Laura Cibule
Ministru kabinets šodien aiz slēgtām durvīm plāno skatīt Finanšu ministrijas sagatavotās valsts nodokļu politikas pamatnostādnes 2018.-2021.gadam. Nodokļu reformas ietvaros iecerēts atcelt solidaritātes nodokli un ieviest valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas objekta maksimālā apmēra otrā līmeņa griestus. Iecerēts arī reformēt uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) sistēmu, nosakot, ka UIN tiek maksāts peļņas sadales brīdī, nevis par gūto peļņu, piemērojot 20% likmi. Tāpat paredzēts ieviest divas iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) pamatlikmes – 20% ienākumiem līdz 45 000 eiro gadā un 23% ienākumiem virs 45 000 eiro gadā. Iecerēts arī būtiski paaugstināt ar IIN neapliekamo diferencēto minimumu – līdz 250 eiro mēnesī, kā arī paaugstināt atvieglojumu par apgādībā esošām personām no 175 līdz 250 eiro mēnesī. Kā vērtējama valdības iecerētā nodokļu reforma, intervijā aģentūrai LETA stāsta profesionālo biznesa konsultāciju un audita pakalpojumu uzņēmuma EY (iepriekš “Ernst & Young”) partneri Andris Lauciņš un Ilona Butāne.
Kā kopumā vērtējat pašreizējās ieceres attiecībā uz nodokļu reformu? Kas tajā iecerēts labs un pie kā vēl jāpiestrādā?
A.Lauciņš: Kopumā uz nodokļu reformu skatāmies ar lielām cerībām. Varam pievienoties tiem cilvēkiem, kas to sauc par vēsturisku, apsveicamu un par vienreizēju iespēju mūsu ekonomikas attīstības vēsturē. Par to, ka vajadzētu integrētu nodokļu reformu, nevis tikai viena vai divu nodokļu vai nodevu izmaiņas, tiek runāts jau sen. Ar lielām cerībām skatāmies uz notiekošo.
Taču ir konstruktīvā reformas daļa, kura vēl nav izdiskutēta – kāda ir sagaidāmā iedzīvotāju un uzņēmumu uzvedība pēc nodokļu reformas ieviešanas. Ja lielā universālveikalā maijā vai jūnijā sarīkotu ziemas zābaku izpārdošanu, droši vien būtu nepamatoti uzskatīt, ka visi cilvēki, kuriem ir divas kājas, skries un pirks ziemas zābakus tikai tāpēc, ka ir izpārdošana. Līdz ar to gribētu teikt, ka ir par maz analizēta uzņēmumu uzvedība, piemēram, ja radām iniciatīvu attiecībā uz UIN atlikšanu reinvestētajai peļņai. Mēs nevaram pieņemt, ka visi tie, kuriem ir peļņa, metīsies to reinvestēt. Ir cilvēki, kuri tālredzīgi ziemas zābakus ir nopirkuši rudenī, tos uzturējuši labā kārtībā, un nemetīsies pirkt tos izpārdošanā. Tāpat ir ar uzņēmējiem. Resursu reinvestīcijai pamats pēc būtības ir atjaunot ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas līdzekļus. Jābūt redzējumam, kāds būs tirgus, kā pakalpojumus vai produktus pārdosim. Iniciatīva, cik ātri būs jānomaksā nodoklis, vēl ir diezgan tālu lēmumu pieņemšanas struktūrā. Izejot no šīs tēzes, nodokļu izmaiņu savstarpējā mijiedarbība, ietekme uz iedzīvotāju un uzņēmēju uzvedību, ir maz izdiskutēta.
Tāpat akcīzes nodokļa palielinājums objektīvi ietekmēs degvielas patēriņu, ļoti iespējams, tas ietekmēs arī citas lietas, tostarp tranzīta koridoru, pārvadājumus. Ņemot vērā, ka Latvijai cauri var izbraukt ar vienu uzpildītu bāku, iespējams, cilvēki pieņems attiecīgus lēmumus, vai iegādāties degvielu šeit vai nē, kas savukārt radīs ietekmi uz citiem parametriem – uzņēmumu peļņu, izmaksām u.c. uzņēmēju un iedzīvotāju uzvedību.
