Šolks: piena pārstrādātājiem būs grūti segt turpmāku piena iepirkuma cenu kāpumu

Pēdējos mēnešos piena produktu cenas veikalos ir ievērojami kāpušas, atsevišķiem produktiem pat teju divas reizes. Diemžēl prognozes liecina, ka cenu kritums nav gaidāms. Drīzāk ir bažas, ka piena pārstrādes uzņēmumi pašlaik novērojamo piena iepirkuma cenu pieaugumu nespēs paši segt bez patērētāju palīdzības. Kādas ir prognozes par piena iepirkuma un galaproduktu cenu tendencēm, kā vērtējama kopējā situācija Latvijas piensaimniecībā un kā piena pārstrādātājiem sokas ar eksportu, intervijā aģentūrai LETA stāsta Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks.
Kā pirmie seši mēneši ir aizvadīti piena pārstrādes sektorā?
Pusgada rezultātu vēl nav, bet ir apkopoti jaunākie dati par vidējo piena iepirkuma cenu – jūnijā tā provizoriski bijusi 295,7 eiro par tonnu. Maijā tā bija 288,19 eiro par tonnu. Bija prognozes, ka jūnijā cena būs aptuveni 292 eiro, taču tās ir pārsniegtas.
Saražotā piena apjoms jūnijā ir bijis tāds pats kā maijā. Šajā gadījumā ir jāņem vērā vienā dienā saražotais apjoms, jo nevar salīdzināt, piemēram, februāri, kurā ir 28 dienas, ar mēnesi, kurā ir 31 diena. Ja maijā bija 31 diena, bet jūnijā – 30, saražotā piena apjoms ir pieaudzis. Maijā vidēji dienā tika saražotas un pārdotas pārstrādei 2260 tonnas piena dienā.
Vai iepriekšējos gados nebija vērojama tendence, ka vasarās cenas sarūk?
Bija arī tā. Tas viss ir saistīts ar to, ka nozarē gan pasaulē, gan Latvijā šobrīd ir pietiekami sabalansēta situācija. Piena produktu cenas vietējā tirgū vairāk vai mazāk atbilst piena iepirkuma cenām. Protams, vienmēr visiem gribas saņemt vairāk, bet situācija ir optimāla.
Attiecībā uz eksportu nav noslēpums, ka krējumam un sviestam ir nebijusi augsta cena. Neatceros, kad saldajam krējumam būtu bijusi tik augsta cena! Turklāt šis produkts ir pārdodams bez apjoma ierobežojuma, jo kopumā pasaulē joprojām ir piena tauku deficīts.
Šāda situācija ir izveidojusies saistībā ar to, ka pēdējo gadu laikā ir mainījušās patēriņa tendences attiecībā pret augu taukiem un citiem tauku produktiem, savukārt pieprasījums pēc sviesta ir atgriezies. Daudz kur sviests iepriekš tika aizstāts ar lētākiem produktiem, taču šobrīd sviests tiek uzskatīts par dabiskas izcelsmes taukiem.
Tāpat mums nāk klāt jauni eksporta klienti, tostarp Ķīnā palielinās piena produktu patēriņš. Tas notiek arī citās saistītajās valstīs. Cilvēku skaits Latvijā diemžēl samazinās, taču globāli tas palielinās. Tās visas ir saistītas lietas. Protams, ir jautājums, cik ilga būs šī neatbilstība. Pieredze liecina, ka agrāk vai vēlāk situācijai vajadzētu mainīties. Varbūt ne tuvāko mēnešu laikā, bet tas noteikti nebūs mūžīgi. Ja nav postošu karu, dabas stihiju, pasaules resurss tomēr ir spējīgs apmierināt pieprasījumu.
Kādas ir prognozes par piena iepirkuma cenām šā gada turpmākajos mēnešos? Tagad ir nosacīta stabilitāte ar nelielām svārstībām.
