Kapitālistiskā seksa rokasgrāmata jeb Latviešu tautas smagais ceļš uz vienkāršām patiesībām

Dzintars Zaļūksnis

Vispirms par to, kas NAV kapitālisms.
Kapitālisms nav ideāls.
Kapitālisms nav izdomājums.
Kapitālisms nav akmenī cirsts tēls.
Kapitālisms nav nelokāms alvas zaldātiņš.
Kapitālisms nav amerikānis, brits, austrālietis vai francūzis.
Kapitālisms pats par sevi ir kosmopolītiska[1], tomēr amorfa[2] padarīšana. Pamatos būdams visur vienāds, tas nemanāmi pielāgojas tās valsts formai, kurā atrodas.
Vai Kanādā un Japānā ir kapitālisms? Dīvains jautājums.
Vai Spānijā, Grieķijā, Vācijā ir kapitālisms? Bez šaubām, ir.
Vai Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā ir kapitālisms? Ir, ir, kur nu šis paliks.
Vai Argentīnā, Polinēzijā, Indonēzijā, Zimbabvē ir kapitālisms? Pavisam noteikti.
Vai visur tas ir vienāds? Kur nu!
Kapitālisms, protams, nav tikai nauda un tirgus. Tāpēc ir aplami domāt, ka kapitālisms ir, piemēram, ASV dolārs[3]. Tas ir pliekani un nepareizi. ASV dolārs, bez šaubām, ir kapitālisma jaunākais bračka, taču tikai bračka.
Taču par spīti kapitālisma krāsainībai tas dziļākajā būtībā ir ļoti primitīvs. Tieši primitīvismā slēpjas kapitālisma spēks.
Kādas tikai teorijas nav izgudrotas, lai pamatotu kapitālisma zemiskumu un īslaicīgumu! Komunisms[4] vien ir ko vērts. Mēs bijām tur, komunisma pasaulē. Kā saka, nektārs gar ūsām tecēja, tur to nosmēla mazi sarkani maitas ar zvaigznēm pierē un sirdīs – un tā tālāk. Mums labpatīk domāt, ka neviens no zvaigžņotajiem maitām nebija latvietis.
Tad pēkšņi tauta pamodās, un sākās kapitālisma pasaka.
——————————-
Reiz sensenos laikos – tik senos, ka jau ir aizmirsti tālaika īstie varoņi un nelieši – kāds liels un gudrs cilvēks ielika mūsu lūpās teiksmainus vārdus: „Kaut pastalās, bet brīvi.” Šos kvēlos vārdus skandēdami, visi iesoļoja tirgū. Nemaz nebija ilgi jāgaida, un vēlēšanās piepildījās, turklāt tieši tādā secībā, kādā tika izteikta: papriekš cilvēki dabūja pastalas, tad – pārējo. Ko nu katrs saprot ar brīvību. Toties pastalas ir īstākas par īstu. Proti, kopumā tā ir pasaka ar laimīgām beigām.
——————————-
Kāda morāle? Kapitālisms tev pārsvarā dod precīzi to, ko tu prasi. Teorijas sola, kapitālisms dod. Tā tas ir, un pagaidām pie tā paliksim. Starp citu, kapitālisma konkrētības un tiešuma dēļ arī dažādiem trešās takas[5] meklētājiem nav īpaši sekmējies.
Saskaroties ar skarbo dzīves īstenību [lielākoties – cilvēciskajām vājībām], visas teorijas, ar kurām daži nesaprātīgi indivīdi mēģina sagraut kapitālismu, pašas sašķīst gabalu gabalos, atduroties pret praktiskā kapitālisma klinti. Varbūt izņemot anarhiju[6], kuras piekritēji, redzēdami citu teorētiķu drosmīgā neprāta bēdīgās sekas, ir aplam piesardzīgi un pārsvarā ņemas pa krūmiem. Taču, ja būs tāda iespēja, noteikti izgāzīsies arī viņi.
Kapitālisms vispār nav nekāda teorija. Kapitālisma pēc teorijas var iet uz poda. Arī tās teorijas, kas, labu gribēdamas, mēģina kapitālismu aizstāvēt. Kapitālismam nekādi aizstāvji nav vajadzīgi.
Vienīgā pārgudrā lieta, ko kapitālisms ciena, ir entropija[7]. Tāpēc kapitālisms ļauj enerģijām cirkulēt šurpu turpu, krustām šķērsām, iekšā un ārā, un beigu beigās izrādās, ka šis šķietamais haoss ir vienīgā noturīgā lietu kārtība, kāda iespējama. Protams, pa to starpu galvenās enerģijas plūsmas jau kāds ir piesavinājies, bet tas ir pārāk sarežģīts jautājums, lai to nopietni apspriestu bez iepriekšējām zināšanām.
Kapitālismam nepatīk lauzīt galvu. Toties kapitālisms, būdams prasts kā runkulis, var – realitātē nevis iedomās – sagādāt gan pārspīlētu bagātību, gan baisu nabadzību. Tā ir kapitālisma vara.
Kapitālismam ar harmoniju ir tikpat liels sakars, kā velosipēdam ar reaktīvo dzinēju.
Kapitālisms ir brutāls kā miets, un, kā zināms, pret mietu var iet tikai ar mietu, turklāt jābūt gatavam kārtīgi norauties. Ļoti daudzi jau ir norāvušies.
Tāpēc ļoti daudzi ienīst kapitālismu. Parasti ir tā: jo dziļāka krīze[8], jo vairāk sarodas kapitālisma nīdēju. Kad grūtības ir pāri, lielākā daļa nīdēju salien atpakaļ pa kaktiem un nokaunās – līdz nākamajai reizei.
