Valija Eize
Kā zināms Latvija vēl joprojām atrodas Eiropas Savienības nabadzīgo valstu sarakstā, un izskatās, ka tuvākajā laika periodā nekas netiek darīts, lai nabadzība valstī tiktu arī izskausta. Es domāju, ka daudzi no mums ir sapratuši, ka mūsu politiķiem nabadzības uzturēšana ir viens no galvenajiem uzdevumiem, kuru viņi teicami arī izpilda.
Es piederu arī pie tiem īpatņiem, kas ikdienā regulāri lasa drukātos mēdijus, un man pavisam nesen radās ideja, ka no izlasītām publikācijām es izveidošu tādu kā pārskatu, kurā apkopošu tās izvēlētās intervijas, kurās par šodienas situāciju valstī izsakās Latvijā pazīstamie politiķi, inteliģences kā arī kristietības pārstāvi. Gandrīz visās intervijās manis izvēlētas personas ir neapmierinātas ar esošo dzīvi Latvijā un Saeimas pieņemtajiem likumiem, kuri acīm redzot darbojas pretēji tautas gribai. Ceru, ka DDD lasītājiem būs interesanti izlasīt manu gara darbu.
Vispirms vēlos sākt ar pirmo neapmierināto un tas ir Romas katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankēvičs, kas NRA 6.01 2017.gadā rakstā ,,Arhibīskaps Stankēvičs vēlas ceturto atmodu’’ un atklāti pasaka, ka viņu neapmierina esošā kultūra, kura spēlē uz cilvēku zemākajiem instinktiem. Viņš vēlas redzēt un izjust tādu mākslu, kurā galvenā ir cilvēka gara dimensija. Romas katoļu baznīcas bīskaps ir sabiedrisks, viņš regulāri apmeklē mākslas izstādes, teātra izrādes un konferences. Viņš secina, ka teātra iestudējumos netiek strādāts pie tā, lai cilvēka dvēseli paceltu augšup, kas modinātu viņa garu. Viņš vēlas, lai kristīgās vērtības tiktu iestrādātas ne tikai teātra iestudējumos, bet vispār visā cilvēka ikdienas un kultūras dzīvē. Lai to īstenotu viņš vēlas rīkoties enerģiski. Lūk, ko viņš intervijā saka:
,,Es sapņoju par to, lai mums būtu Ceturtā Atmoda un vēlos strādāt pie tās. Uzskatu, ka nepieciešams izpētīt kompetentu cilvēku lokā, kādi bija Trešās Atmodas priekšnosacījumi, un kas ir vajadzīgs, lai Ceturtā Atmoda īstenotos. Tiku 2016.gadā piedāvājis Zinātņu akadēmijas ekspertu konsīlijam pētīšanai šo Atmodas tēmu. Taču pērn par svarīgākām tika atzītas citas tēmas, tostarp par integrāciju- vai turpināt esošo modeli vai izvēlēties kādu jaunu. Otra manis izvēlētā tēma- par Eiropas civilizācijas krīzes cēloņiem un iespējamiem risinājumiem tās pārvarēšanā.
Atmodai vajadzīgas daudzas dimensijas – jābūt garīgai (kuru neredzu bez reliģiskas dimensijas), taču arī kultūras dimensijai un patriotiskajai dimensijai. Tās ir saistītas ar daudziem mākslas veidiem – mūziku, glezniecību, teātri utt. Atmodai vajadzīgi materiālie priekšnosacījumu, jo lai cilvēks pievērstos garīgām vērtībām, viņam nepieciešams kāds iztikas minimums’’.
NRA 06.02.2017.gadā ir publicēts raksts ,,Atskaites punkts – Latvija ir latviešu zeme’’. Šajā rakstā ir izlasāma intervija ar Jāni Rožkalnu. Kā mums visiem zināms, tad viņš bija Latviešu nacionālās pretošanās kustības un cilvēktiesību aizstāvības grupas Helsinki-86 dalībnieks, bijušais Latvijas Ordeņa brālības līdzpriekšsēdētājs, un šobrīd viņš ir satraucies par esošo situāciju un vēlas katru no mums pievērsties nopietnām pārdomām par to, kas patiesi notiek ar latviešiem un Latvijas valsti:
,,Jautājums, kam šodien pieder Latvija? ir gandrīz neatbildams. Saimnieciski šeit ir dažādi spēki, bet mēs īsti nezinām pat to, cik zemes vēl ir latviešu rokās. Taču atskaites punkts ir Latvija un latviešu zeme. Ja saskaņā ar starptautiskajiem likumiem būtu īstenots pilsoņu komiteju sāktais deokupācijas process, tad Latvija būtu latviešu valsts un tā atkal piederētu mums latviešiem. Bet deokupācija tika ignorēta, komunisti un trimdas latvieši to noslēpa.