Prognozes liecina, ka cenas turpinās nedaudz svārstīties, iespējams, kāda procenta apjomā uz augšu. Lai gan kāpums it kā šķiet neloģisks vasaras sezonā, taču līdz ar globālajām tendencēm vasaras vai ziemas sezonalitātes ietekme vairs nav tik jūtama. Ja agrāk saražotā piena apjoma atšķirība starp vasaras un ziemas mēnešiem bija aptuveni 20%, tad šobrīd tie varētu būt vien ap 15%.
Tas tikai apliecina, ka dzīvojam globālajā tirgū. Mums ir jārunā par situāciju Jaunzēlandē un citās lielajās piena ražotājvalstīs, kas ietekmē globālo situāciju, cenas gatavajiem produktiem.
Kāda situācija ir kaimiņvalstīs attiecībā uz piena iepirkuma cenām?
Igaunijā cena ir mazliet augstāka, tā ir vienmēr bijis. Tāds brīnums, ka Latvijā vidējā cena būtu augstāka nekā Igaunijā, ir gandrīz neiespējams. Tas ir tāpēc, ka Igaunija saražo nedaudz mazāk piena kā Latvija, bet viņi to panāk ar krietni mazāku skaitu govju – ja viņi to izdara ar 700 saimniecībām, tad mēs – ar nepilniem 9000 saimniecību. Igauņu piena ražošanas attīstības līmenis ir krietni augstāks nekā mums.
Taču tas, ka gan igauņi, gan mēs esam pietuvojušies Eiropas Savienības vidējai piena iepirkuma cenai, jau ir liels sasniegums. Vien pirms gada diviem mēs vēl runājām, ka vismaz 80-85% no Eiropas vidējās cenas būtu labs rezultāts, taču tagad cena jau ir vairāk nekā 90% no Eiropas vidējās. Ir panākts zināms līdzsvars un sapratne.
Vienlaikus jāatzīmē, ka, ņemot vērā to, ja piena cena pēc prognozēm vēl paaugstināsies, varētu parādīties problēma, ka šis balanss varētu tikt izjaukts par sliktu piena pārstrādātājiem, kuriem varētu būt grūti segt cenu kāpumu.
Un kāda situācija ir Lietuvā?
Lietuvā piena iepirkuma cena mēdz būt gan nedaudz augstāka, gan nedaudz zemāka kā Latvijā. Šobrīd tā ir nedaudz zemāka.
Kāpēc Lietuvā piena produktus var nopirkt krietni lētāk nekā Latvijā?
Nepiekritīšu, cenas ir līdzīgas. Standartā cenas tradicionāli ir bijušas nedaudz zemākas kā Latvijā, tostarp piena produktiem, taču tam ir vienkāršs skaidrojums. Latvijā vidēji dienā pārstrādei iepērkam vairāk nekā 2000 tonnu piena, no kurām aptuveni trešdaļa tiek realizēta vietējā tirgū, trešdaļa – svaigpiena veidā realizēta Lietuvā un Polijā un pēdējā trešdaļa tiek realizēta eksporta produktu veidā. Lietuvā kopā ar to pienu, kas tiek iepirkts no Latvijas un Igaunijas, vidēji dienā tiek pārstrādāti 4000 tonnu.
Tāpat Lietuvā ir trīs miljoni iedzīvotāju, kamēr Latvijā ir mazāk nekā divi miljoni iedzīvotāju, lai gan Lietuvas valsts teritorija nav būtiski lielāka. Līdz ar to gan piena savākšanas, gan gatavo produktu loģistika ir efektīvāka. Tas jau viņiem ļauj nedaudz samazināt cenu.
Trīs lielākie Lietuvas piena pārstrādes uzņēmumi katrs dienā pārstrādā ap tūkstoti tonnu piena. Mēs varam konsolidēties, bet mums ražošana nav ar tik lielu kapacitāti un jaudu. Tas viss kopā arī noved pie tā, ka Lietuvā piena produktu cenas var būt nedaudz zemākas. Runa pavisam noteikti nav par to, ka kāds gribētu iedzīvoties.
