Inguna Ukenābele, LETA
Latvijā investīciju kompāniju „AFI Investīcijas” ir izveidojis Krievijas finansists Deniss Pospelovs. Viņš intervijā aģentūrai LETA atzīst, ka Latvija ir pievilcīga investīciju kompāniju darbībai, taču tās tēlu starptautiskajā finanšu vidē ir pabojājusi iesaiste vairākos naudas atmazgāšanas gadījumos. Tāpat viņš prognozē, ka banku sfērai visdrīzāk neizdosies izvairīties no jaunām krīzēm, ja bankas aktīvi turpinās nodarboties ar spekulācijām un mēģinās pelnīt no dažādiem „burbuļiem” ekonomikā. Savukārt Latvijas pensiju fondu pārvaldniekiem viņš iesaka daudz aktīvāk iesaistīties izmaiņās fondēto pensiju sistēmā, jo pašlaik Latvijas pensiju fondu ienesīgums krietni atpaliek no salīdzināmiem ASV pensiju fondiem.
Kādēļ jūs savu finanšu kompāniju izvēlējāties veidot Latvijā, nevis Šveicē vai Kiprā?
Manai darbībai Latvija ir labāka izvēle nekā Londona, Šveice, Kipra vai kāda cita vieta. Finanšu nozare tomēr atšķiras no ražošanas, kuru sākt no “nulles” kādā vietā ir ļoti grūti. Turklāt pēdējos gados finanšu nozare būtiski mainās. Daudzas lietas, kuras finansisti pirms 20-15 gadiem mācēja darīt ļoti labi, tagad dara citādāk. Mēs varam kaut vai atcerēties, kā mūsu vecāki veica maksājumus. Ļoti līdzīgas izmaiņas ir notikušas arī citās finanšu industrijas sfērās, tostarp arī vērtspapīru tirdzniecībā. Tādēļ ir arī jaunas prasības, tostarp jaunas prasības finanšu infrastruktūrai. Un izrādās, ka tajās valstīs, kur nav ļoti senas banku vēstures, šīs jaunās prasības izpildīt pat ir vieglāk nekā tirgos ar lielu finanšu industriju un senu tā vēsturi. Es neko sliktu negribu teikt par, piemēram, Šveices bankām, bet tajās jaunās lietas ieviest ir grūtāk un tur ir lielāka birokrātija. Tādēļ viņi daudz vairāk turpina pelnīt no tradicionālajiem finanšu pakalpojumiem.
Savukārt šeit pirms uzņēmuma atvēršanas mēs tikāmies ar dažādiem cilvēkiem – ar finansistiem, juristiem, auditoriem, grāmatvežiem. Mēs stāstījām, kādas finanšu operācijas mēs plānojam veikt – un tās ir sarežģītas operācijas, kuras lielā mērā ir saistītas ar matemātiskiem modeļiem, ar algoritmiem. Šejienes cilvēki to visu uztvēra ar lielu interesi. Viņi ir gatavi mācīties, gatavi apgūt jaunas lietas. Mēs tikāmies arī ar Šveices bankām, un tur nekavējoties sekoja atbilde: “Nē, mēs to nedarām.” Un ar to saruna arī beidzās. Tādēļ ļoti svarīga lieta Latvijā ir cilvēku vēlme virzīties uz priekšu un pilnveidot savus pakalpojumus. Šeit cilvēki ļoti novērtē iespēju gūt pieredzi, kuras nav citiem.
Mazsvarīgs nav arī fakts, ka mēs neesam nekādi finanšu pasaules giganti. Tādēļ mums vieglāk ir strādāt nelielā valstī, kur arī ar mūsu darbības apmēriem pret mums ir individuāla pieeja. Arī Lielbritānijā ir daudz finanšu inovāciju, bet tur nopietna saruna sākas, ja jūs uzreiz uz galda varat nolikt vismaz 500 miljonus ASV dolāru.
Turklāt mūsdienu tehnoloģijas ļauj strādāt no jebkuras vietas pasaulē, un jums nav nekādas nepieciešamības atrasties vienuviet ar biržām, kurās veicat darījumus. Es darījumu Čikāgas biržā varu veikt kaut vai ar telefona starpniecību.
Tāpat Latvijā nav sliktas likumdošanas. Jā, tā nav ideāla, bet, salīdzinot ar citām valstīm, tā nebūt nav slikta. Tev ļauj strādāt saprātīgas kontroles apstākļos.