Lai nu kā, atzīsim godīgi: normālam [mēreni gudram, mēreni alkatīgam, mēreni cieņpilnam] cilvēkam patiešām kapitālismu nav nedz īsti par ko mīlēt, nedz arī īsti nav par ko nīst. Kaut vai tāpēc nevajag kapitālismu vainot visās nelaimēs. Nevajag! Kāds nu tas ir, tāds ir. Vēsture un ikdiena rāda, ka cilvēka dabai kapitālistiskā lietu kārtība acīmredzot ir īsti piemērota. Vismaz līdz šim pēc visiem sociālajiem eksperimentiem un laišanās pa pieskari eksperimetētāji un bēgļi ir rātni atgriezušies tā paša kapitālisma siltajā un mitrajā klēpī.
Kas nu ir, tas ir. Kapitālismā var dzīvot visu mūžu, bet tā arī nesagaidīt, kad tas iestāsies, jo kapitālisma iedomātā seja ļoti stipri atšķiras no tā patiesā viepļa.
Kapitālisms ir kā Godo. Tu viņu gaidi un gaidi, bet viņš nenāk un nenāk. Un tad Godo vietā ne saukts, ne aicināts nāk Poco. Sākumā viņš tev vienkārši nepatīk. Pēc tam kaitina. Bet tad tu sāc pie viņa pierast. Beigu beigās tu esi ar mieru pieņemt, ka tas ir sen gaidītais Godo, kurš, starp mums runājot, tā arī nekad neatnāk, jo patiesībā ir Poco.[9]
Vārdu sakot, nesāksim tagad spriedelēt par to, kā būtu jābūt, ja būtu bijis tā, kā mums gribētos, lai būtu bijis. Skaidrs tas, ka praksē ideāla sabiedriskā iekārta nekad nav uzbūvēta, tādas nekur nav pašlaik un – ļoti ticams – nebūs arī pārskatāmā nākotnē.
Pēdējos divsimt gados ir bijušas visādas iedomas, daži ir mēģinājuši tās ieviest dzīvē, ir veiktas pat plašas sabiedriskās pārgrupēšanās, un brīžiem ir licies – re, kā rullē! Taču dīvainā kārtā allažiņ ir sanācis, ka nekur tālu no kapitālisma neviens nav ticis. Tas nav un nevar būt nejauši. Tāpēc diezin vai būs pareizi lāpīt pasauli, kaļot grandiozus plānus kapitālisma iznīdēšanai. Pret teorijām kapitālismam ir gandrīz pilnīga imunitāte[10].
Savukārt tiešā konfrontācijā, vienkārši miets pret mietu! – kapitālisms allaž ir piedauzījis jebkuru pretinieku. Tas nozīmē, ka kapitālisms ir arī varens kauslis. Bet neprātīgi kaušļi cilvēkiem dziļi sirdī vienmēr ir patikuši. Tātad atkal secinājums: kamēr cilvēks ir tāds, kāds viņš ir, kapitālisms ir tas, kas spēj viņu apmierināt vislabāk. Ja nekas cits, tad pati cilvēka daba neļauj atteikties no kapitālisma.
Tāpēc varam konstatēt, ka kapitālisms šobrīd ir tik stabils, cik vien stabils var būt kāds mūžam mainīgs un precīzi neaprakstāms lielums. Nu, teiksim tā: kapitālisms ir vismaz tik stabils, cik stabila ir pasaules nauda.[11]
Tāpēc labāk mēģināsim saprast, kādēļ mūsu varas nesēji ir izvēlējušies ieviest un uzturēt tik arhaiskas[12] formas kapitālismu, kāds pastāv šeit, Latvijā, 21.gadsimta pirmajā pusē. Viņi to sauc par liberālismu[13]. Pašmāju ideologi pat liek pieņemt, ka Latvijas modeļa liberālisms ir vienīgā iespējamā kapitālisma forma. Protams, tas ir aplam. Tie ir sasodīti maldi. Kapitālisms, kā jau konstatējām, ir netverams un tāpēc ārkārtīgi daudzveidīgs.
Turpretim liberālisms ir tikai teorija. Turklāt klasiskais liberālisms pats par sevi ir maķenīt novecojis, maķenīt apbružājies un – diezgan smagā formā saslimis ar konformismu.[14] Pielāgošanās, pats par sevi saprotams, liecina, ka liberāļi nav nekādi siekalzaķi. Spēja mainīties apstākļu ietekmē ir gudru cilvēku pazīme.
Tāpēc pat kaislīgākie Rietumu liberāļi atzīst, ka ir gadījumi, kad liberālisms neglābj. Piemēram, ekonomiskās krīzes. Veiksmīgi tās pārvarēt iespējams tikai tad, ja diezgan smagā veidā procesos iejaucas no liberāļu puses visumā nievātā valsts. Par krīzēm mēs vēl runāsim. Pagaidām tev jāielāgo viens. Proti, tev jāsamierinās ar to, ka krīzi nav iespējams novērst. Taču tu vari iemācīties ar krīzi sadzīvot.
Normālā gadījumā liberālisms darbojas apbrīnojami labi. Nelaime tā, ka krīzes nāk biežāk nekā normāli gadījumi. Tāpēc liberālisms tīrā veidā ir, maigi izsakoties, aprobežots skatījums uz lietu kārtību. Tomēr tam ir kāda īpašība, kuras dēļ mūsu politiķi ir izvēlējušies tieši klasisko liberālismu un cenšas pielāgot to mūsu valstij. Proti, liberālisms à la Latvia[15] dažiem sagādā lielu naudu un pastāvīgu seksu. Un, kas ir sevišķi kaifīgi: kamēr pārējie to nesaprot, nekas nemainās, un, ja arī saprot, bet nesāk vicināt dūres, arī nekas nemainās. Ir piķis un ir sekss! Ar 100% garantiju!
Bet profesionālo politiķu vislielākā bauda slēpjas kādā elementārā aprēķinā. Proti, tie, kam ir sekss un nauda, allažiņ būs gatavi maksāt politiķiem, lai šo kaifīgo stāvokli saglabātu. Politiķus tas apmierina arī tāpēc, ka būtībā viņi ir diezgan kūtri radījumi, bet saglabāt esošo stāvokli vienmēr ir daudz vieglāk nekā ko nebūt mainīt. Nav jābrīnās, ka jaunās un naivās Latvijas tautas vadoņi tik bieži izmanto sazin no kuras pažobeles izvilktu vulgāri liberālu lozungu “valsts jāvada kā Firma”. Viņi patiešām tā domā.