Bet uz jautājumu, kas pārvalda Latviju, tad manuprāt Latviju 76 gadus pārvalda Komunistiskā partijas sekretāri. Kad Atmodas laikā notika mēģinājums atjaunot latviešu valsti, mēs bijām svētā pārliecībā, ka tautas līderi nāks no trimdas latviešiem, no PBLA. Tādēļ gaidījām, ka atbrauks Gunārs Meirovics un tad viss sakārtosies. Tā vietā mēs piedzīvojām milzu šoku, redzot, kā tika nodota latviešu tautas nacionālās intereses. Atmodas mērķis bija viens- atjaunot latviešu valsti, taču 13.02.1993.gadā viesnīcā Jūrmala notika slepenā Kluba 21 apspriede ar PBLA, kurā Atmodu nogalināja. Šajā dienā izveidoja partiju ,,Latvijas Ceļš,, kur kompartijas biedri apvienojās ar PBLA biedriem. Vēlāk viņiem piebiedrojās kriminālaferists Džordžs Soross, kas atbalstīja agresīvās avīzes ,,Diena, izdošanu, kuras redaktore Sarmīte Elerte vēl 1989.gadā iestājās boļševiku partijā.
Mēs šodien esam sašķelti un dzīvojam katrs savā domu pasaulē. Pats galvenais – tautā nav publisku diskusiju, bet bez tām nekas sakarīgs nevar notikt. Sabiedrība ir atradusi no īstām diskusijām, bet negodprātīgiem politiķiem labāk, ja tādu nav vispār. Viņiem ,,Aitu bars,, ir labākā sabiedrības konstrukcija – tikai cirpt un slaukt. Pēdējos gados esmu četras reizes mēģinājis no sava paziņu loka sapulcināt 15-20 patriotiskus latviešus. Sanākam kopā, sākam runāt, visi patriotiski noskaņoti un apmēram pēc stundas jau esam sadalījušies trīs vai četrās grupās, un mums visiem ir skaidrs, ka tā darīt kaut ko kopīgi tas nav iespējams. Es uzskatu, ka mums no jauna ir jāpulcējas ap Atmodas laika ideāliem latvisku, tikumīgu, brīvu un patiesi demokrātisku latviešu valsti, kura nodrošina pamatvērtību saglabāšanu, sociālo taisnīgumu, tautas fizisko un garīgo uzplaukumu. Es nešaubos, ka latvieši atkal celsies kājās.’’
NRA 14.02.2017.gadā ir izlasāma intervija ,,Vara aizgāja prom no tautas’’ ar politiķi, uzņēmēju, LTF dibinātāju, LR AP deputātu, savulaik LSDSP vadītāju, bijušo Rīgas Domes priekšsēdētāja vietnieku Jāni Dinēviču. Viņam ir iecere radīt biedrību,, Par Latvijas tradicionālās kultūrvides saglabāšanu’’:
,,Tas, ka šobrīd notiek gan Latvijā, gan apkārt pasaulē, rada nopietnas pārdomas. Latvijas sabiedrība ir nonākusi situācijā, kādā tā bija pirms ceturdaļgadsimta, kad eiropeiskā kultūrvide bija gandrīz iznīcināta par labu padomiskajam internacionālismam. Neatkarīga Latvijas valsts ir vajadzīga tieši tādēļ, lai varētu saglabāt Latvijas tradicionālo kultūrvidi tās plašākā izpratnē. Jāvēršas pret politiski un citādi notivētu imigrāciju no citām civilizācijām. Jārosina sabiedrībā plaša diskusija par to, kā efektīvāk risināt demogrāfijas problēmas, citādi tradicionālajai kultūrvidei nav nākotnes. Katrā ziņā islāmizācija ir viens no draudiem. Globalizācija kā tāda ir izgāzusies un nacionālas valsts stiprināšana šobrīd ir vienīgā izeja. Eiropas vērtības zaudē islāma ekspansijai, jo tā ir agresīva reliģija.