Visu šo faktoru kopums arī ir motivējis manu izvēli. Ja jautājums ir, vai es izvēlējos, vienkārši ar pirkstu iedurot kartē, tad – nē, šī ir ļoti izsvērta izvēle.
Jūs tāds esat vienīgais jeb arī jūsu kolēģi tagad jau skatās arī uz Latviju?
Negribu lielīties, bet ar šāda veida investīcijām vispār nodarbojas maz cilvēku. Taču ir dažas tieši ar vērtspapīru tirdzniecību nesaistītas lietas, kuras Latviju finanšu industrijas acīs var padarīt mazāk pievilcīgu. Nevienam nav noslēpums, ka bija virkne skandālu, kuri ir saistīti ar naudas atmazgāšanas lietām un maksājumiem caur Latvijas bankām. Tas uzliek savu zīmogu.
Taču, kad es stāstu par savu pieredzi, tad ir cilvēki, kuri saka: “Klausies, varbūt mēs arī pariesim uz Latviju!” Ir bijuši gadījumi, ka ir radušās zināmas problēmas, piemēram, Kiprā. Kaut vai ļoti banāls stāsts, ka darījuma laikā pārtrūkst interneta sakari, bet neko izdarīt nevar, jo ir beidzies oficiālais darbalaiks un Kiprā visi ir devušies uz pludmali. Latvijā kaut ko tādu ir grūti iedomāties. Tad, kad notika ASV prezidenta vēlēšanas, šeit bija nakts un bija pilnīgi skaidrs, ka tirgos šī nakts būs ļoti nemierīga. Banku vērtspapīru speciālisti vienkārši nāca uz darbu un sekoja, lai viss noritētu gludi un nebūtu nekādu problēmu ar darījumiem ASV biržās. Tādēļ es nebūt neizslēdzu, ka uz šejieni var pārnākt arī citas investīciju kompānijas.
Ar ko jūsu veiktās investīcijas ir īpašas?
Mēs strādājam pasaules lielākajās biržās ar atvasinātajiem finanšu instrumentiem – fjūčersiem un opcijām, kā arī valūtām un ar tām saistītajiem finanšu instrumentiem. Tie ir ieguldījumi tikai pašos zināmākajos un likvīdākajos finanšu instrumentos. Mūsu portfelī nav mazpazīstamu uzņēmumu akciju no dīvainiem reģioniem. Tas ir ļoti svarīgi likviditātei. Ja jūs nopērkat mazpazīstamu uzņēmumu akcijas, jūs, iespējams, tās nemaz nevarēsiet pārdot, ja SP500 indeksa fjūčersus, tad tos pārdot var dažu sekunžu laikā. Ir miljoniem cilvēku, kuri tirgojas ar šiem finanšu instrumentiem, tādēļ mūsu īpatnība ir tajā, kā mēs ar tiem strādājam. Mums ir diezgan sarežģītas un agresīvas ieguldījumu stratēģijas, kuras balstās matemātiskos modeļos. Vienlaikus tā nav algoritmiskā tirdzniecība, jo situācijai seko arī cilvēki, kuri fiksē svarīgus tirgus parametrus, piemēram, to, cik tirgus pašlaik ir nervozs, vai tirgos tiek gaidīts kāds svarīgs notikums utt. Tīrās algoritmu sistēmas savukārt darbojas tikai ar statistikas datiem, bet tās neņem vērā, piemēram, to, ka Lielbritānijā notiks referendums par izstāšanos no Eiropas Savienības.
Vienlaikus šādā veidā strādājot, nepārtraukti pelnīt nav iespējams, un, protams, arī mums gadās zaudējumi. Mūsu uzdevums nav visu laiku censties uzminēt norises tirgū, mūsu uzdevums ir katru reizi operāciju veikt maksimāli optimāli. Rezultāti ir svārstīgi. Ir gadi, kad mūsu peļņa veido 10%, ir gadi, kad 40%.
Jūs jau pieminējāt “Brexit” referendumu. Gan tā iznākumam, gan Donalda Trampa ievēlēšanai ASV prezidenta amatā pirms tam īsti neticēja principa “tas nevar būt, jo tas nevar būt” dēļ. Kā tirgus reaģē uz šādiem it kā no veselā saprāta viedokļa maz ticamiem notikumiem?