Viņi ir pārliecināti, ka Latvijas valsts ir reģistrēta kaut kādā augstākā Uzņēmumu reģistrā, ka šai valstij ir sava Uzraudzības padome, valde, rekvīzīti[16] un ierobežots īpašnieku loks. Tātad politiķiem jāgādā, lai šie SIA-valsts īpašnieki (vai AS-valsts akcionāri) saņemtu to, kāpēc vispār tiek veidots normāls kapitālistisks uzņēmums,– peļņu.
Pats par sevi saprotams, ka tauta neietilpst uzņēmuma īpašnieku lokā, tāpēc rodas zināma spriedze.
No vienas puses ir konstitūcija – Satversme, kura tautai piešķir varu (bet, atzīsti nu savu zaudējumu,– nepadara tautu par valsts īpašnieci!). No otras puses ir konkrēti cilvēki, kas, būdami tautas daļa, varu cenšas izmantot pēc savas saprašanas un nedaloties ar pārējiem. Viņi sevi uzskata par tautas labāko daļu. Ja pārrēķinām naudā, tā tas noteikti arī būs. Un kā tad vēl iespējams pārrēķināt? Vismaz tautai nekāda cita metodika netiek piedāvāta. Taču neskriesim ratiem pa priekšu un nesteigsimies pelt vai skaidrot to, ko vēl neesam pat definējuši. Jā, jā. Vispirms mēģināsim kapitālismu definēt.
Ar definīcijām vajadzētu sākt vienmēr. Tad jūsu draugi un pretinieki nevarēs aizbildināties: sak, mēs runājām par dažādām lietām. Sorrī.
Tātad. Kapitālismu mēs varam definēt dažādi.
Ideoloģiski pareizi un ideoloģiski nepareizi.
Ar mīlestību un ar naidu.
Teorētiski un praktiski.
Piepacelti un piezemēti.
Birokrātiski un radoši.
Gudri un stulbi.
Veicis slalomu starp visiem šiem lipīgajiem stabiem, es personīgi piedāvāju šādu formulu:
Kapitālisms ir tāda sabiedriska iekārta, kas par tirgū pieņemtu samaksu nodrošina dažādu un visaptverošu seksu – gan indivīdam, gan sociālajām grupām, gan valstij kopumā, un arī starpvalstu attiecībās.
Definīcija ir definīcija, tā mums vēl ir jāpierāda, tāpēc apsolu, ka, piemēram, par seksu turpmāk runāsim daudz. Šīs runas būs vairāk vai mazāk vispārīgas, tātad teorētiskas. Taču kapitālisms NAV teorija, tāpēc vissvarīgākā ir otrā, praktiskā puse. Un praksē mums ir jācenšas saprast, kā – bitīt matos! – tas viss darbojas. Jeb, citiem vārdiem sakot: kā es – tieši es un neviens cits! – kapitālismā varu sākt jaunu un gaišu dzīvi?
Ja mēs nespētu atbildēt uz šo jautājumu, teorētiskajiem prātojumiem nebūtu lielas nozīmes. Tad tā būtu tikai viegla gurķošanās.
Jāsaka, par laimi, šiem prātojumiem tomēr ir nozīme. Tāpēc ka atbilde uz praktisko jautājumu ir pilnīgi acīmredzama.
Rau, kāda tā ir: lai sāktu jaunu un gaišu dzīvi kapitālisma apstākļos, jāsāk ar vieglāko un vienkāršāko.
Kapitālisms pats par sevi ir iekārtots ļoti viegli un ļoti vienkārši. Kā jau relatīvi vienkāršai sistēmai kapitālismam ir savas – diezgan primitīvas, tāpēc stabilas – stiprās un vājās vietas.
Proti, kapitālismam visvairāk atbilst cilvēka dabiskie, tātad zemākie instinkti. Sevišķi sekss.
Par to, kā jau teicu, mēs vēl daudz runāsim. Bet sākumā atteiksimies no dažām liekām leksikas vienībām.
(Turpmāk vēl)
[1] Kosmopolītisms – no grieķu: κοσμοπολίτης, kosmopolitis, pasaules pilsonis – pasaules pilsoņa redzējums, vispārcilvēcisko vērtību stādīšana virs atsevišķas nācijas interesēm. Pirmais sevi par kosmopolītu pasludināja sengrieķu kiniķu skolas filosofs Sinopes Diogēns (Διογένης ό Σινωπεύς, apm.412.p.m.ē.-323.p.m.ē.).
[2] Amorfs – sengrieķu: ά΄μορφος, amorfos, nejēdzīgs, neglīts, apkaunojošs, bezformīgs – fizikā: ciets, taču bez kristāliskā režģa, tāpēc lēnām maina formu apkārtējās vides ietekmē; pārnestā nozīmē: izplūdis, bez formas, nenoteikts.
[3] ASV dolārs – angļu: United States dollar, grafiskā zīme: $, bankas kods: USD; nosaukums cēlies no vācu: Taler – Amerikas Savienoto Valstu naudas vienība, galvenā pasaules rezerves valūta. Faktiski ASV dolārs ir privātu banku tresta – Federal Reserve System (Federālo rezervju sistēmas) – emitēta parādzīme, ko valsts nenodrošina ar zeltu vai kādu citu segumu.