I.Butāne: Ir noteiktas nodokļu maksātāju grupas, kuru intereses un situācija ir atšķirīgas, visu nevar likt vienā katlā. Ja ieviešam 20% dividenžu nodokli, jāatceras, ka vienlaikus ārzemju investori nodokļus var maksāt pēc vidēji 10-15% efektīvās likmes valstīs, kuras mums ir apkārt, līdz ar to tas neizskatīsies pievilcīgi un konkurētspējīgi.
Igaunija šobrīd pievērš lielu uzmanību dividenžu regularitātei. Mēs uzskatām, ka to ir svarīgi izvērtēt un paredzēt konkurētspējīgus nosacījumus mūsu attiecīgajā likumā.
Tieši UIN reforma palielina slogu godprātīgajam nodokļu maksātājam. Tā varbūt dod iespēju reinvestēto peļņu neaplikt ar nodokli maziem un vidējiem uzņēmumiem, bet lielajiem uzņēmumiem redzam ļoti būtisku nodokļu maksājumu palielinājumu, kurš jāizsver gan valstij, gan uzņēmumiem. Uzņēmumiem ir iespēja restrukturizēties, kā arī mainīt dividenžu politiku, regularitāti utt. Attiecīgi varētu rezultātā budžetā neiegūt paredzēto summu. Pašreizējās prognozes par ekonomiskās izaugsmes rezultātā papildus iegūtajiem miljoniem eiro valsts budžetā ir ļoti optimistisks redzējums. Iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsme 4% apmērā arī ir ļoti optimistiska bez citiem ekonomiskiem stimuliem, to viennozīmīgi nevarēs sasniegt tikai ar nodokļu reformu. Ja skatāmies tādu būtisku stimulu kā Eiropas fondu apguve, tad ar šo uzdevumu arī īsti netiekam galā kvalitātes ziņā.
Attiecībā uz reinvestēto peļņu ir izskanējis, ka Igaunija nemaz ar nav absolūtā sajūsmā par tās ieviešanu. Kam būtu jāpievērš uzmanība, lai viss noritētu gludi šajā jautājumā?
I.Butāne: Igaunijā šī reforma tika ieviesta 2000.gadu sākumā, un tajā laikā Eiropas fondu apguve un uzņēmumu izaugsmes tendences bija atšķirīgas no pašreizējās situācijas. Attiecīgi izpratne par to, kā sistēma strādā, kādas ir iespējas un ierobežojumi, Latvijas uzņēmējiem šobrīd ir, jo daudzi strādā arī Igaunijā.
Ja skatāmies uz šīs iniciatīvas piemērojamību Latvijā, ir lielas bažas, ka mēs mēģinām kombinēt savu sistēmu ar Igaunijas, un ir jautājums, cik veiksmīgi tas sanāks.
Ja apliekam reprezentācijas izmaksas ar 25% nodokli, jāvērtē, cik tad būs pievilcīgi šeit reģistrēt, piemēram, farmācijas uzņēmumus, tirdzniecības uzņēmumus, bez kuriem iztikt nevaram. Mēs jāveicina pievienotās vērtības nodokļa (PVN) atstāšana šeit, kas citā gadījumā varētu notikt ārpus Latvijas. Ir jāvērtē uzņēmumu uzvedības izmaiņas.
Ja pareizi spēsim noprognozēt situāciju, tad tas mums palīdzēs atrast pareizo variantu gan ar dividenžu izmaksas politiku, gan likmju diferenciāciju. Runājot par likmi – ja mēs paredzam 20% likmi dividendēm, šaubos, ka tas būs konkurētspējīgi. Savukārt, ja paredzam dažādas likmes ar vienkāršu sistēmu, pēc kādiem nosacījumiem tās tiek piemērotas, tas varētu būt daudz efektīvāk. Ja paredzēsim ļoti skarbus nosacījumus attiecībā uz izmaksu aplikšanu ar UIN, tas radīs vismaz pirmajā brīdī radīs lielu neizpratni un slogu uzņēmējiem, kā arī papildus izmaksas.
Akcīzes nodoklis – gan degvielas, gan alkohola, gan tabakas – ir cieši saistīts ar kontrabandu. Kāda ietekme varētu būt akcīzes celšanai uz ēnu ekonomiku?