Nevar teikt, ka valstī esošie bēgļi ir ekonomiskie migranti, kas apdraud valsts drošību, bet ja kāda no Eiropas Savienības valstīm migranti sasniegs 10% no iedzīvotāja kopskaita, tad problēmas būs neizbēgamas. Tiks pieprasītas tiesības, kādu nav pat pamat iedzīvotājiem. Tas ir mīts, ka vairākums šo ļaužu ir atbraukuši strādāt un celt mūsu valsts labklājību. Integrācijas politika ir izgāzusies! Manā skatījumā veidosies dalījums: kristietība un islāms. Un te būtu vērts atcerēties, ka arī krievi ir kristieši un šajā ziņā viņi noteikti būs sabiedrotie, gādājot lai islāmizācija te tik ātri neizvēršas, jo tā viņiem tāpat kā latviešiem nav vajadzīga.
Vara aizgāja prom no ļaudīm. Pie kā tas noved? Tas noveda pie Brexita, pie Trampa ievēlēšanas…Tas sakarīgais politiskais darbs ir neveiksmīgs tāpēc, ka tiek plānots un domāts īstermiņam. Ilgtermiņa politiskas domāšanas vai politiska piedāvājuma īsti nav. Neesmu redzējis, ka jel viens politiskais spēks būtu varējis ko tādu piedāvāt. Rēķinoties ar jaunu Eiropas vērtību sistēmu, ir jādomā un jāgādā par pienācīgu Latvijas politisko vietu un orientāciju paredzamajā mainīgajā starptautiskajā konfigurācijā. Otrā LTF programma bija sociāldemokrātiska un tā noteica, lai ikvienā sociālajā un ekonomiskajā pasākumā, projektā tiktu stingri ievērotas tā kultūrveidojošās vai kultūrārdošās sekas’’.
Skarbu viedokli par šodienas notiekošo ir izteicies režisors Viesturs Kairišs intervija žurnālā ,,IR,, 10-16.11.2015.gadā ,,Vai mūsu mērķis ir Nāves sala?’’:
,,Es maz interesējos par Latvijas politiku, bet saprotu, ka mūsu mērķis ir labklājība, respektīvi, bet redzot to kas notiek šodien Latvijā izskatās, ka mūsu mērķis ir nevis labklājība, bet Nāves sala. Tā es to varu interpretēt. Neredzēt Latvijas bojāeju var tikai aklais vai cilvēks, kas sevi uzskata par aklu vai muļķi. Es jau minēju, ka režisors Latvijas teātrī nevar pat Raini iestudēt. Man tā ir viena no Latvijas kultūras bojāejas pazīmēm, ka pati sev nav vajadzīga. Es nedomāju, protams, fizisku bojā eju. Lugas ,,Lāčplēsis,, varoņu sakarā daudz domāju par Daini Īvānu, vispār par politiķiem. Visas Solvitas Āboltiņas, visi ir pārdomāti. Es skatījos uz Īvāna fotogrāfijām no Atmodas laika un tagad, ka tas nekādā veidā nav prototips, asociāciju ir daudz, kas ar viena cilvēka spēkiem kaut ko paveikt, bet pēc tam viņš vienkārši traucē. Tipisks Lāčplēša gadījums. Tie burtnieki un aizkraukļi pie visām varām turpina. Tas ir tas, kas Latvijā notiek.
Latvijā vara nav mainījusies . Vajadzīgā brīdī nobalsoja par neatkarību, un tie ir tie paši cilvēki, un viņi turpina. Tāpēc Latvija tik šausmīgi tiek vilkta atpakaļ uz to pašu padomju domāšanu, uz padomju sistēmu. Skaidrs, būtu pēdējais muļķis, ja tajā laikā nenobalsotu par Latvijas neatkarību. Tādi idioti jau cilvēki nav. Tad mēs arī varam analizēt tautas atmodu. Es pats tur biju, tā bija eiforija, mēs bijā vienoti, līdz ārprātam spēcīgas sajūtas, un man šīs sajūtas ir svarīgākas par to, kas aiz tā stāvēja, kā tas bija radies, vai tas tiešām bija tā, ka tauta pēkšņi sajuta kaut ko tādu.
Tajā brīdī šo cilvēku kopumu varējām saukt par tautu. Šobrīd – nevaram. Uzskatu, ka tautas jēdzienu labāk lietot pēc iespējas mazāk, jo tas ir tikai instruments neliešu mutēs, lai manipulētu. Tāpat kā nacismu nevar izskaidrot, kolektīvās zemapziņas lietas arī nevar. Var teikt, ka tas tā un tā, bet pa īstam izskaidrot nevar. Esam uzbūvējuši valsti, kur nevaram runāt par savu identitāti.
