Vācijā sākusies balsošana Bundestāga vēlēšanās
Berlīne, 24.sept., LETA–AFP/DPA. Vācijā sākusies balsošana Bundestāga vēlēšanās, kurās, spriežot pēc aptaujām, visvairāk balsu iegūs kancleres Angelas Merkeles vadītie konservatīvie, paverot viņai ceļu uz ceturto pilnvaru termiņu valdības vadītāja krēslā.
Tikmēr pret imigrāciju noskaņotā eiroskeptiķu partija “Alternatīva Vācijai” (AfD) varētu iegūt savas pirmās vietas Bundestāgā, liecina aptaujas. Tādā gadījumā AfD būs pēdējā pusgadsimta laikā pirmā parlamenta apakšpalātā pārstāvētā partija, kura politiskajā spektrā atrodas pa labi no konservatīvajiem.
Merkeles vadītajiem kristīgajiem demokrātiem (CDU) un viņu Bavārijas meitaspartijai – Kristīgi sociālajai savienībai (CSU) – ir divciparu pārsvars pār viņu tuvākajiem konkurentiem sociāldemokrātiem (SPD).
Par trešo vietu cīnās četras mazākas partijas, tostarp AfD.
Balsošana beigsies plkst.19 pēc Latvijas laika.
Pēdējās sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka CDU/CSU varētu iegūt 34% līdz 37% balsu, SPD varētu izcīnīt 21% līdz 22% balsu, bet AfD – 10% līdz 13% balsu.
…Info avots: http://www.leta.lv/news/world/16E17FD8-328F-4D0B-853B-817D52D8E2A5/
Vācijā svētdien notiek Bundestāga vēlēšanas
Berlīne, 22.sept., LETA–DPA. Vācijā svētdien notiek Bundestāga vēlēšanas, un aptaujas liecina, ka visvairāk balsu iegūs kancleres Angelas Merkeles vadītie konservatīvie, paverot viņai ceļu uz ceturto pilnvaru termiņu valdības vadītāja krēslā.
Taču par visumā garlaicīgu atzītās kampaņas noslēgumā parādījušās pazīmes, kas savas pozīcijas izdevies nostiprināt pret imigrāciju noskaņotajai eiroskeptiķu partijai “Alternatīva Vācijai” (AfD).
“Šķiet, ka virspusē valda miers, taču, ja mēs palūkojamies zem šīs virskārtas, redzam arī lielu spriedzi,” sarunā ar aģentūru DPA atzīst Vācijas Starptautisko lietu un drošības institūta analītiķis Heriberts Dīters.
Pieaug risks, ka Merkeles vadītos kristīgos demokrātus (CDU) un viņu Bavārijas meitaspartiju – Kristīgi sociālo savienību (CSU) – svētdienas vakarā, kad sāks ienākt balsojuma rezultāti, varētu gaidīt zināms pārsteigums.
Lai gan Merkele joprojām ir Vācijas populārākā politiķe, izzūdot vēlētāju lojalitātei pret tradicionālajām partijām, kā liecina ceturtdien publiskotie sabiedriskās raidorganizācijas ZDF aptaujas rezultāti, atbalsts CDU/CSU no nesenajiem 40% ir sarucis līdz 36%.
Atšķirībā no pašreizējā Bundestāga sasaukuma, kurā ir pārstāvētas četras partijas – CDU/CSU, viņu tradicionālie sāncenši, bet pašreizējie koalīcijas partneri – sociāldemokrāti (SPD), “zaļie” un kreiso ekstrēmistu partija “Die Linke” (“Kreisie”) -, šoreiz piecu procentu barjeru pārvarēs sešas partijas, tostarp AfD, kas pēdējā pusgadsimta laikā būs pirmā parlamenta apakšpalātā pārstāvētā partija, kura politiskajā spektrā atrodas pa labi no konservatīvajiem.
Tikai pirms pāris nedēļām CDU amatpersonas vēl pauda pārliecību, ka eiroskeptiķi vēlēšanās iegūs mazāk balsu, nekā viņi cerējuši, taču pēdējā mēneša laikā saskaņā ar ZDF aptauju atbalsts AfD pieaudzis no astoņiem procentiem līdz 11%.
Tas paver iespēju, ka AfD iegūst trešo lielāko pārstāvniecību Bundestāgā aiz CDU/CSU un SPD, satricinot visu līdzšinējo Vācijas politisko istablišmentu.
Tas dos AfD arī iespēju pretendēt uz oficiālās parlamentārās opozīcijas statusu, ja Merkele izšķirsies saglabāt līdzšinējo “lielo koalīciju” ar sociāldemokrātiem.