A.Lauciņš: Protams, tas ir cieši saistīts. Akcīzes nodokļa viens no mērķiem ir kāda produkta vai patēriņa ierobežošana. Uz dažiem no šiem produktiem skatāmies kā uz luksusa preci. Taču, ja atgriežamies pie degvielas, ir jāskatās, kurā brīdī tā kļūst par luksusa preci un kurā – tā uzņēmējam ir ražošanas līdzeklis. Mūsu pašreizējā ekonomikas struktūrā es vairāk teiktu, ka degviela ir ražošanas līdzeklis, bez kura virkne uzņēmumu nevar iztikt. Ja mēs uzliekam papildu nodokli šai izejvielai, tas radīs izmaiņas šo uzņēmumu izmaksu struktūrā, kas var atspēlēties uz algām, UIN ieņēmumu prognozi utt. Sliktākais, kas var notikt, ka varam samazināt nodokļu ieņēmumu apmēru caur to, ka uzņēmumi un iedzīvotāji mēģinās degvielu iegādāties ārpus Latvijas robežām. Kā jau minēju, Latvijai cauri var izbraukt ar vienu benzīna bāku. Kravas automašīna, ja nav īpaša iemesla degvielu pildīt Latvijā, to bez problēmām var darīt pirms vai pēc Latvijas robežas šķērsošanas. Līdz šim Latvija ir bijusi diezgan pievilcīga vieta, kur uzpildīt kravas mašīnas, bet, kā būs vēlāk, ir liels jautājums.
I.Butāne: Būtu svarīgi saprast, kāda būs ietekme uz apjomu – par cik paceļam nodokļu likmes un kā tas ietekmēs apjomu. Ir jāatrod optimālā likme, kas veicinātu, ka apjoms pieaug, nevis samazinās.
Zemkopības ministrija neatbalsta akcīzes celšanu dīzeļdegvielai, jo līdz ar to lauksaimniekiem krietni pieaugtu izmaksas.
A.Lauciņš: Lauksaimnieki ir viens no piemēriem – traktori ar elektrību nedarbosies, degvielas komponente ir, tā teikt, iebūvēta izmaksās, un jau laicīgi tiek rēķināts, cik degvielas nepieciešams, lai apartu vai apsētu vienu hektāru lauka u.tml. Nepieciešamo litru daudzums ir diezgan lēni mainīgs lielums, degvielas akcīze ļoti tieši ietekmēs lauksaimniecības produktu rentabilitāti.
Veselības ministrija rosina noteikt, ka akcīzes nodokļa likme bezalkoholiskajiem dzērieniem ir vienāda ar akcīzes nodokļa minimālo līmeni alum, to nepārsniedzot. Ņemot vērā, ka daudzās Eiropas valstīs šāda nodokļa nav, vai tā nav pārāk liela aizraušanās ar nodokļu piemērošanu?
A.Lauciņš: Nodokļi ir labs instruments, ar kuru var daudz ko darīt, bet tomēr ne visu. Tad jau mēs varam aplikt ar nodokli žāvējumus, kuros ir par daudz sāls, jo tas arī ir kaitīgs veselībai u.tml. Tas ir viens no veidiem, kā varam vēl vairāk sarežģīt jau tā pietiekami sarežģīto nodokļu vidi.
Viens no šai vēsturiski labās nodokļu reformas mērķiem ir panākt būtisku nodokļu vides vienkāršošanu. Būtu taču labi dzīvot sistēmā, kurā ir skaidrība, eksistētu pāris nodokļu likmes, tikpat daudz nodokļu… Ja ir kāds izņēmums, kāpēc netiek piemērots kāds nodoklis, tam būtu jābūt tādam, ka slavenajai tantei Bauskā ir skaidrs, kāpēc tas tā ir.
Ja paskatāmies uz pašreizējo nodokļu vidi, nav noslēpums, cik gari un sarežģīti ir Ministru kabineta noteikumi, Valsts ieņēmumu dienesta metodiskie norādījumi -katram pantam ir skaidrojumi, izņēmumi utt. Mums ir nedaudz bail, ka reinvestētās peļņas aplikšanas atlikšanu iebūvēsim šajā sistēmā kā vēl vienu papildinājumu. Pēc būtības tas būs vēl viens izņēmums starp izņēmumiem, kuram arī būs izņēmumi. Līdz ar to no vienkāršošanas mērķa ar šo reformu būsim attālinājušies. Tāpēc mēs vēlētos, lai mūsu komplekso nodokļu sistēmu mēģinātu vienkāršot.