[4] Komunisms – latīņu: communis, kopīgs – sabiedrības organizācijas forma, kuras pamatā ir sabiedrisks īpašums – pretēji kapitālismam, kas balstās uz privātīpašuma. Komunisms ir visu pirmatnējo sabiedrību organizācijas forma. Jaunākajā vēsturē pirmo reizi termins komunisms parādījās 19.gadsimta četrdesmitajos gados, ienākot apritē no franču valodas. Jēdziens komunisms nostiprinājās pēc tam, kad Vācijas ebreju politekonomists un sociologs Kārlis Markss (Marx, Karl Heinrich, 1818-1883) un vācietis, filosofs un uzņēmējs Frīdrihs Engelss (Engels, Friedrich, 1820-1895) publicēja savu brošūru „Das Manifest der Kommunistischen Partei“ („Komunistiskās partijas manifests”, 1848). Visilgstošākais komunistiskais eksperiments (1917-1991) notika Krievijā, kur teoriju praksē mēģināja ieviest komunisti Vladimira Ļeņina-Uļjanova (Ленин-Ульянов, Владимир Ильич,1870-1924) vadībā. V.Ļeņins uzskatīja, ka komunisms tiks sasniegts 20.gadsimta trīsdesmitajos gados, taču šī prognoze izrādījās kļūdaina, bet pats eksperiments Krievijā cieta neveiksmi. Komunistiskas partijas mūsdienās sastopamas vairākumā pasaules valstu.
[5] Trešā taka – norāde uz t.s. trešo ceļu (citi nosaukumi: trešā pozīcija, konservatīvā revolūcija), ar ko tiek apzīmētas dažādas ideoloģijas, kuru piekritēji sevi nepieskaita nedz labējiem, nedz kreisajiem, nedz kapitālisma, nedz komunisma aizstāvjiem. Nedaudz plašāks trešā ceļa skaidrojums tiks dots turpmāk.
[6] Anarhija – grieķu αναρχω, anarho, bez varas – politiskā filosofija, kas aptver teorijas un uzskatus, kuri ir pret cilvēka varu pār cilvēku un iestājas par jebkuras piespiedu pārvaldes likvidēšanu, uzskatot, ka sabiedrību iespējams organizēt bez valstiskas piespiešanas. Anarhijai ir septiņi pamatprincipi: 1) varas neesamība; 2) spaidu neesamība; 3) apvienošanās brīvība; 4) savstarpēja palīdzība; 5) daudzveidība; 6) vienlīdzība; 7) brālība. Kopš 20.gadsimta sākuma anarhisti tradicionāli turas pie individuāla terorisma taktikas. Pirmie anarhisti meklējami starp senās Grieķijas – sofistu un kiniķu skolas – un senās Ķīnas – Lao-dzi (6.-5.gs.p.m.ē) un Džuan-dzi (apm.369-286 p.m.ē.) – filosofiem. Mūsdienu anarhisms radies Apgaismības laikmetā, tostarp balstoties uz franču filosofa Žana Žaka Ruso (Rousseau, Jean-Jacques,1712-1778) izmantotās argumentācijas. Par nozīmīgāko Ž.Ž.Ruso darbu tiek uzskatīts viņa sacerējums „Du contrat social ou Principes du droit politique” („Par sabiedrisko līgumu jeb Politisko tiesību principi”, 1762).
[7] Entropija – grieķu έντροπία, entropia, pagrieziens, pārvērtība – sākotnēji: viens no klasiskās fizikas pamatjēdzieniem, kas parāda enerģijas spēju pārvērsties: jo lielāka ir sistēmas entropija, jo mazāka ir tajā ieslēgto enerģiju spēja pārvērsties; entropijas palielināšanās liecina par to, ka sistēmā pieaug haoss. Terminu entropija termodinamikā ir ieviesis un pamatojis vācu matemātiķis un fiziķis Rūdolfs Klauziuss (Clausius, Rudolf Julius Emanuel, 1822-1888), bet mūsdienās šis termins tiek izmantots arī citās nozarēs, tostarp sabiedriskajās zinātnēs.
[8] Krīze – grieķu: κρίσις, krīsis, risinājums, pagrieziena punkts – lūzums, apvērsums, pārejas posms, kura laikā mērķa sasniegšanai izmantoti neadekvāti līdzekļi rada neparedzamas problēmas. Ekonomikā krīze izpaužas līdzsvara zudumā starp piedāvājumu un pieprasījumu. Par krīzi var saukt situāciju, kurā: 1) funkcionēšanas rezultātā rodas zaudējumi; 2) iepriekšējā modeļa ietvaros tālāka funkcionēšana nav iespējama; 3) neatliekami jāpieņem lēmumi; 4) rodas atjaunošanās iespēja.
[9] Godo – tēls īru rakstnieka un dramaturga Semjuela Beketa (Beckett, Samuel,1906-1989) franču valodā rakstītajā (1949) un pēc tam pašrocīgi angļu valodā pārtulkotajā (1954) lugā „En attendant Godot” (angļu: „Waiting for Godot”, „Godo gaidot”). Nobela prēmijas laureāts (1969) literatūrā S.Bekets kopā ar rumāni Eugēnu Jonesku (Eugen Ionesco, 1909-1994) ir absurda teātra pamatlicējs.
„Godo gaidot” pats S.Bekets ir apzīmējis kā „traģikomēdiju divos cēlienos”. Šajā lugā divi tipi, vārdā Vladimirs un Estragons gaida un tā arī nesagaida kādu trešo, ko viņi sauc par Godo. Tā vietā parādās Poco (Pozzo), kurš ved striķī savu vergu Lakiju (angļu: Lucky, Veiksminieks). „Godo gaidot” tiek uzskatīta par 20.gadsimta visietekmīgāko angļu autora rakstīto dramaturģisko darbu.
[10] Imunitāte – latīņu: immunitas, atbrīvošana no kaut kā – neuzņēmība, organisma spēja pretoties infekcijas aģentiem (tostarp slimības izraisošām baktērijām) un svešām vielām. Imunitāti pirmo reizi (apm. 430.g.pm.ē.) ir aprakstījis sengrieķu vēsturnieks Tuikidīds (Θουκυδίδης, apm.460.p.m.ē.- apm.395.p.m.ē.), runājot par Atēnas piemeklējušo mēri. Modernās imunitātes teorijas pirmsākumi tiek saistīti ar franču mikrobiologa Luija Pastēra (Pasteur, Louis,1822-1895) vārdu.