“Tas valstij būtu graujošs signāls gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski,” apgalvo “Die Linke” līdere Ktja Kipinga.
CDU savu kampaņu balstīja uz Merkeles kā spējīgas krīzes menedžeres statusu, kas spēj gādāt par stabilitāti nemierīgajā pasaulē.
Taču var izrādīties, ka tādējādi CDU un Merkele varētu būt nepareizi novērtējuši vāciešu šī brīža noskaņojumus.
Spriedze, ko pirms diviem gadiem izraisījusi Merkeles piekoptā liberālā imigrācijas politika, gan ir nedaudz noplakusi, taču tai pievienojusies neapmierinātība ar pensijām, izglītības sistēmu un pieaugošo nabadzību veco ļaužu vidū.
Dīters norāda, ka daudzi neapmierinātie vēlētāji var nobalsot par labējiem vai kreisajiem radikāļiem.
Par spīti Vācijas ekonomikas stabilajai izaugsmei, arī vēlēšanu kampaņa sniedza liecības par vēlētāju vilšanos tradicionālajās partijās, īpaši savulaik komunistu jūgā bijušajā Austrumvācijā, kur daudzviet ļaudis joprojām nav atraduši savu vietu atkalapvienotajā Vācijā.
Tur daudzās pilsētiņās, kas vienlaikus cieš no iedzīvotāju skaita samazināšanās un augsta bezdarba, kas ievērojami pārsniedz Vācijas vidējos rādītājus, Merkeli priekšvēlēšanu mītiņos ar svilpieniem sagaidīja AfD atbalstītāji.
Tikmēr arī atbalsts SPD, kas jau tā neglābjami atpaliek no konservatīvajiem, turpinājis sarukt, un pēdējās aptaujas liecina, ka sociāldemokrāti varētu pat nesaņemt 23% balsu, kā 2009.gadā, kad viņi cieta savu smagāko sakāvi pēckara Vācijas vēsturē.
Tas tikai var vairot ierindas sociāldemokrātu vēlmi atbrīvoties no Markeles vadītās “lielās koalīcijas”, pārejot opozīcijā, lai atgūtu sava elektorāta uzticību.
Lai gan šajās vēlēšanās piecu procentu barjeru, domājams, pārvarēs konservatīvo tradicionālie partneri – Brīvo demokrātu partija (FDP), kas jauneklīgā un enerģiskā līdera Kristiāna Lindera vadībā spējusi atgūties pēc sagrāves 2013.gada vēlēšanās un šogad atgūs savu pirms četriem gadiem zaudēto pārstāvniecību Bundestāgā, pēdējās aptaujas liecina, ka arī CDU/CSU un FDP koalīcijai nebūs vairākuma un vajadzēs pieaicināt arī trešo koalīcijas partneri – kreisi orientētos “zaļos”.
Šāda trejsavienība jeb “Jamaikas koalīcija” Vācijā vēl nav pieredzēta, un tās izveidošana, ņemot vērā ievērojamās ideoloģiskās pretišķības, varētu prasīt dažus nopietnus kompromisus, un tāpēc koalīcijas sarunas varētu ievērojami ieilgt.
Jau tagad skaidrs, ka viens no nopietniem klupšanas akmeņiem var izrādīties FDP vēlme pārņemt finanšu ministra portfeli, kas šobrīd atrodas CDU veterāna Volfganga Šeibles rokās. Savukārt “zaļajiem” jārēķinās ar nopietnu pretestību viņu prasībai noteikt gala datumu, kad tiks izbeigta dīzeļdzinēju izmantošana.
Vienlaikus Merkelei var draudēt viņas pozīciju vājināšanās uz Eiropas politiskās skatuves, ja FDP uzturēs savus iebildumus pret eirozonas tālāku integrāciju, uz ko uzstāj Francijas prezidents Emanuēls Makrons.
Tādējādi Vācijas vēlēšanas atkal pārvērtušās par balsojumu, kura iznākumu ar zināmām bažām gaida visās pārējās Eiropas galvaspilsētās.
…Info avots: http://www.leta.lv/news/world/5E95E0CB-61A6-49DA-856B-E81449A4CCDC/
Vācijas vēlēšanas vēl nav galā
Vācijā svētdien notiek Bundestāga vēlēšanas, un faktiski neviens nešaubās, ka tajās uzvarēs kancleres Angelas Merkeles vadītie konservatīvie, paverot ceļu viņai uz ceturto pilnvaru termiņu valdības vadītāja krēslā.