No investora viedokļa skaidra un vienkārša nodokļu sistēma ir pievilcīgāka salīdzinājumā ar septiņām dažādām likmēm, sarežģītu sistēmu. Protams, investors varbūt atradīs veidu, kā izshēmot mazu likmi, bet tas būs saistīts ar risku, ka varbūt nesanāks, ka nākamgad varbūt kaut kas mainīsies un attiecīgā norma uz to vairs neattieksies. Jāskatās, ko varam vienkāršot jau esošajā pusē, pirms uzbūvējam nākamo kompleksitātes valni. Tas arī būs saistīts ar to resursu, kas tiks tērēts administrācijai. Pēc reformas ir paredzama administrācijas uzņēmumu pusē sarežģīšanās.
I.Butāne: UIN piemērošana būs daudz sarežģītāka nekā līdz šim. Uzskaite jau ir iestrādāta, bet tagad vajadzēs mainīt visas procedūras, katru mēnesi būs jāšķiro, kādas izmaksas kvalificējas nodokļa piemērošanai.
A.Lauciņš: Agrāk to darījām vienreiz gadā.
I.Butāne: Un pēc labvēlīgākām nosacījumiem. Reprezentācijas izmaksas vismaz daļēji varēja atskaitīt saimnieciskās darbības vajadzībām.
Uzņēmumi rūpīgi seko līdzi nodokļu izmaiņām, bet kā ir iedzīvotājiem? Vai viņi interesējas, kas notiks ar viņu maciņiem?
I.Butāne: Mēs vairāk strādājam ar lielajiem uzņēmumiem. Taču attiecībā uz iedzīvotājiem gribētu atzīmēt, ka ir godprātīgie nodokļu maksātāji, kuri vienkārši grib pareizi samaksāt nodokļus ar pēc iespējas mazākām administratīvajām izmaksām. Ir otra kategorija, kurai ir jāpiemēro citas darbības un metodes. Taču uz godprātīgajiem maksātājiem būs lielākais slogs, kas nav līdzsvaroti.
Ja mēs domājam par mūsu iedzīvotājiem, tad jāatzīmē, ka pirmais skatījums uz IIN samazināšanu ir pozitīvs. Taču, skatoties no perspektīvas, ka ir jācīnās ar nevienlīdzību, pēc pētījuma redzējām, ka tā tiks tikai nedaudz samazināta. Mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem IIN ir ļoti minimāls un tāds būs arī turpmāk, bet sociālais nodoklis ir nesamērīgi augsts, līdz ar to viņiem pēc būtības nekas nemainīsies. Attiecīgi viņiem patēriņam nebūs vairāk naudas. Savukārt, ja palielinām akcīzes nodokli, viņi to, gribi negribi, jutīs un patēriņš būs mazāks. Diez vai tas ir tas, ko vēlamies panākt.
Izskanējis, ka neapliekamā minimuma samazināšana dos lielāku labumu iedzīvotājiem bez bērniem.
A.Lauciņš: Ietekme uz ģimeni ar diviem vai vairāk bērniem ir nenozīmīga.
Viens aspekts, par kuru varētu uztraukties reformas ceļā iedzīvotājs, kurš ir kādu laiku strādājis, kuram kaut kas pieder, kuram varbūt ir bērni skolas vecumā, ir jautājums par pensiju. Droši vien jābūt diskusijai par cilvēkiem, kuriem līdz pensijai ir atlikuši kādi desmit produktīva darba gadi, kā viņus reforma ietekmēs. Vai viņiem ir motivācija maksāt lielāku sociālo iemaksu, izveidot iemaksas pensijas kapitālā vai uzkrājošās apdrošināšanas produktos, vai arī būtu veidots kāds pamats paaudžu solidaritātei, ka bērniem ir jārūpējas par saviem vecākiem u.tml. – tie ir jautājumi, par kuriem cilvēks darba vecumā domā.
Ir izskanējusi iecere atteikties no nodokļu atmaksas par iemaksām uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā. Līdz ar to šis produkts kļūtu neizdevīgs.
