Savdabīgā situācijā nonākusi Nacionālā apvienība, atgādinot tik pretrunīgi vērtēto 2007. gadā pieņemto lēmumu atdāvināt Abreni Krievijai. Tomēr arī pašreizējais Latvijas premjers bija starp tiem, kas atdeva šo valsts daļu lielajam kaimiņam.
Abrenes uzdāvināšana Krievijai ir viens no pretrunīgāk vērtētajiem lēmumiem, ko 2007. gadā pieņēma politiķi. Saprotams, ka nacionāļi balsoja pret Abrenes iekļaušanu Krievijas teritorijā un nosodīja toreiz un turpina nosodīt (kā redzams pēc Twitter ierakstiem) tos, kas balsoja par šo lēmumu un faktu, ka Latvija zaudē apmēram 2% no savas teritorijas.
Nacionālās apvienības oficiālajā Twitter kontā minēts, ka vēl aizvien tiek pieminēts tiem, kuri balsoja par lēmumu atdot Abreni:
“Mēs atceramies gan tos politiķus, kas pirms 10 gadiem nelikumīgi atdeva Abreni Krievijai, gan tos, kas protestēja pret šo nodevību!”
Arī pašreizējais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs savā Twitter dalījies pat ar oficiālu izdruku: Devītās Saeimas balsojums par Abrenes nodošu Krievijas Federācija: http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/070208/Balsoj/030.htm
Tomēr starp tiem, kas, pēc Nacionālās apvienības domām, nelikumīgi atdeva Abreni Krievijai, pavīd arī pašreizējā Latvijas ministru prezidenta – Māra Kučinska – vārds.
Dzintars Rasnačs kopā ar saviem partijas biedriem nopeļ 2007. gadā notikušo balsojumu, bet tagad apmierināti strādā valdībā, ko vada politiķis, kas pats reiz balsoja PAR Abrenes atdošanu.
Andris Deniņš, LU Ekonomikas un vadības fakultātes profesors, runājot gan par citām amatpersonām, kas izrāda vien to, ka svarīgs ir, nevis vēstījums, bet gan kanāls, raksta: “Dubultmorāle ir pastāvējusi kopš neatminamiem laikiem un pastāvēs vēl ilgi. Tā pārāk dziļi iesakņojusies mūsu sabiedrībā. Fakts, ka pat tik atpazīstamas personas nekautrējas to atklāti demonstrēt, liecina, ka daudzu izpratnē dubultmorāle nav nekas nosodāms. Sak, kas gan tur slikts – vienam pateicu vienu, otram – kaut ko citu. Nothing personal, it’s just business! Bizness ir un paliek bizness, bet arī tur nevajadzētu aizmirst par morāli un ētiku.
Manā uztverē dubultmorāle ir tāda divgalvaina vista, kas kladzina uz divām pusēm, turklāt uz katru pusi kaut ko citu. Nevajadzētu gan sevi cienošiem vīriem nolaisties līdz tādam līmenim, bet jāsaglabā džentlmeņu cienīgu morālo stāju.”
Informācija par Abreni
Formāli Latvija Abreni Krievijai uzdāvināja, tā sakot, pēc latviešu tautas lūguma. Tāpat kā 1940.gadā tā dēvētā Tautas Saeima “lūdza” Latviju uzņemt Padomju Savienībā, 1944.gada 22.augustā Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidijs “griezās ar lūgumu” pie Krievijas pieņemt Abrenes pilsētu un sešus apriņķa pagastus: Purvmalas, Linavas, Kacēnu, Upmales, Gauru un Augšpils. Pamatojums – lielais krievu īpatsvars atdāvināmajā teritorijā.
Jau dienu vēlāk, 23.augustā, PSRS AP Prezidijs izdeva dekrētu “Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā”, kurā iekļāva Latvijai atdalīto apgabalu. 1945.gadā Abrenes pilsētu pārkristīja par Pitalovu. Pāri palikušās Abrenes apriņķa daļas pievienoja Viļakas un Balvu rajoniem. Šī darījuma rezultātā, kas notika, neievērojot vietējo iedzīvotāju gribu un pārkāpjot pat padomju konstitūciju, mūsu valsts zaudēja 1293,6 kvadrātkilometru lielu platību.
Jau pēc neatkarības atgūšanas de facto 1992.gada 22.janvārī Latvijas AP, atzīstot Abrenes pievienošanu Krievijai par antikonstitucionālu, pieņēma lēmumu “Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu”. Abrenes piederības jautājums kļuva par ilgstošu šķērsli Latvijas-Krievijas robežas nospraušanai.
