Adopcijā uz ārzemēm 10 gados atdoti 1367 Latvijas bērni

Ir stingrāk jāizvērtē tas, kā notiek Latvijas bērnu adoptēšana uz ārzemēm. Tā uzskata vairākas adopcijas procesā iesaistītās puses. Kamēr Labklājības ministrijā un Saeimā spriež par Bērnu tiesību aizsardzības likuma grozījumiem, tieši šonedēļ vairākas grupas ar Latvijas bērniem devās ceļā, lai Ziemassvētkus un gadu miju pavadītu pie potenciālajiem ārzemju adoptētājiem.
LTV raidījums “Panorāma” vēsta, ka Latvijas bērni adoptēšanai ārzemēs bieži vien tiek noskatīti īpaši organizētos braucienos. Tāds notiek arī šodien. Žurnālisti ieradās lidostā “Rīga” ļoti agrā rīta stundā, lai pasekotu, ka ceļā dodas viena no bērnu grupām.
Ir starp četriem un pieciem rītā, bērni ir samiegojušies un neizskatās priecīgi.
Mēs nedrīkstam viņus intervēt un rādīt viņu sejas. Bet brauciena organizatori apgalvo – viesģimenēs Amerikā parasti patīk visiem.
“Es esmu arī daudzus bērnus satikusi, piemēram, bērnu namos, kuri nav smaidījuši un ir bijuši ļoti intraverti – tādi – ar bēdīgām acīm. Un tad, kad bērns atlido, es jūs laipni lūdzu ierasties arī, kad bērni atlidos, lai redzētu šīs sajūtas, ar kādām bērni stāsta, kā viņiem ir gājis, kā viņi rāda savus albumus – ko viņi ir darījuši. Tikko arī viena meitenīte teica, ka viņa zina, ka viņa lido uz Čikāgu, bet ar ģimenīti kopā brauks uz Kaliforniju atpūsties,” stāsta organizācijas “Atver mājas un sirdis bērniem” vadītāja Daina Roze.
Izdevumus sedz amerikāņu viesģimenes, kas maksā lielu naudu īpašām aģentūrām un to pārstāvjiem Latvijā. Atļaujas dod bāriņtiesas. No Labklājības ministrijas, kam beigās pieder adopcijas gala vārds, gan neviens šajā – viesģimeņu posmā nepiedalās. Bet viss esot likumīgi. Rezultāts – 10 gadu laikā lielākā daļa – 53% Latvijas adoptējamo bērnu nonāk ārzemēs. Kopā 10 gados tie bijuši 1367 bērni. Bet – kāpēc šie bērni nevarēja palikt tepat Latvijā?
“Kāpēc Latvijā 10 gadu laikā mēs esam eksportējuši vairāk nekā 1000 bērnus? Un Igaunijā mazāk nekā simts? Un vairs vispār kopš 2012.gada Igaunijā vispār nedod uz ārzemju adopciju?” jautā biedrības “Zvannieku mājas” valdes loceklis Juris Cālītis.
“Es ļoti gribētu un es ļoti ceru, ka mēs kopumā – visa Latvija kaut vai uz to pašu Latvijas simtgadi par to padomāsim vismaz. Kļūsim vairāk audžuģimenes, kļūsim vairāk adoptētāju un nebaidīsimies varbūt pat adoptēt bērnus, kas ir vecāki par pieciem gadiem,” saka Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs.
Bet pagaidām tieši ārzemnieki ir tie, kas gatavi adoptēt arī pusaudžus, arī aklus un nedzirdīgus bērnus. Arī ar HIV inficētos, no kuriem viens bija arī šajā braucēju grupā. Tomēr – tie ir izņēmuma gadījumi, saka sistēmas kritiķi. Novērojumi liecinot, ka diagnozes mēdz būt pārspīlētas un ārvalstu adoptētāji saņemot lielāku pretimnākšanu, nekā vietējie.
“Es nezinu nevienu latviešu ģimeni, kurai būtu piedāvāts šādā veidā teikt – paklausieties, ko jūs te mokaties ar šo adopciju? Paņemiet, divas nedēļas, padzīvojiet ar viņiem un mēs nokārtosim papīrus! Es nezinu nevienu tādu gadījumu Latvijā! Bet ir simtiem tādu gadījumu ārzemēs,” turpina Cālītis.
Gala dokumentus visos adopcijas gadījumos paraksta Labklājības ministrija. Ministrs Jānis Reirs šonedēļ nebija sastopams slimības dēļ. Ministrijā atzīst, ka vienlīdzība starp ārzemju un vietējiem adoptētājiem īsti nav nodrošināta.
“Tas nav tikai ministrijas stāsts, es domāju, ka tas ir arī sociālo dienestu, tas ir arī bāriņtiesu stāsts, tas, ko mēs nepilnīgi izmantojam šobrīd likumā paredzēto iespēju Latvijas ģimenēm būt par viesģimenēm, gan Latvijas ģimenēm būt par audžuģimenēm un arī aizbildņiem,” norāda Labklājības ministrijas parlamentārā sekretāre Karina Ploka.
Ministrija arī rosinājusi likuma grozījumus un arī Saeimā sola priekšlikumus kā rūpīgāk izvērtēt katru ārzemju adopcijas gadījumu.
“Man pat šķiet, ka ir jāveido atsevišķa padome pie Labklājības ministrijas, kas skata katru gadījumu atsevišķi,” saka Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne (Nacionālā apvienība). “Tie nav tūkstoši – tie nav ļoti daudz gadījumi, lai mēs grozītu likumu un vispārinātu. Ir katrs konkrēts bērns un katra konkrēta bērna stāsts.”.
Kā labs simptoms tiek vērtēts fakts, ka Latvijā sāk adoptēt arī skolas vecuma bērnus. Un šogad vecākajam Latvijā adoptētajam bērnam ir deviņi gadi.
“Nu, tā situācija ir būtiski mainījusies. Jo pirms 10 gadiem lielākoties adoptēja tikai bērnus zīdaiņus Latvijā. Tā, ka, protams, mums palēnām mainās uz to pusi, ka adoptētāji un ne tikai adoptētāji, bet arī sabiedrība kopumā nevis tikai raugās uz šiem adoptētajiem bērniem un arī uz audžuģimenēs un aizbildnībā esošajiem bērniem – ka nu tas jau no bērnunama bērns vai tas jau pieņemts bērns. Šī situācija sāk mainīties. Nav tā nosodošā arī attieksme pret cilvēkiem, kas ir uzņēmušies rūpes par šiem bērniem,” uzskata Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktora vietniece Ivita Krastiņa.
Un šis pēc ilgiem laikiem ir pirmais gads, kad Latvijā adoptēto bērnu skaits ir lielāks, nekā ārzemēs. Latvijā adoptēti 102 bērni, bet uz ārzemēm 61.
…Info avots un video: http://jauns.lv/raksts/zinas/263846-adopcija-uz-arzemem-10-gados-atdoti-1367-latvijas-berni