A.Lauciņš: Tieši tā. Šādām iemaksām ir administratīvi atskaitījumi. Nodokļu atmaksa no valsts puses uzkrājošās apdrošināšanas un pensiju iemaksu produktiem bija ļoti motivējoša, un interese par tiem strauji auga. Nu jau mēs piedzīvojam pirmās pensionāru paaudzes, kuras papildu valsts pensijai saņems 3. līmeņa pensijas. Cilvēki to vēl maz sajūt un izprot, bet tas ir pozitīvi, ka sistēma ir sākusi darboties. Mums vajadzētu censties to saglabāt.
Varbūt krietni vairāk administratīvā resursa aizņem tas, ka kādam ir jāatmaksā 15 eiro par zobārsta apmeklējumu. Tad ir strīdi, vai konkrētais čeks ir attiecināms utt. Tas efekts, ko var saņemt no valsts, un tas resurss, kas tiek uzturēts, lai veiktu šīs atmaksas, ir nesamērojams ar efektu un jautājumu, kā motivējam cilvēkus uzkrāt.
Šobrīd notiek arī diskusijas par nekustamā īpašuma nodokli (NĪN). Izskanējušas dažādas versijas, tostarp par NĪN atcelšanu vienīgajam mājoklim, “griestiem”, no kura piemēro nodokli utt. Kā būtu jāsakārto šī joma jūsu skatījumā? Kādi ir iespējamie risinājumi?
A.Lauciņš: Šis jautājums ir festivāla vērts. Pirmkārt, NĪN nevajadzētu pasliktināt jau tā trauslo nevienlīdzības situāciju. Jāskatās, kurš ir mehānisms, kuru varētu iebūvēt NĪN modelī, piemēram, neapliekamais īpašuma minimums, vienīgā dzīvesvieta, kvadrātmetri uz iedzīvotāju u.tml., kas ļautu izmantot īpašumu savu pamata sociālo vajadzību apmierināšanai. To varētu attiecināt uz ģimenes locekļiem, kas attiecīgajā īpašumā faktiski dzīvo. Droši vien ir vesela virkne ar variācijām un problēmām, ka kādam vienīgais īpašums ir Rundāles pils, bet citam dzīvoklis Bauskā u.tml., bet domāju, ka NĪN varētu būt viens no parametriem, ko izmantot nevienlīdzības mazināšanai.
NĪN pazīme varētu būt, ka tam ir jāveicina produktīva īpašuma izmantošana. Šajā virzienā tomēr esam virzījušies – ja kādam pieder māja, dzīvoklis utt., NĪN jābūt tādam, lai tiktu veicināta īpašuma ekonomiskā aprite, lai nav īpašumu, kas vienkārši eksistē. Droši vien būs daudz cilvēku, kas teiks, ja viņiem pieder zeme Latgalē, ar kuru nekas netiek darīts, to nedrīkst aplikt ar tādu nodokli, kas izskatītos pēc īpašumu ekspropriācijas. No ekonomiskās teorijas viedokļa ir izdevīgi īpašumu kaut kā izmantot. Ja īpašums tiek turēts neizmantots, ir pamatoti to it kā sodīt ar augstāku NĪN likmi.
Droši vien labākas zāles par nodokļa tuvināšanu tirgus darījumiem mēs neizdomāsim pat tad, ja tas rada kropļojumus, kādi ir Jūrmalā, kur vienai ģimenei, kas attiecīgajā vietā ir dzīvojusi desmitiem gadu, nodoklis krietni pieaug, jo blakus tiek uzbūvētas divas villas. Tirgus situācija ir labs indikators, kas dod mums pamatu uzskatīt, ka attiecīgajā rajonā ir pamats augstas vērtības darījumiem, līdz ar to ir pamats augstākām nodokļa bāzes likmēm. Jebkurš no risinājumiem kādam būs sāpīgs, taču cilvēkiem ir jābūt skaidrībai.
I.Butāne: Savukārt es kā nodokļu eksperts redzu, cik daudz nodokļi tiek nomaksāti, kamēr cilvēki tiek pie naudas. Domāju, ka ir neracionāli piemērot vienīgajam īpašumam vēl kādu nodokli. Ja ģimene, godprātīgi maksājot nodokļus, nodrošina sociāli pieņemamus apstākļus sev un bērniem, tas ir jāveicina. Ir jāveicina nevis tas, ka dzīvojam mazos dzīvokļos, piemēram, Imantā, bet varam dot bērniem svaigu gaisu. Protams, vienas taisnības visiem nebūs nekad. Ir īpašumi, kuriem tirgus vērtību ņemt par bāzi NĪN ir pamatoti, bet to nevajadzētu attiecināt uz visiem.