Pretendējot uz iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, Latvija sāka izjust pieaugošu spiedienu no saviem Rietumu partneriem par robežlīguma noslēgšanu ar Krieviju, jo tie nevēlējās pieļaut kaut mazāko iemeslu teritoriālām domstarpībām ar Krieviju pēc tam, kad Latvijas austrumu robeža kļūtu par ES un NATO robežu ar šo valsti. 1997.gada 7.augustā Latvija parafēja un 9.decembrī apstiprināja Latvijas–Krievijas robežlīguma projektu, kurā tika akceptētas de facto pastāvošās robežas.
2005.gada maijā, atsākoties diskusijām par iespējamo Latvijas–Krievijas robežlīguma parakstīšanu, Latvijas valdība paziņoja, ka pievienos tai vienpusēju deklarāciju ar atsauci uz 1920.gada Miera līgumu, saskaņā ar kuru Latvijai pienākas Abrene, taču bez pretenzijām uz Abrenes teritoriju kā tādu. Krievija atteicās šādu līgumu parakstīt, bet prezidents Vladimirs Putins uz to reaģēja, norādot: “Ne Pitalovas rajonu viņi dabūs, bet beigta ēzeļa ausis.”
Šajā situācijā Latvijas politiskā vadība nolēma piekāpties. “Iestājoties starptautiskajās struktūrās, kas Latvijai garantē neatkarību, drošību un attīstību, mums bija jāpieņem tās realitātes, kādas izveidojušās Eiropā – arī tā, ka Abrene jeb Pitalova vairs nav Latvijas valsts kontrolē,” situāciju skaidroja toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. 2007.gada 27.martā Maskavā Latvijas premjerministrs Aigars Kalvītis un Krievijas valdības vadītājs Mihails Fradkovs parakstīja robežlīgumu, kurā paredzēta kādreizējā Abrenes apriņķa iekļaušana Krievijas Federācijā. 17.maijā Latvijas parlaments pieņēma likumu par robežlīguma ratifikāciju, un 29.maijā to apstiprināja Valsts prezidente.
Izraisījās diskusijas, cik konstitucionāls ir šis solis. Bija pamats uzskatīt, ka robežlīgums ir pretrunā ne tikai ar Neatkarības deklarācijas 9.pantu un preambulu, kurā ietverts valsts nepārtrauktības princips, bet arī ar Satversmes 3.pantu, kurš nosaka: “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.”
Ieguvums vai zaudējums?
Pret Abrenes pievienošanu Latvijai pēc neatkarības atgūšanas likta lietā arī virkne ekonomiska rakstura argumentu. Kā 2005.gadā diskusijā par šo jautājumu skaidroja toreizējais premjerministrs Aigars Kalvītis, apgabala pārņemšana Iekšlietu ministrijas sistēmai vien uzreiz prasītu vairāk nekā 20 miljonu latu lielas investīcijas, lai nodrošinātu policijas, robežsardzes un muitas darbu jauniegūtajā teritorijā. Nāktos izveidot jaunu apgabala administrāciju, risināt pilsonības un daudzus īpašumu piederības jautājumus. Ja Abrenes apgabalu pievienotu Alūksnes un Balvu rajonam, tie vienā acumirklī kļūtu par depresīvākajiem valstī.
Oponenti norādīja, ka atpalikušajam reģionam būtu iespējams piesaistīt ES finansējumu, kurš spētu kompensēt tajā investētos līdzekļus. Viedoklis, ka neviena normāla valsts no savas teritorijas labprātīgi neatsakās, sadūrās ar pretargumentu, ka integrēt atpalikušo un etniski nu jau svešo Abreni Latvijai vienkārši nav pa spēkam un pa kabatai. Krievijas tautas skaitīšanas dati, kas veikti pagājušās desmitgades sākumā, liecina, ka no vairāk nekā 13 000 rajona iedzīvotājiem, tikai 690 ir latvieši.
Abrenes atdošanā Krievijai ārkārtīgi lielu lomu spēlēja politiskie apstākļi, atzīst T.Jundzis. Arī no ģeopolitiskā viedokļa tas ir ļoti pretrunīgi vērtējams solis, uzskata jurists un ilggadējais LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centra direktors. Taktiski Abrenes upurēšana, iespējams, bijis ieguvums attiecībās ar Rietumiem, un arī patlaban juridiski sakārtota robeža ar Krieviju rada lielāku drošības sajūtu. Taču stratēģiski ilgtermiņā atteikšanās no Abrenes, iespējams, izrādīsies zaudējums.
…Info avots: http://nozagts.focus.lv/news/kucinskis-atdeva-abreni-rasnacu-tas-vairs-nesatrauc?11057
