Ar nodokļu reformu cerēto ēnu ekonomikas mazināšanos var nesasniegt

Nezinu, smieties vai raudāt par šiem ekspertiem, kuri labākajā gadījumā imitē kādu analīzi atgādinošu darbību. Manuprāt (un nebūt neuzskatu sevi par “guru” šajos jautājumos), cīnīties ar ēnu ekonomiku ir ļoti vienkārši un kā jebkuras problēmas risinājumam, jāatrod tās cēloņi. Līdz ar to savu analīzi sākšu nevis ar jauno vai veco nodokļu sistēmu, bet ar valsts un tās pilsoņa savstarpējām finansiālām attiecībām.
Tātad, atmetot patriotismu, nacionālismu un citus –ismus, kāpēc cilvēkam nepieciešama valsts? Lai tā nodrošinātu elementārās vajadzības, ko cilvēkam pašam apmierināt būtu pārāk sarežģīti vai pat neiespējami, tas ir iekšējo un ārējo drošību (policija un armija), veselības un sociālo aprūpi (medicīna, pabalsti negadījumos, pensijas), izglītība, infrastruktūra u.c. Banāli pārvēršot tirgus attiecībās – valsts sniedz man noteiktus pakalpojumus, par kuriem es esmu gatavs tai maksāt ar saviem nodokļiem. Tiktāl it kā nevienam iebildumiem nevajadzētu būt, viss ir loģiski.
Ja pieņemam iepriekš teikto, tad piekritīsim, ka katram sniegtajam pakalpojumam ir noteikta cena, valsts piestāda mums rēķinu, kuru mums jāapmaksā noteiktu nodokļu veidā. Kā zinām no tirgus attiecībām, tad katram pakalpojumam (precei) tiek izsniegts atsevišķs rēķins (nodoklis ar konkrētu likmi), līdz ar to arī katrs nodoklis faktiski ir iezīmēta nauda konkrētu darbību veikšanai (pakalpojumu sniegšanai).
Mēģināsim salikt visu pa plauktiņiem, kāds nodoklis kādiem mērķiem ir paredzēts. Diskutējot par šīm tēmām draugi un paziņas vienmēr uzdod jautājumu par nekustamā īpašuma un zemes nodokli. Savu māju (dzīvokli, zemi) es jau vienreiz esmu nopircis un par to samaksājis, kāpēc vēl katru gadu man kaut kas jāmaksā valstij? Atbilde ir vienkārša.
Pirmkārt, mēs nemaksājam valstij, bet pašvaldībai, un maksājam mēs par infrastruktūras izveidošanu un uzturēšanu (ietves, ielas, apgaismojums, skvēri, parki …). Ar transportlīdzekļiem saistītie nodokļi paredzēti ceļu, tiltu pārvadu izbūvei un uzturēšanai, sociālais nodoklis attiecīgi veselībai, izglītībai un pensijām. Ienākumu nodokļi (uzņēmumu un iedzīvotāju) sedz valsts un pašvaldības administrēšanas izmaksas, bet pievienotās vērtības nodoklis sedz dažādas vajadzības, tai skaitā drošību.
Pilnīgi degradēts ir akcīzes nodoklis, kurš sākotnēji bija paredzēts sociālās netaisnības mazināšanai, apliekot luksusa preces (dārgmetāli, dārgakmeņi, izpriecas un azartspēles) tika “atņemti” līdzekļi bagātajiem un pārdalīti nabagajiem. Šodien akcīze (piem. kafijai un “burbuļūdeņiem”) piesedzoties ar cēliem mērķiem pārvērsta par papildus naudas sūkni. Šeit mana pieeja nodokļu sistēmai ir ļoti vienkāršota, bet principā šādā veidā var klasificēt visus nodokļus. Tātad maksājot konkrētu nodokli es apmaksāju konkrētu pakalpojumu un, ja to negribu darīt, man jāizvērtē no kura pakalpojuma es esmu gatavs atteikties. Vēl vairāk, šāda pieeja pēc konkrētiem ieņēmumu un izdevumu posteņiem ļauj ļoti viegli plānot ieņēmumus, un galvenais, lai tie būtu saprotami pakalpojuma pircējam.