Principā Lāčplēsis ir pilnīgs lohs, kuram iekodēts, ka viņš ir varonis, bet Lāčplēsim par tādu jākļūst, sākumā viņš tāds nav. Ja es Latvijā politiskajā pēdējo gadu vidē meklēju analoģiju, kaut ko vismaz līdzīgu, tad kā vienīgo redzu Valdi Zatleru ar neprātīgo lēmumu atlaist Saeimu. Jo šis lēmums ir ārpus mūsu politikas izpratnes, kā lietas notiek. Tas ir riktīgs Lāčplēša gājiens, kurš viņu arī iznīcina.’’
NRA 4-6.11. 2016. gadā ir izlasāma saistoša intervija ar Juri Putriņu ,,Lai ir drosme būt brīviem’’, kas ir J.Čakstes demokrātijas un ilgspējīgas attīstības biedrības valdes loceklis, bijušais LTF biedrs, Latvijas Pilsoņu kongresa delegāts un Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris. Juris desmit gadus pastāvīgi ir dzīvojis Igaunijā un viņš secina ka igauņiem daudz kas ir savādāk nekā pie latviešiem:
,,Igaunijā inteliģencei politiskajā dzīvē ir liela nozīme. Igaunijas inteliģence veido plānus, rada priekšlikumus un pētījumus, kurus pēc tam iesniedz parlamentā, bet Latvijas inteliģences priekšlikumi tiek aizslaucīti pagultē. Igaunija politiķi neuzdrošinās neko tam līdzīgi darīt, ja inteliģence kaut ko teikusi, politiķi vienmēr ieklausās un reaģē.
Šodien Latvijā inteliģence lielākoties klusē, vai atsevišķi vārās tīmeklī. Mūsu inteliģence ir apklusināta un palikusi bezspēcīga. Es neticu, ka inteliģence negrib neko darīt, vienmēr būs cilvēki, kas gribēs un varēs kaut ko darīt, bet domāju, ka cilvēkus arvien vairāk pārņem pesimisms. Pirms 21 gada atgriezos Latvijā, jo cerēju, ka Igaunijā iegūtās zināšanas un pieredzi varēšu izmantot Latvijā. Pirms 21 gada grāmatas ,,Zem šo debess smaguma,, pirmizdevumā rakstīju: ,, Tas viss ir tikai komentārs, bet patiesībā, kādu rītu pamostoties var izrādīties šausmīgi īsa, mēs pēkšņi atskārsim, ka Latvija ir pārdota.,, Acīm redzot jau toreiz nojautu, ka pie varas nonākušās politiskās elites kurss ir bez nākotnes redzējuma, un tas agrāk vai vēlāk mūs visus novedīs strupceļā. Varbūt vieglāk un veselīgāk ir to visu nesaprast? Varbūt tā šodien lielākā gudrība?’’
Latvijas Avīzes 01.02.2017.gada numurā manu uzmanību piesaistīja intervija ar Ilmāru Poikānu ,,Lai beidz muldēt!,, Vēlos atgādināt, ka Ilmārs Poikāns mums visiem ir pazīstams ar segvārdu NEO. Pērn viņš sevi pieteica kā politiķis un iestājās Artusa Kaimiņa dibinātajā partijā ,,KPL,, bet to jau pēc mēneša pameta, lūk ko intervijā saka Ilmārs Poikāns:
,,Pirms 7 gadiem internetā publicēju valsts iestāžu, kapitālsabiedrību atalgojuma sarakstus, kur varēja redzēt, ka jostu savilkšana nav notikusi vienlīdzīgi. Piemēram, tur bija vairākas oāzes, kuras krīze vispār nebija ietekmējusi un arī vienas iestādes ietvaros izrādījās atšķirīga, bija daži izredzētie, kuriem atšķirībā no kolēģiem algas netika samazinātas. Latvijā mežonīgais kapitālisms ir attīstījies ļoti neglītā formā. Es jau nedomāju, ka tagad kaut kas ar varu ir jāpārdala vai jāvienādo. Manuprāt vienlīdzībai jābūt kā iespēju vienlīdzībai. Neatkarīgi no tā, kāda cilvēka izcelsme. Man gribas dzīvot vidē, kur cilvēkiem ir labi, kur nav negausību, kur visi iegūst, nevis otram kaut ko atņem
Ja ir iespēja izdarīt ko labu, tad es vienmēr esmu gatavs iesaistīties. Vai tā būs partija ? Tāds jautājums – kura? Es pat neizskatu iespēju stāties vecajās varas partijās pēc visa, ko tās ir izdarījušas ar valsti un iedzīvotājus pēdējos 25 gadu laikā… Man nav pieņemams šo partiju principi un paustās vērtības, kas izpaužas darbos, nevis piepucētajās partiju programmās, bet esmu gatavs jauniem pavērsieniem savā dzīvē. Un pēc saviem noteikumiem.