Taču tas nav pilnībā gaisinājis jebkādu intrigu pirms svētdienas vakarā gaidāmās balsu skaitīšanas, jo nākamās Vācijas valdības veidolu, domājams, izšķirs smagas un, iespējams, ilgstošas koalīcijas sarunas. Neskatoties uz to, ka Merkeles vadīto kristīgo demokrātu (CDU) un viņu Bavārijas meitaspartijas – Kristīgi sociālā savienības (CSU) – pārsvars pār galvenajiem sāncenšiem – sociāldemokrātiem (SPD) – mērāms ar divciparu skaitli, CDU/CSU vieni paši nespēs sev nodrošināt parlamentāro vairākumu. Tādējādi konservatīvajiem nāksies meklēt koalīcijas partnerus, kuru izvēle var grozīt turpmāko Berlīnes nostāju jebkurā jautājumā, sākot no eirozonas reformām līdz imigrācijas politikai.
Sagaidāms, ka pirmo reizi kopš Vācijas atkalapvienošanās 1990.gadā, pārvarot piecu procentu barjeru, parlamenta apakšpalātā iekļūs sešas partijas, tostarp pret imigrāciju noskaņotā eiroskeptiķu partija “Alternatīva Vācijai” (AfD), kas varētu izcīnīt par trešo lielāko pārstāvniecību Bundestāgā.
Lai gan šī gada priekšvēlēšanu kampaņa bieži tiek raksturota kā garlaicīga, nakts uz pirmdienu var nest dažus pārsteigumus. “Mēs patiesi nezinām, kādu valdību iegūsim,” atzīst Vācijas Māršala fonda Berlīnes biroja direktora vietniece Sudha Deivida-Vilipa. “Pēc svētdiena balsojuma sāksies politiskā neziņa.”
Pēdējā sabiedriskās domas pētniecības institūta “Emnid” aptauja, kas veikta pēc laikraksta “Bild” pasūtījuma, liecina, ka atbalsts CDU/CSU nedaudz mazinājies un nokrities līdz 36%, lai gan Martina Šulca vadītā SPD ar 22% atbalstu joprojām neglābjami atpaliek. Nevienai no abām lielākajām partijām neizrādot vēlmi saglabāt līdzšinējo “lielo koalīciju”, politikas vērotāju galvenā uzmanība pievērsta cīņai par trešo vietu, kas norisinās starp trim mazākajām partijām, kas katra saskaņā ar aptaujām var cerēt uz astoņiem līdz 11% balsu.
“Es visiem saku, ka šīs vēlēšanas vēl nav izšķirtas,” intervijā raidorganizācijai RTL otrdien atzina arī pati Merkele. Un patiesi, saskaņā ar pēdējām aptaujām 25 līdz 39% vāciešu joprojām vēl nav izlēmuši, vai balsot un kā balsot. Tas atstāj telpu jebkādam balsojuma iznākumam. “Aptaujās joprojām vēl ir liela nepastāvība,” norāda Berlīnes Globālās publiskās politikas institūta direktors Torstens Benners.
Par CDU/CSU dabīgo koalīcijas partneri tiek uzskatīta liberālā Brīvo demokrātu partija (FDP), kas jauneklīgā līdera Kristiāna Lindera vadībā spējusi atgūties pēc sagrāves 2013.gada vēlēšanās, un šogad, domājams, atgūs savu pirms četriem gadiem zaudēto pārstāvniecību Bundestāgā. Taču pēdējās aptaujas liecina, ka CDU/CSU un FDP vairākuma nodrošināšanai varētu vajadzēt arī trešo koalīcijas partneri – kreisi orientētos “zaļos”.
Šāda trejsavienība jeb “Jamaikas koalīcija” Vācijā vēl nav pieredzēta, un tās izveidošana, ņemot vērā ievērojamās ideoloģiskās pretišķības, varētu prasīt dažus nopietnus kompromisus. Tās, “domājams, būs visai nogurdinošas un sarežģītas sarunas,” atzīst Benners.
Jau tagad skaidrs, ka viens no nopietniem klupšanas akmeņiem var izrādīties FDP vēlme pārņemt finanšu ministra portfeli, kas šobrīd atrodas CDU veterāna Volfganga Šeibles rokās. Savukārt “zaļajiem” jārēķinās ar nopietnu pretestību viņu prasībai noteikt gala datumu, kad tiks izbeigta dīzeļdzinēju izmantošana. Merkelei var draudēt arī viņas pozīciju novājināšanās uz Eiropas politiskās skatuves, ja FDP uzturēs savus iebildumus pret eirozonas tālāku integrāciju, uz ko uzstāj Francijas prezidents Emanuēls Makrons.
Tādējādi Merkelei visvieglākā no izvēlēm var izrādīties atgriešanās “bezmīlas laulībā” ar sociāldemokrātiem. “Ja viņa ir patiesa tajā, ko viņa likusi manīt prezidentam Makronam, viņa vēlas Eiropas reformas,” kuras iespējams īstenot ar stingri proeiropeiski noskaņotā bijušā Eiropas Parlamenta (EP) prezidenta Šulca atbalstu, norāda Benners.