Kā risinājums varētu būt konsolidācija, kas daļēji jau ir notikusi, – “Food Union” trīs uzņēmumus ir apvienojis, bet produktu pakete ir specifiska, katram uzņēmumam ir savas tehnoloģijas. Nevar pateikt, ka no rītdienas krējumu Latvijā ražosim tikai vienā vietā, tā tas nestrādā pat ar it kā vienkāršiem produktiem. Ja notiek kādas izmaiņas, svarīgi ir saglabāt kvalitāti, tradīcijas vai arī to visu uzlabot, bet ne vienmēr patērētāja domas par uzlabojumiem sakrīt ar ražotāju. Protams, katram ir arī savas biznesa intereses. Par globālu konsolidāciju Latvijas apstākļos runāt ir grūti, tikpat grūti ir Lietuvā. Ja Lietuvas trīs lielākie tirgus dalībnieki apvienotos, tas jau būtu nopietns starptautisks spēlētājs – kā Polijas un Vācijas vidēji lielais uzņēmums, kas dienā pārstrādā vismaz 5000 tonnu piena. Šādus ciparus mēs pēc definīcijas nevaram sasniegt.
Mums ārējos tirgos jāiet ar citu vēstījumu. Vietējā tirgū mums ir jācīnās ar importu, kas ik pa laikam nāk iekšā ar zemākām cenām. Tomēr var teikt paldies mazumtirgotājiem, ka ir tendence importa produktu īpatsvaram veikalos samazināties. Arī privātās preču zīmes produkti arvien vairāk tiek ražoti Latvijā. Ir zināma vienošanās ar lielākajiem veikalu tīkliem, ka vietējās izcelsmes piena produktiem veikalos būtu jābūt virs 80%. Cits jautājums ir par cenām, tas ir viņu bizness. Kopumā ir pozitīvas tendences šajā jomā. Uz daudziem privātās preču zīmes produktiem šobrīd tomēr tiek norādīts, ka tie ir ražoti Latvijā. Tomēr nedomāju, ka būtu iespējama situācija, ka 100% piena produktu veikalos būtu Latvijā ražoti.
Tātad trešdaļa Latvijā saražotā svaigpiena tiek izvesta.
Jā, trešdaļa no vairāk nekā 2000 tonnu dienā. Precizējot, dienā izvestais apjoms ir ap 700 tonnām.
Tas ir liels apjoms. Pirms daudziem gadiem, kad vēl veidoja “Latvijas Pienu”, tika solīts, ka tā vairs nebūs.
Mēs esam turpat, kur tolaik. Kopējais saražotā piena apjoms pieaug, bet izvestā svaigpiena – nav ievērojami mainījies.
Latvijas tirgū sasniegumus šobrīd nevaram paredzēt, mēs esam diezgan stabili. Jau tas, ka Latvijas tirgū nav krituma, nozīmē, ka esam kādam tirgus daļas nedaudz atņēmuši. Pirmkārt, tas ir tāpēc, ka Latvijā samazinās aktīvo iedzīvotāju skaits, kuri ir galvenie šo produktu patērētāji. Otrkārt, pirktspēja būtiski nemainās, bet, treškārt, ir pieaugušas produktu cenas, tātad viena daļa klientu samazina šo produktu patēriņu.
Pēdējos gada mēnešos, turpinoties cenu kāpumam un patērētāju skaita kritumam, mēs varētu arī piedzīvot nelielu tirgus apjoma samazināšanos. Vārdu sakot, vietējais tirgus ir stabils, bet ar tendenci nedaudz samazināties. Vietējais tirgus mums ir izdevīgākais, jo tas ir ar salīdzinoši ātru naudas apriti, kā arī tas ir prognozējams un stabils.
Cik liels patēriņa kritums ir jūtams saistībā ar piena produktu cenu kāpumu?
Ir jūtams neliels apjomu kritums. Samazinājuma apmērs ir atkarīgs no produkta, kā arī no uzņēmuma.
Cik liels pēdējos mēnešos ir bijis cenu kāpums piena produktiem? Kuriem produktiem cenas kāpušas visvairāk?