Ir tāds joks, ka vislabāko vērtējumu finanšu tirgiem spēj dot psihiatrs, jo tas, kas notiek mūsdienu finanšu tirgos, nav ekonomikas, bet gan psiholoģijas darbības lauks. Neesmu mēģinājis konsultēties ar šīs jomas speciālistiem, bet kaut kas tur ir. Proti, finanšu tirgiem vienmēr ir vajadzīgi notikumi, kuriem sekot, un dažkārt tie kļūst par sava veida fetišu. Ne vienmēr tas ir pat notikums, kurš objektīvi ir vissvarīgākais. Taču kādu apstākļu dēļ kāds process nonāk tirgus dalībnieku uzmanības centrā, un visi uz to ieciklējas.
Piemēram, pirms dažiem gadiem finanšu un it īpaši Eiropas finanšu tirgu galvenā apspriežamā tēma bija iespējamais Grieķijas defolts, savas valūtas ieviešana utt. Faktiski slēptā formā defolts arī notika, un tie, kuriem piederēja Grieķijas valsts vērtspapīri, zaudēja naudu. Taču briesmīgu seku nav – gan Grieķija, gan eirozona brīnišķīgi dzīvo tālāk. Es nebūt negribu teikt, ka notikušais bija kaut kāds nieks. Tā bija nopietna problēma Grieķijai un eirozonai. Taču tas nebūt nebija tāda mēroga drauds, par kādu to padarīja. Ja atceramies, tad tika piesaukts pat Eiropas Savienības sabrukums. Objektīvi Grieķija ir valsts, kuras daļa kopējā Eiropas Savienības ekonomikā ir maza. Es ļoti labi atceros, ka tajā laikā pēc Grieķijas finanšu ministra vietnieka publiskas uzstāšanās eiro kurss nosvārstījās par 1,5%. Kad pēc kādas valsts – ne premjera, pat ne finanšu ministra, bet pēc finanšu ministra vietnieka, uzstāšanās kaut kas tāds būtu iespējams? Kādēļ tā notika? Tādēļ, ka tajā brīdī pasaules finanšu tirgi uzskatīja, ka tas ir pats svarīgākais.
Pēc tam ļoti svarīga tēma bija bēgļu krīze Eiropā, un teju katrs paziņojums izraisīja reakciju tirgos. Taču pagāja gads un finanšu tirgi tam vairs nepievērš īpaši lielu uzmanību. Vai šie cilvēki no Eiropas ir kaut kur pazuduši? Nebūt nē, un arī bēgļu krīzes problēmas nav nekur pazudušas. Taču finanšu tirgiem šī tēma vairs nav interesanta. Uzstājas Vācijas kanclere un runā par bēgļiem, bet tirgi uz to vispār nereaģē.
Šī ir medaļas otra puse – finanšu tirgi nespēj ilgstoši noturēt uzmanību uz vienu notikumu, pat ja tas tiešām ir ļoti svarīgs. “Brexit” Eiropas ekonomikai ir ļoti svarīgs notikums. Daudz svarīgāks, nekā bija iespējamais Grieķijas defolts, ekonomiski svarīgāks nekā bēgļu krīze un Eiropas ekonomikai svarīgāks nekā karš Sīrijā. Neraugoties uz to, tirgi par to ir gandrīz jau aizmirsuši. Jā, lokāli Lielbritānijā tā joprojām ir svarīga tēma, tādēļ tā ietekmē mārciņas kursu. Taču reakcija uz šo procesu fondu tirgos tagad ir redzama ļoti maz. Tādēļ finanšu tirgus ietekmējoši notikumi notiek nepārtraukti, bet tie ātri tiek aizmirsti.
Es atgādināšu, ka padomju laikos bija tāds teiciens: “Lai tikai nebūtu kara!” Nopietnas karadarbības gadījumā gan fondu tirgos var notikt milzīgs kritums, un tieši tādēļ visi ļoti uzmanīgi seko ikvienam izteikumam, kurš skar Ziemeļkoreju un atomieroču lietošanu. Tad finanšu tirgos var notikt gan 50%, gan 80% kritums. Pagaidām visi tomēr tic, ka veselais saprāts uzvarēs.
Finanšu tirgi nopietnu krīzi piedzīvoja 2008. un 2009.gadā. Pēc tam sekoja nopietnu regulācijas pasākumu ieviešana. Vai ir izdevies novērst tos iemeslus, kuri bija cēlonis šai lielajai finanšu krīzei?