Taču vēl četri gadi līdzšinējā koalīcijā var saniknot SPD ierindas biedrus, kas alkst beidzot izkļūt no Merkeles ēnas. Jaunas “lielās koalīcijas” radītā vilšanās var tikai veicināt jau tagad vērojamo vēlētāju novēršanos no tradicionālajām partijām un piesliešanos abos politiskā spektra flangos esošajiem radikāļiem.
Par pieaugošo vēlētāju neapmierinātību liecina iespējamā AfD kļūšana par trešo spēcīgāko spēku uz Vācijas politiskās skatuves. Turklāt tā būs pirmā reize pēdējā pusgadsimta laikā, kad Bundestāgā iekļūs kāda partija, kura politiskajā spektrā atrodas pa labi no CDU/CSU.
Par spīti mēnešiem ilgajām iekšējām nesaskaņām un skandāliem, pēdējo nedēļu laikā AfD popularitāte atkal sākusi pieaugt, un eiroskeptiķiem pavērusies reāla iespēja apsteigt līdzšinējo lielāko apozīcijas partiju – kreisos ekstrēmistus “Die Linke” (“Kreisie”). Ja AfD, kas pratusi izmantot neapmierinātību ar Merkeles tā dēvēto atvērto durvju imigrācijas politiku, gūs vēl lielākus panākumus, nekā prognozēts, tas var nopietni satricināt Vācijas līdzšinējo politisko istablišmentu.
Benners brīdina, ka AfD, šķiet, spējuši uztvert vēlētāju nogurumu no Merkeles 12 gadus ilgās atrašanās kanclera krēslā. “Priekšvēlēšanu kampaņa miegaina bija starp SPD un CDU. Taču tajā bija arī daudz niknuma,” norāda Globālās publiskās politikas institūta direktors, atgādinot par AfD atbalstītājiem, kas daudzviet Merkeli kampaņas laikā sagaidīja ar svilpieniem.
Tradicionālās partijas vienā balsī noraidījušas jebkādas sadarbības iespēju ar AfD, un sociāldemokrāti iespējā, ka AfD varētu kļūt par opozīcijas galveno balsi, saskatījuši attaisnojumu palikšanai ārpus valdības, pašiem uzņemoties opozīcijas vadību. Šulcs arī paziņojis, ka AfD iekļūšana Bundestāgā būšot “Vācijas apkaunojums”.
(Avots: AFP.)
…Info avots: http://www.leta.lv/plus/133C8A92-3B9B-86E0-3CD6-AEED5D42DDAD/
Vācijas vēlētāju atbalsts sociāldemokrātiem atkal samazinājies
Berlīne, 22.sept., LETA–DPA. Vācijā, kur 24.septembrī notiks parlamenta apakšpalātas Bundestāga vēlēšanas, atkal samazinājies vēlētāju atbalsts Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai (SPD), liecina ceturtdien publicēti aptaujas rezultāti.
Aptaujā “Politbarometer”, kas veikta pēc raidsabiedrības ZDF pasūtījuma, atbalsts SPD kopš pagājušās nedēļas samazinājies par 1,5 procentpunktiem līdz 21,5%, bet šī partija vēl arvien ir otrajā vietā vēlētāju atbalsta ziņā.
Vācijas kancleres Angelas Merkeles pārstāvētā Kristīgo demokrātu savienība (CDU) un tās māsaspartija Bavārijā Kristīgi sociālā savienība (CSU) ir stabili pirmajā vietā ar 36% vēlētāju atbalstu.
Labējā pretimigrācijas partija “Alternatīva Vācijai” (AfD) ir trešā populārākā partija valstī. Kopš iepriekšējās ZDF aptaujas vēlētāju atbalsts AfD pieaudzis par vienu procentpunktu līdz 11%, un ir gandrīz droši, ka vēlēšanās tā pirmoreiz iegūs pārstāvību Bundestāgā.
Liberālā tirgus piekritēju Brīvo demokrātu partiju (FDP) atbalstīja 10%, galēji kreiso partiju “Kreisie” (“Die Linke”) – 8,5%, bet Zaļo partiju – 8% aptaujāto.
Domājams, ka pēc vēlēšanām Merkele paliks kanclera amatā uz ceturto termiņu, bet ir izteikti dažādi pieņēmumi par iespējamiem CDU koalīcijas partneriem.
Merkeles iespējas būtu vai nu turpināt pašreizējo koalīciju ar SPD, vai veidot jaunu koalīciju ar FDP un Zaļajiem.