Sviestam ir ļoti pieaugusi cena. Principā visiem tā saucamajiem treknajiem produktiem, piemēram, biezpienam, saldajam krējumam, skābajam krējumam u.tml., ir kāpušas cenas. Atsevišķos gadījumos pieaugums ir pat 50%.
Taču gribētu uzsvērt, ka veikala plaukta cenas ir grūti salīdzināt ar ražošanas cenu – tās gluži nav tik lielas. Katrs cenu kāpums nes aiz sevis procentuālu pieaugumu visā produkta ražošanas ķēdītē. Ja mēs paceļam cenu par 10%, tad plaukta cenas pieaugums būs vēl lielāks, jo pieaugums veidosies gan no loģistikas, gan veikala uzcenojuma utt.
Cenu kāpums sākās jau pagājušajā gadā.
Jā, tas sākās līdz ar piena iepirkuma cenu kāpumu. Bija burbulis jau pagājušajā gadā, un jau tad teicu, ka tas plīsīs un cenas samazināsies, kas arī ir noticis.
Ņemot vērā, ka piena ražošanā un pārstrādē tirgus attīstība līdz šim ir bijusi visai cikliska, vai uzņēmēji ir mācījušies no iepriekšējām kļūdām un tagad, kad cenas ir salīdzinoši augstas, veido tauku kārtiņu nebaltām dienām?
Tā kā krīze bija ieilgusi, piena ražotājiem bija palikuši vien kauli un āda. Periods, kamēr cena kāpa, bija ilgs. Man ir grūti runāt par piena ražošanas pašizmaksu, jo ražotāju un statistikas nosauktie cipari ir ļoti atšķirīgi. Protams, ļoti palīdzējis gan valsts, gan Eiropas atbalsts. Notika arī intervences pasākumi, bet jāatzīst, ka no tiem pārstrādei labuma gluži nav, jo cena ir ļoti zema. Tie, kas spēj ražot attiecīgos produktus, piemēram, “Food Union” un “Preiļu siers”, varēja saglabāt savus piegādātājus zemniekus, nodrošinot viņiem samaksu par pienu. Produkti ir noliktavā, bet Eiropa īsti nezina, ko ar tiem iesākt.
Kā pārstrādātājiem sokas ar produkcijas eksportu?
Vēl joprojām daudzi mediji, tostarp ārvalstu, kas ir saistīti ar bijušo PSRS sistēmu, mēģina provocēt, ka mums joprojām saistībā ar Krievijas noteikto embargo ir ļoti grūti. Taču cipari rāda ko citu. Protams, Krievijas tirgus nebija zelta gabaliņš, ja sarēķina visus tiešos, netiešos izdevumus un ieguvumus, bet zināmu pienesumu tas sniedza. 2013.gadā piena produktu eksporta vērtība uz Krieviju bija 31 miljons eiro, bet līdz 2014.gada jūlijam, kad tika noteikts embargo, Krievijas eksporta vērtība bija jau 34 miljoni eiro. Tolaik eksportam uz Krieviju bija ļoti pieaugoša tendence, un galvenais nopelns tam bija “Food Union” darbība, ņemot vērā viņu īpašnieku sastāvu un iespējas. 2014.gadā eksportam bija kulminācija arī citās valstīs (106 miljoni eiro), jo produkcijai bija augstas cenas. Pēc embargo tās samazinājās.
Taču 2016.gadā, kad cenas vēl nebija tik augstas kā šogad, sasniedzām tos pašus teju 106 miljonus eiro eksportā, turklāt bez Krievijas. Tas nozīmē, ka pat naudas izteiksmē esam sasnieguši iepriekšējo līmeni.
Kādu produktu eksports pērn veidoja divu miljonu eiro eksportu uz Krieviju?
Pamatā saldējums un “Kāruma” sieriņi. Saldējums viņu izpratnē netiek uzskatīts par piena produktu. Latvijas ražotāji gan to ražo, izmantojot pienu un tā sastāvdaļas. Tas mūsu izpratnē tomēr ir piena nozares produkts.