Izvairīties no finanšu krīzēm nav iespējams. Vēl vairāk – lai cik dīvaini tas neskanētu, finanšu krīzes, kad plīst kādos tirgos vai aktīvos uzpūsti cenu “burbuļi”, ir pat labas.
Attīra gaisu?
Ne tikai. 2008.gada krīze ir salīdzinoši reta, jo tā sākās tādā attīstītā valstī kā ASV. Iepriekšējās krīzes sākās attīstības valstīs – Āzijā, Krievijā – vai attīstības nozarēs, kāda bija interneta kompāniju akciju krīze. Savukārt 2008.gada krīze izauga ASV no ieguldījumiem nekustamajā īpašumā. Tas bija nopietns sitiens finanšu pasaulei. No otras puses, dzīvojamo māju būvniecības apmēri ASV pirms krīzes bija milzīgi, un tagad, pateicoties krīzei, šiem īpašumiem ir reāla vērtība. Jā, daudzas ēkas joprojām stāv tukšas, bet tika sperts arī solis uz priekšu tirgus sakārtošanā.
Vienlaikus ikviena krīze ir zaudēta nauda un risks visai ekonomikai. Tādēļ es negribu teikt, ka krīze ir kaut kas labs. Es gribu teikt, ka krīzē notiek ne tikai sliktas, bet arī labas lietas.
Pašlaik liela uzmanība tiek pievērsta kriptovalūtām, piemēram, “Bitcoin”. Es negribu teikt, ka tām nav nākotnes. Taču pašlaik tas ir simtprocentīgi spekulatīvs finanšu instruments, un tiem, kuri pašlaik vienu “Bitcoin” pērk par 4000 dolāru, ir jābūt gataviem, ka pienāks mirklis, kad tas maksās četrus dolārus.
Ļoti liela loma ir regulējošajām iestādēm. Ja runājam godīgi, tad periodā no 2004. līdz 2008.gadam regulējošās iestādes ar saviem pienākumiem netika galā. Tām bija iespēja kontrolēt notiekošo, bet tas netika izdarīts. Vai tās ir izdarījušas secinājumus? Kaut kādus ir izdarījušas. Taču, ja mēs pašlaik skatāmies uz banku uzvedību, tad šie secinājumi nav pietiekami.
Kas ir banku darbības pamatā? Noguldījumi un kredīti. Tādēļ bankās ir jāsēž risku izvērtēšanas profesionāļiem. Kā darbojās ASV bankas 19.gadsimta beigās? Savāca naudu no bagātiem pilsētniekiem un fermeriem un iedeva uzņēmīgiem, bet ne tik bagātiem līdzpilsoņiem. Tādēļ bankās sēdēja izbijuši fermeri, kuri visu zināja par zirgiem, zemes auglību utt., jo tolaik pamata bizness bija lauksaimniecība. Tolaik nevienam nevajadzēja ieviest procedūru “zini savu klientu”, jo tas nebija iedomājams, ka banka savus klientus nepazītu.
Tagad banku bizness ir kļuvis bezpersonisks un tāds arī turpina palikt. Bankas pašlaik nodarbojas ar obligāciju tirdzniecību utt., bet tas tomēr nav gluži tas. Tam nevajadzētu būt nozīmīgam banku peļņas avotam.
Tikmēr, kamēr bankas aktīvi pelnīs no visdažādāko veidu “burbuļiem” ekonomikā, mēs neesam pasargāti no krīzēm, kuras ienāks arī banku sfērā. Krīze, kura skar finanšu spekulantus, tomēr ir ļoti lokāla parādība. Nu spēlē biržā bagāti ļaudis, kāds ieguva, kāds zaudēja – ekonomikā kā tādā tas neko daudz nemaina. Taču, ja krīzē lielu naudu zaudē bankas, tad valstīm nākas maksāt kompensācijas noguldītājiem, jo praktiski visur tagad noguldījumi tiek garantēti. Valstīm nākas glābt bankas, jo tās ir pārāk lielas un svarīgas, lai nomirtu. Vissliktākais ir tas, ka krīze skar parastus cilvēkus, kuri vispār ne pie kā nav vainīgi, bet zaudē darbu, zaudē mājas.