Politiķi bieži vien aizbildinās, sakot, ka sabiedrība nav gatava, sabiedrība nevēlas. Šis pētījums parāda, ka sabiedrība vēlas un ir gatava. Protams, tiks meklēti citi argumenti. Es redzu ļoti lielu nevēlēšanos kaut ko atklāt. Kāds secinājums? Padomju vara rietēja, bet tā arī nenorietēja. Es nedomāju, ka visi, kas čekas maisos, automātiski ir kaut kādi sliktie. Nē, tur bija dažādi cilvēki. Bet, lai ietu tālāk, mums vispirms ir jāsaprot šī vēstures lappuse, tikai tad varēsim to pāršķirt’’.
NRA 16.-18.09.2017.gada numurā ir publicēta intervija ar politoloģi Ilzi Ostrovsku ,,Latvija ir dzīva par spīti viduvējībām’’, kurā analizē racionālisma sadursmi Atmodā un par valsts stagnāciju:
,,Ļoti daudzi cilvēki bez šaubām ticēja Latvijas Tautas frontes ideāliem. Ļoti limitēts bija to cilvēku loks, kuriem tika dots rīkojums apzināti demontēt padomju varas struktūras un panākt tautas atbalstu šai demontāžai. Pieņemu, ka viņi nezināja par Potsdamas konferences dokumentu slepeno pielikumu esamību, taču, ja atceramies vēsturisko situāciju un tautas noskaņojumu, veikt demontāžu un panākt tautas atbalstu nebija grūti. Latvijas kompartiju Maskavā kūrēja mans aspirantūras kursabiedrs. 1989.gada augustā viņš atbrauca un krievu valodā teica: ,, Ilze, mēs aizejam.,, Tajā gadā, kā atceros Latvijā nekas sevišķs nenotika. Tāpēc administratīvās pārvaldes nodošana citās rokās notika relatīvi mierīgi un organizēti. Mēs to saucam par Dziesmoto revolūciju. Kamēr liela tautas daļa dziedāja un raudāja piegānītās jūras krastā, tikmēr pragmātiķi pārdeva saražoto preci un vēl derīgas rūpnieciskās iekārtas. Saprotiet, tās bija divas dažādas pasaules – Dziesmotie revolucionāri un revolūcijas izmantotāji. Cilvēkiem bija vajadzīgs emocionāls piepildījums, bet patiesībā par to, kas notiek paralēli, neviens negribēja dzirdēt.
Latvieši ir fragmentāra nācija, un tas attiecas uz paaudzēm, gan uz dzīvesveidu- pilsēta un lauki, Rīga un pārējā Latvija, gan uz politiskiem uzskatiem. Domāju, fragmentācija tiek apzināti stimulēta, un to veicina tie, kuri uztur hibrīdkaru: fragmentācija ir viens no hibrīdkara mērķiem. Kādreiz teica: mūsu valsts ir tilts starp austrumiem un rietumiem. Piedodiet, kāds tilts? Mēs esam mīnu lauks! Un visiem politikas spēlētājiem mēs esam mazi un neērti, mēs esam tādi, kurus gribētos paspert ar kāju un neatcerēties vairs nekad, bet tajā pašā laikā mēs esam kā suņanagla sēžamvietā, par kuru nav iespējams aizmirst. Un tas nervozē- ne tikai tos, kas ir austrumos, bet arī tos, kas ir rietumos.
