salīdzinājumiem, tam parasti tiek pievienota mikroekonomiskā dimensija – IKP tiek salīdzināts ar pirkstpējas paritāti, ko aprēķina, balstoties uz noteikta preču groza cenu katrā valūtā tās pamatvalstī.
Vēl viena IKP vājā vieta ir mēģinājumi tajā ietilpināt ne vien legālo, bet arī ēnu ekonomiku. Metodes, ar kādām tiek veikti šādi mēģinājumi, ir dažādas, taču neviena no tām nespēj nodrošināt kaut cik precīzu rezultātu.
Ekonomikas teorijā tiek nodalīts nominālais IKP un reālais IKP (angļu val: real GDP). Nominālais IKP ir tas, par kuru savas roķeles pašlaik vājprātīgi plaukšķina SVF iedvesmotais Latvijas isteblišments, proti, visu gada laikā saražoto gala preču un pakalpojumu kopējā vērtība, kas izteikta pastāvošajās tirgus cenās. Nominālais IKP ir atkarīgs no cenu un ienākumu indeksa izmaiņām konkrētajā tautsaimniecībā un aug proporcionāli inflācijai.
Savukārt, vērtējot reālo IKP, tiek ņemts vērā, cik lielā mērā IKP palielināšanos nosaka ražošanas nevis cenu pieaugums. Reālā IKP pieaugumu aptuveni var aprēķināt, no nominālā IKP pieauguma (pērn 4,5% pērn) atņemot tajā pašā laika posmā fiksēto inflācijas pieauguma indeksu (pērn 3,9%).
Šie 0,6%, protams, reālo ekonomikas izaugsmi parāda daudz precīzāk. Taču, kā jūs saprotat, tik mazs skaitlis nepatīk nedz valdošajiem politiķiem, nedz SVF, kurš sagaida, lai mūsu marsieši pirmām kārtām apmaksātu ārējā parāda procentus (apmēram 1 miljons eiro dienā) un pēc tam viņiem vēl atliktu nūdeles, ko karināt uz ausīm lētticīgajai sabiedrībai.
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/dodamies-uz-marsu-latvijas-ekonomikas-izaugsme-pern-bijusi-speciga-un-plasa-ii
Dzintars Zaļūksnis
Dodamies uz Marsu: Latvijas ekonomikas izaugsme pērn bijusi «spēcīga un plaša»-III
Mēs esam pieraduši, ka Ekonomikas ministrija, Latvijas Banka, Eiropas Komisija, SVF regulāri – vismaz reizi ceturksnī, bet, gadās, arī biežāk, – koriģē savas IKP prognozes. Esam pieraduši, bet vai tā vajadzētu būt? Arvien biežākās un būtiskākās prognožu korekcijas pašas par sevi liecina, ka ar IKP un uz tā balstīto aprēķinu metodoloģiju kaut kas nav kārtībā.
Jau pašā IKP kā bāzes skaitļa izmantošanas sākumā autoritatīvi ekonomisti brīdināja, ka IKP ir “specializēts instruments” un tā izmantošana, lai noteiktu sabiedrības vispārējo labklājības līmeni, var novest pie bīstamiem maldiem. Piemēram, 20. gadsimta ekonomikas guru, ASV nacionālās ekonomikas uzskaites arhitekts Saimons Kuznecs (Simon Kuznets, 1901-1985), kuru daudzi kļūdaini uzskata par IKP “izgudrotāju”, noraidīja ideju par IKP izmantošanu ekonomiskās vai sociālās labklājības attīstības mērīšanai. Dzirdot apgalvojumu, ka IKP palielināšanās ir tas pats, kas tautsaimniecības izaugsme, Kuznecs noteikti kapā grozītos no vienas puses uz otru. Taču mūsu liberālos makroekonomistus tas nemaz nemulsina.
Grūti nepiekrist Jurim Paideram, kurš raksta (oriģināls šeit: http://nra.lv/latvija/juris-paiders-3/213387-lielais-zagsanas-laiks-ir-beidzies.htm ): “Savukārt ir ekonomikas indikatori, kuri tiek veidoti uz pieņēmumu bāzes – piemēram, iekšzemes kopprodukts (IKP) –, ir atkarīgi no katras valsts politikas veidotāju fantāzijas un cinisma līmeņa. IKP aprēķinos ņemta vērā liela apjoma pieļāvumu un novērtējumu izmantošana. Atkarībā no lietotās IKP aprēķinu metodikas var uzzīmēt jebkuru skaitli ļoti plašā diapazonā. Ja uzņēmumu un iedzīvotāju makos būs tukšums, jo produkcijas pārdošanas cenas kļūs mazākas, tad IKP (nemainīgās cenās) tik un tā augs un tukšumu kabatās Latvijas valdība pasniegs kā neticamu veiksmes stāstu.”
IKP ņem vērā tikai naudas operācijas, kas saistītas ar preču un pakalpojumu ražošanu un tirdzniecību, taču tas ir principiāli nepilnīgs rādītājs, jo jebkuru sociālo vērtējumu padara “makroekonomisku”, t.i., izslēdz no tā mājsaimniecības, uzņēmumus, cilvēkus. IKP ir abstrakcija, kura tiek plaši izmantota tikai tāpēc, ka valdošajai elitei ļauj neuztraukties par to, cik turīgi vai mazturīgi konkrētajā realitātē dzīvo konkrēti cilvēki. Īpaši kaitīgi ir tas, ka atbilstoši IKP aprēķinu metodikai dabīgo resursu (tostarp darbaspēka) samazināšanās tiek padarīta par principiāli pozitīvu parādību – jo lielāks darbaspēka deficīts, jo augstāki produktivitātes rādītāji, augstākas statistiski vidējās algas, lielāks IKP uz vienu iedzīvotāju utt. Turklāt IKP palielināšanos paātrina ekonomiskā ekspansija, kas savukārt padziļina ekoloģiskās problēmas un gandē cilvēka veselību.