[11] Pasaules nauda – oficiāli tādas naudas nav, taču par pasaules naudu tiek dēvēta kādas valsts valūta vai mākslīgi izveidota vienība, ko izmanto starptautiskos norēķinos. Par pirmo pasaules naudu var uzskatīt zelta monētas un stieņus. Valūta kā pasaules nauda raksturīga tieši kapitālismam. Pirmā pasaules kara laikā praktiski visas lielākās valstis atteicās no savu valūtu zelta standarta (izņemot ASV, kura dolāra zelta standartu atcēla 1933.gadā). 1944.gadā topošās Apvienoto Nāciju Organizācijas iniciatoru Bretonvudas konferencē tika parakstīta vienošanās par starptautisko valūtas sistēmu, atbilstoši kurai ASV dolārs tika atzīts par norēķinu etalonu blakus zeltam. 1971.gadā ASV atcēla dolāra nodrošinājumu ar zeltu, un tādējādi zelts faktiski beidza pildīt naudas funkcijas (notika zelta demonetizācija). Jaunā pasaules naudas sistēma kādu laiku veidojās stihiski, līdz 1976.gadā starptautiskajā valūtas konferencē Kingstonā (Jamaika) šie stihiski izveidojušies principi tika nostiprināti dokumentos. Par jauno pasaules naudas etalonu tika pasludināta starptautiskā norēķinu vienība SDR. Šī sistēma darbojas arī pašlaik. Tomēr praksē ASV dolārs savu pasaules valūtas statusu ir saglabājis.
SDR – abreviatūra no angļu: Special Drawing Rights (alternatīva abreviatūra: XDR) īpašās aizņemšanās tiesības – Starptautiskā valūtas fonda SVF (International Monetary Fund, IMF) virtuāla norēķinu valūta, kurai nav materiāla iemiesojuma un reāla ekvivalenta. SDR tiek piemērota kā rezerves aktīvs papildus SVF dalībvalstu zelta un valūtas pozīcijām. 2017. gada janvārī SDR kursu veidoja piecas valūtas: ASV dolārs (41,73%), eiro (30,93%), renminbi jeb Ķīnas juaņa (10,92%), Japānas jēna (8,33%) un britu sterliņu mārciņa (8,09%).
[12] Arhaisks – grieķu: άρχαϊκός, arhaikos, vecmodīgs, sens – novecojis, tāds, kas vairs netiek lietots vai izmantots, vecumam raksturīgs, pirmatnējs.
[13] Liberālisms (franču: libéralisme, no latīņu: liber, brīvs) – mūsdienās: viena no Rietumu pasaulē vadošajām ideoloģijām, kuras saknes meklējamas Renesanses laikmetā; filosofiska un ekonomiska teorija, kā arī politiskā ideoloģija, kuras pamatā ir pieņēmums, ka cilvēkam ir dota brīvība rīkoties ar sevi un savu īpašumu. Liberālisma ideāls ir sabiedrība, kurā katrs var rīkoties pēc saviem ieskatiem, kurā notiek brīva politiski nozīmīgas informācijas apmaiņa, bet valsts un baznīcas varu ierobežo likumi, privātīpašums un privātas komercdarbības brīvība. Liberālismam ir dažādas formas: var būt klasiskais, vulgārais, sociālais, ekonomiskais, politiskais, kultūras liberālisms, konservatīvais liberālisms, t.s. trešās paaudzes liberālisms u.c. Atšķiras liberāļu traktējums Amerikā un Eiropā. ASV par liberāļiem sauc sociālistus un kreisos vispār, tupretim Eiropā par liberāļiem parasti dēvē libertariāņus un kreisos jeb sociālos liberāļus.
Libertariānisms – tiesību filosofija, kuras pamatā ir „agresīvas vardarbības” aizliegums, t.i., aizliegums izmantot vardarbību vai vardarbības draudus pret personu vai personas īpašumu.
[14] Konformisms – vēlīnā latīņu: conformis, līdzīgs, savietojams – personības īpašība, kas izpaužas kā tieksme mainīt pamatnosacījumus, viedokli, uztveri, uzvedību un citas pozīcijas, pielāgojoties tām interpretācijām, kas tiek uzskatītas par valdošajām konkrētajā sabiedrībā vai konkrētajā sociālajā grupā. Turklāt valdošajām interpretācijām nav jābūt skaidri izteiktām vai pat reāli eksistējošām. Lielu vērību konformisma automatizējošās lomas pētīšanai pievērsa filosofs Ērihs Fromms (Fromm, Erich Seligmann, 1900-1980), kurš konformistisku uzvedību aplūkoja kā plaši izplatītu indivīda aizsardzības formu, pielāgojoties sabiedrībai.
[15] À la (franču val.) – stilā, manierē, gaumē. À la Latvia – Latvijas gaumē.
[16] Rekvizīti – latīņu: requisitum, vajadzīgais, nepieciešamais – 1) elementi, kuriem dokumentā jābūt obligāti, pretējā gadījumā dokuments tiks uzskatīts par spēkā neesošu; 2) īstu vai butaforisku priekšmetu kopums, kas tiek izmantots teātra izrādē.
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/kapitalistiska-seksa-rokasgramata-jeb-latviesu-tautas-smagais-cels-uz-vienkarsam-patiesibam