Kāda, jūsuprāt, nākotnē vispār būs banku loma? Nevienam jau nav noslēpums, ka banku pasivitāte kreditēšanā ir radījusi uzplaukumu nebanku biznesā. Kā nākotnē notiks kreditēšana?
Tas ir atkarīgs no pašām bankām. Ja bankas masveidā turpinās dot priekšroku darījumiem ar lielām summām, ir pilnīgi iespējams, ka mazā un vidējā biznesa, kā arī fizisko personu kreditēšana aizies pie citām finanšu kompānijām. Vienlaikus pašlaik bankām joprojām ir priekšrocības, salīdzinot ar nebanku kreditētājiem. Mēs arī neredzam, ka pie tiem būtu aizgājuši būtiski kreditēšanas apmēri. Līdz ar to bankām ir visas iespējas, nedaudz mainot savu darbību, šos klientus saglabāt. Es nepiekrītu tiem pareģojumiem, ka pēc pieciem gadiem banku vairs nebūs. Taču pēc 20 gadiem, ja bankas nemainīsies un neiejauksies regulators, izvirzot prasības bankām, pilnīgi iespējams, ka parasto uzņēmumu un cilvēku kreditēšanu pārņems citi.
Vienlaikus interesanta parādība ir tā saucamā tiešā kreditēšana – B2B un P2P platformas -, kur uzņēmumi vai cilvēki paši kreditē citus uzņēmumus vai cilvēkus. Pirms pusotra gada šīs platformas saradās kā sēnes pēc lietus. Kā jau tas nereti gadās, pirmais intereses vilnis atnesa arī krāpniekus, kuri okupēja diezgan daudzas platformas. Līdz ar to šī ideja zināmā mērā sevi diskreditēja. Taču pēc būtības šī ideja ir darboties spējīga. Tādēļ es neizslēdzu, ka pēc kāda laika parādīsies arī aizsargātākas un civilizētākas šādu sistēmu formas un arī no tām izrietēs draudi bankām.
Kur slēpjas visu šo norišu jēga? Bankas daudzus gadus pārdeva savu spēju novērtēt riskus, par to iekasējot komisijas maksu. Cilvēki atnesa uz banku naudu par 5%, bet banka izsniedza kredītus par 10%, bet vienlaikus cilvēkiem teica – mēs zinām, kam aizdodam naudu, un jūs savus 5% noteikti saņemsiet, bet ar problemātiskajiem kredītiem mēs galā tiksim paši. Taču tādēļ, ka banku spēja novērtēt kredītriskus kļūst arvien sliktāka, un tādēļ, ka bankas saviem noguldītājiem atnes riskus, kuri pat nav saistīti ar kreditēšanu, iegādājoties dažādus vērtspapīrus, cilvēkiem arvien vairāk rodas sajūta, ka viņi par savu samaksāto komisijas maksu vairs nesaņem to, ko vajadzētu. No šejienes arī dzimst doma, ka starpnieks, kurš novērtētu riskus, vairs nav vajadzīgs. Ja šis starpnieks rada šādas problēmas, tad riskus labāk novērtēsim paši!
Mēs jau redzam, kā mainās norēķinu joma. Daudzu jaunu spēlētāju ienākšana ir samazinājusi to cenu, un iespējams, ka bankas vispār atteiksies no norēķinu nodrošināšanas, atdodot šo funkciju “PayPal” un līdzīgām struktūrām. Ja nenotiks izmaiņas, tad neizslēdzu, ka ar laiku arī daļu kreditēšanas tieši tāpat pārņems citi.
Latvijā ir parādījušies pirmie pasīvie pensiju fondi, kuru filozofija ir nenodarboties ar aktīvu līdzekļu pārvaldi, jo ilgtermiņā ekonomika aug. Kā jūs vērtējat šo pārvaldes filozofiju un kādai būtu jābūt veselīgai proporcijai starp aktīvi un pasīvi pārvaldītiem fondiem?
Tirgū ir jābūt dažādiem dārzeņiem – gan tomātiem, gan gurķiem. Tādēļ šādiem fondiem ir sava vieta.