Arī divas pārējās Baltijas valstis – kā suņanaglas. Ir vērojama segregācija starp tiem, kuri nopirkti, un tiem, kurus nepērk. Segregācija attiecas arī uz finansiālo, mantisko polarizāciju. Līdz ar to plēn vidusšķira. Integrācija nenotiek. Vienīgi tik, lai uz Eiropas fona mēs saprastu, kādi esam nabagi. Savukārt mūsu bagātnieku turīgums ir slidens, jo tas vairumā gadījumu nebalstās uz rūpniecību, bet gan uz tirdzniecību. Supper kapitālisti mūsu valstī, domāju, ir skaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Izskatās, ka mūsu valsts šobrīd stagnē, un stagnācijas iemesls ir lielā šķirtne starp formālo un reālo varu. Ar formālo varu es domāju vēlētos politiķus. Ar reālo- birokrātijas anonīmos darboņus, kur vārdus tauta nezina, kuriem nav regulāri publiski jāatskaitās, bet kuri nereti pieņem lēmumus un nosaka, kā tiek pildīti likumdevējvaras līmenī pieņemtie lēmumi. Ko mēs dzirdam? To, ka ierēdniecībai tiek paaugstinātas algas. Reizēm tas izskatās kā tāds amoka skrējiens…Un tad arī formālā vara grib, lai tai arī paaugstina algas. Tajā pašā laikā pēdējā ir padarīta par boksa sitamo maisu. Patlaban līdz komas stāvoklim ir nozvetēta Vienotība, nu sāk zvetēt zaļzemniekus. Nacionāļus liek mierā, jo skaidrs, ka viņiem 10% kā ir tā arī paliks. Politiķi paši, protams dod neskaidrus iemeslus zvetēšanai. Tas viss bremzē attīstību, plaisa starp formālo un reālo varu palielinās, likumdevēja vara nespēj kontrolēt izpildvaras institūcijas. Pēdējais terorizē sabiedrību. Tas, kas notiek VID un KNAB, labi raksturo situāciju… Vīzija par valsts mērķi ir zināma: valsts kā līdzeklis izredzēto dzīves standarta paaugstināšanai. Ir tāda sajūta ka viņi dzīvo uz citas planētas.,,
Interesanta intervija ir izlasāma NRA 17.08.2016. gadā ar Aivaru Borovkovu,, Mēs kļūstam līdzatbildīgi’’
Aivars Borovkovs ir jurists, fotogrāfs un nekropole.info veidotājs. Intervijā par šodienas politisko situāciju Latvijā viņš stāsta:
,,Šobrīd Eiropā dzīvojam divās paralēlās pasaulēs vienlaikus: viena ir tā mierīgi ierastā, kurā dzīvojam, nākam uz darbu, bet otra ir tā, ka reāli mēs dzīvojam karā. Terora akti, kas notiek Eiropā ir arābu pasaules partizāņu karš, tāpēc ir jācīnās nevis pret terorismu, bet jābeidz karš. Karš ir bizness, un tas sastāv no trim fāzēm: sagatavošana, karošana un atjaunošana. Pēc Irākas avantūras te bija viens atbraucis, savāca Latvijas būvniekus, teica, ka tiem nāksies viņam maksāt par biznesa piedāvājumu. Sen jau bija jāsaprot, jebkurš ierocis ir radīts tikai un vienīgi tam, lai atņemtu dzīvību…
Mums ir fantastiski zinātnieki, mākslinieki, mediķi, mūziķi , bet mēs stāstam visiem sajūsmā stāstam, ka te ir NATO. Faktiski mēs esam atdevuši valsti kara poligonam. Tad, kad es dzirdu stāstus par 5.pantu, man šķiet, ka tie stāstnieki nesajēdz, ko valstij nozīmē 5.pants. Tas nozīmē, mēs esam gatavi ierasties jūsu valstī un karot ar to, kas nāks priekšā. Šobrīd par poligonu ir padarīta Sīrija, kurā bumbas vēl nav nometuši tikai tie, kuriem bumbu nav vai kuriem vienkārši ir slinkums…Laiku pa laikam politiskie liekuļi sadodas rokās un iet manifestācijās, sludinot abstraktu mieru, bet faktiski velk Eiropu nezināmā virzienā un nesaprotamā nākotnē. Bet katru dienu tepat blakus Rietumu izpostītajās valstīs, bojā iet desmitiem nevainīgu cilvēku, kas mums tiek pasniegts kā statistika. Mēs kļūstam par līdzdalībniekiem šajā valstī.’’
Kas to būtu domājis, ka arī Eiropas Parlamenta deputāts no partijas ,,Vienotības,, Krišjānis Kariņš ir saskatījis Latvijā daudzu cilvēku neapmierinātību, lūk ko viņš Latvijas Avīzes 06.12.2016. raksta ,,Kā nenonākt līdz ,,trampam’’izsakās:
,,Lūzuma punkts katrā sabiedrībā var būt atšķirīgs – bezdarbs, imigrācija vai izjusts iespēju trūkums. Taču rezultāts noved pie viena-vēlmes mainīt politiķus ar domu, ka jebkad cits varētu būt labāks par to partiju piedāvājumu, kas ir pie varas. Arī Latvijā ir jūtama daudzu cilvēku neapmierinātība ar esošo situāciju, Redzot, ka alternatīva Eiropas Savienībai mums visticamāk nozīmētu vēlreiz pakļauties Krievijai, Latvijā neveidojas spēcīgas antieiropeiskas partijas, bet daudz cilvēku turpina emigrēt uz bagātākajām un stabilākām valstīm. Protams, statistikas dati tieši neatspoguļo cilvēku izpratni par situāciju valstī, bet ir pienācis brīdis pieņemt, ka Latvijā viss nav kārtībā. IKP pieaugums nebūt nenozīmē, ka cilvēki ir apmierināti ar dzīvi Latvijā. Kā lielāko vainīgo Latvijā visur dzird līdzīgu sūdzību – es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti. Traģiski, bet patiesi. Ko tad valsts dara aplami un kā to mainīt, lai Latvija nenonāktu līdz savam Trampam.