Iespēju būt vienā koalīcijā ar AfD ir noraidījušas visas pārējās partijas.
ZDF uzsvēra, ka šīs aptaujas rezultāti nevar kalpot par prognozi, jo tikai 63% vēlētāju ir izlēmuši, par ko balsot.
…Imnfo avots: http://www.leta.lv/news/world/133C8AA8-3B0A-C49A-8661-9956EC1A6AC2/
Uzziņa – Vācijas vēlēšanu sistēmas īpatnība
Berlīne, 19.sept., LETA–DW. Svētdien Vācijā notiek Bundestāga vēlēšanas, kuru iznākums izšķirs, vai kanclere Angela Merkele iegūs mandātu ceturtajam pilnvaru termiņam valdības vadītāja krēslā.
Vācija parlamenta apakšpalātas vēlēšanu kārtība ir pazīstama ar savu sarežģītību, tāpēc sniedzam nelielu ieskatu komplicētajā Federatīvās Republikas vēlēšanu sistēmā.
Pašreizējā vēlēšanu sistēma izstrādāta, cenšoties novērst nepilnības, kas savulaik noveda politiskā strupceļā Veimāras republiku, un tajā mēģināts apvienot priekšrocības, kuras sniedz gan mažoritārā, gan proporcionālā vēlēšanu sistēma.
BALSSTIESĪGIE
2009. un 2013.gadā notikušajās Bundestāga vēlēšanās tika pieredzēta vērā ņemama vēlētāju aktivitātes mazināšanās, tai nokrītoties līdz aptuveni 70%. Taču, ņemot vērā eiroskeptiķu partijas “Alternatīva Vācijai” (AfD) popularitātes kāpumu, kas īpaši mudinājis aktivizēties tos pilsoņus, kuri iepriekš pie balsošanas urnām nedevās, šogad atkal gaidāms vēlētāju aktivitātes pieaugums.
Saskaņā ar Vācijas Federālā statistikas biroja datiem, šobrīd balsstiesības ir 61,5 miljoniem vāciešu, kas sasnieguši vismaz 18 gadu vecumu. No viņiem 31,7 miljoni ir sieviešu, bet 29,8 miljoni – vīriešu. Savukārt 3 miljoni ir tādu vēlētāju, kuriem šogad pirmo reizi būs tiesības piedalīties Bundestāga vēlēšanās.
Tajā pašā laikā vairāk nekā trešdaļa jeb 22 miljoni vēlētāju ir pārsnieguši 60 gadu slieksni, un tas nozīmē, ka šajās vēlēšanās īpaši liela ietekme būs gados vecākajiem pilsoņiem.
Vislielākais balsstiesīgo pilsoņu skaits – 13,2 miljoni – mīt Ziemeļreinas-Vestfālenes zemē, kurai attiecīgi ar 9,5 un 7,8 miljoniem seko Bavārija un Bādene-Virtemberga.
DIVAS BALSIS
Kad vācieši svētdien dosies pie balsošanas urnām, viņi saņems šķietami vienkāršu biļetenu, kurā tiem nāksies atzīmēt divas savas izvēles, izraugoties konkrētu politiķi, kuram būs jāpārstāv Bundestāgā attiecīgais vēlēšanu apgabals, un politisko partiju, kurai tiek dota priekšroka.
“Pirmās balsis” (Erststimme) par apgabala pārstāvi tiek skaitītas saskaņā ar mažoritāro vēlēšanu sistēmu, kurā, līdzīgi Lielbritānijai, “uzvarētājs iegūst visu”. Katram kandidātam, kas uzvar vienā no 299 vēlēšanu apgabaliem, kuros atbilstoši iedzīvotāju skaitam sadalīta visa Vācijas teritorija, automātiski tiek garantēta vieta Bundestāgā.
Tādējādi federālās zemes ar lielāku iedzīvotāju skaitu iegūst arī lielāku pārstāvniecību parlamenta apakšpalātā.
Savukārt otra puse no 598 deputātu vietām tiek aizpildīta, pamatojoties uz proporcionālo sistēmu, atbilstoši nodotajām “otrajām balsīm” (Zweitstimme), kas pienākas partijām, nevis konkrētam kandidātam. Vienlaikus “otrās balsis” nosaka arī kopējo partiju pārstāvniecību proporcionālo attiecību visā Bundestāgā.
Taču šo balsošanas kārtību īpaši interesantu padara apstāklis, ka vēlētāji vienlaikus var balsot par dažādām partijām. Piemēram savu “pirmo balsi” vēlētājs var atdot vietējam kristīgo demokrātu (CDU) kandidātam, bet “otro” – brīvajiem demokrātiem (FDP), lai tādējādi palīdzētu tradicionālajiem CDU koalīcijas partneriem iekļūt Bundestāgā.
