Igors Meija, uzņēmējs
Politologi un sabiedrisko attiecību speciālisti uzskata, ka sabiedrības apziņā jebkurš notikums ilgst apmēram trīs mēnešus, turklāt ar nosacījumu, ka ar šo notikumu saistītais galvenais personāžs ir pazudis no sabiedriskās un politiskās dzīves skatuves.
Lai atmiņa par pagājušo neizgaistu, sabiedrībai nepārtraukti jāatgādina seni, it kā aktualitāti zaudējuši notikumi un fakti. Patlaban tas spilgti izpaužas, gaidot nākamā gada 6. oktobrī paredzētās 13. Saeimas vēlēšanas.
Lai konkrētiem politiskiem spēkiem (“Vienotība”, Jaunā konservatīvā partija, “Kustība Par”) būtu ko piedāvāt savam elektorātam, nācās nopūst laika putekļus no tā saucamās “oligarhu lietas”. Proti, tā kā ekonomikā nekādu dižu panākumu nav, visas “reformas” izrādījušās bez reāla seguma, un arī cīņa par tiesiskumu un vērtībām sevi ir izsmēlusi, vienīgais, kas ir atlicis, ir Aivara Lemberga un nu jau no politiskās arēnas nogājušo Aināra Šlesera, Andra Šķēles un citu viņiem pietuvināto personāžu viesnīcas “Rīdzene” restorānā notikušās sarunas, ko kāds – joprojām nav īsti zināms, kas – ir noklausījies un ierakstījis. Skaidrs, ka svēti sašutušo 10 gadus veco “sarunu” publiskotāju centieni ir vērsti uz to, lai liela daļa vēlētāju nākamajās vēlēšanās vairs nebalsotu par Lemberga ietekmē esošo Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) un minētie politiskie veidojumi varētu sadalīt ZZS elektorāta balsis savā starpā.
Cik bija iespējams iepazīties ar šo sarunu atreferējumu presē, to saturs un izteiksmes forma spilgti raksturo vietējo nomenklatūras uzņēmēju un politiķu domāšanas un izteiksmes līmeni. Bet ne vairāk! Neko kriminālu es tur nesaskatīju: sapņot taču nevienam neaizliegsi!
Visvairāk mani pārsteidz, cik primitīvi joprojām, 26 gadus pēc neatkarības pasludināšanas un 8 parlamenta sasaukumiem pie saviem vēlētājiem cer doties uz varu pretendējošas politisko biedru grupas. Rodas iespaids, ka politisko procesu režisori Latvijas tautu uzskata par bezcerīgiem muļķiem! Tāpat mani pārsteidz, cik lielā mērā ir “sakārtota” latvisko mediju vide. Šķiet, ka, pakļaujoties kādai ārējai komandai, vieni raksta un raida vienu un to pašu, bet otrie – kaut ko pilnīgi pretēju. Vai arī atsevišķas tēmas savās slejās un ēterā neviens neatspoguļo vispār. Objektīvu, ārpus “meinstrīma” esošu, masu mediju īpatsvars ir pavisam niecīgs. Protams ir vēl arī sociālie tīkli, kuru ietekmi uz cilvēku prātiem noliegt nevar, un to ietekmei nākotnē būs tendence pieaugt. Tomēr vēlēšanu rezultātus nosaka balsotāju skaits, un tieši manipulācijas ar Latvijas visvecāko cilvēku prātiem, joprojām sola labus vēlēšanu rezultātus. Tēmas “krievi nāk!” un “pie visa vainīgi trīs oligarhi” ir tik pašpietiekamas, ka neko sarežģītāku publiskai apspriešanai nav pat vērts piedāvāt.
Ja jau tik ļoti gribas cilāt vecus notikumus, un parādīt sevi kā sabiedrības intereses pārstāvošu mediju un jaunas vērtības pārstāvošu politisko spēku, rodas jautājums, kāpēc publiskajā telpā, it īpaši priekšvēlēšanu gadā, netiek apspriesti tādi būtiski nesenās pagātnes notikumi, kā bankas “Citadele” pārdošana, “Liepājas Metalurgam” valsts piešķirtais galvojums, valsts garantētas investīcijas aviosabiedrībai “airBaltic”, pasažieru vilcienu vagonu iepirkuma izgāšana un gaidāmā valsts starptautiskā tiesvedība šajā sakarā, u.tml. Īpašu diskusiju un izmeklēšanas darbību vērtas tēmas, kurām mūsu cīnītāji par caurspīdīgumu un tiesiskumu (ja vien viņi patiešām domā par valsti un tās nākotni) varētu pievērsties pirmsvēlēšanu gadā, ir divas. Pirmā – tie ir Aizsardzības ministrijas veiktais 70. gados Lielbritānijā ražoto bruņu transportieru iepirkums kopsummā par 250 miljoniem eiro. Starp citu, bijušais Saeimas deputāts Andrejs Elksniņš informē, ka Lielbritānija ir pieņēmusi lēmumu šos bruņutransportierus ar 2020. gadu vairs nelietot, bet apgādāt savu armiju ar jauna tipa tehniku.
Otrā tēma: pastāvīgi pieaugošais Latvijas valsts parāds un ar to saistītā “Parex” bankas glābšana, iepludinot tajā 1,7 miljardus eiro valsts budžeta naudas, un vēlākā “izglābtās un sakārtotās” bankas pārdošana par apmēram 70 miljoniem eiro ASV Delavēras ārzonā reģistrētai kompānijai – “Ripplewood Holding”.