Bet “IKP pandēmija”, šķiet, nav apturama: ekonomisti, politiķi, plašsaziņas līdzekļi visā pasaulē sajūsmā brēc par IKP palielināšanos, pasniedzot to kā “vispārēju augšupeju” un “sabiedrības labklājības augšanu”. Modernajā pasaulē IKP ir kļuvis par sava veida “maģisko formulu” visu problēmu atrisināšanai. Ekonomists Jērons van den Bergs (Jeroen Cornelis Johannes Maria van den Bergh, 1964) 2009. gadā to ir formulējis tā: šā indikatora (proti, IKP) atbalsts nav labi pamatots, drīzāk tas balstās dogmā vai, labākajā gadījumā, pieradumā. Mūsdienu ekonomisti piedāvā dažādus ekonomiskās attīstības vērtēšanas indikatorus (piemēram, patiesā progresa indikators (genuine progress indicator, GPI), tīrie uzkrājumi u.c.), taču neviens no tiem nav tik “politiski pareizs” un ērts kā IKP.
IKP “dzirnavas” turpina malt. Tāpēc jo augstāki būs nodokļi un cenas, jo augstāk tiks novērtēts ēnu ekonomikas īpatsvars, jo “spēcīgāk un plašāk” augs IKP kopā ar visiem no tā izrietošajiem pārspīlējumiem.
Tomēr Latvijas apstākļos IKP “narkotiskajam efektam” ir robeža: katastrofālās emigrācijas un iedzīvotāju skaita samazināšanās dēļ krīt gan legālais, gan arī nelegālais patēriņš. Turklāt Latviju pamet uzņēmīgākā un jaunākā sabiedrības daļa, praktiski atņemot visas cerības par to, ka šeit varētu veidoties jebkādas stabilas ekonomikas pamats – vidusslānis. Iznīkst arī uzņēmējdarbība, jo tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kam piemīt biznesa talants, daudz vieglāk ir strādāt ārvalstīs, nekā Latvijā vadīt ar nenomaksājamiem nodokļiem pārslogotu mazo uzņēmumu. Sevišķi skarba situācija veidojas Latvijas novados.
Uz problēmas globālo nopietnību norāda tas, ka, lai radītu jaunus ekonomikas izaugsmes kritērijus, 2008. gadā Francijā tika izveidota starptautiska Ekonomiskās darbības un sociālā progresa mērījumu komisija (angļu: Commission on the Measurement of Economic Performance and Social Progress) jeb tā saucamā Stiglica-Sena-Fitusī komisija – to vadīja Nobela prēmijas laureāts (2001) ekonomikā Džozefs Stiglics (Joseph Stiglitz, 1949), bet viņa galvenie palīgi bija vēl viens Nobela laureāts (1993) ekonomikā indietis Amartijs Sens (Amartya Sen, 1993 un viens no vadošajiem Francijas ekonomistiem Žans Pols Fitusī (Jean-Paul Fitoussi, 1942). 2009. gadā šī komisija publiskoja gala ziņojumu, ko savā mājas lapā ir ievietojusi arī Eiropas Komisija (oriģināls šeit:
http://ec.europa.eu/eurostat/documents/118025/118123/Fitoussi+Commission+report ).
Par IKP tajā cita starpā teikts: “Ja mēs mērām to, ko mēs darām, un mūsu mērījumi ir kļūdaini, tad arī lēmumi var būt nepareizi. Izvēle starp IKP veicināšanu un vides aizsardzību var būt viltus izvēle, jo vides degradācija ir iekļauta mūsu ekonomisko rādītāju novērtēšanā.”
Vēl viens ekonomistu atzinums, kas akurāt saskan ar Latvijas realitāti. Proti, ja sabiedrībā pastāv liela nevienlīdzība (bet Džini koeficients Latvijā ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā, par to varat lasīt šeit), IKP vai jebkurš cits aprēķinātais kopsavilkums uz vienu iedzīvotāju var nesniegt precīzu stāvokļa novērtējumu, jo lielākā daļa cilvēku tajā vienkārši “sevi neatradīs”. Ja, salīdzinot ar vidējā kapitāla pieaugumu atbilstoši IKP, sabiedrībā palielinās nevienlīdzība, lielākajai daļai cilvēku ekonomiskais stāvoklis var pasliktināties, lai gan statistiski vidējie ienākumi palielināsies.
Tāda, lūk, viltīga lieta ir tas IKP. Tajā pašā laikā IKP ir tik “politkorekts”, ka, domājams, mūsu politikāņi no tās neatteiksies arī tad, ja lielākā daļa valstu to pārstās izmantot.
Bet mums, vienkāršajiem pilsoņiem, tomēr derētu ielāgot, ka IKP ir viens šausmīgs un globāls apmāns. Ne vairāk – un ne mazāk.
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/dodamies-uz-marsu-latvijas-ekonomikas-izaugsme-pern-bijusi-speciga-un-plasa-iii
Kadrs no filmas “Marsietis”Latvijas ekonomikas modelis: viens, skafandrā, ar tanku aiz muguras, turklāt uz Marsa. Attēls: Twentieth Century Fox/Martian