PAPILDUS VIETAS
Taču reizēm kāda partija, pateicoties “pirmajām balsīm”, var iegūt vairāk vietu, nekā tai proporcionāli pienāktos saskaņā ar “otrajām balsīm”. Tāpēc katram “liekajam” kandidātam, kuram pienākas garantētā vieta Bundestāgā, jo tas guvis uzvaru savā vēlēšanu apgabalā tiešajā balsojumā, tiek izveidota papildus jeb tā dēvētā pārkares vieta (Ueberhangsmandate).
Tajā pašā laikā, ņemot proporcionālo balsojumu, arī pārējām partijām tiek piešķirts atbilstošs papildus vietu skaits. Tāpēc parasti Bundestāgā ir vairāk deputātu nekā teorētiski paredzētie 598. Piemēram, pašreizējā parlamenta apakšpalātas sasaukumā ir 630 vietas.
PIECU PROCENTU BARJERA
Lai partija iegūtu pārstāvniecību Bundestāgā, tai proporcionālajā balsojumā jāpārvar piecu procentu barjera. Šis ierobežojums ieviests tāpēc, lai izvairītos no pārliekas parlamenta sadrumstalotības, kas tiek uzskatīta par vienu no Veimāras republikas sabrukuma cēloņiem.
Piecu procentu barjera līdz šim liegusi parlamentā iekļūt dažādām sīkpartijām, tostarp neonacistiskajai Nacionāldemokrātiskajai partijai (NPD).
Pašreizējā Bundestāga sasaukumā ir pārstāvētas piecas partijas – Merkeles vadītā CDU, kā arī tās Bavārijas meitaspartija – Kristīgi sociālā savienība (CSU), sociāldemokrāti (SPD), “zaļie” un kreiso ekstrēmistu partija “Die Linke” (Kreisie).
Šajās vēlēšanās piecu procentu barjeru, domājams, pārvarēs vēl divas partijas – FDP, kas savu pārstāvniecību Bundestāgā zaudēja 2013.gada vēlēšanās, un AfD, kurai 2013.gadā pietrūka nedaudz balsu, lai pārvarētu piecu procentu barjeru.
Kopš pagājušajām vēlēšanām pret imigrāciju krasi noskaņotajiem eiroskeptiķiem izdevies savas pozīcijas ievērojami nostiprināt, un viņi jau ir pārstāvēti 13 no 16 federālo zemju parlamentiem.
KAS IZRAUDZĪS NĀKAMO KANCLERU
Atšķirībā no prezidentālās sistēmas, kāda, piemēram, pastāv ASV, Vācijā valdības vadītājs netiek ievēlēts tieši, bet to izraugās parlaments.
Jaunajam Bundestāga sasaukuma jāsanāk uz pirmo sēdi ne vēlāk kā mēnesi pēc vēlēšanām, taču tas var notikt arī agrāk, ja koalīcijas sarunas norit pietiekami veiksmīgi.
Par kancleru parasti kļūst tās partijas līderis, kura vēlēšanās ieguvusi vislielāko balsu skaitu un spējusi izveidot vairākuma koalīciju. Formāli nākamo kancleru nosauc prezidents, kurš ir oficiālais valsts galva, lai gan pamatā pilda vienīgi ceremoniālas funkcijas. Pēc tam valdības vadītāja amata kandidatūra vēl jāapstiprina aizklātā balsojumā parlamentā.
Ja arī šogad, tāpat kā iepriekšējās trīs vēlēšanās, uzvarēs CDU/CSU, Merkele jau ceturto reizi ieņems kanclera amatu.
Līdz šim 16 gadus Vācijas Federatīvās Republikas valdības vadītāja krēslā aizvadījis vienīgi Helmūts Kols.
…Info avots: http://www.leta.lv/news/world/BC776C1E-A009-4075-9686-F8E5694B08E4/
Uzziņa – “Mūžīgā kanclere” Merkele
Berlīne, 20.sept., LETA–AFP. Vācijā svētdien notiek Bundestāga vēlēšanas, kurās aptaujas sola uzvaru kancleres Angelas Merkeles vadītajiem konservatīvajiem, kas pavērs viņai ceļu uz ceturto pilnvaru termiņu valdības vadītāja krēslā.
Savos līdzšinējos 12 varas gados Merkele izpelnījusies gan “taupības karalienes”, gan “bēgļu glābējas”, gan “brīvās pasaules jaunās līderes” reputāciju, lai gan viņa pati šos mediju glaimus nosaukusi par “groteskiem un absurdiem”.