Lai novērstu radikālisma pieaugumu Latvijā, mums ir krasi jāmaina mūsu reglamentējošā sistēma. Pamatā ir jābūt izpratnei, ka prasības ir jāpiemēro apstākļiem, nevis apstākļi prasībām. Ja valsts aparāts nekļūs par sabiedroto un palīgu, bet paliks kā biedējošs soģis, tad tautas neapmierinātība tikai augs. Rezultātā ne tikai turpināsies emigrācija, bet panākumus politikā varētu gūt kāds radikāls un neprognozējams spēks.’’
Latvija Avīzes 04.01.2017. gada numurā mani piesaistīja raksts ,,Vai tādu valsti vēlamies?’’, kuras autore ir dzejniece Lāna Langa. Dzejniece patiesi ir sašutusi, ka Dziesmu svētku simtgadei tiks tērēti desmitiem miljonu eiro:
,,Nedomāju, ka sabiedrībai būtu pieņemama iespēja šeftmaņiem ,,uzvārties ‘’uz Latvijas simtgades svinībām. Bet kādas aplēses tad ir kaimiņvalstīs? Igaunijas Ministru kabineta preses dienests man pavēstīja, ka nepilnu četru gadu laikā tērēs 24 miljonu eiro. Lietuvas atbildīgie par svētku norisi man atrakstīja, ka neatkarības simtgades svinību budžets ir decentralizēts, no 2015. līdz 2017.gadam plānots tērēt 9 miljonus eiro, no tiem 2017. gadā 5,5 miljonus eiro ieguldīšot kultūras projektos. Bet turpmākie aprēķini par 2018.gadu tikšot vēl veikti, tomēr jau tagad ir skaidri zināms, ka fundamentālai Nacionālā kongresa centra renovācijai ieplānoti 22 miljoni. Kāpēc Latvijā teju vienmēr viss maksā dārgāk nekā kaimiņvalstīs? Vai turpina darboties labi ieeļļotā politiskās korupcijas sistēma, par kuru KNAB un Ģenerālprokuratūra izsenis neliekas ne zinis?
Mūsu labklājības ministrs Jānis Reirs paziņojis, ka valsts sociālā apdrošināšanas sistēma, kurā glabājas esošo un nākamo pensionāru uzkrājumi nav ilgspējīga un jau 2019. gadā sociālais budžets būšot mīnusos, vēstīja TV3 ziņas. Pensionāri ir pamatoti satraukušies. Diez kā nu būs ar tām gavilēm un prieku Latvijas simtgadē pēc ilgstošas paniņu diētas.
Pirms Romas impērijas bojāejas tās elite esot šķērdējusi un dzīrojusi uz nebēdu mēnešiem, pat gadiem. Deputāti un valdība, jūsu alkatība un saimniekošana ir nožēlojama. Es mīlu Latviju, bet strauji tuvojas brīdis, kad man būs kauns tajā dzīvot. Vai par tādu Latviju mira Slapiņš, Zvaigzne, Astra, moku ceļu gāja Doroņina, Skujenieks un daudzi citi? Vai mūsu valsts mērķis ir cilvēks?,,
Pērn septembrī Latvijas Nacionālajā teātrī režisora Valtera Sīļa režija notika izrādes ,,Veiksmes stāsts,, pirmizrāde. Jaunais režisors Valters Sīlis NRA. 20.09.2016.gada intervijā ,, Nozagtā demokrātija’’ izsakās:
,,…Tā jau ir teātra burvība, ka varam izkāpt no savas ikdienas, paskatīties uz sevi no malas, padomāt, kas ar mums ir noticis, ko tas ,, Veiksmes stāsts’’ mums ir devis, ko atņēmis un ko iespējams vēl dos. Ja vajadzēs iet revolūcija, tad arī iesim revolūcijā. Bet šobrīd mēs gribam skatītāju sapurināt, lai viņam veidojas pašam savs viedoklis.’’
