Jaunās slotas slaucīs tieši tāpat vai pat sliktāk par vecajām

Arno Jundze
Tūlīt jau tās klāt – pašvaldību vēlēšanas, un mums atkal ir iespēja nobalsot par saviem favorītiem. Viss notiks kā tādos kārtīgos viduslaikos.
Pielaulāti dzimtkungam – vēlēšanu iecirknim -, saņemsim par valsts naudu drukātu biļetenu kaudzīti, kurus, izņemot vienu, tūlīt izmetīsim papīrgrozā, pat uz tiem lāgā nepaskatījušies. Tajā vienā paraudzīsimies, klusībā nodomāsim, kas tie par ākstiem, kādam pievilksim krustiņu, kādam mīnusiņu un slaidi ielaidīsim biļetenu vēlēšanu urnās. Vēlēšanu komisijas kaut ko saskaitīs, pasludinās rezultātus. Tikai nekas jau nu daudz šai pasaulē tāpēc nemainīsies, jo tā vietā, lai nobalsotu par jēdzīgu saimnieku – nu kas tad novadam vairāk vajadzīgs – joprojām balsosim par partiju listēm. Kādā apvienosies vietējie valsts iestāžu – skolu, bērnudārzu – direktori, kuriem taču caur domi būs savas lietas jākārto. Kādā drūzmēsies uzņēmēji, kam taču domē allaž ir savas intereses. Vēl kādā pēdējās cerības sarakstā tusēs bezdarbnieki, mutesbajāri un nesekmīgi vidusskolu absolventi.
Mēs visi zinām, ka tā būs. Un nekur no tā nespruksim. Kāda jēga runāt par to, ka Latvijas teritoriālais dalījums atbilst superlielvalsts ambīcijām un būtībā pārvērš labas novadu pārvaldes iespējas žēlā farsā? Kāda jēga teikt to, ka esam pasaules čempioni visu iespējamo deputātu skaita ziņā? Pasaules lielākās megapoles, kurās mājo desmitiem miljonu iedzīvotāju, vada daudz mazāks vēlētu deputātu skaits, nekā to ir pusotra miljona apdzīvotajā Latvijā. Nieka divdesmit miljonu megapolei pietiek ar 49 senatoriem, lielajai Latvijai vajag daudz vairāk deputātu. Kaut kur bija minēts skaitlis pāri pusotram tūkstotim, redzēs, cik viņu būs pēc gaidāmajām vēlēšanām. Gan jau statistika to noziņos.
Kāds teiks, neesot viduslaiki? Kā nu ne! Ko darīt, ja dzīvoklis pilsētā un māja laukos? Abu vietu deputāti vienlīdz svarīgi, bet balsot iespējams tikai vienā vietā. Ko darīt tad, ja esi ārzemēs? Jau sen gaisā izkūpējuši solījumi par elektroniskajām vēlēšanām internetā, kas vēlēšanu dienā atbrīvotu no obligātās nepieciešamības meklēt vēlēšanu iecirkni, lai izpildītu savu pilsonisko pienākumu.
Entuziasti tagad sociālajos tīklos grabina – laiks izrādīt pilsonisko aktivitāti, izdarīt izšķirošo izvēli. Nereti gan no sērijas – draugi, es izlēmu, ka piedalīšos vēlēšanās, balsojiet par mani. Ja tā padomā par šiem aicinājumiem – kādu vēl izšķirošo izvēli? Kam par godu? Kā labā? Sistēma taču pēc vēlēšanām nekļūs ne labāka, ne savādāka. Tā absorbēs jaunpienācējus tieši tāpat kā to izdarīja pirms četriem un astoņiem gadiem. Vēlēšanu švunkā elektorātam vietumis nolaistais tvaiks izklīdīs, un jau drīz piedzīvosim to, ka jaunās slotas, ja tādas vispār būs, slaucīs tieši tāpat vai pat sliktāk par vecajām. Ko no tā mēs neesam redzējuši un pieredzējuši?
Tas, par ko jau gadiem Neatkarīgās lasītāji vaicā un brīnās, kāpēc viņiem vietējās vēlēšanās jābalso par sarakstu, kurā ir divi darītāji un astoņi puskoka lēcēji, ja varētu no tiem pieciem sešiem sarakstiem salasīt astoņus deputātus, kam tiešām būtu iespējams uzticēties? Bet tas nevienu neinteresē! Latvijā esam radījuši sistēmu, kurā pašvaldības ievēl tajā dzīvojošais viegli manipulējamais mazākums, mammītes, kam var kaut ko pasolīt, pensionāri, kam var kādu sociālo pabalstiņu piemest. Jo mazāk cilvēku aizies uz vēlēšanām, jo partijām labāk.
Uz šī fona tīkla aktīvisti silda veco zupu. Kāds aicina vēlēšanās izbalsot oligarhus. Interesanti, cik tādā Pārgaujas vai Mazsalacas novada domē ir oligarhu? Vēl kāds biedē – ja nenobalsosi par pareizajiem Rīgā, drīz šajā pilsētā katru lēmumu saskaņos Maskavā. Kāds kliedz par miljonu zagļiem un aicina balsot par tiem, kas reiz būvēja pasaulē dārgākos tiltus. Vēl kāds sola latvisku Latviju. Būtu reiz labāk solījis ielas mazgāt, lai putekļi negriežas pa gaisu tā, ka šodien mazgāts logs jau rīt ir tikpat netīrs, cik bijis.
Esmu komentāros vairākkārt piesaucis Mihaila Bulgakova garstāsta Suņa sirds galveno varoni profesoru Preobraženski, kurš mīlēja teikt, ka sabrukums valstī iestājas tad, kad visi sāk čurāt garām podam un tā vietā, lai veiktu tiešos darbus, dzied koros. Vēlēšanu tuvums ir labs brīdis, lai to atgādinātu, tomēr, sekojot līdzi tam, ko mums sola priekšvēlēšanu kampaņās, tā vien šķiet, ka mēs turpinām spricēt garām visam, kam var aizspricēt, un arī dažādas kordziedāšanas mums patīk krietni vairāk par darbu, kas katram jādara.
…Info avots: http://nra.lv/latvija/arno-jundze/211646-kritiskas-pardomas.htm