Turpinot par kopējo eksportu – 2014.gadā līdz embargo noteikšanai uz Krieviju tika eksportēti 12 tūkstoši tonnu produktu, kas togad kopumā veidoja teju 15% no kopējā eksporta – 83 tūkstošiem tonnu. Savukārt pērn uz Krieviju eksportēts vien tūkstotis tonnu produktu, kamēr uz citām valstīm – 95 tūkstoši tonnu. Gribētu uzsvērt, ka 2016.gadā esam pārsnieguši to eksporta apjomu, kas bija 2014.gadā, kad vēl nebija noteikts embargo. Protams, ir notikušas milzīgas cenu svārstības, tāpēc naudas izteiksmē šis apjoma pieaugums neatspoguļojas. Apjoma kāpums nozīmē, ka esam atraduši jaunus tirgus, tostarp pateicoties atbalstam jaunu tirgu apgūšanai.
Jāpiebilst, ka grūti pieņemt, ka visi atbalsti, kas iet caur Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, paredzēti mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Zinot mūsu tirgus izmēru, pēc Eiropas standartiem tieši mūsu it kā lielie uzņēmumi būtu eksportspējīgākie. Viņiem arī būtu jādod iespēja atrast tirgus. Taču šobrīd vienādu atbalstu viens jauna tirgus meklējumiem, otrs, tā teikt, ekskursijai var saņemt kā mikrouzņēmums, tā vidējs uzņēmums, kurā ir līdz 200 darbiniekiem vai apgrozījums līdz 50 miljoniem eiro. No vienas puses, katrs eksportā pārdotā pārtikas produktu kilograms ir ieguvums Latvijai, taču ir jautājums par atdevi. Ja mazais uzņēmums atpelnīs tirgus meklējumos ieguldīto naudu, eksportējot preci, tas jau būs brīnišķīgi, skatoties no valsts viedokļa. Taču ir jāatbalsta arī tie, kas var dot reālu pienesumu valstij. Zemkopības ministrijas ietvaros ir atrasta iespēja atbalstīt arī lielos uzņēmumus, bet ir daudz ierobežojumu. Uzskatām, ka mūsu it kā lielie uzņēmumi ir jāatbalsta vairāk. Tāpēc arī LPCS ir nolēmusi īstenot projektu par reklāmas kampaņu trešajās pasaules valstīs. Labi, ka Eiropas ietvaros attiecībā uz šo projektu uzņēmumi netiek šķiroti pēc izmēra, var startēt visi. Tas projekta dalībniekiem palīdzēs apgūt jaunus tirgus un dot pienesumu Latvijai. Šis pasākums ir ļoti sarežģīts un saistīts ar augstu birokrātijas līmeni.
Kā sokas ar šā projekta virzību? Kādas ir turpmākās darbības plāna gaitā?
Pieturamies pie plāna, bet, protams, ar laiku notiek zināmas izmaiņas. Redzam lietas, kuras varētu darīt efektīvāk, nekā bijām paredzējuši pirms diviem gadiem, kad sākām darbu pie šī projekta. Tāpat situācija valstīs mainās ļoti ātri, piemēram, ir valstis, uz kurām arī Ārlietu ministrija nerekomendē braukt terorisma draudu dēļ. Mainās arī pieejas, kā izmantot piešķirto resursu, kā arī ir iespējas mainīt aktivitātes.
Tāpat ir jāsaskaras ar dažādām grūtībām, piemēram, iegūt vietas izstādēs, kas nav viegli. Labās vietas tiek aizņemtas jau iepriekšējās izstādes noslēgumā. Daudzas izstādes arī izmanto sīkā biznesa sistēmas – valstij izstādē iedos vietiņu, bet atsevišķai organizācijai kā LPCS – nē. Ja gribi būt ASV izstādē “Fancy Food”, tad ir jāiestājas biedrībā, jāizpilda kritēriji, jāmeklē esošie klienti, jāinformē par pārdošanas apjomiem, jāsamaksā biedru nauda u.tml. Par šādām lietām bijām dzirdējuši, bet līdz šim nebijām ar tām saskārušies. Zināmā mērā tas kavē plānu, bet cīnāmies. Projekta gaitā nevaram nopirkt kādu angli vai vācieti, kas, tā teikt, varētu mums apakšā palikt spilventiņu, jācīnās vien pašiem.