Tikmēr daudzi vācieši viņu vienkārši dēvē par “Mutti” (“Māmiņu”), bet pēc paziņojuma, ka viņa pretendēs uz vēl vienu pilnvaru termiņu, Merkele ieguvusi arī “mūžīgās kancleres” titulu.
Acīmredzami, ka novecojošā vācu sabiedrība, kas pēctecību stāda augstāk par pārmaiņām, pragmatiskajā un šķietami pieticīgajā Merkelē, kuras publisko tēlu raksturo uzmundrinoši laipnīgs tonis, saskata viņā garantu līdzšinējās apskaužamās ekonomikas izaugsmes un labklājības uzturēšanai laikā, kad ierasto pasauli satricinājuši tādi notikumi kā Donalda Trampa uzvara ASV vēlēšanās un britu balsojums par “Breksitu”.
Ja ir kāda pārliecība, kurai Merkele nelokāmi seko, tad tā ir ticība, ka globālās ekonomikas straujo pārmaiņu laikā Vācijai un Eiropai jāsaglabā sava konkurētspēja un tā nedrīkst ieslīgt parādos.
Pirmo reizi valdības vadīšanu vācieši Merkelei uzticēja 2005.gadā, kad viņa kļuva par tolaik gados jaunāko Vācijas Federatīvās Republikas kancleri, kā arī par pirmo sievieti šajā amatā.
Merkele pie valsts vadības stūres pārdzīvojusi tādus savus kādreizējos politiskos laikabiedrus kā Džordžu Bušu junioru, Toniju Blēru un Žaku Širaku, kuri jau sen nozuduši no pasaules lielās politikas skatuves, taču, būdama šķietami vienaldzīga pret pasaulīgajiem labumiem un citiem varas piedāvātajiem kārdinājumiem, viņa kopā ar savu dzīvesbiedru, no mediju uzmanības izvairīgo zinātnieku Joahimu Zaueru, joprojām mīt savā pieticīgajā Berlīnes dzīvoklī, iepērkas vietējā lielveikalā un atvaļinājumus aizvada, slēpojot Alpos.
Lai gan Merkele bieži tiek kritizēta par nogaidīšanas taktiku, kad jārisina sarežģītas problēmas, vienlaikus viņas karjeru iezīmējuši arī radikāli un pārsteidzoši lēmumi, sākot ar atteikšanos no kodolenerģijas izmantošanas pēc 2011.gada Fukusimas zemestrīces un beidzot ar Vācijas robežu atvēršanu nekontrolētai nelegālo imigrantu plūsmai 2015.gada septembrī.
Lēmums atvērt robežas viņas reputācijai izmaksāja dārgi gan pašas mājās, gan citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, un vēl salīdzinoši nesen daudzi prognozēja viņas karjeras galu.
Taču kopš tā laika nelegālo imigrantu pieplūdums ir sarucis, bet Merkeles vadītā valdība patvēruma politiku padarījusi daudz stingrāku, un tādējādi viņas popularitāte atkal sasniegusi līmeni, kāds bija pirms tā dēvētās migrācijas krīzes.
Atbalsts viņai ir tik spēcīgs, ka vācu mediji konservatīvo galveno sāncenšu sociāldemokrātu (SPD) izmisīgos mēģinājumus stāties ceļā Merkeles “ceļa rullim” atklāti dēvē par pašnāvniecisku misiju.
Tikmēr pati Merkele parasti izvairās savus sāncenšus pat pieminēt un nelabprāt iesaistās ar tiem jebkādās asākās debatēs. Tādējādi Vācijas priekšvēlēšanu kampaņa salīdzinājumā ar citām nesen pieredzētajām vēlēšanām šķiet visai miegaina, kas vēl jo vairāk aizkaitina “mūžīgās kancleres” oponentus.
SPD līderis Martins Šulcs savas sāncenses acīmredzamos centienus saglabāt politiku pēc iespējas garlaicīgāku jūnijā nosauca pat par “uzbrukumu demokrātijai”, taču rezultātā viņš vien izpelnījās masveida nosodījumus no Merkeles atbalstītāju puses.
Tomēr arī daudzi politikas komentētāji atzīst, ka kristīgo demokrātu (CDU) līdere ievilinājusi vāciešus “apolitiskā snaudā”. Ietekmīgā žurnāla “Der Spiegel” komentētājs Aleksandrs Ozangs nesen viņu nosauca par “sievieti dzintarā”, kas ir tikpat nesatricināma kā “sfinksa, dīva vai karaliene”, bet viņas runas, Ozangaprāt, līdzinās “masu hipnozes” seansiem.