Iepriekš minētais ir ideālās attiecības ar valsti, bet kā tad darbojas mūsu valsts nodokļu sistēma? To varētu salīdzināt ar veikala apmeklējumu, kurš jums obligāti jāapmeklē reizi mēnesī vai reizi gadā un pie ieejas jāsamaksā noteikta summa, kā jums saka par noteiktu “preci” – aizsardzību, izglītību, veselības aprūpi, infrastruktūru u.t.t., bet veikalā jūs gaida pārsteigums. Gribat saņemt apmaksāto veselības aprūpi, jā, protams, bet tikai daļu, jo visam mums naudas pietrūka un arī par to būs jāpiemaksā. Vēl gribat sakārtotu infrastruktūru, ceļus un tiltus? Piedodiet, tur galīgi nekas nesanāks, jo naudas nav. Jūs tieši par to samaksājāt? Nu un?
Mums naudu vajadzēja citiem mērķiem. Kādiem? Kāda jums starpība? Viss taču “iebirst” kopējā katlā un no tā tiek pasmelts tik, cik kādam ievajagas un parasti dabon tas, kurš skaļāk brēc. Izkontrolēt, kur paliek nauda no kopējā katla, nav iespējams un sāk darboties cauras mucas efekts.
Tā esmu obligātā kārtā apmeklējis pārdotuvi vienu, divas … piecas reizes, katru reizi man liek maksāt, bet preci nedod, kamēr neesmu piemaksājis, un arī tad vēl nepilnā apmērā. Pilnīgi loģiski, ka pie nākošā obligātā apmeklējuma es jau sākšu domāt, vai man ir vērts maksāt par preci, kuru es nesaņemu. Varbūt šo preci es varu nopirkt citur vai arī izvērtēt šī pakalpojuma nepieciešamību.
Tā 25 gadus atpakaļ mēs diezgan veiksmīgi izdzinām no sētas svešus cilvēkus, kas stāstīja, ka viņi mūs no kaut kā sargā. Tad nāca vietējie un stāstīja, ka kopumā jau situācija miestā nemaz tik droša nav un vajadzētu tomēr pāris vīrus, kas mūs apsargātu, protams par to būs jāmaksā.
Tad nāca nākošie vietējie un teica, ka ziniet, tā situācija miestā paliek arvien nedrošāka, jo kaimiņš esot varen agresīvs. Apsargu skaitu vajag vismaz dubultot un būs jāpiemaksā. Vēlāk vietējiem ar apvārdošanu nāca palīgā kaut kādi sveši vīri, teicās lieli draugu esam, rezultātā apsargu skaits auga ģeometriskā progresijā un nu jau vajadzēja apgādāt ne tikai pašus apsargus, bet gādāt arī par viņu munīciju un pārvietošanās līdzekļiem, kas protams atkal maksās. Ak jā, kaimiņš tā arī ne reizi nekādu agresivitāti pret mums nav izrādījis, bet lielie draugi saka, ka tas noteikti būs … rīt.
Varbūt, ka salīdzinājumi nav sevišķi korekti, bet manuprāt pamatprincips ir ļoti vienkāršs – kamēr es kā nodokļu maksātājs neredzēšu, kur paliek mana nauda un nesaņemšu apmaksātos pakalpojumus, pie kam, tas pat diži nav atkarīgs no ienākumu apmēriem, es arvien vairāk gribēšu pievienoties ēnu ekonomikai. Ja vēl tam visam pievienojam vēsturisko pieredzi par budžeta līdzekļu 1,2 miljardiem Ls nopirkto un par 70 miljoniem Ls pārdoto banku, nodokļu maksāšanas vēlme strauji tuvojas nullei, tieši proporcionāli ēnu ekonomikas apkarošanas iespējām.
Eksperti, mostieties, beidziet imitēt darbību, paužot “pareizo” viedokli par ēnu ekonomikas mazināšanu, sāksim no ēnu ekonomikas cēloņu apzināšanas. Var jau būt, ka es kļūdos, bet …
…Info avots: http://www.tvriga.com/sabiedriba/313-nodoklu-maksataja-pardomas

Ilustrācija- nodokļu maksātājs un valsts