Lauksaimnieki cer, ka šogad varētu atbalstīt PVN samazināšanu dārzeņiem un tas varētu veicināt lauksaimnieku konkurētspēju. Kā vērtējat šādu ieceri?
A.Lauciņš: Radot dažādas PVN likmes, veicinām nodokļu sistēmas kompleksitāti. Ir kādas pirmās nepieciešamības preces, veselības aprūpes pakalpojumi u.tml., kuriem vairumā pasaules valstu ir pamats nedaudz samazināt PVN likmi, lai palielinātu to pieejamību. Taču grūti iedomāties, ka visiem varētu būt kāds labums no sistēmas radīšanas, ka mums burkāniem būs 10% PVN likme, bet banāniem 18%. Priekšrocību radīšanai vietējiem dārzeņiem ir jādomā citas metodes, nevis tas jāveic caur nodokļiem. Kā jau minēju, caur nodokļiem var darīt daudz ko, bet ne visu. Mēs dažkārt caur nodokļu sistēmu mēģinām atrisināt jautājumus, kuri nebūtu adresējami nodokļu virzienā.
Ko sakāt par to, kā šobrīd iecerēts pārveidot mikrouzņēmumu nodokli? Vai šāds risinājums ir nepieciešams vai arī tas kropļo tirgu?
A.Lauciņš: Arī par šo jautājumu varētu organizēt festivālu. Mikrouzņēmumu nodokļa režīms tika radīts kā pagaidu režīms, pārejas modelis uz īsu laika periodu, taču tas strauji pārvērtās par režīmu, kurā darbojas vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, kas ir ietekmīgs spēks. Tas ir labs piemērs, ka tolaik nespējām prognozēt indivīdu uzvedību, tādējādi radot cilvēku kategoriju, kas no vispārīgā nodokļu režīma pārgāja uz mikrouzņēmumu nodokļa režīmu un tādējādi izvairās no līdzvērtīgas sociālo iemaksu maksāšanas. Tas nozīmē, ka mums pārējiem ir jāuzņemas sociālā atbildība un jānodrošina viņiem sociālie pakalpojumi u.c. lietas, kas būtu finansētas no vispārīgā nodokļu režīma ieņēmumiem. Manuprāt, mikrouzņēmumu nodokļa režīms ir liels drauds mūsu sociālās apdrošināšanas sistēmas pastāvēšanai. Kaut kādā veidā mums šie cilvēki ir plānveidīgi jāievirza kategorijā pie pārējiem iedzīvotājiem, kuri maksā sociālās iemaksas un līdz ar to uzņemas atbildību par savu pensiju un citiem sociālajiem pakalpojumiem.
Manuprāt, ir ļoti kropļojoši, ka vari izvēlēties, vai maksāt pilnu nodokļu apjomu vai mikrouzņēmuma nodokļu apjomu par principā vienu un to pašu lietu. Šī nodokļa jēga sākotnēji bija pavisam cita – izvilkt no ēnu ekonomikas tādus cilvēkus, kuri dažādu iemeslu dēļ vispār nodokļus nemaksāja. Mikrouzņēmumu nodokļa režīms būtu piemērojams tām profesijām, kurām ieņēmumu gūšana ir ierobežota ar viena indivīda rokām vai prātu, amatniecību vai profesionālu pakalpojumu, piemēram, friziera pakalpojumi, masieri, amatnieki u.tml. Taču tad, kad mikrouzņēmējs darbojas kā normāls uzņēmējs, bet maksā nodokļus citādāk, to bez šoka terapijas plānveidīgi ir jāizbeidz. Nodokļu pamatnostādnēs cenšas šajā virzienā virzīties.
Kādus kompensējošos mehānismus ierosinātu nodokļu reformai?
I.Butāne: Viens no būtiskākajiem reformas uzdevumiem ir veicināt apliekamās bāzes pieaugumu un līdz ar to ekonomisko aktivitāti. Skatoties uz citu Eiropas valstu praksi, redzam, ka, piemēram, daļa valstu nerezidentiem piešķir iespēju maksāt fiksētu IIN summu, jo viņi dzīvo, patērē šeit vai viņiem ir šeit īpašums. Tādā veidā, nepārslogojot savas valsts pamatiedzīvotājus, valsts palielina iekasēto nodokļu apjomu.