Merkele dzimusi kā Angela Doroteja Kasnere 1954.gadā Hamburgā, toreizējā Rietumvācijā, taču viņas tēvs, kreisi noskaņots luterāņu mācītājs, tikai dažas nedēļas vēlāk kopā ar ģimeni pārcēlās uz tolaik komunistu jūgā esošo Austrumvāciju, neskatoties uz to, ka vairums vāciešu tobrīd centās doties gluži pretējā virzienā.
Merkeles biogrāfi apgalvo, ka dzīve policejiskajā komunistu valstī iemācījusi nākamajai kanclerei slēpt savas patiesās domas aiz pokera spēlētāja cienīgiem neizteiksmības vaibstiem.
Kā vairums toreizējo Austrumvācijas jauniešu, Merkele iestājās komjaunatnes analogā – “Vācu brīvajā jaunatnē” (FDJ), taču esot noraidījusi komunistiskā režīma bēdīgi slavenās slepenpolicijas “Stasi” piedāvājumu kļūt par ziņotāju. Tomēr viņa turējās pa gabalu arī no karjeru apdraudošās disidentu kustības.
Būdama studente ar izcilām sekmēm, viņa labi apguva tolaik obligāto krievu valodu, kas vēlāk esot noderējusi, cenšoties uzturēt dialogu ar Krievijas autoritāro līderi Vladimiru Putinu, kurš savulaik, būdams PSRS Valsts Drošības komitejas (VDK) virsnieks, arī dienējis Austrumvācijā.
1989.gadā, sagrūstot Berlīnes mūrim, Merkele pievienojās topošajai antikomunistiskajai kustībai “Demokrātiskais pārrāvums” (“Demokratischer Aufbruch”), kas vēlāk saplūda ar CDU, kuru tolaik vadīja Helmūts Kols – nākamais Merkeles politiskais mentors, kas viņu mīlīgi dēvēja par savu “meitenīti”.
Taču Kols izrādījās nebūt ne pēdējais, kurš nebija pienācīgi novērtējis savu “politisko audžumeitu” un kuram par to nācās dārgi samaksāt.
Kad 1999.gadā Kols tika ierauts partijas finanšu skandālā, tieši Merkele bija tā, kas nāca klajā ar publisku aicinājumu CDU atteikties no “vecā kara zirga”. Ar šo “merkeliavelisko” (Merkelvellian) izrīcību iesākās Vācijas nākamās līderes galvu reibinošā karjera.
Būdama pienācēja no malas, viņa spēja radikāli izmainīt CDU, pārvirzot partiju politiskā spektra centrā. Viņas vadībā konservatīvie sāka iestāties par progresīvu sociālo politiku, atcēla obligāto karaklausību un atteicās no kodolenerģijas.
Eiropas finanšu krīzes laikā Merkele kļuva arī par faktisko kontinenta līderi, tomēr ar savu fiskālo puritānismu krīzes vissmagāk skartajās dienvidu valstīs viņa arī izpelnījās “taupības karalienes” palamu.
Lai gan kopš viņas kancleres karjeras sākuma pagājusi jau vairāk nekā desmitgade, Merkele negrasās noiet no politiskās skatuves. Galu galā viņa vēl nav pārspējusi savu mentoru, kurš līdz šim ir vienīgais Federatīvās Republikas kanclers, kas valdības vadītāja krēslā aizvadījis 16 gadus.
…Info avots: http://www.leta.lv/news/world/0ADA80AC-F0C6-4BD6-BEFA-4A77F5E557C7/
Makrons pēc vēlēšanām Vācijā atklās ES reformu plānus
Parīze, 23.sept., LETA–DPA. Francijas prezidents Emanuels Makrons otrdien – divas dienas pēc Vācijas Bundestāga vēlēšanām – nāks klajā ar priekšlikumiem par Eiropas Savienības (ES) reformēšanu.
Makrons savu redzējumu par ES izklāstīs studentiem Sorbonas Universitātē Parīzē, pavēstīja prezidenta kanceleja.
Makrons jau ir aicinājis veikt investīcijas eirozonā un ieviest eirozonas finanšu ministra posteni.
Merkele nav noraidījusi iespēju izveidot bloka finanšu ministra posteni, tomēr viņas un Makrona viedokļi atšķiras jautājumā par šāda amata pilnvarām. Makrons ir paudis uzskatu, ka šāda ministra pārziņā būtu jābūt budžetam simtiem miljardu eiro apmērā, bet Merkele ir norādījusi uz budžetu ar “mazāku summu”.
Vācija un Francija tradicionāli tiek uzskatītas par Eiropas integrācijas dzinējspēku, un Makrons ir solījis realizēt pirmsvēlēšanu kampaņas solījumu reformēt un stiprināt bloku.
…Info avots: http://www.leta.lv/news/world/133C8AB4-983B-DA27-4D9C-223F1B353508/