1. Aizmirsti šos vārdus!

Pirms sāksim sarunu par kapitālismu, no sava vārdu krājuma izmetīsim vārdus, kas kapitālismā galīgi neiederas.
Šie vārdi kapitālisma izpratnei ir pārāk sarežģīti un stiepjami. Tos var nepareizi saprast. Vai, kas vēl sliktāk, katrs tos var saprast savādāk. Kapitālismam vajadzīgs vienots standarts. Tāpēc, ja tu gribi, lai tev sekmējas, šie vārdi tev ir jāaizmirst. Vismaz līdz brīdim, kad tu kļūsi liels/liela un varēsi šos vārdus izmantot savā labā.

Taisnīgi.

Kurš tev ir teicis, ka kapitālismam ir kāds sakars ar taisnīgumu?
Tās ir tikai tavas iedomas. Tiesa, kādam ir izdevīgi, lai tev ir tādas iedomas. Tāpēc, tuvāk papētot, var izrādīties, ka tās pat nav tavas iedomas, bet gan kāda iedomas, kas tev iesēdinātas galvā. Realitāte ir pavisam savādāka.
Taisnību meklē vājprātīgie, komunisti un puskoka lēcēji. Tādiem kapitālismā nav vietas. Tas ir, vājprātīgajiem, komunistiem un puskoka lēcējiem arī kaut kur maliņā vieta atradīsies, tomēr labāk lai viņu ir par maz nevis par daudz.
Tu vēlies gūt panākumus šajā visaptverošajā, visvarenajā, vispareizākajā, viskrietnākajā tirgus pasaulē? Aizmirsti to, ko tev mācījusi mamma, tētis, vectēvs un omīte! Viņu jaunībā pa mežiem vēl mamuti lēkāja. Varbūt arī mamutiem bija kaut kāda taisnība, taču mūsu senči viņus apslaktēja kā mazos ežus.
Un tas bija taisnīgi.
Aizmirsti, ko esi mācījies skolā! Tas traucēs gūt panākumus. Nefilozofē![1] Sāc domāt kapitālistiski!
Nu, kaut vai ar svaigu skatu pārlasi latviešu literatūras klasiku. Sāc ar mūsu nācijas lielāko kaunu – atlētiskās vingrošanas entuziastu Lāčplēsi. To ķerto puisi ar neskūtām ausīm, daudz spēka un maz prāta. To, kas Burtnieka pilī apgrābstīja grāmatas un zaķus. Grāmatas mazāk, zaķus vairāk.
Tūdaliņš Lāčplēsis mūžam cīnās pret ārvalstu investoriem. Vai tas ir taisnīgi? Ne velti Lāčplēsi tā neieredz nacionālā buržuāzija Kangara personā. Un tā tālāk.
Vārdu sakot, kā teicis krietni pasistais sociālists Linards Laicens[2], “nauda naudai naudu nesa, kam nav naudas, tam nav goda”. Tas būtībā ir viss, kas kapitālismā jāzina par taisnīgumu.

Godīgi.

“Nav godīgi!” – uz mūžu izmet šo izteicienu no galvas, izslēdz to no apziņas un zemapziņas. Tikai tad tu varēsi sevi uzskatīt par piemērotu mūsdienu civilizēto Rietumu sabiedrībai.
Savulaik mēs ļoti gribējām dzīvot kapitālismā un būt kapitālisti. Kapitālismā esam nonākuši mēs visi. Par kapitālistiem ir kļuvuši tikai daži. Patiesību sakot, ļoti ļoti daži. Un tas ir normāli. Tā tam bija jābūt, tikai mums to aizmirsa pateikt. Godīgi sakot, mēs to arī neprasījām.
Tāpēc par kapitālistiem kļuva tikai tie, kas paši izdarīja pareizos secinājumus. Lūk, tas ir godīgi.
Mēs, visa godājamā sabiedrība, bez iebildumiem piekritām kapitālistiskās sabiedrības dibināšanas līgumam. Ja abas puses ir pilnīgi apmierinātas ar noslēgto līgumu, tad viena no tām ir eleganti piešmaukta. Ar godīgu līgumu abas puses parasti ir mazliet neapmierinātas.
Tie, kam ir daudz naudas, nav apmierināti, ka tās viņiem nav vēl vairāk. Tie, kam naudas nav, nav apmierināti gan ar to, ka viņiem naudas nav, gan ar to, ka pasaulē ir tādi, kam naudas ir daudz. Nu, tad uzskatīsim, ka kapitālistiskās sabiedrības dibināšanas līgums ir bijis godīgs. Taču par to nav jārunā skaļi.
Ja kāds publikai klāsta, ka viss notiek pa godīgo, ir iemesls kļūt uzmanīgam. Tas, kurš patiešām negrasās nevienu piekrāpt, diezin vai runās par godīgumu. Nu, tad kāpēc šis vārds vispār vajadzīgs?

Bezmaksas.

Nekad nedomā, ka kapitālismā kaut ko var dabūt bez maksas/par velti/par brīvu. Kāds/kāda tik un tā par visu samaksās, un visdrīzāk tas/tā būsi tu pats/pati.
Kapitālisms ir kā loterija muļķu ķeršanai.
Uzsvēršu – likumīga, godīga un taisnīga loterija. Savā ziņā dabiskā atlase. Iespējas it kā ir visiem. O, jā, par iespējām var dzirdēt ik uz soļa. Taču, ja tu neesi maksājis/maksājusi par biļeti, tu neko nevari vinnēt.
Protams, ja nebūsi muļķis/muļķe, neko arī nezaudēsi. Bet gribas jau to lielo vinnestu. Un par brīvu. Neļaujies šai cerībai, tāda cerība tevi pataisīs par mēslu vācēju robotiņu.[3]
Kapitālismā nav jācer, kapitālismā ir jāizmanto izdevības. Lai izmantotu izdevības, tām ir jāsagatavojas. Pirms prasi vinnestu, samaksā par biļeti. Un pēc tam skaties ar abām acīm.
Daudzi gan tev stāstīs, ka var būt arī citādi, ka var taču par brīvu. Daudzi gribēs pierunāt, lai tu ceri. Netici viņiem! Tie ir pekstiņi un maldinoša reklāma. Reklāmās iemīļotākais vārdiņš ir patiesi.

Patiesi balti zobi.
Patiesi tīrs atejas pods.
Patiesi godīga loterija.
Patiesi bezmaksas.
Kā tad! Un kas tad ir:
šķietami balti zobi,
viltoti tīrs atejas pods,
melīgi godīga reklāma,
nepatiesi bezmaksas?

Vai ne tas, ko tev patiesībā piedāvā?