Esat pārskatījuši mērķa valstis?
Jā, piemēram, esam spiesti atteikties no Irākas. Bija uzņēmumi, kuriem tā bija mērķa tirgus, pat aģenti bija nolīgti. Taču politiskā situācija ir pasliktinājusies, tāpēc esam spiesti atteikties.
Mūsu mērķa valstis šobrīd ir ASV, Apvienotie Arābu Emirāti, Azerbaidžāna, Izraēla, Ķīna.
Katrai valstij ir cita stratēģija?
Protams! Piemēram, Ķīnai ir īpaša stratēģija, jo šīs valsts tirgus ir ļoti īpatnējs. It kā ir salīdzinoši vienkārši strādāt ar pasūtījumiem no Ķīnas uz Latviju, bet otrā virzienā nepavisam nav viegli – šajā tirgū ieiet ar savu produktu ir ļoti sarežģīti. Tur viss notiek ļoti lēnām, austrumnieciskā mierā. Neviens nesaka “nē”, bet “paskatīsimies”, “rīt”, un tas “rīt” velkas ļoti ilgi. Produkti vairākas nedēļas var tikt noturēti muitas zonā, kas ir papildu izmaksas. Beigās viss notiek, bet kopumā process ir ļoti lēns.
Lai tiktu Ķīnas tirgū, jāiegulda gadi. Polijas ražotājs “Mlekovita” tur ir ticis, turklāt ar ļoti vienkāršu produktu – UHT pienu litra iepakojumā. To viņi ražo 20 tonnas dienā, vienā sekundē viens iepakojums. Cenas piena produktiem tur ir ļoti labas. Redzēsim, kā mums tur veiksies.
Kopumā pēdējos gados esam eksportējuši uz 93 valstīm. Pēc Krievijas embargo klāt ir nākušas 20 valstis, tostarp 4-5 ir tādas, uz kurām pēdējos 6-8 gadus nebija eksportēts. Eksporta palielinājums ir vērojams uz tādām valstīm kā Bulgārija, Polija, Nīderlande un Lietuva.
No 2009. līdz 2016.gadam kopumā piena produkti ārpus valsts ir pārdoti par 854 miljoniem eiro. Tātad kopumā drīz būs miljards eiro.
Šogad piena produktu eksporta apjoms būs audzis gadā kopumā?
Gribētu teikt, ka, jā. Eiropas Savienība, Tuvie Austrumi, Āzija un Āfrika ir jaunie tirgi, kuros pamazām ieejam.
Ar kādiem produktiem?
Dažādiem, tostarp saldētiem produktiem. Pamatā tie ir vairāku veidu sieri, arī sasaldētā veidā. Ļoti daudz kas ar salīdzinoši īsu derīguma termiņu mūsdienās tiek eksportēts saldētā veidā kā uz Āfriku, tā ASV. Zināmu eksporta apjomu veido industriālo sieru eksports, piemēram, “Cagliata”, kas tiek izmantots kā izejviela citu sieru ražošanā vai kā piedeva. Ja iepriekš uz Itāliju tādu esam veduši sasaldētu, tad tagad uz Vāciju tas tiek vests arī vienkārši atdzesēts, kas samazina izmaksas.
Gribētu piebilst, ka palielinām savu klātbūtni arī tādās valstīs kā Ukraina, Moldova, Serbija utt.
Kā sokas ar pirktspēju šajās valstīs?
Tā lēnām uzlabojas. Ja būtu viegli aizvest produktus uz Kazahstānu un Uzbekistānu, eksportētu arī uz šīm valstīm, bet embargo dēļ tas ir ļoti grūti, jo produktus caur Krieviju nevar vest arī tranzītā.
Kā vērtējat gaidāmo nodokļu reformu? Kā tā varētu ietekmēt piena pārstrādātājus?