Es arī esmu papētījis, kā darbojas Latvijas pensiju fondi. Fondēto pensiju plānu ienesīgums no 2011.gada piecu gadu periodā svārstās 20-30% robežās. Kādēļ es ņēmu šādu periodu? Jo 2011.gada februārī Latvija emitēja desmit gadu valsts obligācijas, par kurām ikgadējā kuponu izmaksa pārsniedza 6%. Tas nozīmē, ka, ja jūs nopirktu tikai un vienīgi šīs obligācijas, jūsu ienesīgums piecu gadu laikā jau pārsniegtu 30%. Protams, pensiju fonds nevar visus savus līdzekļus ieguldīt viena veida vērtspapīros – tam ir noteikti ierobežojumi. Taču hipotētiski jums ar pasīvu aktīvu pārvaldes filozofiju pilnīgi pietiktu ar ieguldījumu šādās valsts obligācijās un jūs esat apspēlējis visus citus pensiju fondus.
Ir jāņem vērā arī tas, ka līdz ar informācijas tehnoloģiju attīstību būtiski ir samazinājušās pensiju plānu apkalpošanas izmaksas. Piemēram, tikai uzskaitei kādreiz bija jāalgo pamatīgs skaits ar cilvēkiem, bet tagad to nodrošina viens dators ar atbilstošu programmu. Tādēļ pasīvās pārvaldes pensiju plāni pašlaik var piedāvāt patiešām zemas komisijas maksas, un, lai tie varētu darboties, nebūt nav nepieciešami tūkstoši dalībnieku. Galvenās izmaksas faktiski ir saistītas ar datu aizsardzību.
Latvijā pirmajam pasīvajam pensiju plānam komisijas maksa ir noteikta 0,75%, un ir eksperti, kuri saka, ka tas ir daudz. Tā ir?
Negribu skaitīt naudu svešā kabatā. Nu… Var lētāk. Taču tas ir jauns plāns, un viņiem daudzas lietas ir jāsāk no nulles, tostarp jāpiesaista klienti. Ja viņi savā plānā ar laiku savāks 200-300 miljonus eiro, tad pārvaldes pašizmaksa gan būs krietni zem 0,75%. Malači, ka šādu plānu ir izveidojuši, jo, kā jau es minēju, pašlaik Latvijas pensiju plānu darbības rezultātus grūti nosaukt par ļoti labiem. Latvijas plānu rezultāti ir daudz sliktāki par, piemēram, salīdzināmu ASV plānu rezultātiem.
Kādēļ?
Tiešā veidā gan tos ir grūti salīdzināt, jo atšķiras valūtas. Tomēr pēdējos gados milzīgu ASV dolāra un eiro kursa svārstību nav bijis, tādēļ var mēģināt. Arī centrālo banku procentu likmes ir vairāk vai mazāk salīdzināmas. Pēdējo desmit gadu Latvijas pensiju plānu vidējais ienesīgums ir 36%, bet Amerikā – 62%. Diezgan liela starpība. Man bija arī interesanti paskatīties, vai ir bijis tā, ka kādreiz labākie Latvijas fondi ir apsteiguši labākos ASV fondus. Mēs atlasījām katrā gadā sekmīgākos fondus, un tā ir noticis tikai 2008.gadā, kad ASV fondi ļoti cieta krīzē.
Vispār es Latvijas banku vietā – jo pašlaik tikai divi pensiju plānu pārvaldnieki nav saistīti ar bankām – apsēstos un mēģinātu izdarīt secinājumus. Tie ir iespējami tikai divi – vai nu Latvijas pensiju plānu pārvaldnieki strādā daudz sliktāk par saviem ASV kolēģiem, vai arī ir problēmas ar pašu fondēto pensiju sistēmu.
Ideālu pensiju sistēmu nav vispār. Taču, ja nu kādu no šīm sistēmām ir vērts analizēt, tad tā ir ASV pensiju sistēma, jo, pirmkārt, tā ir ar ilgu vēsturi, otrkārt, tā ir ļoti svarīga viņu sociālā nodrošinājuma daļa. Iespējams, iemesls augstākam ienesīgumam slēpjas tajā, ka ASV pensiju fondiem ir daudz plašākas ieguldījumu iespējas. Tie drīkst ieguldīt nekustamajā īpašumā daudz lielāku līdzekļu daļu, nekā atļauts Latvijā, drīkst ieguldīt akcijās.
Taču jebkurā gadījumā iniciatīvai izmaiņām ir jānāk no pensiju fondiem. Ne jau regulatoram ir jānāk klajā ar paziņojumu: “Klausieties, draugi, mēs te tā paskatījāmies – jāļauj jums vēl kaut kas darīt!” To gaidīt būtu muļķīgi.
