Dzintars Zaļūksnis
Latviešu tauta pamazām nostājas dilemmas priekšā. Proti, kas būtu labāk: ja Latvijā dzīvotu pārsvarā rasu un etnosu ziņā visdažādākie cilvēki, kuri runātu tīrā latviešu valodā (jo par to parūpēsies Valsts valodas likums), vai arī dažās valstīs – Lielbritānijā, Īrijā, ASV, Kanādā, Zviedrijā – būtu plašas etnisko latviešu kopienas, kas apzinīgi censtos neasimilēties šo valstu pamatnācijā.
Ņemot vērā nerimstošo emigrāciju un valdošo partiju triumvirāta (īpaši izceļot pašpasludinātās nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK lomu) apbrīnojami konsekvento šīs problēmas ignorēšanu, izskatās, ka trešā iespēja – dzīvot un audzināt bērnus savā valstī – mums kļūst arvien iluzorāka.
Kopš Latvija daļu savas suverenitātes ir atdevusi Eiropas Savienībai (ES) mēs esam zaudējuši gandrīz 40% savu jauniešu (sīkāk lasiet šeit: http://www.infotop.lv/article/lv/20-gadu-laika-latvija-bagatajam-valstim-uzdavinajusi-39-savu-jauno-cilveku ). Tā ir branga dāvana, ko bez iebildēm esam pasnieguši un turpinām pasniegt ES bagātākajām valstīm. Par kādu “tautiešu atgriešanos” propagandisti te runā, ja vecāki sakodīs zobus un savu bērnu nākotnes vārdā aizmirsīs, ka kādreiz bija cerējuši še atgriezties. Pēc Otrā pasaules kara pasaulē izklīdušo latviešu otrā paaudze bieži vien centās saglabāt latviskumu pat stingrāk nekā viņu vecāki. Pašreizējo emigrantu vidē ir otrādi: tieši otrā paaudze ir tā, kas visbiežāk ņem cirvi un apcērt dzimtas saknes – jo latviskums traucē integrēties “globālajā darbaspēka tirgū”.
Tikmēr, kā ziņo Centrālā statistikas pārvalde, starp Latvijā iedzīvotājiem tādu, kam pāri 65 gadiem, šā gada sākumā bija jau 19,9%. Mēs pat oficiāli esam palikuši tikai 1,95 miljoni. Faktiski? Negribas par to pat domāt, bet 388 tūkstošiem no mums ir 65 gadi un vairāk. Kopš 2010. gada sākuma iedzīvotāju kopējais skaits Latvijā ir samazinājies par 170 000 jeb 8%, bet senioru (65 gadi un vecāki) skaits ir palielinājies par 4000 jeb 1%. Vai šādos apstākļos bezjēdzīga nekļūs pat vislabākā pensiju sistēma?
46% Latvijas iedzīvotāju ir vīrieši, bet 54% – sievietes, taču vecumā no 65 gadiem vīriešu īpatsvars ir 33%, bet sieviešu – 67%. Starp ES valstīm mums ir lielākā vīriešu un sieviešu disproporcija vecākās paaudzes iedzīvotāju kopskaitā. Kāpēc tā? Vai tas neliecina pirmām kārtām par hroniskajām veselības aprūpes sistēmas problēmām, kuras pašreizējā koalīcija nekad nav vēlējusies risināt un arī tagad pamanās no likumprojekta ņemt ārā jebkuru konkrētību (sīkāk – šeit: http://www.infotop.lv/article/lv/lvsada-valdiba-netur-vardu-un-iznicina-labu-likumprojektu ), lai gan tas nozīmē 16 pāragri mirušas dvēseles ik dienu.
Mēs ātri novecojam. Gan paši individuāli, gan tauta kopumā. Globalizācijas kontekstā to nepamana arī mūsu pašu ievēlētie politiķi, kuri acīmredzami jūtas nemirstīgi un “laimē dej”.
Vai latviešu vēlētājs ir gatavs viņiem šo sajūtu uzturēt, līdz paša acis aizvērsies uz mūžu? Redzot demogrāfiskos skaitļus, nākas secināt: jā! Jo tālāk, jo vairāk jā!
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/tauta-noveco-viriesi-izmirst-politiki-laime-dej