Kopumā tā ir pieņemama, bet, protams, atsevišķas pozīcijas būs jāpārdomā. Ir vairāki jautājumi, kuri vēl nav skaidri, piemēram, kā vidējam uzņēmumam pozicionēt iepirkumos darbiniekus, kuri strādā nepilnu darba laiku. Ne visiem uzņēmumiem ir nepieciešamas 10 apkopējas visu darba dienu, kvalitātes kontroles laboranti, jo ir sava kvalitātes sistēma, pārtikas drošības nodrošināšanas sistēma utt. Tiešā veidā nav problēmu noslēgt darba līgumu par nepilnu darba laiku, bet attiecībā uz iepirkumiem ir vairākas neskaidrības.
Jāpiemin tas, ka daudzos konkursos, pārsvarā valsts iepirkumos, ir prasīts salīdzināt speciālistu algu ar nozares vidējo. Ja kādā no pozīcijām šis rādītājs ir zemāks par nozares vidējo, tas ir svarīgs iemesls, kāpēc minētais uzņēmums atkarībā no nolikuma saņem mazāk punktu vai netiek pielaists pie konkursa. Valsts iepirkumos faktiski startē mazie un vidējie uzņēmumi. Viņi ir aktīvi, grib attīstīties, jo lielajiem uzņēmumiem pienesums un birokrātija īpaši neliek saspringt. Protams, ir šis tas mainījies, esam strādājuši kopā ar vairākām ministrijām, lai veicinātu lielākas iespējas iepirkumos uzvarēt tieši vietējām kompānijām. Iepirkumu nolikumos tiek iekļauti dažādi nosacījumi, piemēram, par dalību nacionālajā pārtikas shēmā jeb “Zaļajā karotītē”, par attālumu, cik tālu produktu var vest u.tml. Attiecībā uz nodokļiem viens no rādītājiem ir nomaksātie nodokļi uz vienu piena kilogramu, vienu darbinieku, tostarp speciālistiem utt. Mazajam uzņēmumam, kurā šis speciālists strādā nepilnu darba dienu, vidējais atalgojums ir zem vidējā rādītāja, un daudziem ir grūti saprast, kāpēc attiecīgais speciālists strādā nepilnu darba laiku.
Kopumā piena pārstrādē vidējā alga ir krietni virs valsts vidējā rādītāja, līdz ar to tieši minimālās algas izmaiņas uz nozari būtisku ietekmi neradīs. Vienlaikus, domājot par valsti kopumā, mums ir bažas, ka minimālās algas izmaiņas būs jāsedz patērētājiem, jo svaru kausiem jābūt līdzsvarā.
Daudzas lietas ir pielīdzinātas minimālajai algai. Tas varētu būt labi darba ņēmējam, bet varētu radīt problēmas darba devējam. Nauda pati nerodas, tā ir jānopelna. Rūpnieciskajā ražošanā nav citas izejas, kā to uzlikt uz galapatērētāju, bet tad atkal rodas riņķa dancis – galapatērētājs ar lielāku minimālo algu maksās vairāk par to pašu pakalpojumu. Runā, ka inflācija ir ekonomikas stimulēšana. Redzēsim…
Tāpat, runājot par akcīzes nodokli, jāatzīst, ka, bezjēdzīgi ceļot akcīzes nodokli, formāli darām brīnišķīgu darbu, ierobežojot alkohola lietošanu, bet šķiet, ka ar šo ieceri šaujam sev kājā. Tā ir lieliska iespēja pelēkajai zonai. Ja mums būtu milzīgs resurss tiesībsargājošām iestādēm, Valsts ieņēmumu dienestam, muitai utt., kas spētu nodrošināt to, ka nav kontrabandas, pelēkās zonas, tad tas varētu būt progresīvi. Diemžēl tā šobrīd nav. Diez vai ir zināms, cik patiesībā liela ir nedeklarētā saražotā daļa. It kā gribēdami iekasēt valstij vairāk naudas, spiežam daļu sabiedrības, tostarp nabadzīgāko daļu, lietot vairāk apšaubāmas kvalitātes dzērienu, kurus izgatavojis, tā teikt, kaimiņš. Šis fons var radīt situāciju, ka iegūto naudu par nodokļiem tērēsim šo cilvēku veselības aprūpei, kas būs sabojājuši veselību, lietojot nezināmas izcelsmes produkciju.