Pašlaik tiek virzītas izmaiņas likumā, atļaujot akcijās ieguldīt līdz 75% pensiju plānu līdzekļu tagadējo 50% vietā. Daži eksperti saka, ka arī tas ir par maz. Taču kā rīkoties ar piesardzību, lai krīzes gadījumā pensiju uzkrājumi “nenodeg”?
Finanšu pasaulē nav tādas stratēģijas, kura garantētu tikai peļņu no ieguldījumiem. Tādēļ ir ļoti svarīgi izsvērt savu rīcību. Turklāt arī akcijas nav vienādas. Piemēram, akciju indekss SP500 ilgtermiņā uzrāda ļoti solīdu izaugsmi, apsteidzot inflāciju un vairākus citus ieguldījumu veidus. Tādēļ, ja mēs runājam par ieguldījumiem vairāku gadu garumā, tad rezultāti noteikti izlīdzinās. Īstermiņā ir citādi. Piemēram, kādēļ ASV fondiem 2008.gadā bija sliktāki rezultāti nekā Latvijas fondiem? Tieši tādēļ – viņi bija ieguldījuši akcijās, tās piedzīvoja pamatīgu kritumu, un viņi neko nepaspēja saglābt. No otras puses – 2008. un 2009.gadā SP500 indeksa vērtība kritās divas reizes, bet ASV pensiju fondi zaudēja tikai 18%. Jā, bija kritums, bet ne jau divas reizes! Tas nozīmē, ka viņi tomēr šo situāciju vadīja.
Tomēr regulatoram tā jebkurā gadījumā nav viegla izvēle.
Vienlaikus mēs redzam, ka pašlaik daudzi cilvēki pret saviem uzkrājumiem fondēto pensiju plānos izturas kā pret kaut kādu nevērtīgu un apgrūtinošu valsts iniciatīvu. Taču patiesībā tā ir reāla nauda un paša cilvēka aktīvs. Tas ir līdzvērtīgi tam, ja cilvēki galīgi neinteresētos, cik viņiem katru mēnesi samaksātu algā. Tā taču nav! Tad kādēļ cilvēki neinteresējas, kas notiek ar viņu pensiju plāniem? Es arī atgādināšu, ka ienesīguma starpība starp sekmīgākajiem un mazāk sekmīgajiem pensiju plāniem Latvijā ir liela. Tādēļ apzināta labi pārvaldība fonda izvēle ilgtermiņā atmaksājas un nes naudu. Starpība beigās var veidot pat viena vai divu gadu algu.
Kad augstākos līmeņos varētu atgriezties centrālo banku noteiktās bāzes procentu likmes? Vai centrālajām bankām ir izdevies sasniegt mērķus, kurus tās izvirzīja, likmes samazinot?
Kaut kas, protams, ir sasniegts, jo mēs redzam, ka banku sistēmas sabrukums finanšu krīzes dēļ nav noticis. Rūpniecība turpina ražot, ekonomika strādāt. Protams, ekonomika piedzīvoja kritumu, bet lielākajās tautsaimniecībās tas nebija rakstāms ar divciparu skaitli. Latvijā situācija bija smagāka, jo šī ir maza valsts un līdz ar to arī ekonomika ir svārstīgāka – krīzes izpaužas smagāk, izaugsmes periodi ir straujāki.
Tādēļ kopumā tāda krīze, kāda tā varēja būt, tika novērsta. Bet ir jāatceras, ka slimnieka ārstēšana pašlaik vēl ir pusceļā. Jā, akūtākie slimības simptomi ir novērsti, bet slimnieks vēl nav vesels. Turklāt ir iespējamas diezgan daudzas blaknes un arī tādas blaknes, ar kurām līdz šim neviens nav saskāries, tādēļ arī nav zināms, kā tās izpaudīsies un ietekmēs ekonomiku ilgtermiņā. Viens no šiem blakus efektiem ir tas, ka zemās procentu likmes pilnībā demotivē veikt uzkrājumus. Piemēram, kādēļ pašlaik cilvēkiem noguldīt naudu depozītā, ja tā likme ir nulle komats kaut kas? Labāk kaut ko nopirkt! Ekonomikai īstermiņā tas pat ir labi. Taču, no otras puses, ļoti ilgu laiku ekonomikas galvenais virzītājspēks ir bijuši tieši uzkrājumi. Kā dzīvos ekonomika, kurā ir maz uzkrājumu? To mēs vēl nezinām. Turklāt šajā procesā pat nevar vainot tikai zemās procentu likmes, jo tas sākās jau pirms krīzes, kad ļaudis arvien aktīvāk ņēma kredītus un uzkrājumu ekonomika sāka kļūt par parādu ekonomiku.