Ir daudz veidu, kā piesaistīt valstij konkrētas nozares uzņēmumus un investorus. Ja paskatāmies uz Latvijas uzņēmumu “top 500”, redzam, ka tur dominē tirdzniecības uzņēmumi. Ja mēs vēlamies piesaistīt, piemēram, augsto tehnoloģiju uzņēmumus, datorprogrammēšanas uzņēmumus, mums ir jāmotivē tos šeit strādāt. Piemēram, Nīderlande mērķa nozaru uzņēmumiem piedāvā 5% UIN likmi, kas motivē uzņēmumus tur strādāt, nodrošināt darbavietas, veikt investīcijas utt. Ir nozares pārstāvji, kuri saka, ka Latvijā nav tik daudz speciālistu šajās nozarēs. Līdz ar to ir jāvērtē mijiedarbība starp nodokļiem, kā dēļ ārvalstu speciālisti gribētu šeit strādāt, piemēram, no IIN perspektīvas, no sociālo nodokļu perspektīvas. Tam nav jābūt permanenti, piemēram, piecus gadus viņš maksā pēc motivējošās shēmas, bet pēc tam pāriet uz vispārējo nodokļu sistēmu. Tāpat, šeit strādājot, viņam var nākties apmeklēt ārstu, braukt pa mūsu ceļiem, par ko ir jāmaksā.
Ja skatāmies uz citiem kompensējošiem mehānismiem, pasaule pierāda, ka tie ir jāizmanto. Kopējie nodokļu ieņēmumi pret atlaižu piemērošanu parāda pozitīvu tendenci, ka IKP ir salīdzinoši augstāks tajās valstīs, kuras prasmīgi izmanto citus režīmus, kuri sniedz kompensējošu rezultātu, nepārslogojot vietējos uzņēmumus un iedzīvotājus.
A.Lauciņš: Tā kā mums šobrīd ir vēsturiskā un labā nodokļu reforma, to nevajag izniekot. Ir jāizvērtē, kam labam to varam izmantot. Piemēram, tikpat vēsturiska ir diskusija par nepieciešamajām izmaiņām izglītībā. Mūsu valsts īpatnība ir, ka skolai nav saimnieka – daļa skolu tiek finansētas no pašvaldības, bet daļa – no valsts budžeta, bet beigās ir grūti saskaitīt, kurš par ko maksā un kāpēc. Redzams, ka ar skolu tīkla sakārtošanas reformu neiet viegli. Viens no variantiem ir vismaz vidējo izglītību pārņemt atpakaļ valsts paspārnē. Tas beidzot radītu brīvas rokas Izglītības un zinātnes ministrijai kaut ko sakarīgu izdarīt ar vidējo izglītību, pamatā orientējoties uz kvalitātes paaugstināšanu, lai skolniekiem laukos vidējās izglītības iestādēs sekmes būtu līdzīgas kā Rīgā vai elitārās skolās iegūtajām. Kamēr valsts nevar ietekmēt, kas notiek pašvaldības skolā, to ir ļoti grūti realizēt.
Tagad mums ir nodokļu reforma, kuras dēļ pašvaldībām ir lielas bažas, ka to budžetos būs mazāk naudas, un tāpēc aicina valdību domāt, kā to kompensēt. Varbūt šis ir vēsturisks brīdis, kad varam reformā ielikt vairāk substances? Ja izmainām nodokļus tā, ka pašvaldību ieņēmumi būs mazāki, varbūt valsts var pārņemt kādas pašvaldību funkcijas, par kuru pārņemšanu tiek diskutēts jau vairākus gadus? Jāskatās, vai ir vēl kāda pašvaldības funkcija, izņemot manis pieminēto izglītības problemātiku, kuru varētu valsts pārņemt un pašvaldību atslogot.
Tomēr uzskatu, ka vidusskolniekiem ir jābrauc pie laba skolotāja. Maziem bērniem ir svarīgi, ka izglītības iegūšana ir tuvu ģimenei, bet, ja vēlies iemācīties ko praktisku, tev ir jābrauc tur, kur to māca, un ne vienmēr tas ir tavā mazajā miestā.