Varu tikai nobeigumā atgādināt un uzskaitīt, ka Latvijā jaunajos neatkarības 26 gados mēs esam piedzīvojuši 3 revolūcijas:
3.11.2007. gadā Doma laukumā notika pirmā ,,Lietussargu revolūcija’’, kur sanākušie Latvijas valsts pilsoņi ar skaidru prātu pieprasīja jaunajam valsts prezidentam Valdim Zatleram atlaist Saeimu un gāzt A. Kalvīša valdību, kas bija Tautas partijas deputāts un premjerministrs, otrā ,,Pingvīnu revolūcija’’ notika 13.01.2009.gadā arī Doma laukumā, kur politiķis Artis Pabriks no tribīnes aicināja būt modriem un neatļaut oligarhiem nozagt valsti. Sapulcējušies mītiņotāji pieprasīja, lai tiktu kārtējo reizi atlaista Saeima un draudzīgā pūlī kopā devās uz Saeimas ēku, lai ar akmeņiem rokās sistu Saeimas logus, bet trešā ,, Mājpuķīšu revolūcija’’ notika 28.05.2011.gadā, un tās galvenais vadonis bija prezidents Valdis Zatlers, kurš tikai sava termiņa beigās ieklausījās tautas balsī un ierosināja atlaist Saeimu, arī viņš uzskatīja, ka pie visām negatīvām lietām valstī ir oligarhi, taču viņa izdotais rīkojums NR.2, nekādas pozitīvas pārmaiņas tautai nedeva.
Milzīgi lielā sociālā noslāņošanās un nodokļu naudas izsaimniekošana turpinās vēl līdz šodienai. Vēl joprojām Saeima nav izskatījusi 10 480 Latvijas pilsoņu Manabalss.lv parakstīto prasību pārtraukt zemes izpārdošanu ārzemniekiem. Šī prasība kopš pagājušā gada 15. septembra joprojām guļ uz komisijas priekšsēdētāja Romāna Naudiņa galda. Tāpat pavisam nesen mēs uzzinājām, ka Latvijas Valsts policija izbeigusi kriminālprocesu pret bijušajiem uzņēmuma Liepājas metalurgs vadītājiem, kuri bija pamanījušies uzņēmuma vārdā aizņemties un neatdot parādus vairāk nekā 200 miljonu eiro.
Nožēlojami ir tas, ka tās mājsaimniecības Latvijā, kuras mazāk patērē elektroenerģiju, tās soda, un par patērēto elektrību ir jāmaksā vairāk. Mūsu politiķi ir tā aizrāvušies ar naudas iekasēšanu no vienkāršiem iedzīvotājiem, ka ir pat aizmirsuši, ka Latvija atrodas Balto nakšu zona, kad vasaras mēnešos pat naktīs ir gaišs kā dienā.
Manā skatījumā 2016.gada beigas paradīja, ka viss valsts aparāts kārtīgi uzvārījies uz valsts budžeta pārpalikuma. Valsts kases amatpersonām no valsts budžeta prēmijās 50 darbiniekiem ir izmaksāti 284 000 eiro. Izdalot pieminētos 284 000 ar 50 sanāk, ka viens darbinieks saņēma 5680 eiro prēmiju. Sātīga un turīga dzīvi šogad īstenojas Valsts prezidenta kancelejā, visiem 60 kancelejas darbiniekiem ir 600 eiro algas paaugstinājums. Vidējais atalgojums prezidenta kancelejā bija 1694 eiro mēnesī, bet tagad tas ir 2252 eiro mēnesī. Kā zināms arī Saeimas deputātiem šogad ir 170 eiro liels algas pielikums.
Rīgas Stradiņa universitātes profesors un psihiatrs Elmārs Rancāns norāda, ka Latvijā katru gadu ar depresiju slimo 115 000 cilvēku, lai gan oficiālā statistika liecina, ka ir krietni mazāks ārstēto pacientu skaits. Ja valsti ir tik liels slimnieku skaits, kuriem ir psihiskas novirzes, tad tiešām mūsu valstī kaut kas nav kārtībā. Gribētos tikai uzzināt, kas viss vairāk cieš, vai tie kam ir daudz naudas, vai tie kam viņas ir mazākumā?
Raksts pirmo reizi publicēts avīzē “DDD” Nr 9.,10., 11.(2017.gada maijā)
