Dzintars Zaļūksnis
Jūs uzskatāt, ka jūs neesat tā vērts/vērta, lai jusu telefonsarunas kāds noklausītos? Laimīgais/Laimīgā! Lai arī tas stipri smaržo pēc mazvērtības kompleksa, tomēr tā droši vien ir lieliska sajūta – runāt visu, kas ienāk prātā, iedomājoties, ka nevienas svešas ausis to nedzird.
Modernā cilvēka domāšana radikāli atšķiras no Ērika Blēra (Eric Blaire, 1903-1950, vairāk pazīstams kā Džordžs Orvels/George Orwell) un viņa laikabiedru domāšanas. Orvelam “1984” šķita ļauns murgs. Modernais cilvēks vairs seju šķoba tikai tāpēc, ka “tā pieņemts”, bet pats pieprasa, lai “Lielais brālis” viņu kontrolē – visur saliek videonovērošanas kameras, noklausās, jebkurā brīdī zina atrašanas vietu, naudas plūsmu, pirkumus, personīgos datus… Bet tādu lietu, kā brīvprātīga eksponēšanās sociālajos tīklos Orvela laikos uzskatītu par pilnīgi neiespējamu.
Laiki mainās, un cilvēki arvien vairāk atsakās no intimitātes, jo būt publiskai personai – tas taču ir tik patīkami un mūsdienīgi! Mēs atsakāmies no personīgās brīvības pat ne drošības vārdā (jo arī teroristi un visādi mērgļi savu melno darbu veikšanai izmanto sociālos tīklus un internetu), bet gan tāpēc ka… mums tas patīk!
Taču vēl vairāk tas patīk tiem, kas pārvalda sabiedrību. Ko vienkāršais pilsonis vispār zina par totālās novērošanas, noklausīšanās, kontroles sistēmu? Praktiski neko – pat par spīti Edvarda Snoudena (Edward Snowden) vai WikiLeaks brīdinājumiem, pat par spīti tam, ka nu jau droši zināms: jebkura datorizēta iekārta vai programma – Google, Facebook, iPhone, Android, SmartTV, pat viedais putekļusūcējs – jums nezināmā virzienā ik dienu nosūta megabaitus informācijas par to, ko jūs darāt, runājat, ar ko tiekaties, ko apmeklējat, kas jums patīk vai nepatīk…
Ja jūs tas nenieka neuztrauc, tālāk varat nelasīt. Tad jūs esat absolūti pielāgojies mūsdienu tendencēm.
Kā zināms, Satversmes aizsardzības birojā (SAB) atrodas Latvijā vienīgā oficiālā iekārta, ar kuras palīdzību tiesībsargājošās un valsts drošības iestādes veic mobilo sakaru kontroli. Cik šādu iekārtu ir patiesībā, neviens neteiks. Taču skaidrs ir viens: jo modernāka sakaru iekārta, jo vieglāk to kontrolēt no ārpuses. Specdienestiem ļoti nepatīk smieklīgi vecmodīgie pogu tālruņi.
Runā, ka atbilstoši likumiem SAB un prokuratūras akceptētās “telefonu kontroles” rezultātā iegūtie dati tiekot nodoti operatīvās darbības subjektam – izmeklēšanas iestādei vai drošības iestādei, kas ir konkrēto telefonsarunu pārtveršanas iniciators un saņēmis Augstākās tiesas tiesneša sankciju. Publiski pat ir pieejami dati par to, cik aktīvi, salīdzinot citu ar citu, dažādi dienesti izmanto iespēju izspiegot savus pilsoņus. SAB pagājušā gada darbības pārskats liecina, ka pērn attiecīgo iekārtu visbiežāk izmantoja lielākā izmeklēšanas iestāde Latvijā – Valsts policija, kura ierosinājusi 41,9% no visām noklausītajām sarunām, Drošības policija ierosinājusi 20%, bet pats SAB – 12,5% no visām noklausītajām sarunām. Valsts robežsardze pērn ierosinājusi 8,9% no visām noklausītajām sarunām, Militārās izlūkošanas un drošības dienests (MIDD) – 7,4%, Finanšu policijas pārvalde – 3,9%, Muitas policija – 3,5%, bet Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) – 1,9%. Starp citu, vēl 2012. gadā KNAB ierosinājis 6,5% no visām noklausītajām sarunām.
Ko mēs no tā visa varam secināt? Praktiski neko! Jo mums nav zināms nedz kopējais noklausīto sarunu un “aizmuguriski” ielādētās personiskās informācijas daudzums, ne tas, kādos gadījumos mūs vispār noklausās un kā noklausās – visu ierakstot, daļēji ierakstot, vienkārši spicējot ausis…
Zinot mūsu (ne tikai mūsu, bet visas pasaules) drošībnieku un kārtībnieku vēlmi “drošības dēļ” labāk visu aizliegt un neatļaut, pieņemu, ka mēs pat nenojaušam, cik daudz viņi par mums zina. Un, kas visbīstamākais, iedomājas, ka zina. Jo tur, kur notiek izspiegošana, dabiska pavadone allaž ir paranoja. Kā teica mūsu vecvecāki, bailēm lielas acis.
Llai panāktu personu atzīšanu par vainīgu kriminālprocesos, noklausītas sarunas ir tikai viens no pierādījumiem un, godīgi sakot, viens no visvājākajiem.
Nekad nevajag aizmirst, ka zibens ātrumā attīstās ne tikai noklausīšanās un datu zagšanas, bet arī montāžas, balss koriģēšanas, attēlu “uzlabošanas” un tamlīdzīgas tehnoloģijas. Ak vai! – nekur nepazūd arī mūžvecais “cilvēks faktors”.
Vārdu sakot, šīs spiegošanas rezultātā iegūto datu ticamība nav diezko augsta. Toties pats process kļūst arvien izsmalcinātāks un dārgāks. Taču īstus vīrus tas nesatrauc, jo par visu taču maksā paši izspiegojamie – mēs, kas pat nenojaušasm, kurp kabeļu un bezvadu tehnoloģijas aiznes mūsu teikto un darīto.
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/runajiet-mes-klausamies-dargi-mazticami-un-nelietderigi