Vai uzņēmēji ir gatavi tam, ka nākamajā Eiropas Savienības plānošanas periodā, visticamāk, finansējums vairs nebūs pieejams pēc grantu principa, bet gan caur finanšu instrumentiem? Kā tas varētu ietekmēt investīciju vidi?
A.Lauciņš: Manuprāt, nav īsti gatavi. Ja jūs vidējam uzņēmējam uzdosiet jautājumus, kādi finanšu instrumenti ir pieejami, diez vai lielākā daļa spēs izskaidrot, kādi tad tie ir.
Neviens uzņēmējiem naudu vairs nedāvinās, būs jāveido attīstības projekti, kuri spēj šo naudu aizņemties un kaut kā atdot. Varbūt būs kādi speciāli mehānismi, kā nauda būs jāinvestē atpakaļ citās labās lietās. Taču, manuprāt, tādu uzņēmēju darbības aktivitāšu un projektu daudzuma pie mums, kas varētu kvalificēties pozitīvai naudas plūsmai, kas varētu atražot investēto naudu, nav daudz.
Atgriežoties pie tā, ja projekti būs jānovērtē un savā starpā jāsalīdzina, tad jāatzīst, ka uzņēmēji no vecajām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir nevis vienu, bet desmit soļus mums priekšā ar dažādām idejām un pieredzi, strādājot ar šādiem instrumentiem. Mums nav šādas vēstures. Mēs esam izaudzējuši uzņēmēju paaudzi, kura ir pieradusi, ka Eiropas Savienības un citu palīdzības instrumentu nauda ir dāvana. Es pat teiktu, ka mums ir vēl viena domāšanas izmaiņa priekšā – mēs esam izauguši ekonomikā, kurā esam pieraduši saņemt palīdzību. Mums ir jāsāk domāt par to, kā veidot mums izdevīgu ekonomiku situācijā, kad mums būs nevis jāsaņem, bet jāsniedz palīdzība. Turklāt tas mums pašiem var būt ekonomiski izdevīgs process. Varam atcerēties to, kā mūsu neatkarības pirmajos gados mums nesavtīgi palīdzēja dažādi Dānijas konsultanti, bija programmas no citām valstīm, un tajā visā bija zināms izdevīgums arī donoru pusē. Tagad mēs esam dalībvalsts virknē starptautisku institūciju, un no palīdzības saņēmējvalsts esam pārgājuši donorvalsts statusā. Tas būtu jāsaprot ne tikai valdības apriņķos, bet arī uzņēmēju pusē.
Uzņēmēju pusē mēs arvien dzīvojam ar domu, ka varam saņemt dāvanas, tikai labi aizpildot kādu tabuliņu vai uzrakstot biznesa plānu. Esam tuvu tam brīdim, kad tā vairs nebūs. Nauda būs ne tikai jāatmaksā, bet sabiedrībai būs jākļūst par donorsabiedrību nevis palīdzības saņēmējiem.
Latviešiem ierasts visu mēģināt izdarīt pašiem, nemeklējot palīdzību. Vai pēdējos gados var novērot, ka uzņēmēji meklē konsultācijas, palīdzības vai arī tomēr mēģina paši tikt galā?
A.Lauciņš: Mūsu bizness, kas ir attiecībā uz profesionālajiem pakalpojumiem, ir savā ziņā ekonomikas brieduma pazīme. Jo nobriedušāka ir ekonomika, jo lielāka un profesionālāka ir uzņēmumu vadība, jo tradicionāli lielāks ir dažādu ekspertu un ārpakalpojumu izmantošanas apjoms. Palielinās māka, kā ārējos ekspertus un konsultantus izmantot efektīvi. Latvijā ir līdzīgi – jo ekonomika nobriest vairāk, jo profesionālo pakalpojumu kopums pieaug. Interesanti, ka tas pieaug ne tikai uz iekšējā patēriņa rēķina, bet arī eksporta pakalpojumi jomā, kas ir ļoti labi. Šogad ir pirmais gads, kad mūsu eksporta struktūrā profesionālie ārpakalpojumi veido lielāku apjomu nekā tranzīta pakalpojumi. Tas, manuprāt, ir apsveicami.
…Info avots: http://www.nozare.lv/nozares/law/interviews/item/133C7075-8F45-E4AF-77EA-3E1A672D7D47/