Tāpat jāpārdomā plāns attiecībā uz kapitāla aplikšanu ar nodokļiem.
Vārdu sakot, ir nianses, kuras mūs neapmierina, bet kopumā reformu atbalstām. Šobrīd izskatās, ka vidējā termiņā nekas būtiski nemainīsies – abos svaru kausos tiks piemests klāt, lai būtu līdzsvars. Gribētos ticēt, ka reforma nav paredzēta vienam vai pusotram gadam. Tāpat gribētos redzēt, ka normālu dzīves līmeni nodrošinošs atalgojums pieaug.
Iecere samazināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) dārzeņiem ir apstājusies?
Jā, un tas ir skumji. Bija iecere, ka dārzeņu nozare būtu pilotprojekts PVN samazinātās likmes piemērošanai, kam pēcāk sekotu piena produkti. Stāsts ir līdzīgs akcīzes nodokļu gadījumam. Tiešā veidā valsts zaudētu apmēram 20 miljonus eiro, ja piena produktiem tiktu piemērota, ja nemaldos, 8% PVN likme, bet tiešais zaudējums saskaņā ar pētījumiem kompensējas laika gaitā ar apjomu pieaugumu un aprites uzlabošanos. Mēs nedrīkstam uztvert šo nodokli kā nodokli, ko kopējā sfērā samaksā vietējais piena pārstrādātājs vietējam tirgum. Piens nav tikai piena pārstrāde, tā ir arī piena ražošana, kas attiecīgi nozīmē sociālo jautājumu laukos, tas ir saistītais nodrošinājums, piemēram, lopbarības ražošana utt. Tā ir vesela ķēde, kas tiktu pozitīvi ietekmēta, ja tiktu pārdots kaut par vienu kilogramu vairāk nekā līdz šim. Taču izskatās, ka mēs īsti negribam saprast efektu. Jā, nepārprotami pirmajā brīdī būs zaudējums nodokļu ieņēmumos, bet tas atmaksāsies ar uzviju nākotnē. Nepiemērojot samazināto PVN likmi, mēs bremzējam nozares kopējo attīstību. Ne tāpat vien lielā daļā Eiropas valstu pārtikas produktiem ir samazinātā PVN likme.
Skatoties no mūsu pozīcijas, cilvēki, aizbraucot teju uz jebkuru Eiropas dalībvalsti, veikalu plauktos redz ļoti līdzīgas un, ļoti iespējams, nedaudz zemākas cenas līdzīgiem produktiem kā pie mums Latvijā. Atgriežoties Latvijā, viņi visi sūdzas, kāpēc tā ir.
Katrā gadījumā, ja šobrīd jautājums par samazināto PVN likmi apstāsies, mēs to noteikti kādā brīdī aktualizēsim.
Kā vērtējat sadarbību ar zemniekiem?
Sadarbību nevar nosaukt par problemātisku. Tā ir normāla biznesa situācija, ka zemnieks meklē, kā un kur viņam izdevīgāk pārdot pienu. Īstermiņā ievērojama daļa ir gatava piekāpties, ja ir labas attiecības ar pārstrādātāju, bet, skatoties no reālā biznesa viedokļa, tāpat nekur tālu nevar aizskriet, jo cenas ir izlīdzinājušās. Ir zemnieki, kuri ir uzticīgi vienam uzņēmumam, un ir tādi, kas pircējus maina regulāri. Ja mums būtu 700 piena ražotāji kā Igaunijā, būtu nedaudz vieglāk – mums šobrīd ir jāstrādā ar gandrīz 9000. Kopumā sadarbība ir normāla, šobrīd fona īpašiem kašķiem nav. Tādi varētu sākties, ja piena iepirkuma cena kritīsies. Stabilitāte ir svarīga kā pārstrādātājiem, tā ražotājiem.
…Info avots:
http://www.leta.lv/plus/133C832E-660F-2A30-1142-33A05F15C152/