Ja gribi zināt, vai smukam un lētam solītājam nav kas neglīts un dārgs aiz ādas, uzdod viņam vienu vienīgu jautājumu: un kas tev pašam no tā tiks?
Ja šis teiks, ka nekas, pacel cepuri un aizej. Ar meļiem un trakajiem nevajag ielaisties nekādās darīšanās. Svešinieks, kas saka, ka viņam neko nevajag, var paņemt visu. Un pēc tam atgriezties, lai savāktu atlikušo. Tāds ir kapitālisma lielais princips.
Tāpēc nekad netici, ka šī loterija ir bezmaksas. Tā nekad nav bijusi bezmaksas. Un nebūs.
[1] Filosofija vai filozofija – no sengrieķu: φιλέω, fileo, mīlu un σοφία, sofia, gudrība, gaisma – pati vispārīgākā teorija, viena no pasaules skatījuma teorijām, viena no cilvēka darbības formām, īpašs izziņas veids. Vienotas filosofijas (filozofijas) definīcijas nav.
Šis teksts tapis laikā, kad latviešu valodā paralēli eksistēja divi viedokļi par šā vārda pareizrakstību – daļa autoru rakstīja filozofija, kā tas bija sākotnēji ienācis latviešu valodā no vācu valodas izrunas, daļa – filosofija. Tā kā ne viens, ne otrs variants nav atzīts par nepieņemamu, šajā grāmatā esmu izmantojis abus, turklāt turoties pie principa: ja runa ir par zinātni, teoriju, izziņas veidu, tiek lietota forma filosofija, bet, ja runa ir par ikdienas vai diletanta līmeni un popkultūru – filozofija.
[2] Laicens, Linards (1883-1938) – latviešu rakstnieks un dzejnieks, pārliecināts sociālists, dažus gadus (1909-1911) pat bijis cietumā par piedalīšanos 1905.gada dumpī, tāpēc ļoti neērts mācīšanai mūsdienu skolās – par spīti tam, ka latviešu dzejā veiksmīgi ieviesis daudzas jaunas poētiskās formas. Citāts atrodams L.Laicena lugā “Kompromiss” (1925).
Sociālists – sociālisma piekritējs. Sociālisms – ekonomiskā un sociāli politiskā sistēma, kurā ražošanas un pārdales process atrodas sabiedrības kontrolē. Galvenais faktors, kas apvieno dažādus sociālistiskās domas virzienus, ir ražošanas līdzekļu atrašanās sabiedriskajā īpašumā, kurš prevalē pār privātīpašumu. Sociālistiskās domas pirmsākumi meklējami Eiropas kultūras humānistiskajās nostādnēs. Pirmie mūsdienu sociālisma iedīgļi atrodami utopistu – angļa sera Tomasa Mora (Sir More, Thomas, 1478-1535) un itāļa Tomazo Kampanellas (Campanella, Tommaso, 1568-1639) darbos.
[3] Robots – čehu: robot, nebrīvs darbs vai rob, vergs – automātiska (programmējama) iekārta, kas izpilda tādas ražošanas vai citas operācijas, kuras parasti veic cilvēks. Vārdu robots ir ieviesuši čehu tautības brāļi Karels un Jozefs Čapeki (Čapek, Karel, Jozef), pirmo reizi šis vārds izmantots K.Čapeka (1890-1938) zinātniski fantastiskajā lugā „R.U.R” (Rossumovi Univerzální Roboti, 1920), kur darbojas cilvēkveidīgi roboti, ko mūsdienās pieņemts apzīmēt ar vārdu androīdi.
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/kapitalistiska-seksa-rokasgramata-jeb-latviesu-tautas-smagais-cels-uz-vienkarsam-patiesibam-1

2. Četras labas lietas

Tad nu, lūk: kapitālisma definīciju es esmu pieteicis, kaitīgus vārdus esam neitralizējuši un, cerams, izraidījuši ārpus apziņas. Tātad nekādi indīgi ērkšķi aiz muguras nav palikuši. Varam ķerties pie būtības. Kas vēl tev būtu jāzina, pirms turpinām kapitālisma vivisekciju[1]? Trīs, nē, četras lietas.
Pirmā. Visu, itin visu pārbaudi pats/pati. Neuzticies pirmajam iespaidam. Neuzticies tam, ko tev saka. Un visvairāk neuzticies tam, kas tiek pasniegts kā vispārzināma patiesība. Tā sauktās vispārzināmās patiesības bieži vien ir slazdi, kas ved pie secinājumiem, kuri tev nebūs izdevīgi.
Otrā. Neko neuztver personiski, ja vien tas tiešā veidā nav vērsts tikai pret tevi vai tavu ģimeni. Neuztvert personiski nozīmē pret pasauli izturēties ar vēsu prātu, bez liekām emocijām un bez pārliecības, ka visiem ir pienākums ņemt tevi par pilnu vai vispār pamanīt.
Neuztvert personiski nozīmē nedzīvot ar domu, ka tu esi atbildīgs/atbildīga par visu. Neuztvert personīgi nozīmē: necensties salāpīt pasauli.
Diezin vai ir daudz cilvēku, kas tevi, tieši tevi mīl vai konkrēti tevi ienīst. Diezin vai tevi mīl vai ienīst, piemēram, valdība un prezidents. Valdība un prezidents – tāpat kā citi lielie – necenšas tev ieriebt, necenšas tev nodarīt pāri vai – pretēji – darīt prieku tieši tev. Viņiem vienkārši tā sanāk, tāpēc ka:

viņi atrodas citur,
viņi dzīvi vēro no cita skatupunkta,
jūsu uzskati kopumā nesakrīt (kaut reizēm sakrīt),
viņi domā savādāk (taču reizēm izdara tos pašus secinājumus),
viņiem ir citas intereses (tomēr dažreiz jūs esat nejauši sabiedrotie).
Bet visā visumā tu viņiem esi pilnīgi pie kājas. Nu, tad izturies pret viņiem tāpat.
Trešā. Nepārspīlē. Kapitālistiem ļoti patīk pārspīlējumi. Visiem pārspīlējumiem ir svītru kods un cena – daudz lielāka nekā būtu vērts maksāt.
Taču nepārspīlē arī ar neuzticību. Un nepārspīlē ar nepārspīlēšanu. Kā atrast šo robežu? Izmanto savu prātu. Tikai savu. Viss pārējais ir gaumes jautājums.
Ceturtā. Neizliecies gudrāks/gudrāka nekā esi. Tiklīdz tu negribēsi atzīt, ka īsti nesaproti tās kruzuļainās muļķības – tos IKP[2], fiskālo politiku[3], pasaules cenas[4], sabiedrības viedokli utt., u.tjpr., tu būsi dimbā kopā ar visu pārgudro sabiedrību.
Nevienā sabiedrībā nedzīvo 100% ekonomistu, nevienā sabiedrībā nav 100% juristu un pat 100% politiķu nav.
Tev nav jāsaprot, kāpēc valdība grib kaut ko sabalansēt, ievērot tieši tādas „fiskālās intereses” un neveikt nekādas strukturālās reformas[5]. Labāk taisīties par muļķīti, aizpogāt kabatu un prasīt: a man ta’ kas?
Nevis taisīties par gudrinieku/gudrinieci un ļaut visiem pēc kārtas vandīties pa savu maku tikai tāpēc, ka, piemēram, „inflācijas[6] samazinājums šā gada trešajā ceturksnī ir samērojams ar IKP pieaugumu un kapitalizācijas[7] prognozēm[8].” Vai tamlīdzīgi, bet tikpat nesaprotami.
Kauns nav nezināt vai nesaprast. Kauns ir ar gudru ģīmi pastrādāt muļķības vai nelietības. Un ļaut to darīt citiem.
[1] Vivisekcija – latīņu: vivus, dzīvs un sectio, uzšķēršana – dzīvas radības uzšķēršana ar mērķi izpētīt organisma funkcijas vai ārstniecisko līdzekļu iedarbības mehānismu, izstrādāt ķirurģiskas ārstēšanas metodes vai vienkārši izzinošos nolūkos.
[2] IKP – iekšzemes kopprodukts, angļu: Gross Domestic Product, saīs. GDP – makroekonomisks rādītājs, kas atspoguļo gada laikā valsts teritorijā visās ekonomikas nozarēs patēriņam, uzkrāšanai un eksportam saražoto preču un pakalpojumu (tostarp arī nodokļu) galīgo (patērētāja) tirgus vērtību. IKP jēdzienu pirmo reizi piedāvāja amerikāņu ekonomists, statistiķis un demogrāfs, Nobela prēmijas laureāts (1971) Saimons Kuznecs (Kuznets, Simon Smith, 1901-1971). Mūsdienās IKP tiek kritizēts kā pārlieku abstrakts, nepilnīgs un neobjektīvs rādītājs, tomēr joprojām tiek izmantots valstu makroekonomiskā vērtēšanā.
[3] Fiskāls – latīņu: fiscalis, valstij piederīgs, no fiscus, grozs – valsts budžetam, valsts kases interesēm kalpojošs. Fiskālā politika – viena no pamatmetodēm, kā valsts iejaucas ekonomikā, cenšoties līdzsvarot biznesa ciklus un īstermiņā stabilizēt ekonomisko sistēmu. Fiskālās politikas galvenais instruments ir valsts budžeta ieņēmumi un izdevumi, t.i., nodokļi, transfēri un preču un pakalpojumu valsts iepirkumi.
Nodoklis – obligāts, individuāli neatgriezenisks maksājums, ko piespiedu kārtā no juridiskām un fiziskām personām iekasē dažādu līmeņu valsts pārvaldes institūcijas, lai finansiāli nodrošinātu valsts pārvaldes darbību. Nodokļi var būt oficiāli un slēpti.
Transfērs, arī transferts – latīņu transfero, pārnesu, pārvietoju – šeit: speciālās izmaksas, finanšu palīdzība no budžeta augstāka līmeņa zemākajam (piemēram, no valsts budžeta pašvaldības budžetam).
[4] Pasaules cena, precīzāk: pasaules tirgus cena – no angļu: world market price – pasaules tirgū realizējamas preces vai pakalpojuma starptautiskās vērtības izteiksme naudā. Pasaules cena kalpo, lai noteiktu cenu starptautiskajos līgumos. Pasaules cenām objektīvi nav nekāda sakara ar preču un pakalpojumu cenām iekšzemē, tomēr praksē pasaules cena bieži tiek izmantota, lai pamatotu iekšzemes cenu izmaiņas.
[5] Strukturālās reformas – būtiskas valsts politikas izmaiņas, kas tiek veiktas ar noteiktu mērķi. Parasti strukturālās reformas ir savstarpēji saskaņotu, plānveidīgu, finansiāli, sociāli un politiski izvērtētu pasākumu kopums, kura rezultāts ir institūciju optimizācija, kas izvirzīto mērķi ļauj sasniegt iespējami pilnīgāk un ātrāk.
[6] Inflācija – latīņu inflatio, uzpūšanās – preču un pakalpojumu cenu vispārējā līmeņa paaugstināšanās. Inflācijas ietekmē par vienu un to pašu naudas summu pēc noteikta laika var nopirkt mazāk preču un pakalpojumu nekā iepriekš. Tirgus ekonomikā inflācija parasti izpaužas tiešā veidā – kā cenu paaugstināšana.
[7] Kapitalizācija – 1) līdzekļu (daļas tīrās peļņas, dividenžu u.c. vai visas peļņas) iepludināšana pievienotajā kapitālā, ražošanas pievienotajos faktoros (t.i., darba līdzekļos, darba priekšmetos, darbaspēkā u.tml.), kā rezultātā tiek panākta uzņēmuma paša kapitāla apjoma palielināšanās; 2) uzņēmuma vērtības noteikšana, pamatojoties uz pamatkapitālu un apgrozāmo kapitālu, ikgadējo peļņu, tā akciju un obligāciju tirgus vērtību; 3) banku nozarē: procenta peļņas normas pievienošana esošā kapitāla summai, akciju emisija un citi banku kapitāla bāzes palielināšanas paņēmieni; 4) fondu tirgus kapitalizācija: rādītājs, kas raksturo operāciju mērogu fondu biržā – summārā tirgus vērtība uzņēmumu vērtspapīriem, kas iekļauti biržas indeksa aprēķinos.
[8] Prognoze – grieķu: πρόγνωσις, prognosis, pareģošana, pareģojums – nākotnes pareģošana, izmantojot zinātniskas metodes, kā arī šādas pareģošanas rezultāts. Lai arī prognozēm kapitālistiskajā ekonomikā tiek veltīta pārspīlēta uzmanība, 21. gadsimta pirmajā pusē nepastāv zinātniskas prognozēšanas metodes, kas ilgtermiņā nodrošinātu prognožu uzticamību iepretim gaišredzībai, ekstrasensorikai, zīlēšanai un citām nezinātniskām nākotnes paredzēšanas metodēm.
…Info avots: http://www.infotop.lv/article/lv/kapitalistiska-seksa-rokasgramata-jeb-latviesu-tautas-smagais-cels-uz-vienkarsam-patiesibam-2