Piemēram, pensiju fondus tas viss skar ļoti būtiski. Ņemot vērā regulatoru noteiktos ierobežojumus, man principā nav skaidrs, kā fondi pašlaik varētu pelnīt 15-20% gadā, kas bija pilnīgi reāli vēl pirms 15 gadiem. Savukārt cilvēkiem, redzot, ka viņu pensiju kapitāla ienesīgums ir, piemēram, 4% gadā, rodas sajūta, ka tā pensijai neko sakrāt nevarēs.
Tādēļ, ja mēs atgriežamies pie jautājuma par ekonomikas izaugsmi un bankām, tad es uzskatu, ka regulatoriem vēl ir daudz darba. Savukārt krīzes pārvarēšanā sasniegtais rezultāts nav slikts. Noteikti varēja labāk, bet arī tagad paveikto par sliktu nenosauksi.
Kas attiecas uz procentu likmju palielināšanu, tad šis process gan, manuprāt, notiks lēnāk, nekā daudzi pašlaik cer. Es nedomāju, ka nākamo gadu laikā likmes atgriezīsies kādreizējos līmeņos. Zemas likmes mēs redzēsim vēl labu laiku, jo grūtību ekonomikā ir pietiekami.
Vēl viena lieta, ko noteikti gribas pieminēt, – tas, kas pašlaik notiek finanšu pasaulē, nav pareizi. Finanšu pasaule pārāk daudz ietekmē pasauli kā tādu. Savukārt pašā finanšu pasaulē ir daudzas lietas, ar kurām visi samierinās, bet kuras nav visai loģiskas. Piemēram, milzīgus apmērus ir sasnieguši valstu parādi. Turklāt nav pat skaidru perspektīvu, kā tos varētu dzēst. Pilnīgi neloģiskas ir preču cenu izmaiņas biržās. Tas pats attiecas uz valūtām.
Piemēram, naftas cena dažu gadu laikā auga no 30 līdz 150 ASV dolāriem par barelu, pēc tam nokritās līdz 35 ASV dolāriem. Var piesaukt dažādus objektīvus faktorus, bet tās pamatā ir vistīrākās spekulācijas biržā. Nevienai precei tikai piedāvājuma un pieprasījuma rezultātā nevar tā mainīties cena. Visi piesauktie iemesli par pieprasījuma izmaiņām Ķīnā vai slānekļa naftas ieguvi ASV ir svarīgi, bet vienalga objektīvi nespēj tā mainīt naftas cenas. Taču nafta ir visai pasaulei svarīga prece, jo no naftas top degviela un degviela ir iekšā ikvienas citas preces pašizmaksā. Tas viss vēl ir saistīts ar enerģētiku, jo naftas cena ietekmē arī gāzes cenu. Un tad nu mēs redzam, ka sēž lielās kompānijās pie datoriem brokeri un “gaiņā” visai pasaulei tik svarīgo naftas cenu šurpu turpu. Bet mēs iebraucam benzīntankā un ieraugām kārtējās izmaiņas degvielas cenās! Tā tam nevajadzētu būt!
Tas pats attiecas uz valūtām. Pašlaik šīs izmaiņas vēl notiek pieklājības robežās. Taču atcerēsimies, ka bija laiks, kad ASV dolāra vērtība pret eiro mainījās no 0,8 līdz 1,4 dolāriem par vienu eiro. Nu vai tiešām eirozonas ekonomika, salīdzinot ar ASV ekonomiku, piedzīvoja tik būtiskas izmaiņas? Nē. Tādēļ ir jārēķinās, ka finanšu pasaulē šādas lietas ir iespējamas, un mums atliek tikai minēt, kad šī bise var izšaut. Faktori ar katastrofālu ietekmi ekonomikā var ienākt ne tikai no politikas, bet arī no finanšu sfēras. Arī šo faktoru dēļ Eiropas un ASV centrālās bankas ar radikāliem lēmumiem nesteigsies, un labi, ka tā.
…Info avots: http://www.leta.lv/plus/133C908E-0823-0386-9342-E75F22100618/