Kompetento iestāžu izmeklēšanas vērta tēma valsts nozagšanas sakarā būtu pētījums, kā valsts parāds no 1,92 miljardiem eiro (9,9% no IKP) Aigara Kalvīša valdības valdīšanas beigās 2007. gadā, 10 gadu laikā ir palielinājies līdz 10 miljardiem (40,1% no IKP) 2017. gada nogalē. Procentu maksājums par ārējo parādu ir turpat 1 miljons eiro katru darba dienu, bet pats ārējais parāds pret IKP pašlaik palielinās visstraujāk starp visām ES valstīm! Ikviens par to var pārliecināties pats, analizējot “Eurostat” datus, kas atrodami šeit:
http://ec.europa.eu/eurostat/tgm/table.do?tab=table&init=1&language=en&pcode=teina225&plugin=1 un Centrālās statistikas pārvaldes publiski pieejamo informāciju (šeit: http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/valdibas-finanses-datubaze-29998.html ).
Ja palūkojamies, kā valsts parāds ir audzis, īpaši jāatzīmē 2008. un 2009. gads, kad Ministru prezidents bija Ivars Godmanis, bet ārējais parāds vairākos aizņēmumu darījumos pieauga no nepilniem 2 miljardiem līdz 6,82 miljardiem eiro, t.i., palielinājās 3,5 reizes. Atcerēsimies, ka daļēji tas notika, lai glābtu divus tieši ar Godmaņa pirmā valdības laika politiķiem cieši saistītus baņķierus (tam tika izmantoti 1.7 miljardi eiro), bet to, kur īsti palika vēl vairāk nekā trīs miljardi eiro, Godmanis un viņa komanda savas otrās valdības vadīšanas laikā tā arī nekad nav sabiedrībai paskaidrojuši.
Vēl divi valsts parāda “izrāvieni” vērojami 2010. un 2012. gadā, kad savu “veiksmes stāstu” premjera amatā pieteica Valdis Dombrovskis. Viņa vadībā valsts parāds pieauga līdz 9,09 miljardiem eiro, iespējams izveidojot viņam tramplīnu uz eirokomisāra amatu.
Visbeidzot, nevaram apiet vēl vienu “Vienotības” Ministru prezidentu – Laimdotu Straujumu, kura jaunus kredītus it kā neņēma, toties, manipulējot ar “pirms termiņa atdotām” un “izdevīgi pārfinansētām” summām, parādu “noapaļoja” uz 10 miljardiem eiro.
Šobrīd valsts ārējais parāds ir mazliet mazāks par pusi no Latvijas IKP – 22 miljardiem eiro! Cik un kādā laika posmā šādu parādu ar procentiem ir iespējams atdot? Lai saprastu Latvijas un tās nodokļu maksātāju situāciju, valsti salīdzināšu ar uzņēmumu. Iedomājieties, ka jūsu uzņēmumam gadā būtu jāatdod kreditoriem puse no uzņēmuma apgrozījuma!
Šķiet ir pēdējais brīdis – īpaši ekonomikas ministra Arvila Ašeradena pasludinātajā lielo valsts uzņēmumu privatizācijas kontekstā – Drošības policijas un Satversmes aizsardzības biroja izmeklētājiem sākt pētīt (jo jautājums ir tieši saistīts ar valsts drošību), kur un kā ir izmantoti pēdējo 10 gadu laikā valsts vārdā aizņemtie vairāk nekā 8 miljardi eiro!
Tāpat svarīgi būtu atcerēties, ka par 1,7 miljoniem eiro gabalā pirkto britu norakstīto bruņutransportieru iegādi ir akceptējis tā laika aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, kurš bija arī viens no “Citadeles” bankas pārdevējiem Straujumas vadītajā Ministru Kabinetā. Tagad Vējonis ir Valsts prezidents. Karjera ne sliktāka, kā valsts parādu uzaudzējušajam bijušajam premjerministram Valdim Dombrovskim, kurš tagad ir Eiropas Komisijas viceprezidents. Lūk, kā jāveido politiskā karjera greizo spoguļu karaļvalstī!
Abu minēto kungu sastrādātais tagad ir jāsedz nodokļu maksātājiem. Valsts “opričņiku” pēdējā laika vēršanās pret mazo biznesu palielinās: laikus atrast naudu valsts parāda un militāra rakstura iepirkumiem mūsu politiskajai elitei ir pirmajā vietā, jo jāapmierina stratēģisko partneru un starptautisko aizdevēju intereses un vienošanās.
Vai nav pēdējais laiks pārstāt runāt par nebūtiskām tēmām un saukt lietas īstajos vārdos? Manuprāt, ir izdarīts noziegums pret Latvijas valsti ar pavisam konkrētām epizodēm un figurantiem!
Uz šā fona kādā krogā plātīzeru runātais, Lemberga iespējami pastrādātais vai Dūklava vēlme dabūt dažus ļimončikus par zemi ostas teritorijā, manuprāt, nav Saeimas izmeklēšanas komisijas līmeņa darbs. Ventspils pilsētas vadītāja apsūdzības kriminālnodarījumos turpina izskatīt tiesa, un lai tiesa nevis Saeimas izmeklēšanas komisija nosaka viņa vainu un tās pakāpi.
Savukārt cīnītājus pret valsts nozagšanu aicinu pievērsties kaut dažiem no manis minētajiem jautājumiem. Pretējā gadījumā jūs atstājat nebrīvu un angažētu, aiz taisnīguma un tiesiskuma frāzēm paslēpušos, savu saimnieku iegribu izpildošu ļautiņu kopumu.
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/kas-svarigaks-sarunas-kroga-vai-valsts-parads
